P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Muzejā glabājas gana daudz eksponātu – dokumentu, fotogrāfiju, gleznu un dažnedažādu priekšmetu. Bieži vien tos inventarizē, norādot tikai pielietojumu, izcelsmi, saglabātības pakāpi, datējumu.

Bet vai tas ir viss?

Veicot izpēti, redzam, ka  muzeja priekšmeti var pastāstīt  ļoti daudz, jo katrs no tiem glabā informāciju ne tikai par sevi, bet arī par laiku, dzīves veidu, pasaules uztveri, sakariem un, protams, cilvēkiem.

Kurzemes Provinces muzejs Mītavā (Jelgavā) dibināts 1818.gadā. Kolekcijas pamatā Kurzemes Literatūras un Mākslas biedrības biedru savāktais vēstures un kultūras mantojums. 100 gadu laikā tiek sakrāta nozīmīga mākslas vērtību kolekcija.

H. Kroiča alusdarītavas pudele

Līdz 19.gs. Latvijas teritorijā, kad alu brūvēja galvenokārt pašu vajadzībām, tā bija katra saimnieka individuāla lieta. Alus nāca modē, sākās alus darītavu celtniecība, to tehniskā aprīkošana un jau 19.gs. sākumā katrā muižā komerciālos nolūkos bija sava alus darītava. Kurzemes guberņa un Jelgava kā impērijas sastāvdaļa bija cieši saistīta ar Krievijā notiekošajiem procesiem, arī tur alus kļuva par plaša patēriņa preci. 19. gs. sākumā Krievijā populārs bija Porteris, jo angļi ar visām iekārtām bija ieradušies Krievijā, lai popularizētu savu izgudrojumu. 18. gs. briti, jaucot dažādus alus veidus, radīja Porteri – lētu un barojošu dzērienu nabadzīgajiem iedzīvotājiem. 1817. gadā tika patentēta Portera ražošanas tehnoloģija. Porteris bija pirmā plaši izplatītā rūpnieciski ražotā alus šķirne Krievijā. 19. gs. laikā angļu aldarus pakāpeniski nomainīja vācu aldari, kuri, līdzīgi angļiem, ar savām iekārtām ieradās Krievijas impērijā brūvēt alu. 1865. gadā Rīgā ieradās Bavārijas aldaris Joahims (Hanss) Dauders un Sarkandaugavā uzbūvēja alus darītavu Waldschlochen (Meža pils, Mazā meža pils). Mūsdienās tās teritorijā joprojām darbojas Aldaris. Iļģuciemā darbojās 2 alus darītavas – 1863. gadā atvērtā Iļģuciema alus darītava un 1870. gadā atvērtais “Tanheizers”. Laika gaitā radās arī pašmāju rūpnieciskā alus darītāji. Lielu popularitāti ieguva vācu alus šķirnes, piem., “Bavārijas”, “Pilzenes”, vēlāk arī “Minhenes”, “Eksporta”. Populārs bija arī Vīnes alus, kurš Padomju Savienības laikos “pārvērtās” par “Žiguļovskij”. Iecienīts bija arī 10 – 12% stiprais galda alus, arī Melnais un 2,5% Karameļu alus. Ar laiku, pilnveidojoties alus darīšanas tehnoloģijām, radās jaunas šī dzēriena šķirnes. Alus ražošana un popularitāte bija cieši saistīta ar labības audzēšanu, kas 19. gs. laikā ievērojami paplašinājās. Kurzemes guberņā 19. gs. vidū darbojās 134 alusdarītavas, no tām 7 Jelgavā. Alus tika brūvēts mucās un no tām arī tirgots spaiņos jeb vedros un stopos (1 spainis = 12,73 litri, vienā spainī 10 stopi). Alus un medalus mucu tilpums parasti bija 110 – 120 stopu. Laukos un pilsētās ražotais alus kvalitatīvi atšķīrās, līdz ar to arī cenas bija atšķirīgas. Laukos darinātā alus muca maksāja 3 – 4 rubļus, bet pilsētas, kas bija kvalitatīvāks, – sākot ar 6 un beidzot ar 10 rubļiem par mucu. Jelgavas alusdarītavās 19. gs. vidū strādāja 7 meistari un 6 viņu palīgi, kuri vadīja 41 strādnieka darbu. Piemēram, 1811. gadā dibinātajā Ed. Ulmaņa alusdarītavā Katoļu ielā strādāja 10 strādnieki, bet K. Štrekera alusdarītavā Lielajā ielā bija 7 strādnieki. Otrā lielākā pilsēta Kurzemes guberņā alusdarītavu skaita ziņā bija Liepāja, kur darbojās 5 alusdarītavas. Par alus ražošanas izdevīgumu liecina fakts, ka, pateicoties savam alus brūzim Elejas muižā, grāfs Medems spēja nomaksāt muižas parādus, kas kā nepārvarams slogs bija krājušies gadiem. 20. gs. sākumā Krievijas impērijā pieprasījums pēc alus bija sasniedzis nepieredzētus apmērus. Jelgavā 1903. gadā darbojās trīs alus darītavas – Štrausa, Ulmaņa un Vācijas pavalstnieka Kroiča, kas bija lielākā. 1908.gadā Kroiča alusdarītavā, saņemot augstas algas, strādāja 18 strādnieki, turpat blakus lielajam uzņēmumam bija arī Kroiča krogs un iebraucamā sēta. Kroiča alus darītava un iesala fabrika ražoja Pilzenes un Minhenes alu, bairīti, medus kvasu, augļu limonādi, augļūdeni, zelteri un sodu. Bija iespējams iegādāties arī ledu un augstākās šķiras iesalu. Kroiča uzņēmumam piederēja arī savas labības žāvētavas un noliktavas ne tikai Jelgavā, bet arī citur. Ražotāju vidū 19. gs. beigās un 20. gs.sākumā bija pieņemts savu produkciju fasēt patentētās pudelēs, kas piederēja dzēriena ražotājam. Uz pudeles bija norādīts ražotāja nosaukums un vieta, bet uz pudeles dibena – stikla fabrikas īpašnieka iniciāļi un pudeles tilpums. Šādas pudeles bija katram alus ražotājam un pat lielākajām bufetēm. Pārdot alu stikla pudelēs bija jauns koncepts, kas plašu izplatību guva 19. gadsimta laikā. Līdz tam pudeles bija pārāk dārgas, lai tās izmantotu visai lētu šķidrumu tirgošanai. Ideja alu tirgot pudelēs radās angļiem. Iespējams, ka alus tirgošanu pudelēs veicināja faktors, ka dzert alu no pudeles bija prestižāk nekā no aluskannas, bet neapšaubāms ir fakts, ka 1901. gadā Maikla Ouena izgudrotā automātiskā pudeļu ražošana veicināja alus fasēšanu pudelēs. Lai gan jaundibinātajā Latvijas valstī 1922. gadā Kroiča alusdarītava atjaunoja darbību, tomēr pirmskara ražošanas apjomu un apgrozījumu nesasniedza. Alusdarītavas oficiālie pārstāvji bija Vācijas pilsoņi Gerhards Renners un pirmā īpašnieka Viktora Ķroiča dēli Edgars, Emīls un Viktors. Pēc pasaules ekonomiskās krīzes, kas skāra arī Latvijas ražotājus, Kroiča uzņēmums bija nonācis ekonomiskās grūtībās. Lai iegūtu kapitālu uzņēmuma darbības turpināšanai, 33 gadus vecais Edgars Kroičs krāpās Latvijas bankā ar vekseļiem, viņa brāļi bija līdzdalībnieki. Afēra nāca gaismā, brāļus Kroičus sodīja, Edgaram piesprieda 1,6 gadus pārmācības namā, bet Viktoram vienu gadu cietumā. Īpašnieki bija viltojuši parakstus uz vekseļiem, nelikumīgi piesavinoties 35 tūkstošus latu. Uzskata, ka alusdarītava bankrotējusi izlaidīgās un izšķērdīgās brāļu Kroiču dzīves dēļ.

