50 fakti Jelgavas vēsturē

*** Pirmās rakstītās ziņas par Jelgavu – 13. gadsimta beigās

Lai vairotu ordeņa brāļu kaujas sparu, ēdienreizēs tiem lasīja priekšā dažādus sacerējumus – hronikas, kurās tika cildināti krustnešu „varoņdarbi” pret vietējām ciltīm. Mūsdienās šīs hronikas kļuvušas par vērtīgiem vēstures avotiem, kas sniedz pirmās rakstītās ziņas arī par mūsu pilsētu.

Vecākajā Atskaņu (Rīmju) hronikā (sarakstīta 13. gs. b.), lasām:

Pie Lielupes kad viņi tika,

tad mestrs pili uzcelt lika

tik tuvu zemgaļiem,

ka šķīra to no tiem tik četras jūdzes.

Par Mītavu to pili sauc.

Nu zemgaļiem bij raižu daudz…

(V.Bisenieka atdzejojums, 1998. g.)

 

*** Jelgava Livonijas sastāvā; Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošana

13. gadsimtā Baltijas krusta karu rezultātā tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās nelielu, savstarpēji saistītu valdījumu kopums, kas ģeogrāfiskā un politiskā ziņā ieguva nosaukumu Livonija. Pēc pēdējā lietuviešu uzbrukuma 1376. gadā Jelgavas pils attīstījās kā mierīgs administratīvās pārvaldes centrs. Netālu no pils Lielupes kreisajā krastā veidojās pils apmetne, tās uzplaukumu veicināja tirdzniecības ceļš no Lietuvas uz Rīgu caur Jelgavu.

Livonijas konfederācija sabruka Livonijas kara rezultātā.Livonijas ordeņa pēdējais – 48. – mestrs Gothards Ketlers 1561. gada 28. novembrī Viļņā parakstīja Padošanās aktu un kļuva par Polijas–Lietuvas karaļa vasali. Līdz ar to izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste kā autonoma Polijas–Lietuvas vasaļvalsts, kas uz vēstures skatuves bija 234 gadus un sagādāja ne vienu vien pārsteigumu Eiropai un pasaulei.

 

*** Fragments no 1561. g. 28. novembrī Viļņā noslēgtā Pakļaušanās līguma tulkojuma vācu valodā. LVVA, 640. fonds, 4. apraksts, 239. lieta.

Pakļaušanās jeb Padošanās līgums (Pacta Subiectionis) Kurzemes hercogistē biežāk tika dēvēts par Provisio Ducalis (burtiski „hercoga iztika”), tas noteica jaunās valsts pamatprincipus. Polijas karalis kurzemniekiem garantēja: 1) ticības brīvību saskaņā ar Augsburgas konfesiju, 2) līdzšinējo tiesību un privilēģiju saglabāšanu, kā arī muižu mantošanas tiesības abu dzimumu ģimenes locekļiem, 3) tiesības vietējiem vāciešiem ieņemt amatus. Gothardam Ketleram tika piešķirts tāds pats tituls, regālijas un gods kā Prūsijas hercogam. Dokumenta oriģināls ir latīņu valodā, drīz pēc tā sastādīšanas tapa arī daudzskaitlīgi noraksti un tulkojumi vācu valodā. Oriģināls pašlaik atrodas Herdera institūtā Mārburgā (Vācija).

Skaidrojums, kas ir komturs un landmaršals:

Komturs – ordeņa pils komandants un ordeņa administratīvā pārvaldes iecirkņa – komturejas, – pārvaldītājs, viduslaikos ar augstāko tiesu un militāro varu šajā teritorijā.

Landmaršals – ordeņa mestra pirmais vietnieks, karaspēka pārzinis un komandieris mestra prombūtnē, mūsdienu “aizsardzības ministram” ekvivalents amats.

 

*** Pirmais Jelgavas ģerboņa attēls – 1576. gadā

Savu simbolu un identitātes zīmi – ģerboni – pilsētas iegūst vienlaikus ar pilsētas tiesībām. Diemžēl par to, tieši kurā gadā Jelgavai piešķirtas pilsētas tiesības, autentisku dokumentu joprojām nav izdevies atrast. Izmantojot vairākus pastarpinātus dokumentus, tiek pieņemts, ka Jelgavai pilsētas tiesības piešķirtas 1573. gadā.

Pirmais zināmais pilsētas ģerboņa attēls attiecināms uz 1576. gadu. Tas ir ļoti vienkāršs un gandrīz nemaz neatgādina to dzīvnieku, kam atbilstoši ģerboņa aprakstam bija jābūt attēlotam, proti, alni. Tomēr jāatceras, ka heraldikā galvenais ir apraksts, nevis zīmējums, tādēļ ir sastopamas tik dažādas interpretācijas. Jelgavas ģerbonī redzamais heraldiskais dzīvnieks vienmēr ticis dēvēts par alni.

 

*** Pirmā luterāņu mūra baznīca Eiropā – Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīca

1574. gadā pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda (Ketlera) pavēles sāka celt jaunu mūra dievnamu, bet nepabeidza. Būvdarbi atsākās 1592. gadā ar hercoga atraitnes Meklenburgas Annas un pilsētas elites atbalstu. Jauno dievnamu iesvētīja 1615. gada 25. maijā, bet baznīcas zvanu torni pabeidza 1688. gadā. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca bija pirmā jaunuzceltā luterāņu mūra baznīca tā laika Eiropā, jo parasti protestanti savai reliģiskajai praksei izmantoja bijušās katoļu baznīcas.

 

*** Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs

17. gs. Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturē ir gan tās augstākā uzplaukuma laikmets, gan arī norieta sākums. 1610. gada 28. oktobrī Kuldīgā piedzima nākamais hercogs Jēkabs. Taču tēva hercoga Vilhelma vainas dēļ ceļš uz hercoga troni viņam bija slēgts. Jēkabam nācās slēgt vairākus kompromisus, no kuriem viens bija īpaši nozīmīgs Jelgavai, proti, Jēkabam pilsētā bija jāuzceļ dievnams katoļiem, lai 1642. gadā iegūtu kāroto troni. Hercoga Jēkaba kaislība bija kuģi – tos būvēja gan Ventspilī, gan Kuldīgā, taču arī Jelgavas tuvumā daudziem amatniekiem atradās darbs, lai nodrošinātu kuģu aprīkojumu. Atgādinot par hercogistes jūras varenību, Jelgavā piedāvā īpašu ēdienu “Hercoga bura”, bet viņa mīļotās sievas vārds iemūžināts deserta nosaukumā “Šarlotes skūpsts”.

 

*** Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonijas Gambijā un Tobago

17. gs. bija ceļotāju un jaunu zemju atklājēju gadsimts. Hercogs Jēkabs, ņemot piemēru no sava krusttēva Anglijas karaļa Džeimsa I, 1651. gadā nopirka Sv. Andreja salu Gambijas upes grīvā pie Āfrikas, bet 1654. gadā – Tobago salu pie Dienvidamerikas krastiem. Drīz hercoga galmā kā īpašs ēdiens parādījās kartupeļi un dienvidu augļi, bet kalpotājos manīja “morīšus” – melnādainos vergus no Āfrikas. Jā, mūsu hercogs Jēkabs nodarbojās arī ar vergu tirdzniecību!

Diemžēl atsākušies kari Eiropā, kuros Jēkabs pats personīgi tika ierauts, neļāva izmantot iespējas, ko sniedza kolonijas. Pēc dažiem gadiem tās tika atņemtas, taču šī ļoti spilgtā hercogistes vēstures epizode atmiņā saglabāsies vēl ilgi.

 

*** Jelgava poļu–zviedru kara (1655 – 1661) laikā

Lai gan Kurzemes un Zemgales hercogiste sludināja neitralitātes politiku, apkārtējās lielvalstis to nesadzirdēja. Visos konfliktos, kuros bija iesaistīta Polija, Zviedrija vai Krievija, Jelgava vienmēr bija «pa ceļam» vieniem vai otriem.

17. gadsimta vidū atsākās Polijas–Zviedrijas–Krievijas karš. Šī kara beigu posms norisinājās hercogistes teritorijā un skāra arī Jelgavu. Hercogam Jēkabam tika pieprasīts atļaut zviedru karaspēkam no Rīgas puses šķērsot Zemgali, bet vēlāk zviedri savu nodomu mainīja – pieprasīja no hercoga atpirkšanās maksu un Bauskas cietoksni. Lai gan 28. septembrī tika parakstīta vienošanās par 20 000 dālderu samaksu un lielām pārtikas piegādēm, 9. oktobrī zviedru Vidzemes ģenerālgubernatora Roberta Daglasa komandētais karaspēks ieņēma Jelgavas pili, sagūstīja hercogu Jēkabu un ar visu ģimeni aizveda gūstā uz Ivangorodu. Zviedri uz veselu gadu okupēja hercogistes Zemgales daļu, kā arī daļu no Kurzemes. Zviedru Jelgavas pils garnizons kapitulēja 1660. gada janvārī.

Šī kara rezultātā tika zaudētas abas hercogistes aizjūras kolonijas – Tobago un Gambija.

 

*** Koloniju zaudēšana

Izmantojot to, ka hercogs Jēkabs atradās zviedru gūstā un bija zaudējis savus ietekmīgos sakarus, abas hercogistes kolonijas – Tobago un Gambiju – pārņēma Nīderlandes Ostindijas kompānija. (Kompānija dibināta 1602. gadā, apvienojoties priviliģētiem tirgotājiem. Tai bija suverēnas tiesības tirgoties, celt cietokšņus, organizēt un uzturēt savu karaspēku un floti, slēgt starpvalstu līgumus un kalt naudu.)

Pēc Jēkaba atbrīvošanas no zviedru gūsta viņš nekavējoties sāka sarunas ar holandiešiem par koloniju atgūšanu. Procesā iesaistījās arī angļi, kuri Roberta Holmsa vadībā 1661. gada 19. martā pēc vairāku dienu aplenkuma ieņēma Gambijas koloniju. Tikmēr Tobago gubernators Kornēlijs Lampsīns 1663. gada 25. maijā padevās Francijas karalim. Tomēr Jēkabam diplomātisko sarunu rezultātā izdevās panākt, ka 1664. gada 17. novembrī viņš noslēdza līgumu ar Anglijas, Skotijas un Īrijas karali Kārli II par Gambijas atdošanu angļiem un Tobago piešķiršanu Kurzemes hercogam. Pēc Jēkaba nāves viņa dēls Frīdrihs Kazimirs naudas trūkuma dēļ 1690. gadā Tobago pārdeva angļiem.

 

*** Rastrelli pili sāka būvēt 1737. gadā

Izcilā arhitekta Rastrelli būvētā Jelgavas pils nav radusies tukšā vietā. Tā ir uzcelta uz kādreizējās Livonijas ordeņa pils – vēlākās Kurzemes hercogu rezidences – pamatiem.

1737.gadā par jauno Kurzemes un Zemgales hercogu kļuva Ernsts Johans Bīrons, kura uzdevumā arhitekts Rastrelli izstrādāja jaunas pils celtniecības projektu vietā, kur atradās vairākos 17. un 18.gs. sākuma karos izpostītā vecā pils. Jaunās pils celtniecību uzsāka 1737.gadā beigās, bet līdz 18.gs. beigām turpinājās pils būvniecības, apdares un labiekārtošanas darbi.

Rastrelli būve ir piemineklis ne tikai tās autoram un daudzajiem simtiem strādnieku, amatnieku un mākslinieku, kas to cēla un veidoja. Jelgavas pils ir lielākais un izcilākais arhitektūras piemineklis Latvijā un ēka tagad kalpo kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes mājvieta.

 

*** “ACADEMIA PETRINA” – pirmā augstskola Latvijā

Jelgavas Pētera akadēmijai, jeb Academia Petrina Baltijas reģiona izglītības, zinātnes un kultūrvēstures kontekstā kopumā kopš tās dibināšanas 1775.gadā bijusi ievērojama un paliekoša loma vairāk kā divus gadsimtus. Academia Petrinaidejas autors un dibinātājs bija hercogs Pēteris (1724-1800), kura izveidotā akadēmija bija pirmā augstākā tipa mācību iestāde Latvijas teritorijā. Mācību iestādei paredzēto ēku speciāli projektēja hercoga galma arhitekts – dānis Severins Jensens. Academia Petrina svinīgā atklāšana notika 1775.gada 29.jūnijā – Pētera dienā.

Pārdzīvojusi divu pasaules karus un divreiz nodedzināta, Academia Petrina ēka stāv stalta un restaurēta Jelgavas vēsturiskā centra tuvumā un glabā pilsētas un novada vēsturi vārda vistiešākajā nozīmē, jo šeit atrodas Ģederta Eliasa vārdā nosauktais Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.

