P. BRĪVS
O. 11:00 - 18:00
T. 11:00 - 18:00
C. 11:00 - 18:00
P. 11:00 - 18:00
S. 11:00 - 18:00
Sv. 11:00 - 18:00

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Kad Mītavā reiz sniga…

Kad Mītavā reiz sniga…

Sensenos laikos, kad Latvijā bija t.s. mazais ledus laikmets (14.-19.gs.) un ziema iestājās novembra vidū un dažreiz pat oktobrī (1856.-1858.g.), Jelgavā vai toreiz vēl Mītavā sasniga daudz sniega un pilsētniekiem vajadzēja atrast kādas interesantas izklaides īsajām ziemas dienām un garajiem, tumšajiem vakariem.

Mītavā bija gana daudz skolu un tātad – arī aktīvu jauniešu, kas nodarbojās ar ziemas sportu. Ļoti populāra bija slidošana – kā nekā Lielupe un Driksa kārtīgi aizsala un, ja notīrīja sniegu, bija varen laba slidskriešana. Slidotgribētāju bija daudz un tāpēc, lai visiem pietiktu vietas un nebūtu pārāk liela burzma, katrai skolai bija atvēlēts kāds placis uz upes, kuru zēni notīrīja un uzturēja kārtībā visu ziemu.

jelgavas slidotava

Slidoja kā nu kurš – ar lepnām tērauda slidām, kas piestiprinātas pie zābakiem, cits ar koka, kam metāla sliece piekniedēta, bet pašas pie zābaka ar siksniņu piesietas, cits ar metāla sliecīti, ko vietējais kalējs izkalis.

sliece

Tiesa gan, kaula slidas ar dzelksni galā, ko arī Latvijā lietoja vēl 12.gs., nemanīja – laikam pārāk sarežģīta ņemšanās, lai uztaisītu. Vēl bija t.s. slidkrēsli – koka krēsls ar rokturiem pie atzveltnes un uz sliecēm. Tajā varēja pavizināties arī lepna dāma, kas pati neslidoja, vajadzēja tikai dūšīgu stūmēju, kurš varēja būt, bet varēja arī nebūt uz slidām. Pie tāda krēsla pieturoties, kāds mazāks knīpa varēja vieglāk iemācīties slidot, jo bija, kur pieturēties, ja kājas uz glumā ledus aizgāja katra uz savu pusi.

slidotava slidotaji

Ja kādam bija slēpes, tad varēja likt lietā arī tās. Pa šaurajām pilsētas centra ieliņām gan tā īsti nevarēja paslēpot, taču bija vēl Jēkaba kanāls (tagadējā Dambja iela), kas ātri aizsala un uz tā sasnigusī sniega kārta veidoja labu slēpju trasi. Un kur tad veiklība izvairīties no mazajiem tiltiņiem, kas gāja pāri kanālam uz namnieku vasarnīcām!

jelgava ziema

Ja nepatika ne slidot, ne slēpot, varēja vienkārši pastaigāt pa skaisto bērzu aleju uz Zorgenfreijas pusi (tagad iepretī Valdekas pilij).

mitau ziema

Atpakaļceļā, lai sasildītos, varēja ieiet kādā krogā vai smalkākā iestādē, piemēram, pils dārza paviljonā ”Sansusī” uz Pilssalas, kur iedzert glāzi karstas tējas vai krūzīti kafijas, bet dažkārt arī ko stiprāku, piemēram, krējuma punšu.

Varam piedāvāt arī recepti izmēģināšanai, kas zin, varbūt iegaršojas.

Krējuma punšs. 3 olu dzeltenumus sakuļ ar 40g cukura un 2 ēdamkaroti krējuma un mazliet ruma. Uzvāra 2 glāzes krējuma ar vaniļu un kuļot pielej olu masai. Visu maisa, kamēr atdzisis. Beigās piejauc 3 sakultu olbaltumu putas.

paviljons

Tik garas pastaigas gan ne katram gāja pie sirds, tāpēc izmantoja važoņu pakalpojumus – viņu kamanās ērti un silti varēja nokļūt, kur vien vajadzēja. Piemēram, izbraukāt Lielās ielas un Katoļu ielas veikalus, lai pienācīgi sagatavotos Ziemassvētkiem!

iela

Ziemassvētkiem tuvojoties, aktīvāks kļuva pilsētas tirgus, līdz pašā svētku priekšvakarā tas kļuva pavisam liels un skaļš. Te sabrauca ne tikai apkārtnes zemnieki un amatnieki ar saviem ražojumiem, bet arī dažādi kumēdiņu rādītāji. Starp tiem bija neredzēti spēkavīri, kas mētāja lielas svaru bumbas kā nieku, sieviete ar bārdu un dažreiz kāds čigāns vai izbijis krievu zaldāts ar dresētu lāci. Tie, kas sevi turēja par lielākiem māksliniekiem, rādīja savus priekšnesumus pilsētas teātrī pēc lugas vai operas izrādes, bet leijerkastnieki vai uguns rijēji samierinājās ar paaugstinājumu turpat tirgus laukumā.

telefona centrale

Bērniem bija lieli prieki, ja tika pie kāda ūdenskliņģera vai vēl labāk – pumperniķeļa, kas Mītavā bija sevišķi gards un ir tāds vēl joprojām.