1937. un 1938. gadā Latvijas Banka, lai dzēstu nenomaksātos kredītus, izsludināja Kroiču nekustamā īpašuma pārdošanu. Bijušo Kroiča fabriku no Latvijas Bankas vēlējās nopirkt divi pretendenti – uz Jelgavas pili pārceltā Latvijas Lauksaimniecības kamera, lai izbūvētu saviem darbiniekiem dzīvokļus, un Jelgavas pilsētas valde, kuras valdījumā tad arī nonāca bijusī Kroiču alus fabrika.

Materiālu sagatavoja, Inese Deksne, Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja

Alus fabrikas patentētā pudele ar tirdzniecības (firmas) zīmi. Pudeles augšmalā redzamās gropes liecina, ka tās korķis ir bijis metāla režģa konstrukcijā ietverts porcelāna aizbāznis.

Kroiču fabrikas reklāma, kur redzams, ka uzņēmums aizņēma mūsdienu Uzvaras, Ausekļa, Blaumaņa un Dobeles ielas kvartālu. 1913.

3. Jelgavas kājnieku pulka orķestris 20.gs. 20. un 30. gados pilsētā bija ļoti populārs. Tas piedalījās gan teātra izrādēs, gan spēlēja zaļumballēs u.c. Muzeja ekspozīcijā ir alts, ko dāvinājusi Aleksandra Baloža ģimene. To grezno firmas “Jul. Heinr. Cimmerman” zīme. Šīs firmas pirmsākumi meklējami Sanktpēterburgā. Tās dibinātājs bija Juliuss Heinrihs Zimmermans. 1876. gadā, būdams 25 gadus vecs, viņš nodibināja kompāniju, kas ražoja mūzikas instrumentus, rīkoja izstādes, kā arī bija mūzikas izdevniecības vadītājs, 19./20. gadsimtu mijā iekarodams lielu popularitāti Eiropā. Pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā Zimmermans savu ražotni pārcēla uz Leipcigu Vācijā. 1923. gadā, pēc Juliusa Heinriha nāves, firmu pārņēma viņa dēls Vilhelms. Pēc 2. pasaules kara firmai klājās ļoti grūti, bet tā izdzīvoja un pastāv arī mūsdienās, bet tikai kā mūzikas izdevniecības kompānija. Ievērojot pūšaminstrumentu klases instrumentu klasifikāciju, minētais instruments ir alts. Aleksandrs Balodis, kurš spēlēja šo instrumentu, jau ir aizsaulē. Viņš savās atmiņās raksta, ka šo instrumentu dabūjis savā īpašumā, kad sācis spēlēt apvienotajā 6. Rīgas un 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestrī. Kur alts atradies pirms apvienoto kājnieku pulku orķestra, ir jautājums, uz kuru atbildes nav. Uz savas taures Balodis bija iegravējis 3. Jelgavas kājnieku pulka nosaukumu. Pārskatot atmiņas, var redzēt situāciju, kas Latvijā valdīja 1940. gadā. Pašu Balodi armijā iesauca 1940. gada 23. februārī Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā kājnieku baterijā mīnmetēju vadā. Pēc divām nedēļām viņu nosūtīja uz 5. Cēsu kājnieku pulka instruktoru rotu. 15. jūnijā tika izsludināta trauksme, visiem izdalīja munīciju un aizliedza atstāt kazarmas, naktī drīkstēja tikai atraisīt apkakli un palaist vaļīgāk siksnu. 17. jūnija naktī trauksmi atsauca un munīcija bija jānodod. Tajā pašā dienā sarkanā armija ar tankiem un smagajām mašīnām jau devās Rīgas virzienā. 3. Jelgavas kājnieku pulks tika pārcelts uz Kuldīgu, jo tika ieskaitīts sarkanajā armijā. Balodis tur bija dežūrtaurētājs, jo vienīgais prata pūst tauri. Viņa darbs bija – no rīta 6.00 padot signālu „celties” un vakarā desmitos „iet gulēt”, arī pūst trauksmi (mācībās). Balodis atceras, ka bija padots tikai dežūrvirsniekam. Atmiņās par šo laiku A. Balodis raksta: “Mēs ēdnīcā bieži ākstījāmies un izsmējām krievu tautības pavāres, jo viņas vārīja drausmīgi negaršīgu ēdienu, vēlāk pavāres nomainīja. Vēlāk mums aizliedza spēlēt un dziedāt visu latvisko, lika spēlēt krievu maršus. Redzējām, kā Kuldīgas ielās staigā sarkanās armijas virsnieku sievas – rīta kleitās, garos zābakos un beretēs galvā, bij’ ko smieties bez gala.” Kuldīgas orķestrī A. Balodis sadraudzējās ar Eduardu Rozenštrauhu, kurš spēlēja bungas. Vecos mūziķus orķestrī atvaļināja, tāpēc palika tikai 30 cilvēki orķestra sastāvā. Turpinot atcerēties piedzīvoto Kuldīgā, A. Balodis raksta: “Pienāca Ziemassvētki un mums bija aizliegts baznīcai pat tuvumā rādīties, bet mūsu virsseržants Poļakovs izdeva mums atvaļinājuma zīmes līdz pusnaktij un mēs abi ar Saulīti aizgājām uz Kuldīgas baznīcu, noklausījāmies svētku Dievkalpojumu. Tad nolēmām, ka sniegsim cilvēkiem koncertu. Ārā bija 20 grādu liels sals, plkst. 22.00 mēs attaisījām visus logus uz ielas pusi, aizslēdzām durvis, un, izslēguši gaismas, spēlējām visas Ziemassvētku dziesmas. Jūs varat iedomāties, kad 30 vīru no sirds spēlē melodijas, kuras visiem ir tik mīļas... visa iela bija pilna ar cilvēkiem, viņi stāvēja cits pie cita ar noņemtām cepurēm un klausījās mūsu koncertu. Pusnaktī miliči visus izdzenāja un lūdza pārtraukt spēlēt, tā mēs nospēlējām 2 stundas.” Aleksandram Balodim ir daudz atmiņu par piedzīvoto karā. Visu šai reizē nevar izstāstīt. Iepazīstoties ar šo muzeja priekšmetu ekspozīcijā, mums katram raisīsies savas pārdomas. Sagatavoja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas galvenais speciālists Artūrs Melderis

