P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Priekšmets kā laikmeta materiālā liecība kalpo par pamatu jebkura muzeja darbībai. Muzeja darbinieki pavada savu ikdienu pētot, uzglabājot un restaurējot šos laikmeta lieciniekus, lai vēlāk kāds no tiem, nomainot putekļainos bēniņus pret izgaismotajām stikla vitrīnām, kļūtu par publiski apskatāmu muzeja eksponātu. Taču, lai noteiktu, kādu laikmetu pārstāv noteiktais priekšmets ir nepieciešams veikt tā datējumu. Nereti  šis process pārvēršas detektīvromāna cienīgā izmeklēšanā. 2014. gada rudenī muzeja īpašumā nonāca bagātīga pulksteņu kolekcija, kas pārstāvēja laika posmu no 19. gadsimta 20. gadiem līdz pat mūsdienām. Vairāku mēnešu garumā muzeja darbinieki strādāja pie kolekcijas pētniecības, datēšanas un aprakstīšanas. Šo darbu rezultātā tika iegūtas zināšanas, kas varētu izrādīties vērtīgas arī ikdienas cilvēkam, kura rokās nejaušības kārtā vai mantošanas ceļā ir nonācis noslēpumainas izcelsmes un nenosakāma vecuma laikrādis. Ir daudz pavedienu, pēc kuriem vadoties, ir iespējams vairāk vai mazāk precīzi noteikt pulksteņa izgatavošanas laiku.

Datējums pēc uz mehānisma uzspiestās informācijas

  Visprecīzāko datējumu var sniegt tikai pats pulksteņa ražotājs. Tāpēc pirms ķerties pie noteikta zīmola vēstures pētīšanas ir vērts apskatīt mehānisma mugurpuses metāla plātni. Nereti tieši tur ražotājs iespiež mehānisma izgatavošanas datumu, sērijas numuru vai valsts standarta numuru. Piemēram, pazīstama Vācijas pulksteņu fabrika “Junghans” uzsāka mehānismu datēšanu 1905. gadā, savukārt 20.gadsimta 20. gadu nogalē šādu praksi ieviesa arī ne mazāk slavenais uzņēmums “Gustav Becker”. Savu mehānismu apzīmogošanā “Junghans” lietoja trīszīmju kodu, kur burts “A” vai “B” noteica izgatavošanas pusgadu, bet divi cipari – izgatavošanas gadu.

Trīszīmju kods uz “Junghans” modinātāja. “B11” – 1911.gada 2. pusgads

  “Gustav Becker” lietoja vienkāršāku četrciparu kodu, kur pirmie divi cipari apzīmēja izgatavošanas gadu, bet pēdējie divi cipari – mēnesi.

Četrciparu kods uz “Gustav Becker” sienas pulksteņa. “34 10” – 1934.gada oktobris

  Atsevišķos gadījumos līdzīgs četrciparu datējums parādās arī uz padomju ražojuma pulksteņu mehānismiem.

Četrciparu kods uz sienas pulksteņa “Янтарь”  

    Apskatīties izgatavošanas datumu uz mehānisma mugurpuses, protams, ir visuzticamākais un visvieglākais pulksteņa datēšanas veids. Kad vieglākais ceļš nav pieejams un datuma uz mehānisma plātnes nav ir vērts apskatīt arī garāku ciparu rindu – sērijas numuru.  Vairumā gadījumu mehānisma sērijas numurs neko neizteiks savam pētniekam, taču atsevišķos gadījumos pēc tā var noteikt pulksteņa aptuveno izgatavošanas laiku. Galvenokārt tas attiecas uz firmas “Gustav Becker” ražojumu, kas atšķirībā no citiem vācu ražotājiem neatsāka uzskaitījumu no nulles ik pēc noteikta gadu skaita.  

Sērijas numuru tabula, kas ir attiecināma tikai uz Freiburgas rūpnīcā ražotajiem “Gustav Becker” sienas pulksteņiem

Valsts standarta numurs ir parādība, kas attiecas tikai un vienīgi uz padomju laiku ražojumu. To var atpazīt pēc  krievu burtu salikuma “ГОСТ” (Государственный стандарт) un tam sekojošās ciparu rindas. Nereti pēdējie divi cipari ir atdalīti ar domuzīmi vai atstarpi un apzīmē gadu, kurā valsts standarta numurs tika pieņemts. Pēc valsts standarta pieņemšanas gada var noteikt arī aptuveno priekšmeta izgatavošanas desmitgadi.  Šis princips ir attiecināms arī uz padomju laiku pulksteņiem un, lai gan šāds datēšanas veids neatšķiras ar īpašu precizitāti, tas tomēr ir labāks nekā nekāds.

Valsts standarta numurs uz galda pulksteņa “Весна”

 

Datējums pēc nosaukuma

Kad ražotājs nesniedz acīmredzamus izgatavošanas datus ir jāapbruņojas ar pacietību, pastāvīgu interneta pieslēgumu vai bibliotēkas lasītāja karti un jāķeras pie izsmalcinātākiem datējuma noteikšanas veidiem. Pulksteņa zīmola vēstures pētniecība ir laika ietilpīgs process, kas parasti nesniedz nekādas garantijas uz pozitīvu iznākumu. Taču vairumā gadījumu, izpētot kādas pulksteņu ražotnes pagātni, ir iespējams iegūt priekšmeta datēšanai nepieciešamos pavedienus. Par pavedienu var kalpot visnenozīmīgākais sīkums pulksteņu zīmola vēstures lapaspusēs – jauna ražošanas tehnoloģija, rūpnīcas pārcelšana uz citu pilsētu, vai pat kokapstrādes ceha atvēršanas datums.  Taču pirms iedziļināties inženierzinātnes niansēs ir jāpievērš uzmanība pulksteņa zīmola nosaukumam. Politisku vai ekonomisku apstākļu vadīti pulksteņu ražotāji nereti mainīja savu uzņēmumu nosaukumus. Piemēram, slavenais Krievijas impērijas pulksteņu zīmols “Павелъ Буре”  pēc 1917.gada revolūcijas bija spiests pamest boļševiku gūstā kritušo Krieviju un pārcelties uz Šveici.  Juku laiki radīja uzņēmumam zaudējumus 7 miljonu zelta rubļu apmērā, bet jaunā vara atņēma ražotnes un tirdzniecības ēkas. Līdz ar galveno noieta tirgu tika pazaudēts arī vecais zīmola nosaukums un līdz ar pārcelšanos uz Šveici kiriliskais “Павелъ Буре”  tika pārdēvēts par latīnisko “Paul Buhre” . Dzelzceļnieka kabatas pulkstenis “Paul Buhre” Vācu kabatas un rokas pulksteņu zīmols “Thiel”, kura pirmsākumi ir meklējami 19.gadsimta otrajā pusē, pēc Otrā pasaules kara nonāca Padomju okupācijas zonā. Austrumvācijas sovjetizācijas ietvaros rūpnīca tika nodota valstij un jau 1952.gadā pārdēvēta. Zīmols “Thiel” izzuda, bet rūpnīcai piešķīra sociālistiskai pasaulei raksturīgu nosaukumu : “VEB (Volkseigener Betrieb)Uhren und Maschinenfabrik Ruhla”.