 

*** Jelgavā pirmo reizi Latvijas vēsturē debesīs paceļas gaisa balons

Izsenis cilvēks ir lūkojies debesīs un vēlējies atrauties no zemes, mēs visi esam dzirdējuši stāstu par Ikaru sengrieķu mitoloģijā. Eiropā pirmais lidojums ar brāļu Mongolfjē konstruēto gaisa balonu norisinājās 1783. gadā Francijā. Latvijā pirmo gaisa balonu – aerostatu – konstruēja Pētera akadēmijas mehāniķis Ernsts Johans Bīnemanis. Par latviešu izgudrotāja pirmajiem mēģinājumiem norāžu vēstures avotos nav, bet pirmā publiskā aerostata demonstrācija Jelgavā – arī pirmā Latvijā – notika 1785. gada 26. jūnijā. Otrs balons ar gondolu (grozu) tika palaists 1785. gada 16. oktobrī un tā diametrs bija aptuveni 2 metri. Tā Jelgavā pirmo reizi norisinājās neparasta epizode Latvijas tehnikas vēsturē.

 

*** Jelgava kļūst par Kurzemes guberņas galvaspilsētu

18. gadsimta beigās, izmantojot Polijas politisko un saimniecisko vājumu, Krievija, Austrija un Prūsija galīgi iznīcināja Polijas valsti.

Pēdējā (trešajā) Polijas dalīšanā (1795.gadā) Krievija ieguva sen kāroto Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju.

1795. gada 17. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa, bet 18. martā Kurzemes bruņniecība izteica vēlēšanos “uzticēties ķeizarienes Katrīnas II dotajiem solījumiem”. 2015. gada 15. aprīlī apritēja 220 gadi, kopš Katrīna II parakstīja manifestu par Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanu Krievijas impērijā “uz mūžīgiem laikiem”.

Kad daudzi un dažādi darbi bija paveikti, pārvaldes ierēdņi sameklēti, visi īpašumi uzskaitīti un neskaitāmi citi jautājumi nokārtoti, 1795. gada 25. novembrī Jelgavu pasludināja par guberņas galvaspilsētu, bet nākamā gada 28. janvārī notika svinīga Kurzemes guberņas atklāšana un iesvētīšana.

 

*** Vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII uzturas Jelgavā

1796. gadā Francijā giljotinēja karali Luiju XVI. Uz troni pretendēja viņa jaunākais brālis, kas kļūtu par Luiju XVIII. Francijā uzliesmojušās revolūcijas dēļ troņa tīkotājs bija spiests 23 gadus pavadīt emigrācijā, divas reizes uzturoties arī bijušajā Kurzemes un Zemgales hercogistē. 1798. gadā Krievijas imperators Pāvils I piedāvāja viņam patvērumu agrākajā hercogu Bīronu pilī Jelgavā, te viņš uzturējās līdz 1801. gada 22. janvārim. Kopā ar pašpasludināto karali Jelgavā uzturējās viņa ministri, hercogi un vikonti, grāfi un marķīzi, kambarkungi, sekretāri un staļļmeistari, pavisam ap 250 personu. 1804. gadā, kad viņš atkārtoti, dēvēdams sevi par Lilles grāfu, ieradās Jelgavā, pavadošā svīta bija sarukusi līdz 43 cilvēkiem, arī pats karalis jutās visai nedroši par savām izredzēm ierasties Francijā kā šīs zemes karalim. Pēc trim gadiem – 1807. gadā – viņš atstāja Jelgavu un pārcēlās uz Angliju. Vēl pēc septiņiem gadiem – 1814. gada 31. martā – Luijs XVIII kopā ar karaspēku, ko vadīja Aleksandrs I, iegāja Parīzē un ieguva ilgi kāroto Francijas karaļa kroni.

 

*** Jelgavas universitātes 109 dienas

Pārņemot Kurzemes un Zemgales hercogistes pārvaldību, hercoga Pētera dibinātā Academia Petrina tika pārdēvēta par Jelgavas akadēmiju (Academie zu Mitau).

Baidoties no franču revolūcijas ietekmes, Krievija ierobežoja iespējas iegūt izglītību Rietumeiropā. 1798. gadā cars Pāvils I pievērsās universitātes dibināšanas jautājumam jauniegūtajās guberņās. Jelgavā sasauca guberņu muižnieku pilnvarotos. Vidzemes un Igaunijas muižnieki bija par universitātes atjaunošanu Tērbatā (Tartu), bet Kurzemes un Piltenes muižnieki iestājās par Jelgavu. Pāvils I sākotnēji izvēlējās Tērbatu, taču bijušajam Kurzemes ģenerālgubernatoram P.Pālenam izdevās pierunāt Pāvilu I mainīt savu jau izdoto ukazu. 1800. gada 25. decembrī tika izdots jauns Pāvila I rīkojums: “Vidzemei, Igaunijai un Kurzemei domāto universitāti, kuru bija paredzēts dibināt Tērbatā, pavēlam iekārtot Jelgavā…”

Universitātes atklāšana tika izziņota 1801. gada 29. jūnijā par godu Pāvila I vārda dienai. Diemžēl 12. martā galma apvērsuma rezultātā Pāvilu I nogalināja. Cars Aleksandrs I izdeva rīkojumu pārcelt universitāti uz Tērbatu.

Jelgavas universitāte pastāvēja 109 dienas, un, kaut arī netika atvērta mācībām, tā uzskatāma par pirmo universitāti Latvijas teritorijā. Academia Petrina godam nosargāja savas tiesības būt par pirmo augstskolu Latvijā.

 

*** Pirmā zinātņu biedrība Latvijā radās Jelgavā

19. gs. sākumā sapnis par Jelgavas universitāti bija izsapņots, taču inteliģence šeit joprojām jutās kā Rietumu kultūras telpā, bet Akadēmiskajā ģimnāzijā strādāja Eiropas līmeņa zinātnieki.

Apgaismības ideju ietekmē Eiropas civilizāciju bija pārņēmusi kopēja garīgā aizrautība, visur valdīja ideālistiska tiekšanās pēc kopības, pēc atsevišķo indivīdu apvienošanās augstāko garīgo un tikumisko mērķu sasniegšanai, kaismīga prasība rast ierosmes gara aktivitātēm un zinātnes attīstības veicināšanai. No šiem garīgajiem strāvojumiem, kas bija jūtami arī Jelgavā, ir radusies Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība.

1815. gada 23. novembrī domubiedru grupa, kuru vienoja interese par ceļošanu un kolekcionēšanu, zinātni, vēsturi, tajā skaitā lokālo vēsturi, – Heinrihs fon Ofenbergs, Ulrihs fon Šlipenbahs, grāfs Mihaels Plāters-Zībergs, Aleksandrs fon Mēdems, Frīdrihs fon Vetbergs, Johans Frīdrihs fon Reke, Georgs fon Felkerzāms un Kārlis Vilhelms Krūze – parakstīja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas aktu. Tā pēc savas organizatoriskās struktūras un darbības bija pirmā zinātņu biedrība Latvijā, no kuras izaugusi mūsdienu Zinātņu akadēmija.

Gandrīz no pašiem pirmsākumiem biedrība savas darbības pārskatus publicēja. Līdzās fizikas, ķīmijas, matemātikas un mākslas problēmu risinājumiem atrodami arī apcerējumi par atsevišķiem Kurzemes vēstures posmiem un notikumiem, arheoloģiskajiem izrakumiem senkapos, šīs zemes ģeogrāfiju un etnogrāfiju. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās daļa no referātiem, tostarp arī par Jelgavas vēsturi, tika pārtulkoti un publicēti izdevumā „Senatne un Māksla”.

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 200 gadu jubileja ir iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā 2014. – 2015. gadam.

 

*** Dzimtbūšanas atcelšana Kurzemes guberņā

1814. gadā (drīz pēc Napoleona armijas padzīšanas, kas daudziem zemniekiem asociējās ar brīvības vārdu) Krievijas imperators Aleksandrs I uzdeva Baltijas ģenerālgubernatoram F.Pauluči izveidot komisiju Krievijas Baltijas guberņu, tostarp arī Kurzemes, zemnieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanai. Kurzemes muižnieki visādi centās novilcināt šo soli – tikai 1817. gada aprīlī pieņēma lēmumu par Kurzemes zemnieku brīvlaišanu, un vēl pēc gada, 1818. gada 30. augustā, pats Aleksandrs I personīgi svinīgā ceremonijā Jelgavas pils pagalmā pasludināja zemnieku brīvlaišanu.

Notikums iemūžināts piemiņas plāksnē Jelgavas pilī pie centrālajiem vārtiem.

Jelgavai tas nozīmēja samērā strauju iedzīvotāju pieplūdumu – Jelgavā 1798. gadā bija 9 395 iedzīvotāji, bet 19. gadsimta vidū to skaits sasniedza jau 17 403.

30. augusts kopš 1868. gada kļuva par iecienītiem ikgadējiem svētkiem Jelgavā un apkārtnē, tos iesāka ar svinīgu dievkalpojumu, notika latviešu teātra izrādes, uzstājās latviešu kori. Šie svētki saliedēja Jelgavas latviešu sabiedrību tik lielā mērā, ka ne velti “pirmās atmodas” redzamākie darbinieki ir jelgavnieki vai bijuši ar to saistīti.

 

*** Pirmais muzejs ārpus Rīgas – Kurzemes Provinces muzejs

1818. gadā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība nodibināja Kurzemes Provinces muzeju. Tas bija otrais muzejs Latvijā un pirmais ārpus Rīgas. Gandrīz 100 gadu laikā muzejs izveidoja Eiropas nozīmes kultūrvēsturisku liecību kolekciju. Muzeja darbības sākumā tobrīd vēl nelielo kolekciju izvietoja Jelgavas grāmatizdevēja Johana Martina Petersa Stefenhāgena (1766 – 1883) drukātavas nama 2. stāvā Kannulējēju (tagad J.Mātera) ielā. Muzejs pakāpeniski ieguva popularitāti vietējā sabiedrībā, to pazina arī pasaulē. Kolekcijai kļūstot lielākai, bija nepieciešamas jaunas telpas.

Rīgas arhitekts Vilhelms Neimanis (1849 – 1919) izstrādāja projektu pirmajai muzejam domātajai ēkai Latvijā (iegūto pieredzi viņš izmantoja, dažus gadus vēlāk projektējot tagadējā Latvijas Nacionālās mākslas muzeja ēku Rīgā). Muzeju uzcēla nojauktā Jelgavas teātra ēkas vietā bijušajā Staļļplacī.

Kurzemes Provinces muzeja ēku, piedaloties Kurzemes vicegubernatoram A.V.Muravjovam un pilsētas prominentām personām, atklāja 1898. gada 28. novembrī.

1944. g. vasarā kara ugunīs vēsturiskā celtne gāja bojā. Mūsdienās šajā vietā uzcelts Uzvaras ielas dzīvojamo namu siltummezgls un citas ēkas.

 

*** Jelgavā 1822.gadā iznāk pirmā avīze latviešu valodā

Latvijas nacionālās periodikas vēstures sākums pamatoti saistīts ar Jelgavu, kur 1822. gada 5. janvārī latviešu valodā iznāca pirmais laikraksta “Latviešu Avīzes” numurs. Laikrakstu izdeva 93 gadu garumā līdz 1915. gada aprīlim. Avīzes idejas autors bija Lestenes mācītājs Kārlis Fridrihs Vatsons (1777 – 1826). Viņš uzskatīja, ka avīze var kļūt par dzimtbūšanas atcelšanas reformas īstenošanas palīgu un padomdevēju.

Pirmā numura ievadvārdos K.F.Vatsons rakstīja: “Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālienes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības uzpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies kaut ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas. Latviešu valodu un tautu mēs no sirds mīļojam”.

 

*** Kurzemes hercogu kapenes pilī atrodas kopš 1825. gada

No 1825. gada Jelgavas pils cokolstāvā atrodas Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu kapenes. Tur novietoti 24 Ketleru namam piederīgo mirstīgās atliekas, kā arī seši Bīronu namam piederīgie, atskaitot hercogu Pēteri, kurš ar sievu un bērniem apglabāts Sagānā (Polijā).

Hercogu kapeņu vēsture nav mazāk raiba par pašas pils vēsturi. Pirmās kapenes tika iekārtotas jau 1582. gadā ārpus pils. Sākotnēji arī astrelli

projektā netika paredzēta telpa kapeņu izbūvei. Tikai 1819. gadā bijušais hercoga Pētera ceļojumu maršals Heinrihs fon Ofenbergs laida klajā rukātu aicinājumu ziedot naudu hercogu kapeņu atjaunošanai. Saziedotā nauda ļāva kapenes pārcelt uz pašreizējo publiskajai apskatei pieejamo vietu Jelgavas pilī. Arī 19. gadsimtā hercogu kapenes bija pieejamas apskatei un parasti tika rādītas augstiem viesiem.