Baltā trīsvienība

Ziema reizēm apciemo Latviju, reizēm sniega sega noturas pat vairākas nedēļas. Tādos brīžos tumšā ziema un arī dzīve kļūst gaišāka. Arī gleznotāji mīl gaismu un viņiem patīk arī Gaismu gleznot. Bet kā gaismu parādīt? Viens no paņēmieniem ir lietot balto krāsu. Akvarelisti par balto krāsu izmanto papīra toni, to neaizgleznojot. Eļļas krāsu glezniecībā lieto balto pigmentu. Skan jau vienkārši, bet kas tad ir baltā krāsa? Ja ielūkosimies mākslinieku preču veikalu plauktos, tad starp desmitiem dzelteno, sarkano un zilo krāsu variantiem, atradīsim tikai vienu vai divas baltās krāsas tūbiņas. Kāpēc tā? Lai cik neparasti, bet visā mūsdienu krāsainības un iespēju varavīksnē, baltie pigmenti ir konservatīva biedrība. Viens no vecākajiem baltajiem pigmentiem, kas bija pazīstams jau antīkajā pasaulē 400 g. p. m. e., ir Svina baltā pigments. (Tālākajā tekstā, cienot pigmenta gadsimtu pieredzi, vēlētos saukt to par Svina Baltā kungu.) Viņa ietekme bija tik liela un pārliecinoša, ka līdz pat 19. gs. v. ar to nespēja sacensties neviens no valdniekiem un ilgdzīvotājiem. Visa Eiropas glezniecība ir aplaimota ar Svina Baltā kunga klātbūtni – spoži balts un noturīgs pigments. Bet, kā jau visiem, arī Svina Baltā kungam piemīt savas sliktās īpašības, ar kurām tas nebija spējis gadsimtu gaitā tikt galā. Piemēram, sastopoties ar Sēra gāzes jaunkundzi, Svina Baltais kungs mēdz reaģēt “pietvīkstot”, – notiek pigmenta satumšana. Tas laikam bija par iemeslu, kāpēc arī viņa raksturs ir tik indīgs un tā dēļ ražotāji 19. gs. v. samazināja vai pavisam pārtrauca ražot šo pigmentu. Tā uz glezniecības skatuves 19. gs. v. uznāk Cinka Baltā jaunskungs un Svina Baltais devās pensijā. Patiesībā arī Cinka jaunskungs nav nekāds jauneklis. Kā metāls cinks arī bija zināms kopš antīkās pasaules, kad to izmantoja sakausējumos ar varu, lai iegūtu misiņu. Tāpat līdz pat mūsdienām cinks atrodams dažādās ārstnieciskās ziedēs. Cinka Baltā jaunskunga karjera sākās 1782. gadā, kad tas gleznotājiem tika ieteikts kā baltais pigments un alternatīva Svina Baltā kungam. Kopš 1850. gada Cinka Balto sāk plaši ražot krāsu fabrikās Eiropā. Tam piemīt daudz labu īpašību – spožs tonis, nesatumst, nav toksisks, var jaukt ar citiem pigmentiem. Tomēr arī Cinka jaunskungam atklājās sliktās īpašības, kuras acīgs mākslas vērotājs varētu saskatīt gleznās. Lietojot šo krāsu vienu pašu bez sajaukumiem ar citām, dažu gadu krāsas slānī rodas plaisas. Periodā no 1850. līdz 1900. gadam Cinka Balto mākslinieki bija iemīļojuši lietot kā grunts slāni, un rezultātā jau pēc dažiem gadiem radās plaisājumi un pat krāsas slāņu nobirumi. 20. gs. sākums ir sākums arī jaunam varonim – Titāna baltajam (titāna dioksīdam). Jaunlaiku varonis bija zināms kopš 1821. gada, bet tikai 20.gs. sākumā, ienākot modernajām ražošanas tehnoloģijām, 1916. gadā tika uzsākta tā masveida ražošana glezniecības vajadzībām. Varētu nu domāt, ka pigments, kas nes tik varenu vārdu kā Titāns, tik tiešām būs tas, kas aizslaucīs pagātnē iepriekš minētos kungus kopā ar viņu trūkumiem un mākslinieki varēs atviegloti gleznot ziemu, nebaidoties no tehnoloģiskām problēmām. Diemžēl tā tas nav. Varonim Titānam piemīt daudzas labas īpašības – gan nesatumšana un segtspēja, gan spožums un normāls žūšanas laiks, bet krāsai veidojas poraina struktūra, kas ir tikpat nevēlama, kā cinka plaisāšana. Pašlaik daļējs risinājums, lai mazinātu iepriekšminēto pigmentu problēmas, ir atrasts. Mūsdienu baltā krāsa ir šo trīs vēsturē esošu pigmentu draudzības vai piespiedu savienības kombinācijas. Visizplatītākā krāsa ir varoņa Titāna un Cinka Baltā jaunskunga (un citu mazāk nozīmīgo balto pigmentu) sajaukums dažādās proporcijās. Visgrūtāk iet senioram Svina Baltajam, kas dažviet tiek vēl ražots, bet ierobežoti pieejams. Ja arī gleznotājs ir ievērojis visus glezniecības tehnoloģijas noteikumus, lai viņa darbs saglabātos ilgstoši, tad, īpaši mūsdienās, viņš ir pakļauts krāsu ražotāju piedāvājumam. Mākslinieki joprojām lieto balto pigmentu, gleznojot ziemas ainavas, cerot, ka radītais darbs saglabāsies nākamajām paaudzēm, kuras, iespējams, vairs tikai gleznās redzēs, kāda izskatījusies skaista Latvijas ziema.

Saiva Kuple stājglezniecības restauratore

/Ģ.Eliass Bišu drava ziemā/

Vācu armijas sakaru telefons Feldfernspracher 33

Kara laikā izlūkošanai un saziņai starp ierakumiem bija ļoti svarīga nozīme. Šim nolūkam kalpoja speciālas sakarnieku vienības. Otrā pasaules kara laikā militārajā jomā ieviesa vairākus jauninājumus. Attīstoties tehnoloģijām, telegrāfu nomainīja telefons. No telefonsakariem bija atkarīga gan kaujas taktika, gan iznākums, sevišķi tad, ja starp kaujām bija ilgstošāki pārtraukumi vai ieņemtas aizsargpozīcijas, kad sakarnieki varēja paspēt savilkt telefona kabeļus līdz vajadzīgajām sakaru vietām. Strauji sekojošu uzbrukumu laikā sakarnieki tikpat kā nevarēja nodrošināt vajadzīgos sakarus, tad tika pielietoti citi sakaru līdzekļi – prožektori un karodziņi labas redzamības apstākļos, bet sliktos laika apstākļos Melder – sakarnieki, kas pārvietojās jāšus, uz riteņiem vai kā citādi. Viena no sakaru formām, kas tika izmantota īpašos apstākļos, bija mīnmetēju šāviņi – ziņneši. Lai gan bija pieejama daudz ērtāka tehnoloģija ar radio viļņu uztvērējiem, tomēr, lai mazinātu spiegošanas risku frontes līnijās, tika izmantoti telefoni, kas savā starpā bija savienoti ar kabeļiem. Viena kājnieku pulka ietvaros kabeļu ievilkšana un savākšana bija roku darbs, ko veica trīs cilvēki – viens ritināja kabeli, otrs to centās padarīt neredzamu, bet trešais to nostiprināja tā, lai tas netiktu pārrauts vai bojāts. Arī vācu armijas štābu izvietojuma izvēli lielā mērā noteica telefonu līniju izvietojums un pieejamība.Komunikācijai starp vienībām, kā frontālām (frontiniekiem) tā arī aizmugurējām (artilērija, aviācija, štābs) vācu armijā kalpoja pārnēsājamais lauka telefons Feldfernspracher 33 jeb F33. Tas bija savienots ar komutatoru, un tā 10 līniju panelis nodrošināja sakarus starp 7 vietējiem abonentiem (pārnēsājamiem telefoniem) un apkalpoja 3 maģistrālos savienojumus. Komutatora jaudu bija iespējams dubultot, savienojot divus paneļus. Muzeja krājumā esošais telefons F33 brūnā bakelīta korpusā ražots Vācijā 1941. gadā. Skaitlis 33 nozīmē, ka šāda tipa telefonu ražošana uzsākta 1933. gadā, kad telefonu korpusu atliešana no bakelīta sāka kļūt par normu agrāk praktizēto koka korpusu vietā. Pirmo sintētisko polimēru (plastmasa, sintētiskie sveķi) ieguva 1907. gadā, pateicoties beļģu ķīmiķim Leo Hendrikam Bekelendam. Bakelītu kā nedegošu, elektroizolējošu, vieglu un lētu ražošanā atzina par piemērotu ne tikai sadzīves priekšmetu izgatavošanā, bet arī auto un bruņojuma ražošanā. Detalizēti izpētot muzeja krājumā esošo lauku sakaru telefonu, izrādījās, ka tas nav oriģināls, bet ir sakomplektēts no dažādos gados (1941 – 1945) ražotu telefonu detaļām. F33 telefonus un to derīgās detaļas pēc kara izmantoja miera apstākļos telefonsakaru montiera darbā Jelgavā un apkārtnē līdz pat 1960. gadam. Attapīgie Jelgavas montieri, izmantojot trofejas telefonu korpusus un detaļas, pielāgoja tos savām vajadzībām. Protams, Vācu nacistu simbolika, piemēram, kas bija uz telefona klausules, tika rūpīgi nokasīta. Zināms, ka 20. gs. 50. gados PSRS radītie pārnēsājamie sakaru telefoni bija uzlaboti vācu F33.