Zinot, ka līdz Otrajam pasaules karam “Thiel” zīmols specializējās rokas un kabatas pulksteņu ražošanā, bet pēc kara sāka masveidīgi izgatavot lētus galda modinātājus, šos pulksteņus var datēt ar 20. gadsimta 40. gadu otro pusi līdz zīmola izzušanas brīdim 1952. gadā)

  Lielbritānijas pulksteņu zīmols “Smiths English Clock” uzsāka darbību 1931. gadāun bija pazīstams ar pulksteņiem, kam par enerģijas avotu kalpoja barošanas vads, bet par mehānisma sirdi -  sinhronā elektrodzinēja rotors. 1937. gadā aprīlī firma “Smiths English Clock” ieviesa speciālu apzīmēju “Sectric” visiem saviem pulksteņiem ar sinhrono elektrodzinēju. Savukārt par reklāmas tēlu kļuva zīmēts personāžs – “Mr.Sectric”

Mr.Sectric

  Pēc Otrā pasaules kara uzņēmums “Smiths English Clock” piedzīvoja jaunu uzplaukumu un 1955. gadā tika pārdēvēts par ” Smiths Clocks and Watches”. Zinot minētos faktus, var vienkārši un visai precīzi datēt muzeja krājumā nonākušo pulksteni ar laika posmu no 1937. līdz 1955.gadam.

Muzeja krājuma īpašumā nonākušais pulkstenis ir apzīmēts ar 1937.gadā radušos apzīmējumu “Sectric” un izgatavotāja nosaukumu “Smiths English Clock”, kas pastāvēja līdz 1955.gadam. Nosakot pulksteņa izgatavošanas laika intervālu šie divi cipari kalpo par agrāko un vēlāko robežu.

Pazīstams mūsdienu Šveices pulksteņu zīmols “Girard-Perregaux”  lepni  sevi dēvē par 18. gadsimta beigās dibinātā “Moulinier & Bautte” pēcteci.  1873. gadā Žana Fransuā Bautte (Jean-François Bautte) un Žaka Dofina Moulinjē (Jacques-Dauphin Moulinié)  sadarbības rezultātā tika dibināts uzņēmums “Moulinier & Bautte”, kas nedaudz vēlāk kļuva slavens ar saviem īpaši plānajiem kabatas pulksteņiem. Kad 1804. gadā abiem kungiem pievienojās Žans Gabriels Moiniers (Jean-Gabriel Moynier) uzņēmumu pārdēvēja par “Moulinier-Bautte & Moynier”. Nezināmā iemesla dēļ, 1826.gadā firmas dibinātāja Žaka Dofina Moulinjē vārds tika izsvītrots no nosaukuma un par jauno zīmolu kļuva : “Bautte & Moynier”. Jau pēc pieciem gadiem partnerattiecības starp Ž. F. Bautte un Ž.G. Moinieru tika pārtrauktas un firmas nosaukums atkal tika mainīts – šoreiz no zīmola tika izsvītrots Moiniera vārds. Bautte uzņēmuma nosaukums turpināja mainīties līdz pat 1906. gadam, kad to pārpirka šodien pazīstamais zīmols “Girard-Perregaux”. 

Žans Fransuā Bautte – pazīstams 19.gadsimta pulksteņmeistars un juvelieris, kura vārds parādās arī Aleksandra Dimā un Onorē De Balzaka daiļdarbos. Muzeja krājumā nonāca īpaši plāns kabatas pulkstenis ar iegravētu zīmolu - “Bautte & Moynier”. Augstāk izklāstītie uzņēmuma vēstures fakti ļauj secināt, ka dotais pulkstenis ir datējams ar 19.gadsimta 20. - 30. gadiem Dotie piemēri uzskatāmi parāda, cik noderīga var būt iedziļināšanās uzņēmumu vēstures līkločos, kad ir nepieciešams noteikt kāda priekšmeta izgatavošanas datus.

Datēšana pēc logotipa

  Kad nekas uz pulksteņa virsmas neliecina par kādas pazīšanās zīmes klātbūtni, bet  vairāku stundu pētīšanas darba rezultāts ir daudz mazvērtīgu faktu, ir jāķeras pie palīginstrumentiem.   Aizņemoties palielināmo stiklu no kāda augstākstāvošāka kolēģa, muzeja darbiniekam ir iespēja momentāli uzlabot savas redzes īpašības un izpētīt interesējošā pulksteņa logotipu. Gluži tāpat kā mūsdienu masu kultūras vaļi “Coca Cola” vai “Iphone”,  arī 19. – 20. gadsimta pulksteņu ražotāji mēdza mainīt sava zīmola logotipa dizainu. Tas attiecās galvenokārt uz lieliem, veiksmīgiem un pazīstamiem vācu 19. – 20. gadsimta  uzņēmumiem  (“Junghans”,  “Gustav Becker”, “FMS” u. c.) Lieki teikt, ka, izsekojot šo logotipu neticamo pārvērtību evolūcijai, ir iespējams noteikt arī aptuveno pulksteņa izgatavošanas laiku.  

Pulksteņu kolekcionētāji un pētnieki ir sastādījuši publiski pieejamas logotipu evolūcijas tabulas, kur ir uzskatāmi redzams, kā, sekojot līdzi modei un politiskajām pārmaiņām, mainījās zīmolu dizains

  Jāatzīmē, ka pastāv gadījumi, kad uz viena pulksteņa var sameklēt vairākus, dažādu uzņēmumu logotipus vai simbolikas elementus. Piemēram, muzeja krājumā ir nonācis galda modinātājs ar firmas “Gustav Becker” logotipu (enkurs ar kroni) un firmas “HAU” simboliku (divas sakrustotas bultas). Visticamāk tas ir izskaidrojams ar to, ka modinātājs ir darināts pēc 1927.gada, kad notika trīs vācu pulksteņu zīmolu (“Junghans”, “Gustav Becker” un “Hau”) apvienošana.

Galda modinātājs ar “Gustav Becker” un “HAU” simboliku

  Taču citos gadījumos šāda pazīme var liecināt par remonta laikā iegūtajiem svešiem izejmateriāliem. Šādās situācijās ir jāmeklē nerūpnieciskas iejaukšanās vai remonta  pēdas. Prakse rāda, ka datēšana pēc logotipa nereti ir neprecīza. Atsevišķos gadījumos ir sastopamas atkāpes no kolekcionētāju un pētnieku apkopotajām ziņām. Savukārt, citreiz pat palielināmā stikla sniegtās vizuālās uztveres priekšrocības  nepalīdz saskatīt sīkas, bet nozīmīgas logotipa detaļas. Taču par spīti visiem trūkumiem un nepilnībām datēšana pēc logotipa ir diezgan efektīva, kad runa ir par seniem un pazīstamiem zīmoliem.    