Taču visos laikos, kad pilsētā saimniekoja citu valstu karavīri, hercogu kapenes tika pakļautas posta darbiem. Pirmie lielākie postījumi saistās ar 1705. gadu – Ziemeļu kara laiku, savukārt 20. gadsimtā kapenes cieta gan bermontiādes laikā 1919. gadā, gan Otrā pasaules kara izskaņā. Kapenes aizmūrēja un apskatei slēdza.

1989. gadā kapenes pārņēma Rundāles pils, un kopš 1992. gada tās atkal ir atvērtas apmeklētājiem. Ir veikti un joprojām turpinās vērienīgi restaurācijas darbi, piemēram, restaurēts E.J.Bīrona un hercogienes Benignas Gotlības sarkofāgs, hercoga Vilhelma, hercogienes Sofijas Amēlijas, hercoga Jēkaba, hercoga Gotharda Ketlera sarkofāgs.

 

*** Jelgavas ģerboņa izmaiņas

Zināms, ka 1574. gadā zeltkaļu amata zellis Hanss par 11 markām gravēja pilsētas zīmoga spiedogu, tomēr pats senākais zināmais Jelgavas ģerboņa attēls ieraugāms uz kāda 1589. gadā Tallinas rātei sūtīta dokumenta. Hercogs Gothards Jelgavas pilsētai piešķīra sava ģerboņa daļu – Zemgales aļņa galvu, tomēr šajā attēlā ar mūsu tagadējo ģerboni saskatāma visai maza līdzība.

19. gadsimta pirmajā pusē visu Krievijas impērijas pilsētu ģerboņu apraksti tika pārstrādāti, pievienojot arī zīmējumu, tā neoficiāli norādot uz tā izskatu.

Jelgavas rāte piedāvāja Ketleru laika variantu. 1839. gadā izcilais Jelgavas mākslinieks Johans Lēberehts Eginks pēc iesniegtajiem aprakstiem uzzīmēja ne tikai Jelgavas, bet visu Kurzemes guberņas pilsētu ģerboņus. Un Jelgava, mūsuprāt, ieguva ļoti skaistu ģerboņa attēlu.

Krievijas imperators Nikolajs I to 1846. gada 11. martā apstiprināja – ģerbonis tika iekļauts Krievijas vispārējā reģistrā.

Ģerboņa apraksta tulkojums latviešu valodā skan šādi: “Purpura laukā pa labi pagriezta ar zeltu kronēta ragaina brieža galva. Uz tā kakla Ketleru hercogu dzimtas ģerbonis – sudraba katla kāsis, kas ietver sarkanu lauku, kura kreisajā pusē monogramma ar latīņu burtiem S un A (Sigismunds Augusts) un pa labi Batoriju dzimtas ģerbonis, sudraba vilka žoklis, virs abām figūrām zelta kronis.” Krievu valodā, kas bija oficiālā dokumentu valoda impērijā, ģerboņa aprakstā heraldiskais dzīvnieks nosaukts par briedi (олень). Nav zināms, kas vainojams pie tā, ka heraldiskais dzīvnieks te nosaukts par briedi, bet šis fakts ietekmēja ne tikai J.L.Eginku, kurš šo briedi uzzīmēja, bet vispār mūsu pilsētas ģerboņa apraksta un zīmējuma interpretāciju līdz pat 2003. gadam.

 

*** Ādolfs Alunāns piedzima Svētes ielā

Ādolfs Alunāns dzimis 1848. gada 11. oktobrī Jelgavā, Svētes ielā, vectēva Juliusa Felckes (Jelgavas rātskunga un pulksteņmeistara) mājas jumta istabiņā. Atmiņās viņš saka, ka esot augsti dzimis… Ādolfs bija pirmais bērns ģimenē, visu mīlēts un lutināts. Viņš ir pirmais… Šī sajūta pavada visu mūžu.

Viņa pirmā uzstāšanās dzimtajā pilsētā notiek 1869. gada 7. jūlijā paša sarakstītajā un iestudētajā lugā «Pašu audzināts». Ā.Alunāna vadītais Rīgas Latviešu biedrības teātris regulāri viesojas Jelgavā. 1888. gadā ar milzu panākumiem notiek Ā.Alunāna lugas «Kas tie tādi, kas dziedāja» pirmizrāde.

1892. gadā «Dienas Lapā» Rainis rakstīja: «Mūsu «vecais Ādolfs» vēl nebūt nav vecs ticis, viņš pieder pie «jauniem ļaudīm» ar jauniem dzīves uzskatiem, un viņa lugas ir par īstu svētību tautai.»

1896. gadā Jelgavā darbību sāka Ā.Alunāna vadītais teātris. 1903. gadā Ā.Alunāns iestudēja Raiņa pirmo lugu «Pusideālists». Uz pirmizrādi ieradās pats autors.

Ā.Alunāns, kurš bija pa pusei vācietis, bija latviskāks par latvisku, viņa galvenais nopelns ir tas, ka viņš radīja latviešu teātri, lika pamatus latviešu dramaturģijai, izglītoja skatītājus, pirmais presē latviešu valodā skaidroja, kas ir teātris. Viņš cīnījās par aktieru atalgojumu un honorāriem lugu autoriem. Pirmais no skatuves pauda jaunlatviešu idejas, īpaši nepieciešamību latviešiem izglītoties, atbrīvoties no dažādiem aizspriedumiem un gara tumsības. Viņš bija pirmais un izcilākais sava laikmeta latviešu aktieris, režisors un dramaturgs.

Ā.Alunāns miris 1912. gada 5. jūlijā, apbedīts Jāņa kapos (tagad Alunāna parks), kur 1913. gadā uzstādīts tēlnieka B.Dzeņa veidotais piemineklis ar uzrakstu «Savam teātra tēvam Ādolfam Alunānam (1848 – 1912). Latvieši».

Ā.Alunāna iedibinātās teātra tradīcijas Jelgavā turpinās. No 1959. gada Jelgavā darbojas viņa vārdā nosauktais teātris. Jelgavnieki jau vairāk nekā 15 gadus organizē Latvijas amatierteātru festivālu «No aktiera nāk joki».

 

*** Jelgava – latviešu grāmatniecības šūpulis

Pirmās grāmatas Jelgavā tika iespiestas 17. gadsimta otrajā pusē, kad Kurzemē darbojās vairākas papīrdzirnavas un hercogu galma vajadzībām tika iekārtota arī pirmā grāmatspiestuve, kuru vadīja Mihaels Karnals. Vēlāk grāmatas iespieda Georgs Radeckis, Johans Kesters, Kristiāns Lītke, Jakobs Frīdrihs Hincs un Johans Frīdrihs Hartknohs. 1685. gadā iznāca arī pirmā plašākā latviešu valodas gramatika – Heinriha Ādolfija grāmata «Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadījumu latviešu valodā».

Nozīmīgs posms Jelgavas grāmatniecības attīstībā saistīts ar Johanu Frīdrihu Stefenhāgenu un viņa dzimtu. Jelgavā Stefenhāgenu dzimtas pārstāvji darbojušies 150 gadus (1769 – 1919). Stefenhāgeni izdeva grāmatas dažādās valodās – vācu, krievu, franču, igauņu, lietuviešu, latviešu, latīņu, grieķu, ebreju un citās –, apgādāja ar tām ne tikai Kurzemi, Zemgali, bet arī Rīgu, Tērbatu, Pēterburgu, Maskavu un citas pilsētas. 19. gadsimta sākumā Stefenhāgenu apgāds bija lielākais Baltijā. Grāmatu izdevumi bija ļoti daudzveidīgi – ābeces latviešu bērniem, piemēram, Stendera «Bildu Ābice», reliģiska rakstura literatūra, praktisko zināšanu izdevumi par zemkopību un medicīnu, lugas, likumu krājumi un citi.

Līdz 1801. gadam Stefenhāgens grāmatu spiestuvi vadīja pats, tad – kopā ar māsasdēlu Johanu Martinu Petersu-Stefenhāgenu (1766 – 1839). Kopš 1801. gada firmas nosaukums bija «J.F.Stefenhāgens un dēls» («J.F.Steffenhagen & Sohn»). Šajā laikā izdota pirmā mācību grāmata Latvijas vēsturē – «Kurzemes stāstu grāmata jeb tādu lietu izteikšana, kas vērā liekamas un Kurzemē notikušas no veciem laikiem līdz mūsu dienām» (1832, autors K.Šulcs).

1822. gadā Jelgavā sāka iznākt nedēļas izdevums «Latviešu Avīzes» – pirmais laikraksts latviešu valodā, ko arī iespieda Stefenhāgena izdevniecībā.

Uzņēmuma pastāvēšanas beigu posmā Stefenhāgeni iespieda tikai baltvāciešu literātu darbus, tā zaudēdami savu nozīmi latviešu grāmatniecībā.

Uzņēmums stipri cieta Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gadā. Drīz pēc tam (1921) to nopirka grāmatu apgāds «Valters un Rapa» (Rīga). Mūsdienās Stefenhāgena tradīcijas Jelgavā turpina «Jelgavas tipogrāfija».

 

*** Tirgus laukums Jelgavā

Gadsimtiem ilgi tirgus laukums Jelgavā bija pilsētas centrs. 1606. gadā ar hercoga Frīdriha Kazimira apstiprināto Kārtības rulli noteica pilsētas tirgus laukuma vietu, kas pilsētas centrā nemainīgi palika līdz 20. gadsimta 60. gadu sākumam. Pirmā pilsētas apbūve veidojās ap tirgus laukumu. 16. – 19. gadsimtā slavenākais bija Jāņu tirgus, kur noslēdza darījumus, samaksāja nodokļus, sarunāja darbu pie saimniekiem. Populāri bija arī zirgu tirgi – februārī, aprīlī, jūnijā un oktobrī. Ap 19. gadsimtu populārs kļuva Marijas un Miķeļu tirgus, kas ilga trīs dienas. Tirgus 16. – 20. gadsimtā bija sava veida sociāla parādība – šeit varēja uzzināt jaunākās baumas, apmainīties ar informāciju. Tirgus laukums, kurā parasti atradās pilsētas rātsnams līdzās baznīcai, papildus tirgošanai pildīja arī citas «oficiālas» funkcijas, piemēram, tirgus bija publisko sodu vieta. Tirgū bija svaru un mēru oficiālais etalons, hercogistes laikos – naudas mijēji un citas lietas.

Līdzās 18. gadsimta 40. gados celtajam rātsnamam neatņemama Jelgavas tirgus laukuma sastāvdaļa bija hercoga Jēkaba kanāls un dīķis, kura ūdens darbināja dzirnavas. Par Krievijas imperatora Aleksandra I atvēlētajiem līdzekļiem 1820. – 1822. gadā nobruģēja laukumu, kanāla vaļējo daļu aizvelvēja un aizbēra. Dzirnavu dīķa malas nostiprināja ar kaltiem akmeņiem.

Jelgavas koka apbūvē unikāls celtņu komplekss, kāds nebija sastopams nekur citur Latvijā, bija t.s. tirdzniecības pagalms – ēku kopa, kas trīs rindās savienoja Lielās ielas sākumu ar Tirgus laukumu un Pils ielu, ierobežojot pilsētas Tirgus laukumu. Šī vieta, kas atmiņās palikusi ar nosaukumu kolonādes, veidoja rosīgu tirdzniecības centru. Kolonādes uzceltas 19. gadsimta sākumā Kurzemes guberņas arhitekta Heinriha Eduarda Dihta vadībā. Daudzi slaveni mākslinieki šo īpatnējo Jelgavas ainavu ir atveidojuši savos darbos.

Kurzemes guberņas laikā pilsētas kultūrvēsturiskajam centram veidojās jauna arhitektoniskā dimensija. 18. un 19. gadsimta mijā unikālās koka arhitektūras ritmā ielauzās daudzstāvu namu celtniecība. 20. gadsimts ienesa jaunus plānus vēsturiskā centra attīstībā, taču iecerēto izpostīja karadarbība 1944. gada vasarā. Pēc Otrā pasaules kara bijusī tirgus vieta kļuva par centrālo laukumu, atjaunojot valsts neatkarību, tas ieguva nosaukumu Hercoga Jēkaba laukums.

 

*** Dzelzceļš Rīga-Jelgava

Gandrīz pirms 160 gadiem – 19. gadsimta 50. gados – tika ierosināts būvēt dzelzceļa līniju no Rīgas līdz Jelgavai. Ņemot vērā, ka šādam dzelzceļam Krievijas impērijā būtu provinciāls statuss, atļauja dzelzceļa līnijas būvniecībai netika saņemta. 1863. gadā sekoja ierosinājums būvēt dzelzceļa līniju Rīga–Jelgava–Liepāja, tiesa gan, šāda dzelzceļa līnija tika uzbūvēta tikai Latvijas Republikas laikā: 1925. – 1929. gadā.