Ivo Butkus

muzeja speciālists

Piparkūkas

     Izsenis piparkūkas ir tradicionālie Ziemassvētku cepumi – Ziemassvētku gardums. Jelgavā 19.gs otrajā pusē un 20.gs sākumā iecienītākās un garšīgākās bijušas Zīslaka ceptuves medus piparkūkas. Sākotnēji ceptuves īpašnieki bijuši divi brāļi, vēlāk vācietis E.Lindholms. Zīslaka ceptuve bijusi ne vien Jelgavā Rakstvežu ielā 17 (tagad Krišjāņa Barona iela), bet arī Rīgā Vaļņu ielā 22a. Ceptuvēs gatavotas dažādas piparkūkas un kliņģeri – arī pēc pasūtījuma un ar piegādi. Arī lielajos gadatirgos Jelgavā neiztika bez slavenajām Zīslaka piparkūkām un gardajiem kliņģeriem. Visu Jelgavas jaunatni saviļņoja vizuļojošie gadatirgi. Ai, šīs “jarmarkas”! Kā tik tur nebij’! Karuselis un dancojošs lācis, brīnumārsti, zīlētāji, Kanāriju putniņš, kas pasniedza laimes zīmīti, kumēdiņu rādītāji, jokupēteri, kas smīdināja ļaudis, pat ceļojošs cirks. Cik saldi smaržoja vīnogu un arbūzu grozi, ap kuriem rosījās pārdevēji rožainos kreklos un lakotos stulmu zābakos! Citā rindā Jelgavas maiznieki smukās, vakarā aizslēdzamās būdiņās pārdeva visvisādu sugu piparkūkas, sākot ar maziem “piparriekstiem” un beidzot ar lielām, raibām spožām piparkūku sirdīm, jātniekiem, puišiem, meitām, zirgiem utt. Cik mākslīgi bija izgatavotas slavenās Zīslaka piparkūkas, cik gardi viņa kliņģeri! Tāli pāri Jelgavas robežām – visā Baltijā, pat visā cariskā Krievijā bija iecienītas Zīslaka “Jelgavas piparkūkas”. Kad vakaros lampas un vēlāk spuldzes apgaismoja Miķeļa vai Māras tirgu, no tā nāca tik burvīgas skaņas un smaržas, kādas vēlāk esmu jutusi tikai, nakti Venēcijā iebraucot. Kādu laiku mēs dzīvojām iepretī tirgus laukumam, un tādos vakaros nevarēja noturēties mājās (pēc Prāvesta Jāņa Reinharda (1860-1944), Elzas Stērstes (1888-1906), Aleksandra Strekāvina (1889-1971) atmiņām).   Slaveno Jelgavas piparkūku receptes joprojām ir noslēpumiem apvītas, taču ļoti iespējams, ka pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu pavārgrāmatās iekļautās piparkūku receptes ir stipri tuvas tām, pēc kādām tika ceptas plaši iecienītās senajā Jelgavas tirgū nopērkamās visvisādu sugu piparkūkas. Rosinām ielūkoties senāku laiku padomos piparkūku mīklas pagatavošanai un kūku cepšanai.      Mīklu var sagatavot iepriekš vēlamā daudzumā un uzglabāt sausā un vēsā vietā līdz pat 2 mēnešiem, tikai jāņem vērā, ka mīklu jāmīca ļoti ilgi, kamēr tā ir vienāda, spīd un labi rullējas. Taču jāatceras, ka mīksto piparkūku mīkla nav uzglabājama.      Galvenais noteikums, lai piparkūkas labi izdotos, ir vienlīdzīga uzcelšanas līdzekļu sadalīšana. Raugs pie piparkūkām nav lietojams, jo mīklā ir pārāk daudz cukura, kuru raugs neuzceļ, un cepums paliek galodains. Pie piparkūku cepšanas agrāk kā vienīgo uzcelšanas līdzekli lietoja sodu un potašu. Pēdējā laikā (20.gs. 30. gadu sākumā) šos līdzekļus ķīmija neatzīst. Sevišķi nevēlams ir potašs, jo vairāk lietots tas izsauc dažādas gremojamo orgānu kaites. Nevainīga viela ir soda, bet arī viņa, mazliet vairāk pielikta, piedod maizei sārmainu garšu un tumšu rūsainu krāsu. Līdz pēdējam laikam no ķīmiskiem uzpūšanas līdzekļiem tiek atzīta briežraga sāls – to ar ļoti labiem panākumiem var lietot pie piparkūkām, baltmaizēm, saldskābmaizēm, bezrauga pankūkām. Lietojot sodu vai briežraga sāli, katrā ziņā tie vispirms jāizkausē, lai tie mīklā izdalītos vienlīdzīgi. Sodu kausē skābā pienā vai krējumā, briežraga sāli – ūdenī.      Labākās piparkūkas tiek ceptas no medus, olām un pirmā labuma miltiem ar laba svaiga sviesta piedevām. Bet piparkūkas var cept arī no sīrupa, tad tās lētākas, bet ne tik garšīgas kā pirmās. No sīrupa kūkas iznāk tumšākas, kas tautai liekas labākas, kaut gan patiesībā tas tā nav. Piparkūkas pēc sastāva un sagatavošanas ir ļoti dažādas, arī piparkūku forma ir dažāda. Ar dažādiem maziem formīšiem izspiestās piparkūkas tiek ceptas uz plāts, bet tā saucamās mīkstās piparkūkas cep formī. Cep arī piparkūku tortes, nolejot tās ar pomādēm vai garnē ar glazūru. Uz lielākām piparkūkām liek virsū lielākus mandeļu vai riekstu gabaliņus, var virspusē iespiest veselas mandeļkodolu pusītes, bet uz mazām var kaisīt virsū smalki sakapātas mandeles vai riekstus.      Krāsnī ieliktās piparkūkas, kamēr nav apcepušas, nedrīkst kustināt, jo mīkla ļoti ātri saslīd. Pat krāsnī uzplūstošais gaiss atstāj iespaidu uz cepumu. Lielām mīkstām piparkūkām vajaga vidēju siltumu, bet mazām – pavisam lēnu un vienādu siltumu. Ja piparkūkas grib glazēt, tad to vajaga izdarīt tūliņ, tiklīdz tās izņem no krāsns. Piparkūkas glazē ar uzkarsētu cukura pomādi. Piparkūkām ļauj uz plātes drusku atdzist, tad ar spicu nazi noņem un liek uz galda, lai atdziest, pēc tam saliek slēgtā traukā un tura sausā vietā, lai neatlaižas.      Mīklas sagatavošanas gaita ir šāda: vispirms uzkarsē sīrupu vai medu ar cukuru un taukvielām; jo ilgāk masu karsē, jo tā iegūst tumšāku krāsu; taču no pārliecīgas karsēšanas masa kļūst sīksta un neuzņem miltus, tāpēc brūnās krāsas pastiprināšanai ieteicams ņemt brūno, dedzināto cukuru vai melnu kafiju. Karstajā masā iejauc daļu miltu un, stipri kuļot, atdzesē, tad pieliek olas un sasmalcinātas garšvielas. Garšvielām parasti ņem: piparus, krustnagliņas, kardamonu, koriandru, anīsu, ķimenes, ingveru, muskatriekstu, vaniļu, citronu, apelsīnu un pomeranču mizas. Pēc tam mīklai pieber atlikušos miltus ar cepamo pulveri un labi samīca. Rozīnes vai marmelādes gabaliņus liek tikai mīksto piparkūku mīklā. Cieto piparkūku mīklai var pieliet mazliet spirta, ruma, rožūdeni vai stipru melnu kafiju. 