Datēšana pēc vizuālām un tehniskām pazīmēm

  Kad visas augstākminētās pazīmes ir izsmeltas, bet pulksteņa vēsture ir tikpat miglaina, kā pirms stundas, datēšanas darbus uzsākot, pētnieka prātā rodas nepārvarama vēlme ļauties izmisuma gūstam un nodoties apātiskajai vārnu skaitīšanai uz pretimstāvošās baznīcas krustiem. Taču pirms nodoties šai visnotaļ patīkamajai nodarbei, ir vērts pievērst uzmanību dažām vizuālajām pazīmēm uz pētāmā pulksteņa virsmas. Neiedziļinoties vēsturniekiem svešajā mehānikas pasaulē, turpmāk tiks izklāstīti vizuālie pavedieni, kas atsevišķos gadījumos var palīdzēt noteikt aptuvenu pulksteņa izgatavošanas laiku. Grezns, vācu sienas pulkstenis koka ietvarā var pārstāvēt gan 19., gan arī 20. gadsimtu. Datējumu pāris gadsimtu ietvaros nevarētu nosaukt par īpaši veiksmīgu, tāpēc, kad runa ir par senajiem vācu zīmoliem, ir vērts apskatīt ne tikai numurus uz mehānisma plātnēm, bet arī pašas plātnes. Ja uz šāda pulksteņa mehānisma plātnēm ir rūpnieciski izgriezti caurumi, caur kuriem var redzēt mehānisma zobratus, ir pamats uzskatīt, ka šis mehānisms ir darināts 20.gadsimtā (atsevišķos gadījumos – 19.gadsimta pēdējā piecgadē).  Tieši 19. gadsimta pēdējā piecgadē lielākie vācu pulksteņu ražotāji (“FMS”, “Junghans”, “Schlenker-Kienzle” u. c.) sāka ieviest mehānismu plātnes ar izgrieztajiem caurumiem, lai samazinātu ražošanas izmaksas. Līdz šim, kad ražošana nebija tik masveidīga, uz misiņa kvadrātcentimetriem nemēģināja ietaupīt un plātnes tika darinātas no negrieztām metāla plāksnēm.

Mehānisms ar izgrieztām plātnēm un mehānisms ar neizgrieztām plātnēm

  Datējot muzeja krājuma priekšmetus, arī patenta reģistrācijas šifrs dažreiz var kalpot par nozīmīgu pavedienu. Uz seniem vācu pulksteņiem nereti var ieraudzīt abreviatūru “D.R.P.” vai “D.R.G.M.” un tām sekojošās ciparu rindas. Pirmo var atšifrēt kā “Deutsches Reichspatent” (Vācijas valsts patents). Par spīti populārām asociācijām šī abreviatūra nav saistāma tikai un vienīgi ar Nacistiskās Vācijas periodu un tās pirmsākumi ir meklējami 1877. gadā.  Savukārt abreviatūra “D.R.G.M. ” nozīmē ‘’Deutsches Reichsgebrauchsmuster”  un tā bija ieviesta 1891.gadā, lai aizsargātu autortiesības uz atsevišķām mehānisma komponentēm vai dizaina risinājumiem. “D.R.G.M.” reģistrācija bija daudz lētāka, tāpēc tautā to nereti dēvēja par mazo valsts patentu, vai nabaga ļaužu patentu. Pēc Otrā pasaules kara beigām vārds “Reich” strauji zaudēja savu popularitāti un 50. gadu sākumā abas abreviatūras mainīja savu vizuālo izskatu. “D.R.P.” pārvērtās par D.B.P.  (Deutsches Bundespatent), bet “D.R.G.M.” par D.B.G.M.  (Deutsches Bundesgebrauchsmuster).  

Muzeja krājumā nonāca vācu zīmola “Zentra” galda modinātājs ar aizmugurē iespiestu abreviatūru D.R.P. a. Ņemot vērā, ka zīmols “Zentra” par savu dibināšanas gadu uzskata 1927.gadu, bet apzīmējums “D.R.P.” izzuda pēc Otrā pasaules kara – šo pulksteni var datēt ar laika periodu no 1927. gada līdz 20.gs. 40. gadu beigām.

    Pēc dārgmetālu proves un zīmola nereti var noteikt izgatavošanas vietu, laiku un pat meistaru. Turklāt, atsevišķos gadījumos izgatavošanas laiku var noteikt pat nedatētām provēm. Piemēram, Krievija pārgāja uz mūsdienās starptautisko metrisko provju sistēmu tikai 1927. gadā. Tā, ja uz sudraba izstrādājuma ir iespiesta prove “84” (kas atbilst metriskās sistēmas 875. sudraba provei) ir pamats uzskatīt, ka dotais izstrādājums ir izgatavots Krievijā līdz 1927.gadam. Ja ar to nepietiek var apskatīt arī dārgmetālu valsts zīmolu, kas tāpat kā uzņēmumu zīmoli tika pakļauti vizuālajām pārvērtībām. Turpinot Krievijas piemēru – līdz 1927.gadam dārgmetālus Krievijā apzīmogoja ar zīmolu, kas attēloja tautu meitas galvas profilu. Pēc 1927. gada tautu meitu nomainīja jaunajai varai atbilstošāks zīmols – strādnieka galvas profils ar āmuru. Savukārt 1958.gadā, lai nevienam nerastos šaubas par izstrādājuma izcelsmes vietu, dārgmetālus sāka apzīmogot ar sirpi un āmuru piecstarainas zvaigznes centrā. Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik daudz informācijas sevī ietver ar neapbruņotu aci nesaskatāms simbols uz dārgmetāla izstrādājuma virsmas.

Muzeja krājuma īpašumā nonākušais sudraba kabatas pulkstenis. Uz pulksteņa virsmas ir skaidri saskatāmas divas sudraba proves : Šveices “0, 875” un Krievijas “84”. Šāda parādība ir izskaidrojama ar to, ka pulkstenis ir darināts Šveicē eksportam  Krievijas impērijas tirgum

  Ja senā pulksteņa ciparnīcas elementi ir apstrādāti ar luminiscējošu krāsu, kas vāji spīd pat bez iepriekšējas saskarsmes ar saules stariem, pulkstenis ir datējams ar laiku ne agrāku par 1902 - 1910. gadu, kad radioluminiscējošas krāsas sāka izmantot sadzīvē. Radioluminiscējošo krāsu galvenā sastāvviela bija rādijs, ko 1898. gadā atklāja Pjērs un Marija Kirī. Rādija kā jebkuras radioaktīvas vielas sabrukšanas produkti ir radioluminiscences pamatā. Pulksteņi ar šādu apgaismojumu īpašu popularitāti ieguva 1. pasaules kara laikā un savu izplatību saglabāja līdz pat 20.gs. 50. –  60. gadiem, kad ražošanā sāka ieviest veselībai mazāk bīstamas un lētākas luminiscējošas vielas.