Rīgas–Jelgavas Dzelzceļa sabiedrība 1867. gadā saņēma atļauju būvēt dzelzceļu no Rīgas uz Jelgavu, un 1868. gada 21. novembrī 41,5 kilometrus garā dzelzceļa līnija tika svinīgi atklāta. Dzelzceļa stacijas ēku uzcēla 1882. gadā pēc arhitekta E.O.Dīca projekta ar atbalstošo infrastruktūru – preču rampu, ūdenstorni, lokomotīvju griezuli, preču šķūni, preču vagonu bīdāmo platformu. Dzelzceļa stacijas ēka cieta bermontiādes laikā un pilnībā tika nopostīta Otrā pasaules kara izskaņā – 1944. gadā. Mūsdienās skatām atjaunoto ēku, kas, salīdzinot ar pirmskara laiku, ir ar nedaudz samazinātu būvapjomu.

Sākotnēji dzelzceļa līnijā bija tikai trīs stacijas – «Rīga III» (tagadējā stacija «Torņakalns»), «Olaine» un «Jelgava», tagad ir 12 stacijas un pieturas punkti. Jelgavas dzelzceļa mezgla nozīme palielinājās, kad to savienoja ar dzelzceļu līdz Mažeiķiem, un pēc Maskavas–Ventspils dzelzceļa izbūves 1904. gadā, kas virzienā no Zilupes caur Rēzekni, Krustpili šķērsoja arī Jelgavu, tālāk caur Tukumu uz Ventspili. Tobrīd stacija tika pārdēvēta par «Mitava I», kurā notika pasažieru apkalpošana un vietējo sūtījumu šķirošana (pastāvēja arī stacija «Mitava II» – tikai kravas vagonu šķirošanai), Pirmā pasaules kara laikā tās nosaukums bija «Mitau–West», 1919. gadā – «Jelgava I». Kopš 1921. gada stacijas nosaukums ir «Jelgava». 1972. gadā dzelzceļa līniju Rīga–Jelgava elektrificēja.

Jelgavas dzelzceļa mezgls arī mūsdienās ir svarīga Latvijas transporta artērija ar lielu potenciālu nākotnē.

 

*** Pirmās pildētas domes vēlēšanas – 1899. gadā

1899. gadā Jelgavā notika pirmās pilsētas domes vēlēšanas (pirms tam pilsētas pārvalde atradās rātes rokās). Tika paredzētas trīs pilsētas pašvaldības institūcijas: pilsētas vēlētāju sapulce, pilsētas dome un pilsētas valde ar pilsētas galvu priekšgalā. Vēlētāju tiesības bija visiem 25 gadus sasniegušiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri bija Krievijas pavalstnieki, viņiem pilsētas teritorijā bija ar nodokli apliekams īpašums, viņiem bija jābūt nodokļu maksātājiem un galvenais – nedrīkstēja būt nodokļu parāds.

Interesanti ir tas, ka vēlēšanu tiesības piešķīra arī juridiskām personām – dažādām valsts un sabiedriskajām iestādēm, korporācijām, biedrībām, baznīcām. Tādējādi viena persona varēja balsot vairākas reizes – uz personīgā īpašuma pamata un kā cita īpašuma pārstāvis. Par sievietēm un pilngadību nesasniegušām personām balsoja pilnvarotie.

Vidēji vēlēšanās piedalījās ap trīs procenti pilsētas iedzīvotāju. Ir zināms, ka 1. domes vēlēšanās piedalījās tikai 300 cilvēki. Pilsētas domē atkarībā no iedzīvotāju skaita ievēlēja nedaudz vairāk par 60 domniekiem.

 

*** Jelgavā rātsnams bija, bet rātslaukums nebija

Jelgavā nekad nav bijis vietas, ko sauktu par rātslaukumu, kā tas ir vairumā viduslaiku pilsētu. Taču tāds, protams, bija, tikai to dēvēja atbilstoši lietojumam – par Tirgus laukumu.

Gadu gaitā Jelgavā ir bijuši vairāki rātsnami. Lai izvairītos no biežās pārvietošanās, 1686. gadā birģermeistars, soģis, rātskungi, eltermaņi un visi namnieki lūdza hercogu Frīdrihu Kazimiru par 1100 valsts dālderiem pārdot viņam piederošo namu pie tirgus.

Pēc 18. gadsimta pirmajā pusē notikušās pārbūves vēlās renesanses stilā celtais nams ar īpatnējo tornīti un vējrādi kļuva par Jelgavas Tirgus laukuma neatņemamu sastāvdaļu. Ieejas portālu greznoja cilnis ar Jelgavas ģerboni un uzrakstu latīņu valodā, kas tulkojumā skan: «Šo pilsētas valdi lai Dieva labvēlība uztur, taisnība grezno.» Īpaši izcelti burti veidoja pārbūves gadu – 1743 (romiešu cipari).

Rātsnams piedzīvoja vēl vairākas pārbūves, līdz 1944. gada vasarā kopā ar visu pilsētu gāja bojā.

 

*** Pilsētas lielais ģērbonis

17. gadsimta tradīcijā bija arī tā sauktais pilsētas lielais ģerbonis, kur ģerboņa vairogu (līdzīgi kā dzimtu ģerboņos) ieskāva vēl kādi elementi. Jelgavas gadījumā tās bija divas lauvas, kas savās ķetnās tur ģerboņa vairogu. Šāds pilsētas ģerboņa atveidojums greznojis arī Jelgavas rātsnama fasādi. Kā atzīst heraldikā erudītais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, ģerboņa lauvu stilizācija, ierāmējuma lauru vainags, kroņa forma un it īpaši barokālais akanta lapu atveidojums ļauj to datēt ar laiku pēc 1686. gada, kad Jelgavas rāte no hercoga Frīdriha Kazimira atpirka namu Tirgus laukumā, kurā tika iekārtots rātsnams.

20. gadsimta sākumā tapis Jelgavas pilsētas lielā ģerboņa jauns attēlojums, kurā jau nepārprotami atpazīstams alnis.

 

*** Pirmais pastāvīgais tilts pār Lielupi – 1701. gadā

Jelgavas pils atradās uz salas upes vidū, tādēļ vienmēr ir bijis aktuāls jautājums par satiksmi ar pilsētu. Kamēr nebija tilta, satiksmi pāri Lielupei risināja ar liellaivu palīdzību. Vezumus un cilvēkus pārcēla vairākas liellaivas, kurām bija pārklāti dēļi. Šo konstrukciju uz priekšu stūma četri vīri ar garu kāršu palīdzību. Peldošais plosta tilts bija paredzēts četru riteņu vezumam ar kravu ne vairāk par 200 pudiem (apmēram 3250 kilogrami) – uz katru vezuma riteni vidēji 50 pudi.

1700. gadā sākās Lielais Ziemeļu karš – zviedru karalis Kārlis XII pret krievu caru Pēteri I. 1701. gadā zviedri okupēja Kurzemes un Zemgales hercogisti, Kārlis XII par Kurzemes gubernatoru iecēla baronu Kārli Magnusu Stjuartu, viņa rezidence bija Jelgavas pilī. Varam būt pateicīgi viņam, ka Jelgava tajā pašā gadā ieguva pirmo pastāvīgo tiltu pār Lielupi.

Tiesa, par pastāvīgu šo tiltu varēja dēvēt visai nosacīti, jo tas bija gatavots no plostiem. Un, lai tilts neaizpeldētu, to pieķēdēja pie upē iedzītiem pāļiem. Šo tiltu lietoja vēl ilgus gadus pēc kara beigām. Plūdu un ledus iešanas laikā to jau savlaicīgi izjauca un tā daļas salika Jelgavas pils grāvja attekā. Pēc paliem tiltu nolika vecajā vietā.

Iespējams, ka visiem tik labi zināmos vārdus «Brauciet lēnām pār tiltu, draugi!» Ādolfs Alunāns ir veltījis tieši šim tiltam.

 

*** Jelgavas tilti

Pirmā pasaules kara laikā – 1915. gadā –, cara karaspēkam atkāpjoties, Lielupes plosta tiltu izārdīja un sadedzināja. Vācieši 1916. gada pavasarī uzcēla koka tiltu ar dzelzs sastiprinājumiem – tas tiešām bija pirmais pastāvīgais tilts Jelgavā, kuru nenoņēma ledus iešanas vai plūdu laikā. Diemžēl tas stipri cieta 1924. gada pavasara plūdos. Pēc ilgas stīvēšanās ar valdību jelgavnieki panāca, ka piešķīra līdzekļus jauna tilta būvniecībai, kuru pabeidza tikai 1926. gadā. Jelgavnieki mēdza teikt: «Sen to tiltu daudzināja, nu to tiltu ieraudzīja!» Tikko jaunais tilts tika atklāts, to iemēģināja siena vezums un kravas automašīna. Abi transportlīdzekļi tik tikko varēja pabraukt viens otram garām. Aculiecinieki sprieda, ka divi siena vezumi nebūtu izmainījušies.

1926. gadā uzceltais tilts «nodzīvoja» līdz 1939. gadam, kad tā vietā uzcēla jaunu dzelzsbetona tiltu, kuru nosauca zemgaļu senā varoņa Viestura vārdā. Jaunā betona tilta mūžs bija vēl īsāks par iepriekšējo – tas tika uzspridzināts 1944. gada jūlija un augusta kaujās par Jelgavu.

 

*** Pirmā Cukura fabrika Jelgavā

Cukura rūpniecība 20. gadsimta 20. un 30. gados piedzīvoja strauju attīstību (1932. gadā – Krustpils Cukura fabrika, 1933. gadā – Liepājas Cukura fabrika). Jelgava tajā ieņēma īpašu vietu – šeit tika atklāta pirmā Cukura fabrika Latvijā!

Latvijas cukura rūpniecības tēvs bija Jānis Laže (1886 – 1969), bez kura ticības cukurrūpniecības lielajai nozīmei Latvijas ekonomiskajā attīstībā, iespējams, nekas nebūtu izdevies. Uzņēmīgais zemnieka dēls 1907. gadā iestājās Maskavas Tehniskajā skolā. Izglītību viņš papildināja Berlīnes Cukura institūtā pie slavenā cukurrūpniecības speciālista profesora O.Špenglera, bet pirmā reālā iepazīšanās ar cukurbiešu kultūru notika Ukrainā. Pēc Pirmā pasaules kara J.Laže atgriezās Latvijā, lai ar cukurrūpniecībā gūto pieredzi palīdzētu celt savas valsts ekonomisko labklājību.

Latvijas valsts noticēja J.Lažes idejai, ka cukurbiešu kā nozīmīgas agrārās kultūras audzēšana palīdzēs Latvijas zemkopjiem attīstīties, kā arī nodrošinās pilsētās strādniekus ar darbu.

1925. gada 8. janvārī notika akciju sabiedrības «1. Latvijas Cukura fabrika» pilnsapulce, kur pieņēma lēmumu Cukura fabriku būvēt Jelgavā. Ražošanas kompleksa arhitekts bija Eižens Laube. 1925. gada 18. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste iemūrēja Jelgavas Cukura

fabrikas pamatakmeni. 1926. gada 14. novembrī notika Jelgavas Cukura fabrikas svinīgā atklāšana.

Darbības sākumā Jelgavas Cukura fabrika piedzīvoja arī finansiāli mazāk veiksmīgus laikus, bija gadi, kas cukurfabrikai nesa finansiālus zaudējumus. Lai nepieļautu bankrotu, Latvijas valsts 1927. gada aprīlī pārņēma akciju sabiedrību savā īpašumā, vienlaikus sākot ļoti aktīvu vietējā cukura reklāmu. Vēl tagad vecākā paaudze atceras teicienu, ka tējai vai kafijai jāpievieno trīs karotītes cukura – par katru fabriku vienu.

Jau 1934. gadā Latvija pilnībā nodrošināja iekšzemes patēriņu ar Latvijas zemnieku izaudzēto cukurbiešu cukuru, bet 1935. gadā Latvija kļuva par cukura eksportētājvalsti.

Jelgavas Cukura fabrikā cukuru pārtrauca ražot 2007. gadā. Lai gan arī pašlaik veikalu plauktos redzam tik ierasto marķējumu «Jelgavas cukurs», tam ar Jelgavu nekāda sakara nav.

 

*** IV vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki

Lai gan daudzi uzskata, ka Dziesmu svētki ir latviešu iedibināta tradīcija, tā vis nav. Kopā dziedāšanas ideja pārņemta no Eiropas – tā ir 19. gadsimta pirmās puses vācu kultūrtelpas tradīcija, kas atceļoja arī uz Latviju. 1819. gadā pēc jurista un komponista Frīdriha Macijevska iniciatīvas Jelgavā izveidojās dziedāšanas biedrība «Mitauer Liedertafel», bet 1864. gadā – dziedāšanas biedrība «Lira».