Piparkūku receptes

Cietās piparkūkas. 2½ kg kviešu miltu, 200 g sīrupa, 600 g cukura, 300 g tauku, 300 g sviesta, 3 olas, 35 g koriandra, 5 graud. kardamona, 2 tējkar. kanēļa, 15 nagliņas, 2 muskatrieksti, 6 pomeranču mizas, 1-2 tējkar. ingvera, 2 pac. cep. pulvera. Sīrupu, cukuru un sviestu uzvāra, stipri kuļot, piejauc apm. ⅓ miltu un maisot atdzesē, tad piejauc sasmalcinātās garšvielas, olas, pārējos miltus, kam piemaisīts cep. pulveris, liek uz dēļa un mīca, kamēr mīkla kļūst gluda un spīdīga. Gatavo mīklu plāni izveltnē, izspiež figūriņas un cep mērenā siltumā. Labāka izskata dēļ karstos cepumus pārvelk ar mazliet saputotu olbaltumu.   Augļu cietās piparkūkas. 400 g kviešu miltu, 100 g sviesta, 100 g sīrupa, 2 karotes medus, 1 ola, 1 tējkar. ingvera, 1 citrona miziņa, 1 tējkar. cep. pulvera. Saputotam sviestam pieliek daļu miltu, sasmalcinātu citronmiziņu, ingveru, pielej uzsildītu sīrupu un medu, piejauc pārējos miltus un cep. pulveri, labi samīca, izveltnē, izspiež figūriņas, pārvelk ar sakultu olu un cep mērenā siltumā.   Krējuma piparkūkas. 500 g kviešu miltu, 300 g kartupeļu miltu, ½ gl. sīrupa, ½ gl. skāba krējuma, 100 g sviesta, 200 g cukura, 1 tējkar. sodas un vēlamās garšvielas. Uzkarsē sīrupu, sviestu un cukuru, piejauc daļu kviešu miltu, maisot atdzesē, pieliek krējumu, sodu, garšvielas, pārējos miltus, labi samīca, izveltnē, izspiež figūriņas un cep mērenā siltumā.   Mīkstās piparkūkas, I. 400 g kviešu miltu, 400 g cukura, 1 gl. skāba krējuma, 3 olas, 3 tējkar. koriandra, ½ tējkar. nagliņu, 5 pomeranču mizas, 10 graud. kardamona, 1 tējkar. kanēļa, 1 tējkar. sodas. Saputo olas ar 300 g cukura, pieliek garšvielas, krējumu, kas iepriekš sajaukts ar sodu, tad pieber miltus un beidzot 100 g dedzināta cukura. Masu labi sakuļ un lej uz plātes apm. 3 cm biezumā, pārvelk ar olu un cep mērenā siltumā. Atdzesētu kūku sagriež glītos gabaliņos.   Mīkstā piparkūka, II. 250 g kviešu miltu, 150 g rudzu miltu, 200 g sīrupa, 200 g medus, 50 g sviesta, 150 g cukura, 1-2 olu dzelt., ½ gl. piena, ½ tējkar. briežraga sāls, 20 g rauga, vēlamās garšvielas (tāpat kā cietajām piparkūkām), ola un rieksti pārziešanai un pārkaisīšanai. Uzvāra sīrupu, medu, sviestu un cukuru, karstā virumā ieber miltus, sasmalcinātas garšvielas, visu labi sakuļ un atdzesē, tad pieliek olu dzeltenumus, izkausētu briežraga sāli, pienu un raugu (iepriekš izšķīdinātu ar cukuru piena lāsītē), mīklu vēlreiz sakuļ, izlej plānā kārtā uz iepriekš sagatavotas plātes un ļauj siltā vietā uzrūgt apm. 1 st. Izrūgušu mīklu pārziež ar sakultu olu, apliek veseliem riekstu kodoliem un cep mērenā siltumā. Atdzesētu kūku sagriež glītos gabaliņos.   Medus riekstiņi. 750 g kviešu miltu, 400 g medus, 200 g cukura, ½ gl. salda krējuma, ¼ gl. spirta, 5 graudi piparu, 1 tējkar. koriandra, 2 pomeranču mizas, 2 ēd. kar. rožūdens, 1 tējkar. cep. pulvera. Uzvāra medu ar cukuru, krējumu, ūdeni vai rožūdeni, piejauc daļu miltu, maisot labi atdzesē, pieliek garšvielas, spirtu, cep. pulveri, pārējos miltus, labi samīca, izveido mazas bumbiņas un cep mērenā siltumā 10 – 15 min.   Materiālu sagatavoja

Lāsma Klapare muzeja speciāliste

Otrā pasaules kara - vācu armijas dzelzs bruņucepure M1942

  OBruņucepures bija pazīstamas jau kopš antīkajiem laikiem un tās tika izmantotas, lai pasargātu karotāju galvas galvenokārt no auksto ieroču ievainojumiem – zobenu, kara cirvju cirtieniem, bultu, šķēpu un akmeņu radītām brūcēm. Bija laiki, kad bruņucepure nebija obligāta karavīra ietērps, bet bija laiki, kad tā kļuva ļoti aktuāla. 20.gs. sākumā vēl pirms Pirmā pasaules kara Eiropā un citur notikušie lokālie kari parādīja, ka ir ļoti lieli karojošo pušu dzīvā spēka zaudējumi, daudzi gājuši bojā no ložu un šķembu ievainojumiem galvā. Tādēļ Pirmā pasaules kara laikā nolēma, ka bruņucepures būs obligātas. 1915. gadā Hannoveres Tehniskā institūta doktors Frīdrihs Šverds un vācu landesvēra kapteinis doktors Augusts Bīrs sāka izstrādāt jauna tipa bruņucepures, un to variantu M16 kara laukā izmēģināja jau 1915. gada septembrī. Turpmāk darbs pie bruņucepuru uzlabošanas Vācijā netika pārtraukts un radās aizvien jauni varianti. Vēlāk tās tipiem bez gadskaitļa pēdējiem diviem cipariem (M16) tika pievienots pilns gadskaitlis, piemēram, M1917 utt. Starpkaru periodā pie bruņucepures pilnveidošanas procesā Vācijā pievērsa uzmanību ne tikai tās formai, bet arī svaram un materiālam. Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā vācu armijā tika veikta kārtējā plaša mēroga apbruņojuma modernizācija. Šīs modernizācijas ietvaros līdzšinējās M1935 un M1940 bruņucepures tika nomainītas ar M1942. Tā kā jaunā tipa bruņucepures izgatavošanā izmantoja daudz izturīgāka tērauda sakausējumu, tā nodrošināja karavīra galvas un kakla efektīvāku aizsardzību, kā arī tā bija rūpnieciski vieglāk ekspluatējama. Galvenais šīs ķiveres modernizācijā bija tas, ka ķiveres ielocītā, priekšējā naga vietā tika izgatavots taisni pārsedzošs nags. Tādējādi tika ekonomēts izgatavošanas materiāls, kas kara laikā bija ļoti svarīgi. Pārsvarā ķiveres izgatavoja zilganpelēkā krāsā, tomēr sastopamas arī melnā un tumši zaļā krāsā. Melnās ķiveres tika piešķirtas tankistiem. Visas ķiveres tika apdrukātas ar nacistiskās Vācijas simboliku, gan uz viena sāna, gan arī uz abiem sāniem. Biežāk sastopamā ir vairoga formā ērglis ar svastiku un arī Ķeizariskās Vācijas karoga krāsas (melns, balts, sarkans). Vecā tipa ķiveres nelikvidēja, t. i. nepārkausēja, bet izmantoja parādēs, tās arī tika piešķirtas armijas palīgdienestiem – inženieru, celtnieku un tamlīdzīgām vienībām. Bruņucepures M1942 kā kara sākuma, tā arī beigu posmā ražoja Trešā reiha teritoriju militārajās fabrikās līdz pat 1945. gadam. Ar šāda tipa bruņucepurēm Jelgavas ielās vācu okupācijas laikā 1941. – 1944. gadam staigāja vācu karavīri. Pēc Jelgavas kaujām krāsmatās varēja atrast pietiekami daudz dažādu bruņojumu, tostarp arī vācu bruņucepures.

