Jelgavas dibinātājs Konrāds fon Manderns

Livonijas ordeņa mestra zīmogs. Nav ziņu, ka Konrādam no Mandernas būtu bijis arī personīgais zīmogs.

Mūsu pilsētas dibinātājs Konrāds no Mandernas dzimis ap 1230. g. Iespējams vārds „Mandern” cēlies no Hesenes zemē esošā Manderna (Mandern) ciema, kura teritorija kopš 1971. g. ietilpst Badvildungenes (Bad Wildungen) pilsētas sastāvā. Citos vēstures avotos saistībā ar Konrāda izcelsmi figurē arī Manštates (Manstadt) vārds. 1252. g. viņš Hesenē iestājas Vācu ordenī. Vācu jeb Teitoņu ordenis (latīņu: Ordo fratrum domus Sanctae Mariae Theutonicorum Ierosolimitanorum, Ordo Teutonicus) ir katoļu reliģiskais bruņinieku ordenis, kas dibināts Trešā krusta kara laikā Palestīnā. Tā sākotne meklējama Akonas (jeb Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189 – 1191), kad Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja pirmo kara hospitāli slimo un ievainoto krustnešu kopšanai un ārstēšanai, kas tika nodēvēts par „Jeruzalemes Vācu Svētās Marijas hospitāli”. Šis hospitāļa mūku ordenis pakāpeniski izauga par patstāvīgu mūku – bruņinieku ordeni, kura statūtus pāvests Inocents III apstiprināja 1199. gada 19. februārī. Pakāpeniski šis ordenis no slimnieku kopēju ordeņa pārtapa par militāru mūku – bruņinieku ordeni, kas tika organizēts pēc Templiešu ordeņa parauga. Tā priekšgalā atradās virsmestrs un ģenerālkapituls – ordeņa augstāko amatpersonu sapulce. Vācu ordeņa brāļi valkāja baltu apmetni ar melnu krustu. Palestīnā ordenim neveicās – arābi to padzina. Eiropā Vācu ordeņa ietekme 13. – 14. gs. palielinājās un tam bija būtiska loma Austrumeiropas pagānisko tautu pakļaušanas procesā. Kā pateicību par slimo kopšanu ordenis saņēma dāvinājumā īpašumus Vācijā, Ungārijā un citur Eiropā. 1220.g. ordeņa teritorijām pievienojās apgabali arī Beļģijā, Nīderlandē un Šveicē, bet 1230. g. – Spānijā. Tomēr šie īpašumi nederēja ordeņa valsts izveidošanai, jo ordeņa uzdevums un būtība bija cīņa pret neticīgajiem un Kristus noliedzējiem. 1226. g. Vācu ordenis atsaucās Mazovijas hercoga aicinājumam piedalīties cīņās ar senprūšiem un iesaistījās asiņainā karā, kas ilga veselu pusgadsimtu. Savukārt pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā (1236), Vācu ordenis pievienoja tā atliekas sev un izveidoja jaunu atzaru – Livonijas ordeni. Konrāds no Mandernas bija viens no tiem jaunajiem cilvēkiem Vācijā, kurš izvēlējās tālāko dzīvi saistīt ar mūku – bruņinieku ordeni un tika nosūtīts uz Livoniju cīņai ar nepakļautajām pagānu tautām. Grūti pateikt, kādu iemeslu dēļ Konrāds no Mandernas izvēlējās savu dzīvi saistīt ar ordeni, taču ideāls brālis bruņinieks, uz kādu cerēja ordenis un kādu ļauj nojaust statūti, bet vēl vairāk ordeņa hronikas, bija jauns un vesels, cēlies no dižciltīgajiem, un tāds, kas prot apieties ar ieročiem. Dižciltīgie arī bija trenēti apieties ar ieročiem un sevi uzskatīja par dzimušiem valdīšanai, un tamdēļ laikabiedri viņus vērtēja kā labas kandidatūras komendes vadītāja amatam. Lai nu kā, Konrāds no Mandernas šeit acīmredzot sevi bija pierādījis diezgan atzīstami, jo 1263. g. viņu iecēla par Livonijas ordeņa mestru. Iepriekšējais mestrs Verners no Breithauzenas atteicās no sava amata 1263. g. Ordenim tas bija politiski sarežģīts laiks, jo, zaudējot Tranaiša (žemaišu: Triniuots, lietuviešu: Treniota) vadītajiem žemaišiem kaujā pie Durbes 1260. g., kurā krita arī ordeņa mestrs Burhards no Hornhūzenes, Vācu ordeņa militāri stratēģiskās pozīcijas šajā reģionā bija ievērojami iedragātas. No ordeņa pakļautības atkrita ne tikai žemaiši, bet arī plaši kuršu un zemgaļu, kā arī prūšu apdzīvotie apgabali. Problēmas sagādāja arī regulārie krievu un lietuviešu sirojumi Livonijā. Konrāds no Mandernas principā turpināja savu priekšgājēju iesākto politiku ordeņa militāri – stratēģisko pozīciju nostiprināšanā Livonijā, kā arī rīkojās