Arī ar šo gardumu receptēm varam dalīties.

Ūdenskliņģeri. Mīklu gatavo tāpat kā baltmaizei un kad tā otrreiz uzrūgusi, izveido kliņģerus, kuriem ļauj uzrūgt. Uzvāra ūdeni, pieliek mazliet sāls, liek uzrūgušos kliņģerus iekšā un vāra, kamēr sanāk augšā. Tad izņem, sarindo uz pārsmērētas cepjamās plātes, pārkaisa ar ķimenēm un cep 5-10 minūtes krāsnī.

Pumperniķeļi. Ņem 300g rupju kviešu miltu, 50 g sviesta, 2 olas, 100g cukura, 50 g vietējo riekstu, pus tējkarotes briežraga sāli (mūsdienās lietojam cepamo pulveri) un kanēli pēc vajadzības. Saputo sviestu ar cukuru, pieliek olas, briežraga sāli, kanēli un sasmalcinātus riekstus, kā arī piesijā miltus. Izveido tievas, garas, desiņveidīgas standziņas, ar rulli viegli nospiež, liek uz sagatavotas plātes. Cep gaiši brūnas mērenā siltumā. Siltas sagriež ieslīpos gabaliņos.

Kas gribēja saglabāt kādu atmiņu par ziemas priekiem, varēja nofotografēties brašā kartona trijjūgā (20gs. 20. – 30.g.).

trijjugs

Uz tirgu sabraukušie zemnieki pirms mājās braukšanas iestiprinājās pilsētas nomaļu krogos, kur varēja dabūt sautētus kāpostus ar alus desiņām, ko Mītavā dienas laikā iztirgoja tūkstošiem, kā savā grāmatā (1909) rakstīja Mītavas desu fabrikas vadītājs E. Rettigs.

ziema

Un kādām tad bija jābūt īstām alus desiņām?

Alus desiņas. (Rūpnieciskā recepte!) Šīm desiņām var ņemt gaļu, kas nogriezta no kauliem, taču bez speķa. Dienu pirms gatavošanas tā ir jāiesāla ar sāli un salpetri, atstājot notecēties uz galda. Uz 30 mārciņām šīs gaļas ņem 10 mārciņas treknas cūkgaļas, vēršgaļu labi sajauc ar ūdeni un pievieno cūkgaļu, kas sagriezta pupas lieluma gabaliņos. Virco ar pipariem, sāli un daudz ķimenēm. Maisījumu  pilda   cūku zarnās, nosien pa divām – ¼ vai ½ mārciņu smagumā. Karsti nokūpina vai novāra, ēd ar sautētiem kāpostiem. Šīs desiņas daudz patērē restorānos – piemēram, Mītavā – tūkstošus dienā.

Toties smalkās Mītavas madāmas, lai nekristu kaunā un mācītu pareizi svinēt Ziemassvētkus arī savas meitas, ķērās pie pavārgrāmatu un namamāšu padomu grāmatu studēšanas, kur tika teikts:

Īpatnēju Ziemsvētku maltīti pasniedz ģimenes locekļiem vai tuvākiem ģimenes draugiem. To var pasniegt kā vakariņas svētku priekšvakarā ap plkst. 7-iem vai 9-iem vakarā vai svētku pirmajā dienā – kā pusdienu. Tā kā tai piemīt tradicionāls raksturs, tad katru gadu būtu jāņem tie paši maltītes ēdieni un visai galda kārtībai arī būtu jāatkārtojas katru gadu, lai to pēc gada ar ilgošanos varētu gaidīt. Mūsu klimatiskos apstākļos, kā pirmo ēdienu šādā Ziemsvētku maltītē varētu pasniegt kādu cepeti. Viens no izdevīgākiem un lētākiem cepešiem te būtu sivēna vai cūkas cepetis, tomēr var ņemt arī treknākus mājputnus kā pīles, zosis un tītarus, kā arī ceptas vai vārītas lauku desas. Ļoti labi, ja parasto cepešu vietā var pasniegt medījumus ar piemērotām piedevām. Pie sivēna, cūkas, pīles vai zoss cepešiem var pasniegt taukos vārītus kartupeļus, sautētus skābus vai saldus kāpostus un ābolu vai citu augļu salātus. Pēc cepeša, ņemot vērā auksto gada laiku, pasniedz saldo ēdienu; tas var būt: karsts sacepums ar bagātīgām augļu piedevām un piemērotu mērci, dažādi krēmi kā arī želejas. Maltīti nobeidz ar tēju, pie kuras pasniedz cietās un mīkstās piparkūkas, taukos vārītus un citus Ziemsvētku cepumus, bez tam vēl pirktas un mājās gatavotas konfektes, dažādus augļus, riekstus un ievārījumus. Šo tēju var klāt nevis ēdamistabā, bet viesu, dzīvojamā istabā vai kabinetā. Pats par sevi saprotams, ka tradicionālo maltīti atzīmē arī ar īpatnēju galda dekorējumu. Galda drānai jābūt baltai, bet ziedu vietā ņem egles zarus un to dažādus veidojumus, kā piem., svečturus, kas taisīti no egles zariņiem. Skata atdzīvināšanai lieto arī sudraba un zelta eņģeļu matus, tāpat baltas un krāsainas zīda lentas. Liela nozīme ir arī lielām un mazām, gan baltām, gan krāsainām svecēm. Tās aizdedzina maltītes sākumā, un vienas pašas apgaismodamas telpu tās piešķir maltītei spožu un svinīgu noskaņojumu. Ja ir līdzekļi, tad Ziemsvētku galdu var greznot ar pirmajām puķēm: agri uzziedējušās tulpēm, hiacintēm un citiem ziediem, bet lai tie būtu balti.