Ķivere glabājas muzeja krājumā. Tai trūkst amortizācijas stīpas ar ādas oderi. ir mehāniski radīti bojājumi. Arī zaļā krāsa grūti nosakāma, nav saglabājies nacistiskās Vācijas simbols.

Materiālu sagatavoja Ivo Butkus

galvenais speciālists

Mūsu muzeja krājumā atrodams interesants dokuments – sertifikāts par Jelgavas senā nosaukuma “Mitau” piešķiršanu mazajai planētai (asteroīdam) nr. 24079, kas riņķo orbītā starp Marsu un Jupiteru.  Sertifikāts ievietots rāmītī un tā izmērs ir 29x20 cm. Muzejā minētais priekšmets nonāca 2009.gadā.

Pārējie 2 asteorīdi nosaukti “Kurland” un “Duna”, to sertifikāti nodoti citiem muzejiem.

                Uzziņai – asteroīdu izmēri diametrā var būt no dažiem desmitiem metru līdz pat vairākiem kilometriem. Šo trīs mazo planētu (Kurland, Mitau Duna) diametrs ir aptuveni desmit kilometri, un tās ir pietiekami spožas, lai varētu ieraudzīt pat ar amatiera teleskopu. Pirmais asteroīds tika atklāts 1801. gadā, tam deva nosaukumuCerera. Tas joprojām ir lielākais atklātais asteroīds. Gan mitoloģijā, gan astronomu vidū valda minējumi, ka asteroīdi pamatā radušies, ejot bojā Saules sistēmas planētai Faetonam kādā kosmiskā katastrofā. Debesu mehānikas un gravitācijas aprēķini vedina domāt, ka tas, iespējams, tiešām noticis.

Mazo planētu “Mitau” līdzās ar vēl 2 citiem asteroīdiem atklāja beļģu astronoms, mazo planētu pētnieks Eriks Elsts (Eric W. Elst), kurš pirms tam vēl citai mazajai planētai Nr.16513 deva vārdu Vasks – par godu mūsdienu izcilajam latviešu komponistam Pēterim Vaskam.

E.Elsts mazās planētas atklāja deviņdesmito gadu vidū Lasiljas (La Silla) observatorijā Čīlē. Pēc atklāšanas mazajām planētām Mitau, Kurland un Duna tika piešķirti kodi attiecīgi 1991 PE6, 1993 UB7 un 1996 HM13, un tās ieguva kārtas numurus 24709, 24794 un 23617. Tomēr vairāk kā desmit gadus šīs planētas bija bez sava vārda.

               Saskaņā ar astronomijā iedibināto kārtību, mazajai planētai vārdu var piedāvāt persona, kas to atklājusi vai izrēķinājusi tās orbītu. Ņemot vērā E.Elsta interesi par Latviju un konkrētu vēsturisku notikumu – astronoma Š.Oteroša (Chappe d'Auteroche) pirms 250 gadiem veikto ekspedīciju no Francijas cauri Latvijai uz Sibīriju, lai novērotu Venēras pāriešanu pāri Saules diskam – beļģu astronoms ierosināja nosaukt trīs mazās planētas ar Latviju saistītos vārdos. Latvijas Astronomijas biedrība šādai iecerei piekrita. Astronoms uzrakstīja pieteikumu Starptautiskajai Astronomijas savienībai (IAU - International Astronomical Union), un pēc vairāku mēnešu izskatīšanas IAU nomenklatūras institūcijās jaunie nosaukumi tika apstiprināti.

Līdz šim ar Latviju saistīto mazo planētu sarakstā bija tieši 10 vārdu. Šobrīd to ir 13. No tām divas jau pārstāvēja ar mūsu valsti saistītus ģeogrāfiskus nosaukumus - 1284 “Latvija” (pirmais ar Latviju saistītais asteroīda nosaukums piešķirts 1934.gadā) un 1796 “Rīga”.

              2009.g. februārī astronoms viesojās Latvijā un tā muzejā nonāca arī šis priekšmets. Rīgā 5.februārī LU ēkā tika rīkota preses konference un tajā piedalījās arī Kuldīgas novada muzeja, Daugavas muzeja un Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja pārstāvji. Tā uz katru muzeju aizceļoja attiecīgais sertifikāts.

Jelgava ilgi bijusi pazīstama ar tās seno nosaukumu „Mitau”. Tagad ikviens jelgavnieks var būt lepns par to, ka šādā veidā ir atdzīvināts senais pilsētas nosaukums. Mazās planētas nodēvēšana par „Mitau” liecina par to, ka Jelgavas senais nosaukums būs pazīstams ne tikai Eiropā, bet arī debesīs un astronomu aprindās.

             Mazo planētu starptautiskajā katalogā par “Mitau” ir šāds ieraksts angļu valodā: “(24709) Mitau = 1991 PE6      Mitau is the ancient name of the Latvian city of Jelgava.  It grew arounda fortress established by Livonian Knights in the thirteenth century.  In 1561 the city became the residence of the dukes of Courland.”Tulkojums: ““Mitau” ir sens Latvijas pilsētas Jelgavas vārds. Tā izauga ap Livonijas ordeņa bruņinieku 13. gadsimtā dibinātu cietoksni. 1561.gadā pilsēta kļuva par Kurzemes hercogu rezidenci”.Minētais teksts lasāms uz sertifikāta un blakus attēlota planētas orbīta Saules sistēmā Tālāk seko teksts par planētas orbītas īpatnībām – orbīta attēlota melnā krāsā, apriņķošanas periods ap Sauli  5,32 gadi un tās slīpumu pret ekliptiku, kas ir 2,6 grādi.  Sertifikāts izdrukāts 2008.g. 24.janvārī un attēlo asteroīda novietojumu minētajā datumā.

             Jāpiebilst, ka šis muzeja krājuma priekšmets ir simbolisks saistībā ar Academia Petrina vēsturi – tās observatoriju un astronomiskajiem novērojumiem, kas Jelgavā aizsākās ap 1782. – 1783. gadu.  Jāteic, ka tolaik astronomiskās observatorijas bija visai reta parādība. Ap 1815. gadu pasaulē bija 96 un Krievijas impērijā 8 “urānijas tempļi” jeb observatorijas, kā tās toreiz poētiski mēdza saukt.

1783. gadā Jelgavas observatorijā tika izstrādāts pirmais zinātniskais darbs – pēc Saules meridionālā augstuma vairākkārtīgiem mērījumiem noteikts observatorijas ģeogrāfiskais platums. Šis atklājums tika publicēts Berlīnes astronomiskajā žurnālā “Astronomiskā gadagrāmata 1787. gadam” ar virsrakstu “Par Jelgavas ģeogrāfisko stāvokli līdz ar dažiem turpat veiktiem astronomiskajiem novērojumiem no matemātikas profesora Beitlera kunga”.