politiski tālredzīgi, izmantojot situāciju pēc Lietuvas karaļa Mindauga gāšanas no troņa un tai sekojošās iekšējās nestabilitātes kaimiņvalstī. Viņš panāca mieru ar Polockas un Vitebskas kņazistēm, kas šajā laikā bija politiski atkarīgas no Lietuvas. Livonijā atjaunoja militāro konfliktu laikā nodedzināto Tartu un Pērnavas pilsētu. Vienlaicīgi viņš sāka karu ar kuršiem un iebruka Dienvidkurzemē, kur ieņēma vairākas kuršu pilis, lai panāktu Livonijas eksistencei vitāli svarīgā tirdzniecības ceļa no Lībekas līdz Rēvelei (mūsdienu Tallinai) atjaunošanu. Cīņā pret nepakļāvīgajām zemgaļu ciltīm ordenim Zemgalē bija nepieciešami aizvien jauni atbalsta punkti. Jau tālajā 1242. gadā pāvesta legāts (sūtnis) Modenas Vilhelms bija devis Livonijas ordenim atļauju celt pili pie Lielupes. Tās celtniecība uz zemes strēles starp Lielupi un Driksu sākās tikai 1265. gadā ordeņa mestra Konrāda no Mandernas laikā. Savukārt Pāvesta Klementa IV 1266. gada 25. maijā izsludinātajā bullas tekstā var saprast, ka Jelgavas pils jau uzcelta. Pastāv hipotēze, ka, ņemot vērā ēkas īso celtniecības laiku, sākotnēji tā varēja būt bijusi vienkārši lielāka koka māja. Uz to netieši norāda hronikā lietotais apzīmējums “huss Mitowe” – lejasvācu valodā ar vārdu “huss” apzīmē māju. 14. gadsimtā, izmantojot laukakmeņus un dolomītu, ēka pārbūvēta, iegūstot tai vēlāk raksturīgo konventa tipa formu ar četriem korpusiem, kas ieskāva pagalmu, un kvadrātiskiem stūra torņiem. Viduslaikos pils bija celtne, kas ne tikai būtiski atšķīrās no parastajām zemnieku mājām un pildīja būtiskas aizsardzības funkcijas, bet, kā mēs to redzam arī Mītavas pils gadījumā, laika gaitā tā piedzīvoja būtiskas pārmaiņas un modernizāciju, līdz ar to no 13. līdz 16. gs. tā pārvērtās no vienkāršas aizsargceltnes par reprezentatīvu mūra celtņu kompleksu, kurai līdz Livonijas konfederācijas sabrukumam (1561) vajadzēja simbolizēt arī Vācu ordeņa varu šajā reģionā. Vispār jāsaka, ka laika posmā no 13. gs. līdz 16. gs. vidum, kad Latvijas teritorija ietilpa Livonijas valstu konfederācijā, nozīmīgākie varas centri bija viduslaiku pilis. Pils nodrošināja ne tikai valsts militāro aizsardzību, bet arī reprezentēja konkrētā valdnieka varu. Lai arī Mītavas pils nekad nekļuva par tik ievērojamu viduslaiku politiskās varas centru Livonijā kā, piemēram, ordeņa mestru pilis Rīgā un Cēsīs vai Rīgas arhibīskapa pilis Koknesē, Limbažos un Raunā, kā arī Kurzemes bīskapa pils Piltenē, tomēr cīņā ar vietējām zemgaļu ciltīm un sirotājiem no Lietuvas puses tai bija ievērojama militāri stratēģiskā nozīme šajā reģionā. Jāpiemin arī, ka vācu piļu tīkla izveidošana Latvijas teritorijā izpaudās ne tikai kā zemes okupēšana, bet arī kā Eiropas vērtību izplatīšana, kas, pirmkārt, nozīmēja Rietumu kristietības jeb katolicisma iesakņošanos šajā reģionā, kā arī kultūras un tirdzniecisko sakaru paplašināšanos un intensificēšanos ar Rietumeiropas zemēm. Vienlaicīgi tas pavēra iespējas arī apgūt jaunas tehnoloģijas, darbarīkus, ieročus, celtniecības materiālus un metodes, kā arī vienkāršus sadzīves priekšmetus no Rietumeiropas, kas būtiski mainīja vietējo iedzīvotāju dzīvi. Pie 1265. gadā uzceltās Mītavas pils laika gaitā izauga apmetne– Jelgavas pilsēta, tāpēc šo laiku dēvē par Jelgavas dibināšanas laiku un Konrādu no Mandernas – par Jelgavas dibinātāju.Sākotnēji Jelgavas pilsēta bija pazīstama ar nosaukumu Mītava (vācu Mitau), kas varētu būt saistīts ar latviešu valodas vārdu „mīt” un „mainīt” etimoloģiju. Par vārda „Jelgava” etimoloģiju literatūrā pastāv ievērojami lielāka nevienprātība. Ir secināts, ka mūsu pilsētas nosaukums varētu būt cēlies no lībiešu (jeb līvu) valodas vārda „Jālgab”, kas apzīmē atklātu apdzīvotu vietu jeb pilsētu. Savukārt jaunākie valodnieku pētījumi, analizējot vietvārdus (piemēram, Jelgavkalns, Jelgavkrasti, Jaunjelgava utt.) citur Latvijā apstiprina, ka vārds „Jelgava” nāk no latviešu valodas un apzīmē grūti pieejamu, ar dabiskiem vai mākslīgiem šķēršļiem aizsprostotu vietu. Līdz ar to nav iespējams secināt, kā šis vārds laika gaitā varēja piedzīvot tik ievērojamu jēdzieniskās nozīmes maiņu dažādās valodās. Baltazara Rusova Livonijas provinces hronikā (16. gs. 70. gadi) par Konrāda no Mandernas valdīšanas laiku Livonijā rakstīts: „Šis mestris uzcēla lielisko Vitenšteinas pili Jervē (mūsdienās Paide Igaunijā) un Jelgavas pili Kurzemē.