Ar laiku kopā dziedāšana arī latviešu vidē kļuva populāra, un Jura Neikena aktīvās darbības rezultātā 1864. gadā Dikļos notika pirmie latviešu vīru koru dziedāšanas svētki, bet 1870. gadā līdzīgi svētki jau ar daudz lielāku dalībnieku skaitu aizvadīti Dobelē.

Jaundibinātā Rīgas Latviešu biedrība šeit saskatīja iespēju, iesaistot visus latviešu apdzīvotos novadus, organizēt vispārējos dziedāšanas svētkus. Pirmie trīs dziedāšanas svētki notika Rīgā, taču jelgavnieki nevēlējās visus laurus atdot Rīgai.

Jelgavas Latviešu biedrība, pateicoties tās enerģiskajam vadītājam Jānim Čakstem, pasludināja, ka ar nākamajiem – IV Vispārējiem dziesmu un mūzikas svētkiem – svinēs Kurzemes guberņas izveidošanas 100. gadskārtu. Tas bija pietiekams arguments, lai, neraugoties uz Rīgas Latviešu biedrības nikniem iebildumiem, tiktu saņemta cara valdības atļauja. Dziesmu svētki notika Jelgavā 1895. gadā no 15. līdz 18. jūnijam. Kopkori veidoja 3000 dziedātāju.

Arī šajos svētkos jelgavnieki apliecināja savu radošumu un spēju būt līderiem. Pirmo reizi koristi bija tērpti novadu tautas tērpos, tāpat pirmoreiz pirms svētkiem rīkoja koru un orķestru mēģinājumus, koriem bija noteiktas obligātās dziesmas. Paralēli svētkiem notika teātra izrādes, liela mēroga lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstāde. Bet vissvarīgākais ir tas, ka šajos svētkos pirmoreiz kopkora izpildījumā skanēja Kārļa Baumaņa «Dievs, svētī Baltiju (Latviju)».

 

*** Jelgavas Latviešu biedrība

Latvijā vecākā oficiāli dibinātā latviešu nacionālā biedrība ir 1868. gadā nodibinātā Rīgas Latviešu biedrība. Tikai pēc 12 gadiem – 1880. gadā – Latviešu biedrību nodibināja arī Jelgavā, jo visnotaļ vāciskajā pilsētā tik raiti tas nevedās.

1872. gada pavasarī pilsētas un apkārtnes latvieši par biedrības izveidošanu gan vienojās, taču «runasvīri» nespēja uzrakstīt tādus statūtus, lai cara valdība tos apstiprinātu. Pēc šīs neveiksmes brāļiem Pēterim un Indriķim Alunāniem radās doma, kā pa aplinkus ceļu sasniegt vēlamo mērķi. Izmantojot to, ka pagājuši 55 gadi kopš dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē, kuru cars Aleksandrs Jelgavā izsludināja 30. augustā, tika nolemts dibināt «30. augusta Svētku komiteju», kuras viens no uzdevumiem (līdztekus plaši organizētām svinībām) bija turpināt darbu pie biedrības statūtu rakstīšanas.

Ar laiku 30. augusta svētki Jelgavā kļuva ļoti populāri – tie bija sava veida dziesmu svētki, kuros pulcējās kori, rādīja teātra izrādes, notika dievkalpojumi, un biedrības dibināšanas ideja šajā vidē vairs tik populāra nebija. Tad «stafeti» pārņēma Māteru Juris, kurš bija iestājies 1856. gadā dibinātajā Kurzemes Biškopības biedrībā un panāca, ka 1875. gadā viņu ievēlēja par šīs biedrības priekšsēdētāju. Biedrībā, Māteru Jura mudināti, iestājās daudzi latvieši, un 1880. gada pavasara kopsapulcē nobalsoja par biedrības nosaukuma mainīšanu uz «Kurzemes latviešu biedrība».

Diemžēl nav pētījumu par to, kā uz šo iekšējo apvērsumu reaģēja «biškopji», tomēr 1880. gada maijā Pēterburgā apstiprināti Jelgavas Latviešu sadraudzības biedrības statūti (vēlreiz mainīts nosaukums!), bet jūnijā jau notika Jelgavas Latviešu biedrības dibināšanas sapulce. Kaut arī jelgavnieki latviešu biedrību vēsturē iegājuši tikai ar 2. kārtas numuru, tās veikums latviešu saliedēšanā ir liels. Īpašs notikums Jelgavas biedrības darbībā bija IV Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku organizēšana 1895. gadā – pilsētas 750. gadadienā svinējām šī notikuma 120. gadskārtu, bet pašai Jelgavas Latviešu biedrībai 2015. gadā apritēja 135 gadi.

 

*** Tieši Jelgavā, nevis Rīgā izveido pieminekli Jānim Čakstem

Kad 1927. gadā nomira Latvijas Valsts pirmais prezidents – sabiedrībā ļoti populārais Jānis Čakste, idejai par J.Čakstes pieminekļa celšanu Rīgā no valdības puses, kur «toni» lielā mērā noteica Kārlis Ulmanis, īsta atbalsta nebija.

Jelgavniekiem kārtējo reizi pavērās iespēja pārspēt Rīgu. 1930. gadā Jelgavas Latviešu biedrība bija iecerējusi plaši svinēt pastāvēšanas 50. gadadienu, vienlaikus īpaši godinot tās kādreizējo priekšsēdētāju J.Čaksti. Tika izveidots Jāņa Čakstes piemiņas fonds, un, tam aktīvi darbojoties, 1930. gada 31. augustā pie Jelgavas klasiskās ģimnāzijas («Academia Petrina») ēkas, kurā J.Čakste bija mācījies, tika atklāts Kārļa Jansona veidots piemineklis. Lielāko daļu līdzekļu, apmēram 12 000 latu, savāca no dažādām organizācijām un privātpersonām. Latvijas valdība piešķīra 3000 latu, Jelgavas pilsētas valde – 2000 latu, klasiskā ģimnāzija – 1000 latu. Pieminekli atklāja Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis. 1944. gada jūlija un augusta dienās cieta gan Hercoga Pētera ģimnāzijas ēka, gan arī J.Čakstes piemineklis. Padomju okupācijas varai neērtais Latvijas valsti simbolizējošais piemineklis tika demontēts 1949. gadā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad sabiedrība vēlējās atjaunot visas neatkarīgo Latviju simbolizējušās piemiņas vietas un pieminekļus, arī jelgavnieki aktīvi iestājās par J.Čakstes pieminekļa atjaunošanu. Pēc ļoti lielām diskusijām tika pieņemts lēmums neveidot K.Jansona pieminekļa kopiju, bet gan celt jaunu, turklāt citā – vairāk centrālā – vietā. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2003. gada 14. novembrī skvērā pie Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas zvanu torņa atklāja nu jau otro pieminekli J.Čakstem. Tā autore ir tēlniece Arta Dumpe.

Piemineklī iekaltie J.Čakstes vārdi «Latvijas valsts ir izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur Latvijas tautas vienprātību un plauks un zels tālāk» kalpos par vadmotīvu arī nākamajām paaudzēm.

 

*** Jelgavas karogu pilsētai pasniedza 1939. gadā

Līdz šim apzinātajos arhīva materiālos nav ziņu par Jelgavas pilsētas karoga idejas apspriešanu. Iespējams, tas ticis virzīts caur Latvijas pilsētu savienību – tāpat kā doma par pilsētu galvu amata ķēdēm un citi jautājumi, kas skāra pilsētu reprezentāciju.

1938. gada 29. oktobrī tika izsludināts Valsts prezidenta parakstīts Likums par Jelgavas pilsētas karogu. Likums noteica, ka Jelgavas pilsētai ir savs karogs, kas dalīts divās vienāda platuma daļās: augšā – tumši zils, bet apakšā – sarkans; karoga centrā ir Jelgavas pilsētas ģerbonis. Karoga garuma un platuma samērs ir 2:1.

Atsaucoties Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa 1935. gadā iedibinātajai tradīcijai – Draudzīgajam aicinājumam –, Jelgavas Tirgotāju un rūpnieku biedrība 1939. gada 16. februārī paziņoja, ka biedrības valde pieņēmusi lēmumu dāvināt Jelgavas pilsētas valdei jauno Jelgavas pilsētas karogu. 1939. gada 20. maijā svinīgā ceremonijā Latvijas Republikas iekšlietu ministrs K.Veitmanis pasniedza jauno Jelgavas karogu pilsētas galvam (pilsētas valdes priekšsēdētājam) K.Frickausam.

 

*** Ģederts Eliass ar viltotu pasi – uz Eiropu

Ģederts Eliass ir mākslinieks, par kuru interese, laikam ritot, kļūst lielāka. Kad pēc mākslinieka nāves 1975. gadā Jelgavas muzejam piešķīra Ģ.Eliasa vārdu, iespējams, daudziem tas bija visai svešs. Pirms 40 gadiem to labi zināja mākslas aprindās, bet tas nebija populārs tautā. Mūsdienās Jelgavas muzejs ir vienīgais Latvijā, kas var lepoties ar izcila mākslinieka vārdu un kurā glabājas teju vai viss viņa radošais mantojums, kā arī tas, kas saistīts ar mākslinieka dzīvi un darbu (te nav runas par memoriālo muzeju, kādu ir daudz).

Ģ.Eliass piedzima 1887. gada 23. septembrī Jelgavas apriņķa Platones pagasta «Zīlēnos». Vecāki saviem četriem bērniem dzīvē līdzi spēja iedot darba tikumu, izturību, patstāvību un labu izglītību (Ģ.Eliass beidzis Briseles Karalisko Mākslas akadēmiju Beļģijā).

1905. gada revolūcijas notikumu rezultātā ar viltotu pasi kabatā (nu jau būdams Ludvigs Teodors Lilau) uz Eiropu aizbrauca jauns revolucionārs, bet pēc septiņiem gadiem Latvijā atgriezās akadēmiski izglītots gleznotājs, kuru erudīcijas dēļ kolēģi sauca par sava laika izglītotāko latviešu mākslinieku.

Vairāk nekā 1000 eļļas gleznu, simtiem akvareļu un pasteļu, tūkstošos skaitāmu zīmējumu, raksti par dažādiem mākslas jautājumiem un daudzi jo daudzi profesora audzēkņi – tāds ir Ģ.Eliasa atstātais radošais mantojums, ar kuru viņš ierakstījis spilgtas lappuses latviešu mākslas vēsturē. Divās muzeja ekspozīcijas zālēs aplūkojamās gleznas ir ne tikai liela mākslinieciska un estētiska vērtība, liecība mākslas zinātnei, bet katra no tām slēpj kādu mākslinieka dzīves un daiļrades epizodi, lielāku vai mazāku notikumu vai pat likteņa pavērsienu viņa mūžā. Tās ir kā laba grāmata, kurā katra lappuse mudina pāršķirt nākamo un nākamo.

 

*** Stacijas parks – ceļš, kas veda uz hercoga īpašumiem

Stacijas parks atrodas aiz pilsētas vēsturiskā vaļņa pie ceļa, kas no Annas (Nabagu, Posta) vārtiem veda uz hercoga īpašumiem Vircavā. Teritorija izmantota kā kapsēta (pilsētas nabagiem un patversmju iemītniekiem) jau pirms 1845. gada, kad te uzcēla Svētā Jāņa luterāņu draudzes baznīcu, kurai blakus iekārtoja tā sauktos Jāņa kapus. Iepretim tiem atradās Literātu kapi, kuros apbedīja dižciltīgus Jelgavas vāciešus. Svarīgi notikumi Stacijas parka vēsturē ir vairāki – 1868. gadā atklāja dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, bet 1870. gadā uzcēla arī stacijas ēku, kura cietusi un pēc tam atjaunota abos pasaules karos. 1895. gadā rajons ap dzelzceļa staciju bija iesaistīts IV Vispārējo dziesmu un mūzikas svētku aktivitātēs, notika Lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības darbu izstāde.

1919. gadā te tika apbedīti cietumā nošautie 30 sarkanā terora upuri, pārsvarā vācieši. Savulaik viņiem tika uzlikta piemiņas zīme no akmens, bet tā noņemta 1950. gadā, bet 20. gadsimta 90. gados tajā pašā vietā uzlikta piemiņas zīme «Baltais krusts». 1932. gada 22. jūnijā parkā atklāja K.Jansona veidoto pieminekli «Lāčplēsis un Melnais bruņinieks», taču to demontēja 1951. gadā, bet atjaunoto pieminekli atklāja 1992. gada 21. novembrī.

1949. gada 13. septembrī notika Jelgavas pilsētas izpildkomitejas sēde, kurā pieņēma lēmumu «Par Lietuvas ielā esošo Literātu, Katoļu, Vecticībnieku un Jāņa kapu likvidēšanu». Bija piedāvājums pārapbedīt tuviniekus citos kapos, bet daudzi piederīgie to neizmantoja.

20. gadsimta 50. gados teritorijas dienvidrietumu pusē tika ierīkots rotaļu laukums bērniem ar skulptūru «Lācēns», kurš tukšo medus podu, – tipisku padomju perioda pilsētvides elementu, kāds bija gandrīz katrā pilsētā. 1951. gadā Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa vietā novietoja pieminekli Ļeņinam. 20. gadsimta 50. gadu vidū uzcelts dzelzceļnieku kultūras nams. 1984. gadā parkā atklāts monuments Jelgavas atbrīvotājiem no vācu okupantiem. Šobrīd monuments demontēts, atstājot paaugstinājumu un piemiņas uzrakstu pret nacistisko Vāciju kritušajiem padomju armijas karavīriem.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, 2004. gadā parkā iestādīta tā sauktā Eiropas birzs.

 

*** Jelgavas “atbrīvošana”

1944. gada jūlija beigās PSRS un Vācijas karaspēki satikās pie Jelgavas – vieni uzbruka, otri aizstāvējās, abi nogalināja, dedzināja, grāva, izmantoja artilēriju un aviāciju savām militārajām operācijām. Ja mēs uzskatām 31. jūliju par atbrīvošanas dienu (neliela sabiedrības daļa tā domā), tad tajā dienā, nākamajās, mēnešos un gados mēs mērķtiecīgi tikām atbrīvoti no savas kultūrvēsturiskās atmiņas un savas valsts.

Postošie uzlidojumi un nopietnas kaujas Jelgavā notika 1944. gada 27. jūlijā, kad tika bombardēts Jelgavas dzelzceļa mezgls. Savukārt sīvākas ielu kaujas Jelgavā notika 31. jūlijā, taču, kā liecina vēstures avoti, tajās dominējuši Sarkanās armijas tanki un kājnieki. Tāpat pilsētu grāva arī vācu artilērija, apšaudot Sarkanās armijas pozīcijas Jelgavas ielās.

Raksturojot situāciju Jelgavā pēc kara, dokumentos rakstīts, ka pirms PSRS un Vācijas kara pilsētā bija 1 120 000 kvadrātmetri apdzīvojamās platības, bet pēc “atbrīvošanas” – vien 106 000 kvadrātmetri jeb nedaudz vairāk par deviņiem procentiem no iepriekšējās dzīvojamās platības. No pirmskara Jelgavas 5700 ēkām nopostītas bija 4580 ēkas. Uz 1944. gada rudeni bija sagrautas gandrīz visas sabiedriskās ēkas, pilnīgi iznīcināti rūpniecības uzņēmumi, daļēji ādas fabrika, elektrostacija, centrālais ūdensvads. Sagrauta bija arī Jelgavas stacija un dzelzceļa mezgls.

Kauju rezultātā 1944. gada vasarā «vecā Jelgava» kļuva par Latvijas izcilās pilsētbūvniecības vēsturi, kuru mēs varam vērot tikai tā laika fotogrāfijās, kā arī pilsētā baudīt nelielu daļu no bijušās Jelgavas arhitektoniskās godības.

 

*** Jelgava 19. gadsimta 2. pusē kļūst par industriālo mezglu

Jelgavā ir senas rūpnieciskās ražošanas tradīcijas – jau hercoga Jēkaba laikā darbojās Jelgavas dzelzs manufaktūra, kurā izgatavoja dažādus ikdienas dzīvē nepieciešamus priekšmetus no dzelzs.

Rūpniecības apvērsuma sākums Latvijā tiek datēts ar 19. gadsimta 30. – 40. gadiem pēc brīvā darbaspēka pieplūduma no laukiem uz pilsētām apstākļos, kad norisinājās zemnieku brīvlaišana no dzimtbūšanas. Visas Latvijas mērogā tieši dzelzceļa izbūves «bums» 19. gadsimta 60. – 70. gados sekmēja industrializāciju paātrinātā tempā, un izņēmums nebija arī Jelgava, kur industrializāciju sekmēja dzelzceļa līnijas Rīga–Jelgava atvēršana 1868. gadā. Jelgava 19. gadsimta 2. pusē izveidojās par industriālās ražošanas centru Zemgales reģionā, un tāda bija līdz pat Otrā pasaules kara postījumiem, kad Jelgavā palika tikai tukši rūpnīcu korpusi. Tomēr industriālās ražošanas tradīcijas, dzelzceļa mezgls, ģeogrāfiskais novietojums veicināja vissavienības ministriju pakļautībā esošo rūpnīcu celtniecību un ekonomisko migrāciju. Varam tikai pieņemt, ka zināmā mērā padomju vara vienlaicīgi mēģināja iznīcināt Jelgavas «vēsturisko atmiņu»: pilsēta, kura savulaik bija nozīmīgs vācu kultūras centrs Latvijā 19. gadsimtā, bet 20. gadsimta 30. gados Latvijas prezidenta K.Ulmaņa mīlētā pilsēta – metropole kā Zemgales estētisko un ētikas vērtību etalons visai Latvijai.

Pēc pirmo pēckara grūtību novēršanas rūpniecībā un pilsētas sociālās un satiksmes infrastruktūras atjaunošanas Jelgava pamazām sāka veidoties par pilsētu ar attīstītas rūpniecības iespējām. 20. gadsimta 50. – 60. gados uzsāka esošo rūpniecisko uzņēmumu paplašināšanu, modernizēšanu un pārprofilēšanu. Pilsētā uzcēla jaunus rūpnīcu korpusus, noliktavas, pie rūpnīcām nodrošināja sociālā atbalsta infrastruktūru strādājošajiem – atvēra veikalus, ēdnīcas, bērnudārzus un citas sociālo pakalpojumu iestādes. Padomju ekonomikas galvenā atšķirība no mūsdienu Latvijas bija sadales ekonomikas pastāvēšana, kuras pamatā parasti bija visaptverošs saimnieciskais plāns, un jebkura kļūda pieprasījuma prognozēs veicināja konkrētā produkta krājuma izbeigšanos, kas tika apzīmēts ar padomju ikdienā tik pazīstamo vārdu «deficīts». 1975. gadā Jelgavā atvēra visā PSRS slaveno vieglo mikroautobusu rūpnīcu RAF. 1966. gadā Jelgavai pieslēdza Dašavas gāzesvadu.

Jelgavas iedzīvotāju skaits 20. gadsimta 70. – 80. gados sasniedza 70 000. Savukārt jelgavnieku etniskais sastāvs izteikti kļuva daudznacionāls. Mācību praksē vai pastāvīgā darbā Jelgavas uzņēmumos ieradās strādāt speciālisti no visas plašās Padomju Savienības. Jāņem vērā, ka dati par atsevišķām statistikas nozarēm PSRS bija slepeni, un, zinot Jelgavas kā «slēgtās pilsētas» statusu ar lielu padomju militārpersonu klātbūtni, jābūt piesardzīgiem par patieso iedzīvotāju skaitu pilsētā un latviešu procentuālo īpatsvaru, kurš minēts aptuveni 50 procentu robežās no kopējā Jelgavas iedzīvotāju skaita.

 

*** Jelgava 1919. gadā piecas dienas bija Latvijas galvaspilsēta

1918. gada 18. novembrī Rīgā vācu okupācijas apstākļos Latvijas Tautas padome pasludināja Latvijas Republikas izveidi. Latvijas Pagaidu valdība «strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas» uzbrukuma laikā 1919. gada 2. janvārī no Rīgas pārcēlās uz Jelgavu, kur uzturējās līdz 6. janvārim. Tādējādi formāli Jelgava 1919. gada janvārī uz piecām dienām kļuva par Latvijas galvaspilsētu. 1919. gada 5. janvārī Jelgavā tika izveidots 1. Latviešu atsevišķais bataljons, kuru komandēja Oskars Kalpaks. Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 6. janvārī aizbrauca uz Liepāju, un janvāra beigās boļševiki jau kontrolēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot nelielus apgabalus ap Liepāju un Aizputi.

Sarkanā armija Jelgavā iesoļoja 9. janvārī, un pilsētā 65 dienas valdīja proletariāta diktatūra. Latvijas Padomju valdība atcēla visus agrāk izdotos Krievijas impērijas likumus un vācu okupācijas varas ieviestos noteikumus. 30. janvārī P.Stučkas vadītā valdība izdeva pavēli par Revolucionārā tribunāla izveidi, kas arī Jelgavā īstenoja sarkano teroru.

Pozitīvi var vērtēt kultūras dzīves attīstību padomju varas laikā. Janvārī pilsētā izveidoja kori O.Kalniņa vadībā. Martā mūziķi organizēja simfoniskā orķestra koncertu Pils teātrī. Pilsētā darbojās trīs kinoteātri, pazīstamākie no tiem bija Blūma gaismas bilžu teātris «Kazino» Lielajā ielā un Pils teātris. Interesanti atzīmēt, ka visus pilsētas kinoteātrus nacionalizēja tikai 6. martā, kad pilsētas vadībai radās iebildumi par demonstrēto kinolenšu repertuāru. Tomēr īslaicīgs kultūras dzīves uzplaukums neatsver padomju varas darbības negatīvās sekas – radikālu agrāro reformu, privātīpašuma likvidēšanu, īpašumu nacionalizāciju un represijas pret civiliedzīvotājiem.

1919. gada 3. martā Dzelzsdivīzija R.fon der Golca vadībā kopā ar O.Kalpaka vadīto 1. Latviešu atsevišķo bataljonu uzsāka militāro ofensīvu Latvijas teritorijā no Kurzemes, un Padomju Latvijas armija bija spiesta atkāpties.

Jelgavā Dzelzsdivīzijas vienības ienāca 1919. gada 18. martā. Savukārt pēc Sarkanās armijas padzīšanas no pilsētas vācieši Jelgavā uzsāka izrēķināšanos ar sagūstītajiem Padomju Latvijas armijas karavīriem, kā arī patiesiem vai iedomātiem boļševiku atbalstītājiem. Tādējādi sarkano teroru Jelgavā uz laiku nomainīja baltais terors.

 

*** Bermontiāde – Latvijas pagaidu valdība pat pieteica karu Vācijai

Latvijas Neatkarības kara laikā viena no spilgtākajām epizodēm bija bermontiāde, kurā īpaša vieta bija Jelgavai. 1919. gada vasarā Jelgavā pulcējās Latvijas Republikas nāvīgākie ienaidnieki – 1919. gada jūlijā kaujās pie Cēsīm nesakautās vācu karaspēka daļas, politiski dažādi noskaņotās krievu militārpersonas, no pārliecinātiem monarhistiem līdz sabiedrības padibenēm. Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka galvenais bermontiādes ļaunais tēls ir avantūrists P.Bermonts-Avalovs, persona ar neskaidru biogrāfiju, bet bez ievērības nevar atstāt vācu militārās vadības nevēlēšanos izvest karaspēku no Latvijas un attiecīgi nodrošināt P.Bermonta komandēto tā saukto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju ar vācu karaspēka brīvprātīgajiem, kas veidoja 70 procentus no kopējās 17 000 karavīru lielās Bermonta armijas. Atšķirībā no Latvijas armijas Bermonta armija nenoliedzami bija arī labāk apbruņota.

P.Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgas virzienā notika 1919. gada 8. oktobrī. Pēc ļoti sīvām cīņām 11. novembrī Bermonts no Rīgas ieņemšanas bija spiests atteikties un atkāpties uz savu citadeli – Jelgavu. Pats Bermonts, sapratis, ka viņa militārā avantūra ir piedzīvojusi neveiksmi, pameta karaspēku un aizbēga uz Vāciju. Bermonta karaspēka vadību turpināja vācu ģenerālis M.Eberhards, kurš mēģināja vienoties ar Latvijas Pagaidu valdību par pamieru, bet valdība šo ierosinājumu neatbalstīja.

Jelgavas atbrīvošanas operācija tika uzticēta pulkvedim Krišjānim Berķim, un tā notika 1919. gada 20. – 21. novembrī. Latvijas armijas īstenotā Jelgavas atbrīvošanas operācija norisinājās vairākos virzienos vienlaicīgi, un 21. novembra vakarā Bermonta karaspēks no pilsētas bija padzīts. Novembra beigās tika atbrīvota visa Kurzeme, 23. novembrī Latvijas Pagaidu valdība pat pieteica karu Vācijai, kas gan nebija nopietns pieteikums plaša mēroga karadarbībai, bet vēlme saņemt no Vācijas kontribūciju par Pirmajā pasaules karā nodarītajiem postījumiem Latvijas teritorijā.