               Šo notikumu pamatoti var uzskatīt par Jelgavas astronomiskās observatorijas dibināšanu.  Latvijas pirmās Observatorijas dibinātājs bija profesors Vilhelms Gotlībs Frīdrihs Beitlers (1745 – 1811). Astronomiskie novērojumi Academia Petrina turpinājās līdz pat 1901. gadam. Kur palika astronomiskie instrumenti, nav zināms, bet pastāv hipotēze, ka tie glabājās ģimnāzijas ēkā līdz 1919. gadam, kad to nodedzināja bermontieši. Līdz ar to pirmā observatorija Latvijas teritorijā beidza pastāvēt.

               Sasaistot pagātni ar tagadni, ar nožēlu jāatzīst, ka liela daļa Jelgavas iedzīvotāju nezina par Academia Petrina zvaigžņu lūkotavas kādreizējo eksistenci un tās astronomu rosīgo darbību. Viens no mūsu muzeja mērķiem ir informēt sabiedrību par mūsu pilsētas izcilo vēsturi, lai rosinātu jauno paaudzi darboties. Varbūt kādreiz mūsdienu skolēni kļūs par ievērojamiem astronomiem vai astrofiziķiem un atkal nesīs pasaulē Jelgavas vārdu. Aldis Barševskis galvenais krājuma glabātājs

Konfekšu kārba A. Abrikosovs un dēli

  Pirmais krievu izcelsmes šokolādes ražotājs bija Aleksejs Abrikosovs, kurš bija nācis no saldumu gatavotāju dzimtas. Saldumu ražotāju dinastijas aizsācējs bija dzimtcilvēks Stepans Nikolajevs, kurš no Penzas guberņas 1804. gadā ieradās Maskavā, lai atvērtu darbnīcu un uzsāktu saldumu gatavošanu un tirgošanu. Muižnieks bija Stepanu palaidis uz Maskavu, lai, ražojot konditorejas izstrādājumus, viņš varētu pelnīt naudu muižniekam un kā dzimtcilvēks nomaksāt muižas nodevas. Rūpals gāja no rokas, un 1814. gadā Stepans sev un ģimenei bija nopelnījis brīvlaišanu. Stepanam piešķirtais jaunais uzvārds Abrikosovs nebija nejaušība – viņš prata no augļiem gatavot izcilus saldumus. Ar laiku darbnīcu paplašināja, dinastijas turpinātājs Aleksejs 19. gs. 50. gados atvēra šokolādes fabriku, 1875. gadā papildus sāka tirgot tēju, bet 80. gados fabrika kļuva par akciju sabiedrību “A. U. Abrikosovs un dēli”. Aleksejam Abrikosovam bija 22 bērni – 10 dēli un 12 meitas, 17 nodzīvoja līdz vecumdienām. 1874. gadā fabrika tika nodota divu vecāko dēlu pārziņā, vēlāk to pārvaldīja 5 dēli.1894. gadā saldumu ražošanas vajadzībām nopirka cukurfabriku, kuru vadīja 2 Alekseja dēli. Rūpals veiksmīgi attīstījās un 20. gs. sākumā Abrikosova akciju sabiedrībā nodarbināja 1900 strādnieku. Fabrika ražoja kompotus, iecukurotus augļus, marcipānu, biskvītu, karameles, šokolādi un šokolādes konfektes, arī konfektes ar augļu pildījumu, pavisam 750 saldumu veidus, 80 no tiem bija šokolādes. Einema fabrika bija Abrikosova fabrikas lielākā konkurente. Aleksejs Abrikosovs bija ne tikai izcila produkta radītājs, viņš pievērsa uzmanību arī mārketingam. Viņš uzskatīja, ka ir par maz radīt izcilu produktu, tas ir jāprot arī pārdot, tādēļ iepakojuma izstrādē pieaicināja profesionālus māksliniekus. Lai piesaistītu pircējus, iepakojumā tika pievienoti dažādi pārsteigumi, piemēram, to laiku populāru aktieru foto. A. Abrikosovs bija parūpējies par iepakojumu, kas domāts bērniem – ar pīlīšu, rūķīšu attēliem. Abrikosova fabrikai pieder konfektes “Zoss kājiņas”, “Vēža kakliņi”, “Pīļu knābīši”, kā arī Salaveču un zaķīšu šokolādes figūriņas. Abrikosovu produkcija trīs reizes uzvarēja Viskrievijas Mākslinieciskās rūpniecības izstādē (mūsdienu izpratnē Viskrievijas rūpnieciskā dizaina izstāde). 1899. gadā Abrikosova fabrikai piešķīra goda nosaukumu “Viņa Augstības Imperatora galma piegādātājs”. Viņa veikalu tīkls bija teju visas impērijas teritorijā. Līdz 1870. gadam augļi saldumu un konservu ražošanai tika iepirkti Francijā, bet tad Abrikosoviem ienāca prātā šo preci ražot uz vietas. Imperators Aleksandrs III atļāva netālu no Simferopoles iegādāties zemi augļu dārzu ierīkošanai, dažus gadus vēlāk Simferopolē uzcēla fabriku kompotu un iecukurotu augļu ražošanai. Stāstīja, ka strādniecēm darba laikā lika dziedāt, lai tās neēstu augļus un citus izstrādājumus. Toties darbiniekiem bija privilēģija iegādāties saražoto produkciju 10 reizes lētāk, nekā tā tika laista pārdošanā. Abrikosovi bija 5 lielāko Krievijas saldumu fabriku skaitā. Atbilstoši tā laika tradīcijai, tika veikti labdarības darbi, ar tiem nodarbojās Alekseja Abrikosova sieva Agripina. 1889. gadā viņa nodibināja bezmaksas dzemdību vietu un slimnīcu sievietēm (ar 5 gultas vietām), bet 1906. gadā par Agripinas ziedotajiem līdzekļiem tika uzcelta sieviešu slimnīca ar 51 gultas vietu. Slimnīcai piešķīra tās labdares Agripinas Abrikosovas vārdu. Pēc revolūcijas slimnīcu pārdēvēja Ļeņina dzīvesbiedres Nadeždas Krupskajas vārdā, bet 1994. gadā tā atguva dibinātājas vārdu. 1870. gadā A. Abrikosovam par nopelniem piešķīra goda pilsoņa nosaukumu, 1879. gadā komercpadomnieka titulu, bija arī apbalvojumi – 2. pakāpes Sv. Annas ordenis, 2. pakāpes Sv. Staņislava ordenis, medaļa uz Sv. Andreja lentas “Par uzcītību”. Pēc revolūcijas saldumu fabrika tika nacionalizēta un 1922. gadā to pārdēvēja par “Babjevskij” – Maskavas Sokoļņiku rajona Izpildu komitejas pārstāvja Pētera Babajeva, pazīstama strādnieku kustības dalībnieka, vārdā. Ar šo vārdu fabrika turpina darboties arī mūsdienās, kā arī no jauna dibināts Abrikosova koncerns. Muzejā glabājas lakoniski noformēta konfekšu kārba ar uzrakstu, ka tā ir nākusi no A. Abrikosova un dēlu akciju sabiedrības Maskavā, ko muzeja speciālisti  datējuši ar 20. gs. sākumu. Par augsto produkcijas novērtējumu un godalgu saņemšanu izstādēs A. Abrikosova un dēlu akciju sabiedrība ieguva tiesības uz savu izstrādājumu iepakojuma izmantot Krievijas Impērijas gan mazo, gan lielo ģerboni, zem kuriem ir arī norādes – gadskaitļi, kad godalga saņemta. Monpansjē kārba Georgs Landrins Krāsaino ledeņu kārbas “Georgs Landrins” no Krievijas impērijas ziemeļu galvaspilsētas Pēterburgas atašanās Jelgavā liecina par sakariem un pārvietošanās iespējām pirms vairāk nekā 100 gadiem, kā arī par šī izstrādājuma popularitāti. Ja citu saldumu ražotāju izcelsme ir zināma, piemēram, T. F. Einems bija Virtenbergas padotais, vai arī saldumu ražotājs Blikgens – Robinsons bija amerikāņu izcelsmes (viņu 23 veikalu tīkls bija izvietots visā Krievijas impērijas teritorijā, t.sk. divi veikali Rīgā), tad Georga Landrina izcelsme līdz pat mūsdienām ir noslēpumā tīta. Domājams, ka ārzemju izcelsme ir mārketinga triks, lai piesaistītu pircējus, un Georgs ir parasts Jegors vai Grigorijs no Tveras guberņas, kur tek Landras upe. Savu karjeru Georgs Landrins sāka šveiciešu Volfa un Beranžena saldumu tirgotavā Pēterburgā, bet vēlāk nolēma uzsākt savu rūpalu. 1848. gadā G. Landrinam piederēja ledeņu darbnīca, kur vēlāk sāka gatavot arī biskvītu. 1860. gadā sāka ražot monpansjē. Gan krāsainās ledenes – monpansjē, gan doma tās pārdot fasētas metāla kārbā, ir G. Landrina izgudrojums, tāpat kā zefīrs un īpaša piena šokolāde, kuru pamanīja pat Ziemas pilī. 1886. gadā nodibināja Georga Landrina akciju sabiedrību, 1911. gadā tajā strādāja 300 darbinieku, bija atvērti veikali Pēterburgā, Maskavā un Rīgā. Līdzās slavenajām ledenēm iecienīti bija Landrina cepumi un šokolāde. Viņa produkcija bija pieprasīta Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. 1869. gadā Vispasaules izstādē Parīzē Landrina produkcija saņēma bronzas medaļu, bet 1870. gada Viskrievijas manufaktūru izstādē Landrins saņēma labvēlīgu atsauksmi par samērā labu fabrikas iekārtu un rūpēm par fabrikas strādniekiem. Par ražojumu augsto kvalitāti liecina viņam piešķirtais Viņa Augstības Imperatora galma piegādātāja nosaukums, kā arī tiesības izmantot valsts ģerboni uz produkcijas iepakojuma. Pēc 1917. gada fabrika tika nacionalizēta un ar laiku izdomāja tai piešķirt A. Mikojana vārdu, vēlāk reorganizāciju rezultātā G. Landrina bijušo fabriku iekļāva Ļeņingradas konditorejas ražotāju N. Krupskajas vārdā nosauktajā apvienībā, vēlāk tā pārtapa par  kombinātu “Azarts”.  Ļeņingradas blokādes laikā bijusī Landrina fabrika turpināja ražot produkciju gan pilsētnieku, gan frontes vajadzībām. Gatavoja gan dārzeņu džemu, koncentrātu un raugu, gan arī ražoja munīciju. Mūsdienās savulaik slavenais zīmols Landrins Krievijā tika izmantots pārsteigumu olu “Petruška” un citas produkcijas ražošanā. Starp citu, pastāv versija, ka slaveno Kinder surprise ideja aizgūta Krievijā.