"FMS" modinātājs ar luminiscējošu krāsu apstrādātiem cipariem un pulksteņa rādītājiem

1969. gadā Japāņu uzņēmums “Seico” laida klajā pasaulē pirmo kvarca rokas pulksteni “Seiko Quartz-Astron 35SQ”, uzsākot pulksteņu industrijā t. s. “kvarca revolūciju”. Visas pasaules pulksteņu ražotāji steidzās apgūt jauno tehnoloģiju. 20.gadsimta 70. gadu beigās kvarca pulksteņus sāka ražot arī Padomju savienībā. Tāpēc, kad muzeja krājumā nonāk PSRS ražojuma kvarca pulkstenis, to diezgan droši var datēt ar 20. gadsimta 80. gadiem.

Padomju kvarca pulkstenis “Молния”

  Nobeigumā jāsecina, ka visas pieminētās pazīmes un pavedieni tikai daļēji atklāj pētāmā priekšmeta noslēpumaino vēsturi.  Ar skeptisku aci aplūkojot padarīto darbu un sasniegtos rezultātus, vienmēr ir jāpatur prātā iespējamās kļūdas un nepilnības.  Lai arī cik drošas šķistu atsevišķas pazīmes, lai arī cik precīzs būtu sasniegtais datējums, vienmēr pastāv izņēmuma iespēja.  Atkāpes no likumsakarībām ir attiecināmas arī uz senajiem pulksteņiem, kuri, kā zināms, nereti tika remontēti, pārbūvēti, modificēti un pat viltoti. Tomēr, pat ja iegūtais datējums ir stipri spekulatīvs un apšaubāms, iegūto zināšanu vērtība ir neatņemama. Muzeja speciālists Marjus Zaļeckis
Jelgavas ielām vēstures gaitā daudzkārt mainīts nosaukums. Ir kāda iela, kuras nosaukuma izcelsme ilgu laiku bija neskaidra – tā ir nelielā Egas iela, kurā atrodas vien privātmājas un nav nevienas sabiedriskās ēkas. Pati iela izveidojusies ap 19. gad-simtu, bet ar tās nosaukuma izcelsmi saistīta kāda leģenda. 2001. gadā mūsu muzejā viesojās vecs jelgavnieks vācbaltietis Katerfelds, kurš izstāstīja interesantas lietas par Egas ielas nosaukumu, ko neviens pirms tam nezināja. Tas arī saistīts ar laiku ap 1915. – 1919. g., kad Jelgava bija vācu ķeizara karaspēka un 1919. g. – bermontiešu okupēta. Netālu no vācu kazarmām pie Dambja ielas atradās tagadējā Egas iela, kurai tai laikā nebija nosaukuma, jo tur atradušās vien dažas mājas. Kādā no mājām dzīvojušas jautras freilenes, kuru mājās bieži viesojušies vācu zaldāti. Lai neaizmirstu to vietu un citiem jauniņajiem darītu zināmu tās vieglāku atrašanu, vācu veckareivji esot ielas sākumā uzlikuši plāksnīti “E.G.A.S.”, kas veidojās no 4 sieviešu vārdu pirmajiem burtiem . Katerfelda kungs mums šo saīsinājumu atšifrēja: ”E”– ELISABETH; “G”– GERTRUD; “A”– Annemarie, bet ” S –SIGRID. Tātad latviskojot būtu Elizabete, Ģertrūde, Annemarija un Zigrīda. Pēc vācu aiziešanas 1919. g., kad Jelgavā atjaunojās LR jurisdikcija, ielas nosaukuma plāksnīte palika un jaunās varas iestādes to pieņēma par oficiālu nosaukumu. Tā nu vācu kareivji par godu jautrām meičām bija devuši ielai nosaukumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Minētā iela nu pilnībā apbūvēta ar privātmājām un iedzīvotāji pat nenojauš, kā iela tikusi pie sava vārda. Par to zina tikai daži muzeja darbinieki, kas bija klāt tikšanās reizē ar Katerfelda kungu 2001. gada vasarā. Muzeja krājumā glabājas fotogrāfijas un pastkartes ar skatiem, kuros redzami arī romantiski tiltiņi pāri vecajam hercoga Jēkaba kanālam, kas tolaik tecēja pa tagadējo Dambja ielu. Uz šiem tiltiņiem bieži notika romantiskas kareivju tikšanās ar jaunkundzēm. Savukārt 20. gs. 20. gados daudziem visu vecumu jelgavnieku pārīšiem – no skolēniem līdz sirmgalvjiem tā bija iemīļota pastaigu un tikšanās vieta. Kanāla rakšanas darbi bija pabeigti ap 1660. gadu, un tā kopējais garums no Svētes upes līdz ietekai Driksā bija ap 5 km. Egas ielas un kanāla tuvumā atradās arī Skolotāju iela ar skaistiem namiem un Vācu ģimnāziju, Zemgales tabakas fabrika Dambja ielā un jau pieminētās kazarmas, kas atradās apmēram turpat, kur tagad mājo 52. zemessardzes bataljona štābs un Jelgavas pilsētas tiesa. Minētās ēkas mūsdienās aplūkojamas vien vecās pastkartēs un fotogrāfijās. Internetā kāds ārzemēs dzīvojošs kolekcionārs, kurš arī mums uz muzeju ir rakstījis, publicējis attēlus no 1915. – 1919. g. albumiem ar vācu okupētā apgabala Oberost dzīves ainām. Tur ir arī daži kadri ar sievietēm (liekas vācietēm) un komentāri, ka tām (domātas Vācijas pavalstnieces) Oberost teritorijā bija aizliegts atrasties. Tās, iespējams, bija šo nezināmo fotogrāfu draudzenes vai virsnieku dzīvesbiedres, kuras dažreiz varbūt tomēr te ieradās. Lielākoties fotogrāfijās redzamās sievietes bija medmāsas vai ārstes, kuras veica savus pienākumus kara lazaretēs un hospitāļos, kādu Jelgavā bija ne mazums. Cik zināms, tad Latvijas Kara muzejā arī ir albums ar šiem kadriem, iespējams kā trofeja iegūts Jelgavā, kad to atbrīvoja no bermontiešiem. Jādomā, ka minētās Elizabete, Ģertrūde, Annemarija un Zigrīda tomēr bija jelgavnieces vai ilgstoši šeit dzīvojušas dāmas no citiem Latvijas novadiem, kā tas kara un bēgļu laikos mēdza būt. Kā liecina dokumenti Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, arī Rainim un Aspazijai ap 1896. gadu Dambja iela gar Jēkaba kanālu bija iecienīta kopīgu pastaigu vieta. Viņi abi devās garās pastaigās līdz pat kanāla galam pie Rētiņa dambja (slūžu vieta, kur sākās kanāls) un tad atpakaļ uz Skrīveru ielu 48 (tagad Kr. Barona iela) – uz māju, kas atradās netālu no Sv. Annas baznīcas, gar kuru kanāls tālāk stiepās līdz pat Jelgavas tirgus laukumam. Varbūt šo pastaigu laikā abi dzejnieki arī guvuši ierosmi kādam no saviem daiļdarbiem vai risinājuši filozofiskas, vai tieši otrādi – romantiskas sarunas. To mēs tagad varam tikai minēt. Jelgavā šie romantiskie tiltiņi pāri Jēkaba kanālam pastāvēja līdz 1932./1933. gadam, kad kanālu sāka aizbērt. Pirms 2. pasaules kara Jēkaba kanālu paspēja aizbērt līdz Dambja ielas, Bebru ceļa un Kungu ielas krustojumam. Atlikušie tiltiņi, iespējams, pastāvēja posmā līdz Ģintermuižai, bet 20. gs. 50. gados kanāla atliekas likvidēja pavisam. Jāpiebilst, ka arī Dambja ielas nosaukuma maiņa bijusi interesanta – sākotnēji Dambja iela, tad Georga Vašingtona prospekts (1931. g. jūnijā), tad Sarkanarmijas iela (no 1940. g. 27. augusta), vēlāk Paula Hindenburga iela (no 1941. g. 16. oktobra), tad atkal Sarkanarmijas iela (no 1944. gada) un visbeidzot 1990. gada 26. aprīlī tā atkal atguva savu vēsturisko nosaukumu. Tāds ir šis nelielais stāsts ar romantisku pieskaņu par Egas ielu, Dambja ielu un Jēkaba kanālu. A.Barševskis, muzeja galvenais krājuma glabātājs