Atkāpjoties bermontieši pastrādāja noziegumus pret civiliedzīvotājiem – šāva, laupīja un dedzināja. Jelgavā tika nopostītas vai nodedzinātas ievērojamas kultūrvēsturiskas nozīmes celtnes – «Academia Petrina» ar tajā esošo bibliotēku, arhīvu un zinātnisko instrumentu kolekciju, tāpat ugunsgrēkā smagi cieta Jelgavas pils un Jelgavas Reālskolas ēka (tagad LLU Ekonomikas fakultāte). Vandalisma, sprādzienu un ugunsgrēku rezultātā postītas arī privātās ēkas, Jelgavas stacija un dažu Jelgavas baznīcu inventārs.

Pieminot Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka un šajās cīņās kritušos karavīrus, katru gadu 21. novembrī notiek Jelgavas atbrīvotājiem veltīts piemiņas brīdis Meža kapos.

 

*** Latvijas Neatkarības kara piemiņas vietas Jelgavā

Latvijas Neatkarības kara simboliskās robežšķirtnes ir 1918. gada 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšana – un 1920. gada 11. augusts, kad tika noslēgts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. Latvijas armijā kaujās bija krituši 154 virsnieki un 2875 karavīri. Latvijas pilsētās un laukos karā kritušo Latvijas armijas karavīru piemiņa tika iemūžināta pieminekļos, obeliskos un piemiņas plāksnēs. Arī Jelgavā, godinot Latvijas Neatkarības karā kritušos karavīrus, ierīkotas vairākas piemiņas vietas.

1922. gadā Meža kapos pēc mākslinieka A.Strekāvina projekta atklāja pieminekli 60 Jelgavas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Latvijas armijas karavīriem, bet 1924. gadā atklāja britu karavīriem veltītu pieminekli – četrus metrus augstu krustu ar bronzas zobenu. Piemiņas plāksnes 20. gadsimta 20. – 30. gados bija novietotas arī Jelgavas baznīcās, pieminot draudžu locekļus, kuri krituši Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā. Šādas plāksnes bija Sv.Annas (nav saglabājusies) un Sv.Vienības (Nikolaja) baznīcā, kur līdz 1944. gadam atradās trīs piemiņas plāksnes ar iegravētiem vārdiem un uzvārdiem.

1927. gadā Jelgavas atbrīvošanas pieminekļa komiteja sāka līdzekļu vākšanu piemiņas vietas izveidei. Tā kā valdība piešķīra līdzekļus un arī sabiedrība ziedoja naudu, Jelgavā pie dzelzceļa stacijas 1932. gada 22. jūnijā atklāja tēlnieka K.Jansona veidoto pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem no bermontiešiem. 1942. gadā pēc vācu okupācijas varas iestāžu pavēles K.Jansonam nācās nokalt vācu bruņinieka tēlu. Savukārt 1949. gadā Jelgavas pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu «par baltgvardiem celtā pieminekļa noņemšanu pie stacijas». Pieminekli iznīcināja 1950. gadā, bet Atmodas laikā Jelgavas kultūrvēstures saglabāšanas aktīvistiem izdevās atrast pieminekļa fragmentu, kurš kopš 1988. gada novietots pie Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja. Savukārt 1992. gadā Stacijas parkā atklāja K.Jansona dēla A.Jansona atjaunoto pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem.

Kopš 1991. gada Jelgavā un Jelgavas novadā ir atjaunotas vai no jauna izveidotas vairākas Latvijas Neatkarības kara piemiņas vietas, kas glabā kritušo piemiņu un viņu cīņu vēsturi nākamajām paaudzēm.

 

*** Ardievas dzimtenei

Latvijas 20. gadsimta vēsturē jūnijs ir traģisku notikumu pārpilns – 1940. gada 17. jūnijā notika Latvijas okupācija, 1941. gada 14. jūnijā – iedzīvotāju deportācija un karadarbības sākums Latvijas teritorijā, kad viena okupācijas vara nomainīja otru.

1940. gada 17. jūnijā Padomju armijas tanku kolonnas no Lietuvas iebrauca Jelgavā – sākās padomju okupācijas laiks.

1941. gada 14. jūnijā pret Latvijas tautu tika veikts noziegums, ko Latvijas teritorijā īstenoja padomju okupācijas vara, noziegums, kuram nav noilguma Latvijas tautas vēsturiskajā apziņā. Naktī no 14. uz 15. jūniju no Latvijas deportēja 15 424 cilvēkus. Tāda apjoma teroru tik īsā laikā Latvija savā vēsturē nebija piedzīvojusi. No Jelgavas apriņķa tika deportētas 953, bet no Jelgavas pilsētas – 443 personas, bet no Jelgavas stacijas vagonos uz Sibīriju tika nosūtīti 7844 cilvēki.

«Baigais gads», īpaši 14. jūnija deportācijas, radīja iedzīvotājos naidu un bailes no padomju terora, īsā laikā mainījās gadsimtu gaitā izveidojušies priekšstati par vāciešiem vai “melno bruņinieku”, un 1941. gada jūnijā galvenais ienaidnieks bija komunisti un Krievija.

Represijas turpinājās tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā 1944. gada vasarā. Masu deportāciju un citu represiju īstenošanā okupācijas vara iesaistīja vietējos komunistus, komjauniešus, padomju darbiniekus un aktīvistus, kā arī tā sauktos iznīcinātājus – militarizēto vienību dalībniekus. Jelgavā notika kulakusarakstu sastādīšana un fašistu līdzskrējēju medības. 1945. gada 5. februārī no Cukurfabrikas stacijas ceļā uz Sibīriju devās vilcieni ar mūsu pilsētas un novada iedzīvotājiem. 1949. gadā no 25. līdz 30. martam no Jelgavas apriņķa tika deportētas 2062, no Jelgavas pilsētas – 25 personas, bet pavisam no Jelgavas stacijas vagonos uz Sibīriju tika nosūtīti 4777 cilvēki. No Latvijas 1949. gada 25. – 30. martā izsūtīja 29 252 cilvēkus, un kopumā 1949. gada marta beigās izsūtījumā īsāku vai ilgāku laiku atradās 44 191 cilvēks.

1941. un 1949. gada iedzīvotāju deportācijās tika sagrauts latviešu nācijas lepnums un mugurkauls, bet ne pati tauta.

 

*** Sarkano mēri nomaina brūnais mēris

Jelgavā Otrais pasaules karš sākās 1941. gada 23. jūnijā, kad vācu kara aviācija bombardēja Jelgavas aerodromā esošās padomju kara lidmašīnas. 29. jūnijā Jelgavu okupēja vācu karaspēks. Padomju karaspēks atkāpjoties saspridzināja dzelzceļa tiltu un sabojāja tiltus pār Driksu un Lielupi.

Hercoga Jēkaba laukumā par godu vācu armijai pilsētas valde K.Frickausa vadībā organizēja manifestāciju – visi bija līksmi, karogi, dziesmas un cerības…

Taču jau nākamajā dienā jelgavnieki apjauta, ka vienu okupāciju nomainījusi otra – rīkojumi par komandanta stundu, par ieroču nodošanu, par cenzūru presē, par to, ka vācu armijas piederīgajiem ir priekšroka veikalos, par to, ka no visām ar cilvēku apkalpošanu saistītām iestādēm jāatlaiž ebreji, par to, ka nacionalizētie īpašumi netiks atdoti, par obligāto darba dienestu, par pārtikas kartītēm un tā tālāk. Lai arī atcēla dažas padomju varas laikā notikušās reformas (piemēram, atļāva privātos veikaliņus, sīkrūpniecības un amatniecības uzņēmumus, slimo kases), sapnis par to, ka vācieši atjaunos neatkarīgo Latviju, ļoti ātri tika izsapņots.

1941. gada jūlijā tika izveidota daudzpakāpju vācu civilā pārvalde. Jelgavas apgabalu pārvaldīja Valters Eberhards fon Mēdems, kurš jau vienreiz – 1919. gadā – bija Jelgavā, kad komandēja vācu triecienvienības, kas cīnījās pret P.Stučkas lielinieku valdību. Gluži tāpat kā padomju, arī vācu okupācijas varas iestādes izrēķinājās ar sev netīkamo sabiedrības daļu.

1941. gada 2. septembrī Garajos kalnos noslepkavoja pirmo Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu grupu, atkārtoti slepkavības notika 1942. gada janvārī. Līdz 1941. gada 13. oktobrim nacisti Jelgavas apkārtnē bija nogalinājuši 3576 cilvēkus, no kuriem aptuveni 2000 bija Jelgavas ebreji un vairāki simti čigānu.

Tikai četru gadu laikā Jelgava ieguva neizdzēšamas rētas gan cilvēku likteņos, gan pilsētas sejā. Taču arī vācu laikā tautā nebija zudusi cerība par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kāda nezināma Jelgavas Skolotāju institūta skolniece 1943. gada 18. novembrī dienasgrāmatā rakstīja: «Šodien iela karogota… 18. novembris, Latvijas valsts tapšanas diena! Bet nav vairs brīvās Latvijas. Tomēr skolā viss noritēja tautiskā garā, nevienas vācu dziesmas. Direktors izteicās, ka Latvija, brīva Latvija, nezudīs.» Maza miera osta vācu laikos bija Jelgavas teātris, kas līdzās teātriem Liepājā, Valmierā un Daugavpilī bija viens no ievērojamākajiem provinces teātriem.

1944. gada 24. jūlijā sākās pirmie padomju aviācijas uzlidojumi, kas ievadīja cīņas par Jelgavu un tās bojāeju kara ugunīs. Frontes līnija pie Jelgavas noturējās gandrīz divus mēnešus, bet pilsētā kā marodieri saimniekoja Padomju armijas daļas. 1944. gada 15. oktobrī padomju okupācijas vara atļāva pilsētā atgriezties civiliedzīvotājiem.

 

*** Mikroautobusu rūpnīcā RAF pēdējo izgatavoja katafalku

Jelgavas industriālajā vēsturē bija visā Padomju Savienībā zināma rūpnīca, kurā ražoja mikroautobusus RAF.

1949. gadā Rīgas 2. autoremontrūpnīcā tika izveidota autobusu virsbūvju rūpnīca, kuru 1955. gadā pārdēvēja par Rīgas Eksperimentālo autobusu fabriku, saīsinājumā – RAF. Tieši tur 20. gadsimta 50. gadu beigās sāka ražot pirmos mikroautobusus PSRS teritorijā – desmitvietīgo RAF-10 «Festivāls» un astoņvietīgo RAF-08 «Sprīdītis». Savukārt RAF-977 modeļa nosaukums «Latvija» kļuva par atpazīstamu zīmolu, kas arī turpmāk rotāja RAF ražotos mikroautobusus.

Rīgas rūpnīcai trūka jaudas, un gadā tā spēja saražot tikai ap 3000 automašīnu. Par jaunās Vissavienības rūpnīcas celtniecības vietu tika izvēlēta Jelgava. 60. gadu beigās Jelgavā sākās tās būvniecība, un mērķis bija, lai rūpnīca spētu saražot ap 17 000 mikroautobusu gadā. PSKP XXV kongresa vārdā nodēvētā rūpnīca Jelgavā tika atklāta 1975. gadā, bet pilnvērtīgs ražošanas process tika nodrošināts kopš 1976. gada.

Pirmais mikroautobusa modelis bija RAF-2203 «Latvija». Mikroautobusā bija 11 sēdvietas, un šis modelis kļuva par visvairāk ražoto mikroautobusu PSRS vēsturē. Pateicoties eksportam uz sociālistiskajām un PSRS draudzīgajām jaunattīstības valstīm, RAF-2203 kļuva par visatpazīstamāko RAF ražojumu ne tikai PSRS, bet arī ārzemēs. Mikroautobusu RAF-2203 ar vairākām modifikācijām ražoja līdz pat 1997. gadam. Tas tika plaši lietots sabiedriskajā transportā, valsts iestāžu autoparkos un pat olimpiskajās spēlēs Maskavā 1980. gadā. Lai nodrošinātu rūpnīcas strādniekus ar dzīvojamo platību, rūpnīca finansēja dzīvojamā mikrorajona celtniecību.

Sabrūkot PSRS, produkcijas pieprasījums samazinājās, un 1997. gadā mikroautobusu ražošanu apstādināja pilnībā. Pēdējie RAF modeļi bija maršruta taksometrs RAF- 22039 ar 13 sēdvietām un Maskavas pilsētas pasūtījums – katafalks. Likteņa ironija, bet tieši katafalks bija pēdējā automašīna rūpnīcas vēsturē. RAF pārtrauca darbību 1998. gadā.