Krāsaino ledeņu kārba.

Ne visiem uzņēmumiem bija tiesības uz savas produkcijas iepakojuma izmantot Krievijas impērijas simboliku. Tās ieguva tie uzņēmumi, kuru produkcija atšķīrās ar kvalitāti un popularitāti. Inese DeksneVēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja

Cepumu kārba “Einem”

19. gadsimta vidū tika dibinātas pirmās šokolādes fabrikas Krievijas impērijā. Maskavā šokolādes ražošana sākotnēji atradās francūža Ādolfa Siu un vācieša Teodora Ferdinanda fon Einema rokās. 1851. gadā Maskavā Einems atvēra nelielu darbnīcu, kas gatavoja šokolādes konfektes un kurā strādāja 4 cilvēki. Ar laiku mazā darbnīca izauga līdz fabrikai (1867), kas ražoja šokolādes konfektes, šokolādi, pastilas, marmelādi, marcipānu, glazētus augļus, kakao dzērienus, biskvītu, prjaņikus un tējas cepumus. Einems bija arī slavens mecenāts. No katras pārdoto cepumu mārciņas Einems ziedoja labdarībai 5 kapeikas sudrabā – puse no summas tika ziedota Maskavas labdarības iestādēm, bet 2, 5 kapeikas pienācās Maskavas Vācu nabagu un bāreņu skolai. 1876. gadā pēc T. F. Einema nāves fabrikas vadību pārņēma viņa kompanjons Jūliuss Heiss, kurš arī turpmāk saglabāja slaveno Einema vārdu. 1900. gadā Einema fabrikas produkcijai Parīzes Vispasaules izstādē tika piešķirts Grand Prix, bet 1913. gadā – goda nosaukums “Viņa Imperatora Augstības Galma piegādātājs” (Поставщик Двора Его Императорского Величества). Tas nozīmēja, ka produkcija bija vislabākās kvalitātes un pienācīgi novērtēta visaugstākajās Krievijas impērijas aprindās. Einema fabrikas produkcija bija pazīstama un iecienīta visā Krievijas impērijā, protams arī Rīgā, kur bija Einema fabrikas filiāle. Einema fabrikas produkcijas iepakojums bija ļoti pārdomāts – šokolādes kārbas bija tapsētas ar samtu, zīdu un ādu. Dizainu izstrādāja mākslinieki Vrubels, Biļibins, Benua. Turklāt katrā kārbā bija pārsteigums, piemēram, kādas melodijas notis – valsis “Monpansjē” vai tango “Galops”. Melodijas pēc Einema pasūtījuma komponēja Karls Feldmans – romances “Vedēj, nedzen zirgus” (Ямщик, не гони лошадей) autors. Einema fabrika bija pirmā, kura bērniem domātās produkcijas iepakojumā ievietoja pārsteigumu, līdzīgi kā mūsdienu Kinder suprise.  Einema fabrikas pārsteigums bija salokāmās papīra rotaļlietas. Pērkot saldumus, rezultātā veidojās kolekcijas – tauriņi, zivtiņas, putni, krievu mākslinieki un viņu gleznas. Fabrika gatavoja krāsainas marcipāna figūriņas – gurķi, burkānu, rāceni, nereti tās tika izmantotas arī kā Ziemassvētku eglīšu rotājumi. Tika ražotas tortes “Iemīli mani” dažāda fasējuma un par atškirīgām cenām, tādēļ bieži vien veikalā varēja dzirdēt: “Lūdzu, iemīli mani par trīs rubļiem”. Iepakojums bija tik skaists, ka bieži pēc produkta patērēšanas tas tika glabāts kā skaists priekšmets. Pēc 1917. gada notikumiem fabriku nacionalizēja un 1922. gadā tai tika piešķirts nosaukums “Krasnij Oktjabrj” (Красный Октябрь – Sarkanais Oktobris). Ar šo nosaukumu bijusī Einema fabrika ‘turpina strādāt arī mūsdienās. Padomju varas gados tā turpināja ražot daļu no cara laiku saldumiem, kas bija radīti Einema fabrikā, piemēram, konfekte “Lācītis ķepainītis”, “Dienvidu nakts”,  īrisa konfekte “Kiss – Kiss” un citas. Muzeja ekspozīcijā “Jelgava – Kurzemes guberņas citadele” savu vietu ir atradusi to laiku lieciniece – Einema fabrikas jūgendstila cepumu kārba ar vienkāršu uzrakstu  Einem.

 Cepumu kārba. Krievijas impērijas mazā ģerboņa izmantošana uz iepakojuma liecināja par produkcijas kvalitāti un popularitāti.

Inese Deksne Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja