Jelgavas muzejs

Iestatījumi
Fonta izmērs
Kontrasts
Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
LV
RU EN
Sākums LasītavaStaļingradas lomā – sagrautā Jelgava

Staļingradas lomā – sagrautā Jelgava

Pirms 75 gadiem beidzās Otrais pasaules karš. Jelgava nacistu kapitulāciju svinēja drupās – 1944. g. jūlija un augusta kauju skarbajās liecībās.

Kamēr Tālajos Austrumos vēl skanēja ieroču dārdēšana un gāja bojā cilvēki, Eiropa pamazām dziedēja kara brūces. Arī Jelgavā atgriezās iedzīvotāji un celtnieki. Šeit gan nevaram runāt vienkārši par “brūcēm”, jo 1944. gadā vecā Jelgava bija neatgriezeniski gājusi bojā, un tās vietā bija jāuzceļ pavisam jauna pilsēta. Droši vien vairāki pilsētnieki nobijās, kad 1945. gada vasarā – gadu pēc asiņainām Jelgavas kaujām – sagrautās pilsētas ielās atkal varēja vērot kara tehniku, zaldātus vācu armijas formastērpos, dzirdēt šāvienus un sprādzienus. Taču šoreiz neviens necieta, jo Jelgavā uzņēma kinofilmu par Lielo Tēvijas karu.

Pastāv mīts, ka Jelgavā tikusi uzņemta filma “Staļingradas kauja” (1949). Daži pat atklāti apsūdz kinostudiju “Mosfiļm” pilsētas sagraušanā: it kā uzņemšanas laikā 1947. gada vasarā galīgi ticis nopostīts pilsētas centrs ar seno ēku mūriem. Atradušies vecie jelgavnieki, kuri atcerējās, ka centrā tikušas filmētas ielu kaujas. Daži skatītāji kinofilmā pat it kā saskatījuši pazīstamas Jelgavas ēkas; vēlāk cenzūras dēļ daļa kadru ar pilsētas skatiem (un izkārtnēm latviešu valodā) it kā tikusi izgriezta.

Patiesībā Vladimira Petrova kinoepopejai nav nekāda sakara ar Jelgavu, tā filmēta pašā Staļingradā, reālo kauju vietā. Par to savās atmiņās* liecinājā arī vācu 6. armijas pavēlnieka feldmaršala F. Paulausa kādreizējais adjutants Vilhelms Adams, kurš kā konsultants piedalījās filmas tapšanā.

Pēckara Staļingrada un kadrs no kinofilmas “Staļingradas kauja”

 

Taču jelgavnieku atmiņām bija savs pamats, jo pilsētā tiešām uzņēma filmu par Staļingradas kauju, tiesa gan, mazāk zināmu nekā 1949. gada kinolente.

Staļingradas kauja ir viens no svarīgākajiem notikumiem Otrā pasaules kara Austrumu frontē. 1942.–1943. gada cīņās pie Volgas tika aplenkta un iznīcināta vācu 6. armija. Uzvara kļuva par sākumu Padomju Savienības teritorijas atbrīvošanai no nacistu iebrucējiem. Kara tēma padomju mākslā bijusi populāra un pieprasīta. Režisori, kuri tai pievērsās, varēja cerēt uz plašu valsts atbalstu. Pirmā kinofilma par Staļingradas kauju tika uzņemta jau 1944. gadā, karam vēl risinoties.

Rēzeknē dzimušais režisors Frīdrihs Ermlers 1945. gadā kinostudijā “Ļenfiļm” uzņēma filmu ar darba nosaukumu “Armijas ģenerālis” pēc Borisa Čirskova lugas “Uzvarētāji”. Filmas ideja radās pēc padomju pretuzbrukuma pie Maskavas 1941.–1942. gada ziemā. Kamēr tapa scenārijs, atskanēja ziņas par uzvaru pie Staļingradas, tāpēc sižets risinās jau Volgas krastos (lai gan pilsētas vārds filmā paliek nenosaukts)**. Lentes orģinālais nosaukums tika nomainīts uz “Lielo lūzumu” (Великий перелом), kas simbolizēja Padomju Savienības pāriešanu uzbrukumā. “Lielais lūzums” tika filmēta kā drāma, nevis epopeja. Filmas darbība lielākoties risinās štābā, kurā padomju ģenerāļi cenšas pārspēlēt vācu stratēģus. Kaujas filmā attēlotas salīdzinoši maz. “Lielais lūzums” iznāca 1946. gada janvārī un ieguva panākumus gan PSRS, gan ārzemēs. Lente ieguva Staļina prēmiju un Kannu kinofestivāla Grand Prix. 

 


 

Lauku ainas tika uzņemtas 1945. gada vasarā un rudenī, piedaloties Ļeņingradas kara apgabala spēkiem, turklāt filmā parādīta arī vācu trofeju tehnika. 1944. gada jūlija un augusta kaujās gandrīz iznīcinātā Jelgava filmas veidotājiem šķita vispiemērotākā sagrautās Staļingradas attēlošanai.

 

Filmēšanas grupa Jelgavā uzbūra kara ainavas, kas bija ārkārtīgi līdzīgas Jelgavas kauju skatiem 1944. gada kadrs no filmas “Lielais lūzums” un Jelgava 1944. gada vasarā (JVMM 39797/110)

 

Kauju ainu uzņemšanā nebija vajadzības pēc dekorācijām, jo filmēšana notika īstās drupās. Padomju un vācu kara formastērpos ģērbušies aktieri tēloja cīņu, bet fonā bruka sapieru saspridzināto namu mūri. Ja skatīsimies šos kadrus, tad pazīstamus Jelgavas skatus mēs tur gandrīz neredzēsim – filmēja māju pagalmos un ieliņās, kuras mūsdienās ir gandrīz neiespējami noteikt.