 

*** Atmoda Jelgavā

20. gadsimta 80. gadu vidū PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova uzsāktais jaunais politiskais kurss, kas bija vērsts uz sabiedrības demokratizāciju, pārbūvi un atklātību, deva «zaļo gaismu» neformālo sabiedrisko grupu un kustību veidošanai, piemēram, tika nodibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa «Helsinki 86» un 1987. gadā – Vides aizsardzības klubs.

Sākums aktīvai sabiedrības līdzdalībai Atmodas procesos Jelgavā bija 1987. gadā notikušie Lielupes svētki, kas bija pilsētnieku protesta akcija pret upes piesārņošanu ar rūpnieciskajiem atkritumiem. Pilsētas teritorijā Lielupē un citās upēs bija aizliegts peldēties.

1988. gada 8. maijā izdevās atrast padomju varas laikā nopostītā K.Jansona pieminekļa «Lāčplēsis un Melnais bruņinieks» fragmentu, bet 1988. gada 17. maijā muzejā notika saruna par Lāčplēša pieminekļa likteni un ziedojumu vākšanu pieminekļa atjaunošanai. Jelgavnieki aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanā 1988. gada 8. oktobrī un tās darbībā. Savukārt 1988. gada 18. novembrī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja tornī uz mūžīgiem laikiem tika pacelts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, bet 21. novembrī iesāka tradīciju, ka pilsētas Meža kapos notiek piemiņas pasākums Latvijas Neatkarības karā kritušajiem karavīriem.

1989. gada 15. martā sāka iznākt A.Račinska un A.Žukovska rediģēts nelegālais laikraksts «Jelgavnieks». Nozīmīgs Atmodas laika notikums Jelgavā bija 1989. gada 10. decembrī notikušās demokrātiskās pašvaldības vēlēšanas. Par Jelgavas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju ievēlēja LTF atbalstīto J.Bunkšu, kurš 1991. gadā bija arī pirmais Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs. 1989. gadā no 8. līdz 23. aprīlim notika Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa vēlēšanas, Jelgavā sabiedriskā kārtā notika pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrēšana.

Pieminot deportētos Latvijas iedzīvotājus, 1989. gada 25. martā pie kultūras nama «Rota» un 14. jūnijā Svētbirzī notika atceres pasākumi. 1989. gada 14. septembrī pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes ēkas atklāja piemiņas plāksni pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem, un I.Sudmaļa bulvāri pārdēvēja par J.Čakstes bulvāri.

1990. gada 22. februārī Jelgavas Tautas deputātu padome pieņēma lēmumu par valsts karoga lietošanu Jelgavā, pilsētas ģerboņa (1925) un karoga (1938) atjaunošanu. Pēc Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1990. gada 4. maijā arī Jelgavā sākās lielas pārmaiņas, kas ietekmēja padomju laikā izveidojušos pilsētas saimniecisko un sociālo dzīvi – tika slēgtas daudzas rūpnīcas, no Latvijas, tajā skaitā Jelgavas, izvesta Krievijas armija (1994).

Jelgavā tautas atmodas laiks simboliski noslēdzās ar Ļeņinam veltītā pieminekļa demontāžu 1990. gada 17. oktobrī un atjaunotā pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem atklāšanu 1992. gada 21. novembrī Stacijas laukumā.

 

*** Jelgava – Zemgales centrs laiku lokos

Mūsu pilsēta dažādos vēstures periodos ir piederējusi atšķirīgām administratīvi teritoriālajām vienībām. Arī pilsētas vārds vēstures avotos un ikdienas valodā katram savs: latviešiem tā ir Jelgava, vāciešiem – Mitau, poļiem – Mitowe, lietuviešiem – Mintauja, krieviem – Митава. Starp Lielupi un Driksu uzceltā Jelgavas pils atradās uz zemgaļu Upmales novada zemes, bet vēstures gaitā, mainoties politiskajām sistēmām, mainījās arī Jelgavas teritoriālā piederība. Livonijas konfederācijas laikā Jelgavā bija ordeņvalsts militāri administratīvās vienības – komturejas – centrs, kopš 1616. gada pilsēta bija Kurzemes un Zemgales hercoga rezidence un hercogistes galvaspilsēta. Kurzemes guberņas gubernatoru rezidence atradās Jelgavas pilī, kur vienlaicīgi bija arī visas guberņas pārvaldes iestādes.

Kurzemes guberņā 1819. gadā agrākos pilskungu tiesas apgabalus pārdēvēja par apriņķiem, un Jelgava kā Kurzemes guberņas galvaspilsēta teritoriāli iekļāvās Dobeles apriņķī, kurā ietilpa 33 pagasti un viena pilsēta – Jelgava. Dobeles apriņķis pastāvēja līdz 1920. gada 31. maijam, kad to pārdēvēja par Jelgavas apriņķi, kurā bija trīs pilsētas – Jelgava, Dobele, Auce – un 41 pagasts. Tā kopējā platība bija 5,35 procenti no Latvijas valsts teritorijas, un to saskaņā ar 1935. gada tautas skaitīšanas datiem apdzīvoja 104 388 iedzīvotāji.

1940. gadā Jelgavai tika piešķirts republikas pakļautības pilsētas statuss, līdz ar to tā tika izdalīta no Dobeles apriņķa sastāva. 1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Jelgavas apriņķis tika sadalīts Auces, Dobeles, Elejas un Jelgavas rajonā. 1952. – 1953. gadā Jelgavas rajons ietilpa Rīgas apgabalā. 1956. gadā Elejas rajonu pievienoja Jelgavas rajonam. No 1962. gada 18. decembra līdz 1967. gada 10. janvārim Jelgavas rajons bija sadalīts un tā teritorija ietilpa Dobeles rajonā un Bauskas rajonā. Pēc Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1990. gadā Jelgavas rajona ciemi tika pārdēvēti par pagastiem. Saskaņā ar administratīvi teritoriālo reformu 2009. gada 1. jūlijā Jelgavas rajons tika likvidēts un tā teritorijā izveidots Jelgavas novads un Ozolnieku novads.

Patlaban no 76 Latvijas pilsētām Jelgava ir ceturtā lielākā valstī un viena no deviņām republikas nozīmes pilsētām.

 

*** Jelgava aug un mainās

Jelgavas iedzīvotāju, ēku un ielu vēstures stāsts sācies 1265. gadā, kad Jelgavas pils veidojās kā Livonijas administratīvais un saimnieciskās dzīves centrs Zemgalē un blakus pilij radās neliela priekšpilsēta ar dažādām saimniecības ēkām, noliktavām un amatnieku darbnīcām. Driksas kreisajā krastā izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne. Jelgavai vārdu deva zemgaļi, bet svešzemnieki savos rakstos to dēvēja par «Mytow». Šī vārda izcelsme arī saistīta ar zemgaļiem – domājams, ka tas cēlies no vārda «mīt», un tas varētu liecināt par senas tirgus vietas atrašanos Lielupes malā, pirms krustneši izlēma tur celt pili. No pilsētas rašanās sākuma tajā uz dzīvi apmetās dažādu tautību pārstāvji, un 14. – 15. gadsimtā vidējais iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1000. Viņu dzīvi pilsētā nodrošināja tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Lietuvu. Pirmās ēkas tika celtas starp diviem ceļiem, un tur vēlāk izveidojās vēsturiskais Jelgavas Tirgus laukums.

Hercogs Gothards 1573. gadā Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni, 1578. gadā tā kļuva par hercoga rezidenci, bet no 1616. gada Jelgava bija arī visas hercogistes galvaspilsēta. Pilsētai bija visas pārvaldes struktūras – birģermeistars, rāte, sekretārs un fogts. 16. un17. gadsimtā

Jelgava pieredzēja strauju izaugsmi, 17. gadsimta vidū tajā bija aptuveni 3000 pastāvīgo iedzīvotāju, kuru skaits karu vai epidēmiju laikā bija mainīgs. 1648. gadā, nostiprinot Jelgavu, uzcēla pilsētas vārtus – Annas, Dobeles, Ezera un Mazos vārtus –, savukārt pirmajā Jelgavas pilsētas plānā (1652) iezīmētas 20 ielas un 3 kilometrus garš kanāls no Svētes līdz Driksai, kas pilsētā nodrošināja dzeramo ūdeni. Kad 1795. gadā Krievijas impērijas varas iestādes veica savas jaunpievienotās guberņas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, tie saskaitīja 10 048 pilsētniekus. Protams, jāņem vērā iedzīvotāju skaitīšanas īpatnība – uzskaitīti tika tikai tie, kas piederēja tā sauktajai namnieku kārtai, proti, tie, kuriem bija nekustamais īpašums vai cita ievērojama manta. Pilsētā, kā mēs tagad teiktu, bez deklarētas dzīvesvietas dzīvoja vairāki tūkstoši kalpu ar savām ģimenēm, pastāvīgi uzturējās ieceļojušie tirgotāji un amatnieki, izbēgušie dzimtzemnieki un citi.

Dzimtbūšanas atcelšana, industrializācija Kurzemes guberņā īpaši 19. gadsimta vidū strauji palielināja iedzīvotāju skaitu Jelgavā. Ja 1823. gadā bija 10 130 iedzīvotāji, 1836. gadā – 19 500, tad 1897. gadā – jau 35 011 cilvēki. Jelgava 19. gadsimta beigās bija trešā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.

19. gadsimta vidū Jelgavā bija 109 mūra nami un 752 koka ēkas, bet jau pēc dažiem gadu desmitiem – 1910. gadā – Jelgavā bija 2000 dzīvojamo namu un 59 ielas, pilsētā dzīvoja 45 000 cilvēki. Latvijas valsts (1918 – 1940) laikā vidējais iedzīvotāju skaits svārstījās ap 30 000.

Jelgava 1944. gada vasarā karadarbības rezultātā zaudēja aptuveni 95 procentus vēsturiskās apbūves, un pirmajā pēckara gadā pilsētā bija tikai 15 800 iedzīvotāji, bet to skaits strauji auga 20. gadsimta 60. – 70. gados, kad Jelgava kļuva par nozīmīgu Latvijas PSR rūpniecības centru. Migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits 80. gados palielinājās līdz 70 000, maksimumu sasniedzot 1989. gadā – 74 105 cilvēki. Pilsētā mainījās vēsturiskais ielu tīkls, un Jelgavai raksturīgo apbūvi nomainīja padomju tipveida industriālā un dzīvojamo ēku arhitektūra. Mūsdienās Jelgava ir ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, un 2015. gada 1. jūlijā šeit dzīvoja 61 795 iedzīvotāji.

 

*** Jelgava – pilsēta izaugsmei

Jelgavas vēsture ir bagāta ar notikumiem, bet šodienas vēstures lappusi rakstām mēs paši – jelgavnieki. Ar savām domām, zināšanām un darbiem mēs veidojam Jelgavu labāku un saprotamu ikvienam pilsētas iedzīvotājam un viesim. Jelgava ir strauja un dinamiska savā attīstībā, caur tradīcijām nostalģiski vienmērīgi plūstoša, bet vienmēr tā ir pilsēta, kas atvērta ikvienam ceļā uz individuālo izaugsmi un kolektīvo darbu Jelgavai un jelgavniekiem.

Jelgava atrodas 45 kilometru attālumā no Rīgas un ir viena no zaļākajām Latvijas pilsētām. Jelgavas izdevīgā ģeogrāfiskā atrašanās vieta – vairāku transporta ceļu krustpunktā – un pilsētas ekonomiskā un sociālā infrastruktūra ir pamats ilgtspējīgai attīstībai. Jelgavas īpašā loma Zemgalē ir izglītības, kultūras, veselības, sporta, zinātnes un inovāciju centrs kā nozīmīgs reģiona attīstības virzītājspēks, orientēts uz visas Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Jelgavas vārds Latvijā un pasaulē izskan ne tikai ledus, smilšu skulptūru, Jelgavas Pilsētas svētku laikā, kad Jelgavā viesojas tūristi no citām Latvijas pilsētām un reģioniem, kā arī ārzemju viesi, bet arī ikdienā. Jelgavas pils, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs («Academia Petrina»), piemineklis Jānim Čakstem (2003), atjaunotais Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis (2010), Zemgales Olimpiskais centrs (2010), Mītavas tilts (2012), Kārļa Īles veidotā piemiņas zīme Norai Bumbierei (2012) un skulptūra «Jelgavas students» (2013), labiekārtotā Pasta sala (2015) – šīs ir tikai dažas no pilsētas pērlēm un apskates vietām, kuras ir vērts redzēt.

Jelgava ir pilsēta, kas nepārtraukti mainās un aug. Pilsēta, kas lepojas ar saviem cilvēkiem – tiem, kas izglītojas, strādā savai un Jelgavas izaugsmei, ar visiem, kas izjūt piederību savai pilsētai un valstij.