Jelgavas dibinātājs Konrāds fon Manderns

 

Livonijas ordeņa mestra zīmogs. Nav ziņu, ka Konrādam no Mandernas būtu bijis arī personīgais zīmogs.

  Mūsu pilsētas dibinātājs Konrāds no Mandernas dzimis ap 1230. g. Iespējams vārds „Mandern” cēlies no Hesenes zemē esošā Manderna (Mandern) ciema, kura teritorija kopš 1971. g. ietilpst Badvildungenes (Bad Wildungen) pilsētas sastāvā. Citos vēstures avotos saistībā ar Konrāda izcelsmi figurē arī Manštates (Manstadt) vārds. 1252. g. viņš Hesenē iestājas Vācu ordenī. Vācu jeb Teitoņu ordenis (latīņu: Ordo fratrum domus Sanctae Mariae Theutonicorum Ierosolimitanorum, Ordo Teutonicus) ir katoļu reliģiskais bruņinieku ordenis, kas dibināts Trešā krusta kara laikā Palestīnā. Tā sākotne meklējama Akonas (jeb Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189 – 1191), kad Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja pirmo kara hospitāli slimo un ievainoto krustnešu kopšanai un ārstēšanai, kas tika nodēvēts par „Jeruzalemes Vācu Svētās Marijas hospitāli". Šis hospitāļa mūku ordenis pakāpeniski izauga par patstāvīgu mūku – bruņinieku ordeni, kura statūtus pāvests Inocents III apstiprināja 1199. gada 19. februārī. Pakāpeniski šis ordenis no slimnieku kopēju ordeņa pārtapa par militāru mūku – bruņinieku ordeni, kas tika organizēts pēc Templiešu ordeņa parauga. Tā priekšgalā atradās virsmestrs un ģenerālkapituls – ordeņa augstāko amatpersonu sapulce. Vācu ordeņa brāļi valkāja baltu apmetni ar melnu krustu. Palestīnā ordenim neveicās – arābi to padzina. Eiropā Vācu ordeņa ietekme 13. – 14. gs. palielinājās un tam bija būtiska loma Austrumeiropas pagānisko tautu pakļaušanas procesā. Kā pateicību par slimo kopšanu ordenis saņēma dāvinājumā īpašumus Vācijā, Ungārijā un citur Eiropā. 1220.g. ordeņa teritorijām pievienojās apgabali arī Beļģijā, Nīderlandē un Šveicē, bet 1230. g. – Spānijā. Tomēr šie īpašumi nederēja ordeņa valsts izveidošanai, jo ordeņa uzdevums un būtība bija cīņa pret neticīgajiem un Kristus noliedzējiem. 1226. g. Vācu ordenis atsaucās Mazovijas hercoga aicinājumam piedalīties cīņās ar senprūšiem un iesaistījās asiņainā karā, kas ilga veselu pusgadsimtu. Savukārt pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā (1236), Vācu ordenis pievienoja tā atliekas sev un izveidoja jaunu atzaru – Livonijas ordeni. Konrāds no Mandernas bija viens no tiem jaunajiem cilvēkiem Vācijā, kurš izvēlējās tālāko dzīvi saistīt ar mūku – bruņinieku ordeni un tika nosūtīts uz Livoniju cīņai ar nepakļautajām pagānu tautām. Grūti pateikt, kādu iemeslu dēļ Konrāds no Mandernas izvēlējās savu dzīvi saistīt ar ordeni, taču ideāls brālis bruņinieks, uz kādu cerēja ordenis un kādu ļauj nojaust statūti, bet vēl vairāk ordeņa hronikas, bija jauns un vesels, cēlies no dižciltīgajiem, un tāds, kas prot apieties ar ieročiem. Dižciltīgie arī bija trenēti apieties ar ieročiem un sevi uzskatīja par dzimušiem valdīšanai, un tamdēļ laikabiedri viņus vērtēja kā labas kandidatūras komendes vadītāja amatam. Lai nu kā, Konrāds no Mandernas šeit acīmredzot sevi bija pierādījis diezgan atzīstami, jo 1263. g. viņu iecēla par Livonijas ordeņa mestru. Iepriekšējais mestrs Verners no Breithauzenas atteicās no sava amata 1263. g. Ordenim tas bija politiski sarežģīts laiks, jo, zaudējot Tranaiša (žemaišu: Triniuots, lietuviešu: Treniota) vadītajiem žemaišiem kaujā pie Durbes 1260. g., kurā krita arī ordeņa mestrs Burhards no Hornhūzenes, Vācu ordeņa militāri stratēģiskās pozīcijas šajā reģionā bija ievērojami iedragātas. No ordeņa pakļautības atkrita ne tikai žemaiši, bet arī plaši kuršu un zemgaļu, kā arī prūšu apdzīvotie apgabali. Problēmas sagādāja arī regulārie krievu un lietuviešu sirojumi Livonijā. Konrāds no Mandernas principā turpināja savu priekšgājēju iesākto politiku ordeņa militāri – stratēģisko pozīciju nostiprināšanā Livonijā, kā arī rīkojās politiski tālredzīgi, izmantojot situāciju pēc Lietuvas karaļa Mindauga gāšanas no troņa un tai sekojošās iekšējās nestabilitātes kaimiņvalstī. Viņš panāca mieru ar Polockas un Vitebskas kņazistēm, kas šajā laikā bija politiski atkarīgas no Lietuvas. Livonijā atjaunoja militāro konfliktu laikā nodedzināto Tartu un Pērnavas pilsētu. Vienlaicīgi viņš sāka karu ar kuršiem un iebruka Dienvidkurzemē, kur ieņēma vairākas kuršu pilis, lai panāktu Livonijas eksistencei vitāli svarīgā tirdzniecības ceļa no Lībekas līdz Rēvelei (mūsdienu Tallinai) atjaunošanu. Cīņā pret nepakļāvīgajām zemgaļu ciltīm ordenim Zemgalē bija nepieciešami aizvien jauni atbalsta punkti. Jau tālajā 1242. gadā pāvesta legāts (sūtnis) Modenas Vilhelms bija devis Livonijas ordenim atļauju celt pili pie Lielupes. Tās celtniecība uz zemes strēles starp Lielupi un Driksu sākās tikai 1265. gadā ordeņa mestra Konrāda no Mandernas laikā. Savukārt Pāvesta Klementa IV 1266. gada 25. maijā izsludinātajā bullas tekstā var saprast, ka Jelgavas pils jau uzcelta. Pastāv hipotēze, ka, ņemot vērā ēkas īso celtniecības laiku, sākotnēji tā varēja būt bijusi vienkārši lielāka koka māja. Uz to netieši norāda hronikā lietotais apzīmējums “huss Mitowe” – lejasvācu valodā ar vārdu “huss” apzīmē māju. 14. gadsimtā, izmantojot laukakmeņus un dolomītu, ēka pārbūvēta, iegūstot tai vēlāk raksturīgo konventa tipa formu ar četriem korpusiem, kas ieskāva pagalmu, un kvadrātiskiem stūra torņiem. Viduslaikos pils bija celtne, kas ne tikai būtiski atšķīrās no parastajām zemnieku mājām un pildīja būtiskas aizsardzības funkcijas, bet, kā mēs to redzam arī Mītavas pils gadījumā, laika gaitā tā piedzīvoja būtiskas pārmaiņas un modernizāciju, līdz ar to no 13. līdz 16. gs. tā pārvērtās no vienkāršas aizsargceltnes par reprezentatīvu mūra celtņu kompleksu, kurai līdz Livonijas konfederācijas sabrukumam (1561) vajadzēja simbolizēt arī Vācu ordeņa varu šajā