Var saprast vecos jelgavniekus, kuri vēroja dzimtās pilsētas namu spridzināšanu. Sāpīgi skatīsies, kā brūk kārtējais vecās Jelgavas nams, it īpaši, kad tajā pašā laikā ar pūlēm cēla jaunās mājas. Taču būsim godīgi – “Lielajā lūzumā” kaujas ainas parādītas skopi, turklāt, tās pašas ēkas filmētas vairākās ainās. Nav zināms precīzi, cik namu filmēšanas laikā tika saspridzināti, taču diez vai to bija daudz. 1945. gadā vēl bija plānots saglabāt un atjaunot vairākas Jelgavas celtnes, piemēram, bijušo Amatniecības namu, Zemes banku, Apgabaltiesu, Mēdemu pili krastmalā. Diemžēl vēlāk tās visas tomēr tika nojauktas.

 

Kāda četrstāvu māja tika filmēta piecās ainās. Katrā no tām ēkai tika uzspridzināts stāvs.

 

Uzmanīga skatītja acs kinokadros var atpazīt raksturīgu bijušās Rīgas Komercbankas Jelgavas filiāles fasādi Lielajā ielā. Ēka būvēta īsi pirms Pirmā pasaules kara, tā atradusies pie Lielās ielas krustojuma ar Pasta ielu. Pēc Otrā pasaules kara Komercbankas vietā tika izveidots Pasta ielas turpinājums līdz Kr. Barona ielai.

 

Rīgas Komercbankas Jelgavas filiāle pirms Pirmā pasaules kara (JVMM 33256), Jelgava 1930. gados (JVMM 30954/428) un 1941. gada 29. jūnijā (N. Rača privātā kolekcija)
Komercbanku filmā spridzināja divas reizes. Kadri no kinofilmas “Lielais lūzums”.

 

Diemžēl citas ēkas kinokadros pagaidām nav noteiktas. Iespējams dažas ainas nav filmētas Jelgavā.

 

 Kadri no kinofilmas “Lielais lūzums”

 

Ar “Lielā lūzuma” uzņemšanu Jelgavā ir saistīti arī daži kuriozi, jo filmēšanā kopā ar aktieriem piedalījās arī Padomju armijas karavīri un virsnieki. Epizodisko kareivja Minutkas lomu spēlēja jau tolaik slavenais Marks Berness, kurš spēja iedziļināties savā tēlā un “izdzīvot” to. Bernesam filmēšanas laikā bija atkārtoti jārāpo dubļos un gruvešos. Kā atcerējās režisora asistente Ņina Zimacka***, pēc viena no šādiem mēģinājumiem aktieriem tika dots pusdienas pārtraukums. Tā kā sagrautajā pilsētā nedarbojās ēdnīcas, viņiem pašiem bija jādodas uz tirgu pirkt sev pārtiku. Tā nu aktieri devās ceļā – saplēstā kara formā, dubļos un skrandās. Pēkšņi Bernesu apturēja patruļa. Virsnieks, kurš neatpazina aktieri, sāka viņu strostēt par nevīžību kā parastu zaldātu, un prasīja parādīt dokumentus. Berness nospēlēja savu lomu līdz galam, sāka juceklīgi runāt, taisnoties un jokot. Neklausoties režisora asistenti, aktieri aizveda uz komandantūru. Arī dežurants neatpazina skrandās tērpto aktieri. Pārtraukums bija beidzies, nupat bija jāatsākās filmēšanai, kad pēkšņi ienāca kāds virsnieks, apskatīja arestēto un vaicāja: “Kāpēc jūs Marku Bernesu aizturējāt?”. Aktieris nosmējās, notīrīja grimu un atvainojās patruļai un virsniekiem par savu “priekšnesumu”.

Pats Berness atcerējās citu epizodi filmēšanas laikā: viņš bija sēdējis pie automošīnas stūres, kad pēkšņi pienāca klāt kāds pulkvedis un pavēlēja aizvest viņu uz banku. Aktieris paklausīja, un tikai atbraucot atpakaļ, pulkvedis uzzināja, ka viņa šoferis bija pats Marks Berness****.

 

Marks Berness šofera Minutkas lomā, 1945. gads

 

Jelgavai, ar kino un pilsētu pie Volgas, ir arī kāda cita saite. 1954. gada decembrī jelgavniekiem durvis vaļā vēra kinoteātris “Zemgale” (mūsdienās pārbūvēts par biznesa centru). Ēka celta pēc tipveida projekta, kuru izstrādāja arhitekts Semjons Jakšins. Vairākus gadus iepriekš 1949. gadā Staļingradā tika uzcelts pirmais šāda plānojuma kinoteātris Padomju Savienībā “Udarņik” (Trieciennieks).

 

Kinoteātris “Udarņik” Staļingradā (mūsd. Volgogradā) – Jelgavas kino “Zemgale” “dvīņubrālis”.

 

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

 


 

* В. Адам. Катастрофа на Волге. Мемуары адъютанта Ф. Паулюса. 2001, с. 447–450.
** Е.В. Волков. Образы Сталинградской битвы в советском художественном кино // Новый исторический вестник. 2015. Вып. 2 (44), с. 130.
*** Н. Зимацкая. Глазами ассистента режиссера // Марк Бернес в воспоминаниях современников. М.: Молодая гвардия. 2005, с. 109–112.
**** М. Бернес. Солдаты Великой Отечественной (о работе в кино) // Марк Бернес в воспоминаниях современников. М.: Молодая гвардия. 2005, с. 112–113.