Šī mestra laikā kāds vaivads nosita Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu, kā suni; viņš saņēma mameļukam pienācīgo algu. Šim mestrim bija daudz karu ar krieviem, kuršiem un šamaišiem. Šinīs karos viņš pazaudēja 20 ordeņbrāļus un 600 karavīrus un kādu otru reizi 10 ordeņbrāļus. Vecuma dēļ viņš pēc 3 gadu valdīšanas atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju”. Hronikā minēts, ka 1266. gadā Konrāds no Mandernas atteicās no turpmākās Livonijas ordeņa vadības, par iemeslu minot savu vecumu, bet visticamāk mums kādu nezināmu apstākļu dēļ atteicās no Vācu ordeņa mestra amata Livonijā un atgriezās Vācijā. Vēstures avotos minētā versija par viņa atkāpšanās no mestra amata vecuma dēļ neiztur kritiku, jo tobrīd viņš bija aptuveni 36 gadus vecs. Vācijā viņš dažādos amatos vēlāk turpināja darboties vēl gandrīz 30 gadus. 1268. gadā viņš (jau kā bijušais mestrs) Lībekā piedalījās sarunās starp Dānijas karali, Karēlijas un Tērbatas bīskapu, kā arī visiem Livonijas zemes kungiem, no vienas puses, un Lībekas pilsoņiem no otras puses par to, ka ar Novgorodas rutēņiem (krieviem) slēdzams miers. Tā paša gada 5. maijā attiecīga vienošanās arī tika panākta. Konrāds no Mandernas šajās sarunās jau kā bijušais mestrs pārstāvēja „visu Livonijas zemes kungu” intereses. Ar pēdējiem acīmredzot domāts Rīgas arhibīskaps, Sāmsalas un Kurzemes bīskapi, kā arī Vācu ordeņa Livonijā mestrs, kuri visi kopā šeit reprezentēja „varu pār zemi” (latīņu – dominum, vācu – Herrschaft). Savas karjeras nobeigumā viņš atkal atgriezās Hesenes zemē un kādu laiku (1285 – 1295) bija Mārburgas (Marburg) komturs un zemes komturs Ballaihesenē (Ballei Hessen). Amata pienākumus Konrāds no Mandernas pildīja gandrīz līdz sava mūža galam 1295 (?). gada 5. maijā. Mūsu Jelgavas vēsturiskais dibinātājs Konrāds fon Manderns, nodzīvojis savam laikam netipiski garu un vēsturiskiem notikumiem bagātu mūžu, nomira aptuveni 65 gadu vecumā.     Izmantotā literatūra un avoti   1) Friedrich Benninghoven. Der livländ. Ordensmeister K. v. M., in: Hamburger mittel- u. ostdt. Forsch. VI, 1967. 2) Interaktīvā enciklopēdija Wikipedia. Šķirklis: Jelgava. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Jelgava (skatīts: 12.03.2015.) 3) Interaktīvā enciklopēdija Wikipedia. Šķirklis: Tranaitis. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Tranaitis (skatīts: 12.03.2015.) 4) Konstantīns K., “Latviešu etimoloģijas vārdnīca”. Rīga, Avots. 2001. 5) Levāns A., Politiskās organizācijas modeļi viduslaiku Livonijā 13. – 16. Gadsimtā: manifestācijas un leģitimācijas formas. Latvieši un Latvija II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga, 2013. 6) Livonian Order of Knights / Order of the Brothers of the Sword. Pieejams: http://www.historyfiles.co.uk/KingListsEurope/EasternLivonianKnights.htm (skatīts: 16.03.2015.) 7) Mandern, Konrad Von. Deutschordensmeister, * um 1230, † 5.5.1295 (?). Pieejams: http://www.deutsche-biographie.de/sfz57609.html (skatīts: 16.03.2015.) 8) Milicers, K., Vācu ordeņa vēsture. Rīga, 2009. 9) Ose, I., Pilis kā Livonijas laika varas centri Latvijas teritorijā 13. – 16. gs. Latvieši un Latvija II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga, 2013. 10) Rusovs, B. Livonijas Kronika. Ed.Veispala tulkojums. Rīga, Valters un Rapa. 1926. Pieejams: http://old.historia.lv/ (skatīts: 11.03.2015.)