reģionā. Vispār jāsaka, ka laika posmā no 13. gs. līdz 16. gs. vidum, kad Latvijas teritorija ietilpa Livonijas valstu konfederācijā, nozīmīgākie varas centri bija viduslaiku pilis. Pils nodrošināja ne tikai valsts militāro aizsardzību, bet arī reprezentēja konkrētā valdnieka varu. Lai arī Mītavas pils nekad nekļuva par tik ievērojamu viduslaiku politiskās varas centru Livonijā kā, piemēram, ordeņa mestru pilis Rīgā un Cēsīs vai Rīgas arhibīskapa pilis Koknesē, Limbažos un Raunā, kā arī Kurzemes bīskapa pils Piltenē, tomēr cīņā ar vietējām zemgaļu ciltīm un sirotājiem no Lietuvas puses tai bija ievērojama militāri stratēģiskā nozīme šajā reģionā. Jāpiemin arī, ka vācu piļu tīkla izveidošana Latvijas teritorijā izpaudās ne tikai kā zemes okupēšana, bet arī kā Eiropas vērtību izplatīšana, kas, pirmkārt, nozīmēja Rietumu kristietības jeb katolicisma iesakņošanos šajā reģionā, kā arī kultūras un tirdzniecisko sakaru paplašināšanos un intensificēšanos ar Rietumeiropas zemēm. Vienlaicīgi tas pavēra iespējas arī apgūt jaunas tehnoloģijas, darbarīkus, ieročus, celtniecības materiālus un metodes, kā arī vienkāršus sadzīves priekšmetus no Rietumeiropas, kas būtiski mainīja vietējo iedzīvotāju dzīvi. Pie 1265. gadā uzceltās Mītavas pils laika gaitā izauga apmetne– Jelgavas pilsēta, tāpēc šo laiku dēvē par Jelgavas dibināšanas laiku un Konrādu no Mandernas – par Jelgavas dibinātāju.Sākotnēji Jelgavas pilsēta bija pazīstama ar nosaukumu Mītava (vācu Mitau), kas varētu būt saistīts ar latviešu valodas vārdu „mīt” un „mainīt” etimoloģiju. Par vārda „Jelgava” etimoloģiju literatūrā pastāv ievērojami lielāka nevienprātība. Ir secināts, ka mūsu pilsētas nosaukums varētu būt cēlies no lībiešu (jeb līvu) valodas vārda „Jālgab”, kas apzīmē atklātu apdzīvotu vietu jeb pilsētu. Savukārt jaunākie valodnieku pētījumi, analizējot vietvārdus (piemēram, Jelgavkalns, Jelgavkrasti, Jaunjelgava utt.) citur Latvijā apstiprina, ka vārds „Jelgava” nāk no latviešu valodas un apzīmē grūti pieejamu, ar dabiskiem vai mākslīgiem šķēršļiem aizsprostotu vietu. Līdz ar to nav iespējams secināt, kā šis vārds laika gaitā varēja piedzīvot tik ievērojamu jēdzieniskās nozīmes maiņu dažādās valodās. Baltazara Rusova Livonijas provinces hronikā (16. gs. 70. gadi) par Konrāda no Mandernas valdīšanas laiku Livonijā rakstīts: Šis mestris uzcēla lielisko Vitenšteinas pili Jervē (mūsdienās Paide Igaunijā) un Jelgavas pili Kurzemē.Šī mestra laikā kāds vaivads nosita Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu, kā suni; viņš saņēma mameļukam pienācīgo algu. Šim mestrim bija daudz karu ar krieviem, kuršiem un šamaišiem. Šinīs karos viņš pazaudēja 20 ordeņbrāļus un 600 karavīrus un kādu otru reizi 10 ordeņbrāļus. Vecuma dēļ viņš pēc 3 gadu valdīšanas atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju". Hronikā minēts, ka 1266. gadā Konrāds no Mandernas atteicās no turpmākās Livonijas ordeņa vadības, par iemeslu minot savu vecumu, bet visticamāk mums kādu nezināmu apstākļu dēļ atteicās no Vācu ordeņa mestra amata Livonijā un atgriezās Vācijā. Vēstures avotos minētā versija par viņa atkāpšanās no mestra amata vecuma dēļ neiztur kritiku, jo tobrīd viņš bija aptuveni 36 gadus vecs. Vācijā viņš dažādos amatos vēlāk turpināja darboties vēl gandrīz 30 gadus. 1268. gadā viņš (jau kā bijušais mestrs) Lībekā piedalījās sarunās starp Dānijas karali, Karēlijas un Tērbatas bīskapu, kā arī visiem Livonijas zemes kungiem, no vienas puses, un Lībekas pilsoņiem no otras puses par to, ka ar Novgorodas rutēņiem (krieviem) slēdzams miers. Tā paša gada 5. maijā attiecīga vienošanās arī tika panākta. Konrāds no Mandernas šajās sarunās jau kā bijušais mestrs pārstāvēja „visu Livonijas zemes kungu” intereses. Ar pēdējiem acīmredzot domāts Rīgas arhibīskaps, Sāmsalas un Kurzemes bīskapi, kā arī Vācu ordeņa Livonijā mestrs, kuri visi kopā šeit reprezentēja „varu pār zemi” (latīņu – dominum, vācu – Herrschaft). Savas karjeras nobeigumā viņš atkal atgriezās Hesenes zemē un kādu laiku (1285 – 1295) bija Mārburgas (Marburg) komturs un zemes komturs Ballaihesenē (Ballei Hessen). Amata pienākumus Konrāds no Mandernas pildīja gandrīz līdz sava mūža galam 1295 (?). gada 5. maijā. Mūsu Jelgavas vēsturiskais dibinātājs Konrāds fon Manderns, nodzīvojis savam laikam netipiski garu un vēsturiskiem notikumiem bagātu mūžu, nomira aptuveni 65 gadu vecumā.     Izmantotā literatūra un avoti   1) Friedrich Benninghoven. Der livländ. Ordensmeister K. v. M., in: Hamburger mittel- u. ostdt. Forsch. VI, 1967. 2) Interaktīvā enciklopēdija Wikipedia. Šķirklis: Jelgava. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Jelgava (skatīts: 12.03.2015.) 3) Interaktīvā enciklopēdija Wikipedia. Šķirklis: Tranaitis. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Tranaitis (skatīts: 12.03.2015.) 4) Konstantīns K., "Latviešu etimoloģijas vārdnīca". Rīga, Avots. 2001. 5) Levāns A., Politiskās organizācijas modeļi viduslaiku Livonijā 13. – 16. Gadsimtā: manifestācijas un leģitimācijas formas. Latvieši un Latvija II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga, 2013. 6) Livonian Order of Knights / Order of the Brothers of the Sword. Pieejams: http://www.historyfiles.co.uk/KingListsEurope/EasternLivonianKnights.htm (skatīts: 16.03.2015.) 7) Mandern, Konrad Von. Deutschordensmeister, * um 1230, † 5.5.1295 (?). Pieejams: http://www.deutsche-biographie.de/sfz57609.html (skatīts: 16.03.2015.) 8) Milicers, K., Vācu ordeņa vēsture. Rīga, 2009. 9) Ose, I., Pilis kā Livonijas laika varas centri Latvijas teritorijā 13. – 16. gs. Latvieši un Latvija II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga, 2013. 10) Rusovs, B. Livonijas Kronika. Ed.Veispala tulkojums. Rīga, Valters un Rapa. 1926. Pieejams: http://old.historia.lv/ (skatīts: 11.03.2015.)

Par Nameja gredzenu

2018. gada sākumā līdz kino ekrāniem ir nonākusi Latvijā ilgi gaidītā Aigara Graubas režisētā spēlfilma "Nameja gredzens", ko autori gan nodēvējuši par "leģendu filmu", kas uz vēsturisku precizitāti nosacīti nepretendējot, tomēr plašākas sabiedrības acīs tā noteikti veidos kādus priekšstatus par 13. gadsimta zemgaļiem, viņu dzīvesveidu, apģērbu un rotām. Diemžēl, šie priekšstati būs stipri sagrozīti, vēsturiskas personas, notikumus un artefaktus patvaļīgi sajaucot visai haotiskā "leģendā". 

2017. gada 5. janvārī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam, Latvijas Kara muzejam un Ziemassvētku kauju muzejam pasniegta Latvijas Bankas kolekcijas monēta, kas veltīta Ziemassvētku kauju simtgadei.

Muzejs, sagaidot Ziemassvētku kauju simtgadi, līdztekus zinātniskajai konferencei 5. janvārī, ir sagatavojis arī nelielu izstādi “Pirmā pasaules kara liecības”. Izstādes pamatā ir kolekcionāra Ērika Narkevica muzejam deponētie aukstie ieroči – 19 dažādi pasaules valstu armiju durkļi.

Pilskalna vēsture - svarīgākie pieturpunkti

Dobele rakstītos avotos pirmo reizi minēta 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumā. Teritorija tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni – Dobele nonāca ordeņa rokās. Tomēr zināms, ka Dobeles pilskalns un tā apkārtne bija apdzīvota krietni pirms krustnešu ienākšanas tagadējā Latvijas teritorijā.

2018.gadā atceramies, ka

pirms

695 gadiem (1323) noslēgts līgums starp Lietuvas karali Ģediminu, Livonijas ordeni un Rīgu. Tas ļauj tirgotājiem netraucēti pārvietoties un tirgoties arī karadarbības laikā.

435 gadiem (1558) sākas Livonijas karš, tā rezultātā izveidojas Kurzemes un Zemgales hercogiste (1561-1795).

445 gadiem (1573) Jelgavai piešķirtas pilsētas tiesības. Tā iegūst ģerboni – kronētu aļņa galvu aveņsarkanā fonā.

445 gadiem (1573), izpildot hercoga Gotharda pavēli par 70 jaunu baznīcu celtniecību, sākta celt Sv. Annas un Sv. Trīsvienības baznīcas.

440 gadiem (1578) Jelgavas pilī tiek iekārtota pirmā (galma) aptieka.

430 gadiem (1588) dibināta pirmā nespējnieku patversme Jelgavā.

380 gadiem (1638) celta Sv. Annas baznīcas mūra ēka.

370 gadiem (1648) hercogs Jēkabs uzsāk nocietinājumu izveidošanu ap pili un pilsētu. Pilsēta iegūst uzbērtus vaļņus. Nocietinājumus sargā 120 lielgabali.

360 gadiem (1658) zviedru ieceltais Vidzemes ģenerālgubernators Duglass ieņem Jelgavas pili. Hercogu Jēkabu un viņa ģimeni saņem gūstā un aizved uz Ivangorodu.

350 gadiem (1668) Kannulējēju (tagad Mātera) un Annas (tagad Raiņa) ielas stūrī uzcelts grāmatizdevēju Stefenhāgenu nams.

330 gadiem (1688) uzcelts Sv.Trīsvienības baznīcas zvanu tornis.

325 gadiem (1693) Jelgavā sākas ielu bruģēšana.

295 gadiem (1723) dzimis dāņu izcelsmes arhitekts Academia Petrina būvprojekta autors Severīns Jensens.

280 gadiem (1738.gada 14.jūnijs) svinīgi ieliek pamatakmeni un sudraba piemiņas plāksni Bīronu pilij Jelgavā, kuras celtniecības plānu izstrādājis Krievijas galma arhitekts F. B. Rastrelli.

260 gadiem (1758) Jelgavā iznāk pirmais kalendārs latviešu valodā „Laiku Grāmata”, tas sāk laicīgo un praktisko zināšanu popularizāciju Latvijā.

245 gadiem (1773) hercogs Pēteris izdod rīkojumu par savas pilsētas pils nodošanu jaundibināmās akadēmiskās ģimnāzijas vajadzībām. Dāņu arhitekts Severīns Jensens sāk projektēšanas darbus.

240 gadiem (1778) Jelgavā viesojas Rietumeiropā pazīstamais avantūrists – kāršu spēlmanis un brīnumārsts Magno Kavallo. Jelgavā Kavallo sevi pieteica kā „plaša profila” speciālistu: ārstu, dzejnieku, zinātnieku, botāniķi, filozofu. Viņa prasmes šajās jomās bija pietiekamas, lai Jelgavā pavadītu gandrīz gadu.

235 gadiem (1783)  pie akadēmiskās ģimnāzijas sāk darboties Baltijā pirmā observatorija.

225 gadiem (1793) tieslietu padomnieks advokāts K. L. Tečs sagatavo testamentu, kas paredz izveidot Mīlestības aleju, kas savienotu viņa un drauga galma padomnieka S. G. Švandera kapu. Katru gadu pirmā amatnieka meita, kas iziet pie vīra, saņemtu nelielu naudas summu, bet par to viņai alejā ir jāiestāda 12 bērzi. Tradīcija ir spēkā līdz 2. pasaules karam.

220 gadiem (1798) Jelgavas pilī dzīvo  vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII.

215 gadiem (1803) uzcelta pirmā speciāli teātrim būvētā ēka Baltijā.

200 gadiem (1818) celta Villa Medem. Grāfa Žanno Mēdema dienestā (1793 – 1837) esošais būvmeistars J. G. Ā. Berlics, kopējot Džakomo Kvarengi (Quarenghi), projektē un ceļ Mēdemu ārpilsētas namu Jelgavā – Villa Medem. Pie ēkas t.s. Mēdema dārzs, vēlāk Uzvaras parks. Parka un arī ielas nosaukums par godu pilsētas atbrīvošanai no bermontiešiem 1919. gadā. Villa Medem analoģija ietverta kā paraugfasāde 19. gs. v. ēku pārbūvēs Krievijas impērijas pilsētās.

200 gadiem (1818) dibināts Kurzemes Provinces muzejs, otrs vecākais muzejs Latvijā.

200 gadiem (1818) Jelgavā notiek pirmā mākslas izstāde Latvijā.

200 gadiem (1818) Krievijas cars izsludina zemnieku brīvlaišanu Kurzemē (dzimtbūšana Kurzemes guberņā atcelta jau 1817.g.).

170 gadiem (1848) Jelgavā dzimis Ādolfs Alunāns – latviešu teātra pamatlicējs, latviešu aktieris, režisors un dramaturgs, tautā saukts par "latviešu teātra tēvu". 155 gadiem (1863) tiek dota atļauja Kurzemes guberņas zemniekiem izpirkt mājas par dzimtu – Zemgales laukos veidojas pirmās vecsaimniecības.

150 gadiem (1868) atklāta dzelzceļa satiksme ar Rīgu.

150 gadiem (1868) Jelgavā iedibina tradīciju svinēt Zemnieku brīvlaišanu jeb 30. augusta svētkus.

130 gadiem (1888) ar grāmatizdevēja G. Ā. Reiera un viņa sievas Friderikas Elizabetes testamentā novēlētajiem līdzekļiem uzceļ t.s. Reiera patversmi tirgotāju atraitnēm (Zemgales prospekta un Palīdzības ielas stūrī).

125 gadiem (1893) agronoms Jānis Bisenieks dibina Jelgavas lauksaimniecības biedrību, tā atver „Konzuma” veikalu un Bērzmuižas pagastā ierīko paraugsaimniecību.

125 gadiem (1893) J. Jansons-Brauns vairāk nekā 1000 klausītājiem nolasa referātu „Domas par jaunlaiku literatūru”. To uzskata par „Jaunās strāvas” idejisko sākumu Latvijā.

120 gadiem (1898) atklāj baroka stilā projektēto Kurzemes Provinces muzeja ēku (arh. Vilhelms Neimanis (1849 – 1919); projektu vēlāk izmanto Mākslas muzeja ēkas celtniecībā Rīgā). Šajā vietā pirms tam atradās 1802. gadā celtais Jelgavas teātra nams.

105 gadiem (1913) bijušajos Jāņa kapos (tagad Ā. Alunāna parks) uzstādīts kapa piemineklis latviešu teātra tēvam Ādolfam Alunānam (tēlnieks B. Dzenis).

100 gadiem (1918), nodibinoties Latvijas valstij, oficiāli sāk lietot vārdu Jelgava, sāk latviskot ielu nosaukumus utt.

80 gadiem (1938) izgatavota Jelgavas pilsētas mēra amata zīme – ar pilsētas ģerboni greznota ķēde.

30 gadiem (1988.gada 8.maijs) pie Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja novieto atrasto K. Jansona pieminekļa „Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” fragmentu. Jelgavā izveido Tautas frontes nodaļu.

30 gadiem (1988.gada 18.novembris) uz mūžīgiem laikiem virs pilsētas (Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja tornī) paceļ Latvijas valsts karogu.

30 gadiem (1988) vienai no jaunatklātajām mazajām planētām 1991 PE6 tiek piešķirts vārds Mitau.

25 gadiem (1993) jūnijā  notika Jelgavas Latviešu biedrības organizētais pirmais saiets pasaules ceļos izklīdušajiem jelgavniekiem.

 

20 gadiem (1998) 18.novembrī Jelgavas domes priekšsēdētājs Uldis Ivans pirmo reizi pasniedz jaundibināto Jelgavas pilsētas Goda zīmi – apbalvojumu par izcilu darbu Jelgavas labā.

 

10 gadiem (2008) oktobrī Jelgavas domes deputāti apstiprināja nolikumu Par Jelgavas domes priekšsēdētāja Amata zīmi.

5 gadiem  (2013) Vācijā Brēmenes kuģubūvētavā Abeking & Rasmussen ūdenī nolaida Latvijas jūras spēku flotiles patruļkuģi "Jelgava". Tā kapteinis ir jelgavnieks Ritvars Ozols, kuģa krustmāte Inta Englande.

 

 

1265. gadā dibināta Jelgava (Mītava)

1242. gadā pāvesta legāts (sūtnis) Vilhelms no Modenas bija devis Livonijas ordenim atļauju celt pili pie Lielupes. Tās celtniecība uz zemes strēles starp Lielupi un Driksu sākās tikai 1265. gadā ordeņa mestra Konrāda no Mandernas laikā. Pāvesta Klementa IV 1266. gada 25. maija bullas tekstā var saprast, ka Jelgavas pils jau uzcelta.
Ir hipotēze, ka tā bijusi koka pils un 14.gs., celtniecībā izmantojot laukakmeņus un dolomītu, pārbūvēta, pilij iegūstot raksturīgo konventa tipa formu ar četriem korpusiem, kas ieskāva pagalmu, un kvadrātiskiem stūra torņiem.

4 lapa no 4