Lai nu viss notiktu gods godam, dāmas devās uz Mītavas desu fabrikas veikalu un iegādājās kādu mazu sivēntiņu, pīli vai zosi cepetim un tīri vai apjuka, ieraugot dažādo gaļu un desu piedāvājumu. Kas tik te nebija! Latviešu zemnieku audzētais ruksis te bija kļuvis par smalku Vestfāles šķiņķi, Kasseles ripsperi, Hamburgas kūpināto gaļu un Anglijas bekonu. Kopā ar teļa vai vērša gaļu to pārtaisīja par Gotu, Ziemas, Itāļu, Spāņu, Veronas, Ungāru vai Braunšveigas salami, Poļu, Varšavas vai Tīringas desu. Bija arī vietējās receptes – starp Vīnes, Minhenes un Frankfurtes cīsiņiem bija arī Kurzemes desa un īpaši iecienītā Tukuma kūpinātā desa a la Klingerberg. Nevar vien visu uzskaitīt!

Kad nu svētku cepetis ar lielu uzmanīšanu tika gatavs, ģimene sēdās pie svētku galda.

Pildīts sivēns. 5-6 nedēļas vecu, tikko kautu sivēnu labi notīra, izņem iekšas, uz 3-4 dienām liek sālsūdeni, tad nomazgā aukstā ūdenī un noslauka sausu. Pildījumam var ņemt labu teļa un jaunas cūkas pavēderes malto gaļu. Samaisa to ar sāli, pipariem, muskatriekstiem, dažām jēlām olām, var piebērt sauju pistāciju. Ar šo maisījumu piepildīt sivēna vēderu un to aizšūt. Priekšējās un pakaļējās kājas sasiet un pavilkt zem vēdera. Šādi izveidotu sivēnu liek uz pannas, nosedz ar plānām speķa ādiņām, lai biezā āda karstumā nesasprāgtu un cep 3-4 stundas, regulāri aplaistot.)

cepetis  

ēc svētku mielasta svētvakarā vai citās ģimenēs no rīta pēc gājiena uz baznīcu notika apdāvināšanās. Pirmo un otro Ziemassvētku dienās Mītavas iedzīvotāji devās viens pie otra ciemos, kur izklaidējās, ne tikai pie galda sēžot un svētku gardumus baudot, bet arī dziedot, muzicējot, spēlējot teātri un ļoti bieži – uzvedot “dzīvās bildes“.  (Šodien mēs tās sauktu par “mēmo šovu”.) Izdomāja kādu sižetisku ainu no Bībeles stāstiem (“Kristus bērniņa pielūgšana”, “Svētā ģimene bēg uz Ēģipti” u.c.) no grieķu mītiem vai kādas alegoriskas ainas (“Līgavas pušķošana”, “Draudzības skūpsts”). Iestudēja arī ainas no tolaik populāriem un visiem zināmiem literāriem darbiem – “Romeo un Džuljeta”, “Šeherezāde” ,“Undīne”, “Dons Kihots”. Paši piemeklēja tērpus, veidoja dekorācijas, mācījās dziesmas – šādiem pasākumiem gatavojās jau laikus ar lielu sajūsmu. Vēl interesantāk bija, ja pēc “dzīvās bildes” nospēlēšanas skatītājiem bija ne tikai jāuzmin bildes nosaukums, bet jāatmin arī kāds sakāmvārds vai dzejas rinda, kas bija iešifrēta simboliskajos tēlos. Netrūka arī muzicēšanas – mītavnieki spēlēja dažādus mūzikas instrumentus, dziedāja gan koros, gan solo un labprāt rādīja savu muzikālo varēšanu draugu pulkā. Bija arī citas izklaides –  īpaši Jauno gadu sagaidot – sveču “peldināšana”, lai noskaidrotu, kāds būs nākamais gads, zīmīšu un vēlējumu rakstīšana, lai iepriecinātu viens otru, kā arī jautra dziedāšana.

Nu ko – ņemsim paraugu no vecās Mītavas un svinēsim priecīgi un radoši Ziemassvētkus un Jauno gadu! Lai tas nāk dižs un bagāts!

trisvienibas baznica

Silva Poča, muzeja speciāliste