Ievārījuma krūka

Līdz ar prasmi traukus apdedzināt, paplašinājās to pielietojuma sfēra – trauki kļuva gan karstumizturīgāki un tos lietoja ēdiena gatavošanai uz uguns (Latvijā tāds trauks bija vāraunieks), gan ūdensnecaurlaidīgāki. Taču pilnībā nodrošināties pret ūdens vai kāda cita šķidruma iesūkšanos māla trauka porās nebija vienkārši. Senākie paņēmieni bija – apdedzināto trauku (īpaši svēpētās jeb  melnās keramikas) ievaskošana ar bišu vaska un eļļas maisījumu, kā arī trauku vārīšana pienā vai rudzu vai kviešu miltu maisījumā ar vēlreizēju apdedzināšanu.

Savukārt senajās civilizācijās (Ēģiptē, Divupē) jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. atklāja glazēšanas metodi, izmantojot nātrija (arī kālija un kalcija) sāļus, arī sodu un pelnus. Pulverveida vai šķidru glazūru uzklāja uz trauka, apdedzināšanas laikā tā izkusa un mijiedarbojās ar māla sastāvā esošajiem alumīnija un silīcija oksīdiem. Rezultātā stiklveida glazūra bija ne tikai skaista, bet arī nodrošināja trauka ūdensnecaurlaidību.

Eiropā māla traukus darināja ar rokām (bezripas keramika) un apdedzināja. Tikai 1.gs. p.m.ē. romiešu iekarotajās Dienvideiropas un Centrāleiropas teritorijās parādījās podnieka ripa. Tad arī romiešu kultūras iespaidā ienāca uz podnieka ripas darināta keramika – sākumā tie bija no Itālijas un Spānijas ievestie romiešu bļodas tipa trauki (terra sigillata) ar gludu vai reljefu virsmu. Dienvidu un austrumu Gallijā, arī uz austrumiem no Reinas, piemēram, Reincābernē, Pfalcā, Trīrā pat izveidojās podnieku manufaktūras, kas ražoja šādus traukus, ko sauca par “švābu preci”.

Viduslaikos keramikas kvalitātes līmenis, salīdzinot ar romiešu laiku izstrādājumiem, pazeminājās. Trauki bija biezām sienām, rupju apdari, neglazēti. Podnieku ripa no romiešu iekarotajām teritorijām līdz Ziemeļeiropai izplatījās tikai tūkstoš gadu laikā, piemēram, Latvijas teritorijā tā parādījās ap 11.gs. Arī trauku glazēšana jeb vāpēšana Eiropā atjaunojās tikai 10. – 11.gs. Tomēr īsti glazēšana nostiprinājās tikai pēc 1500. gada.

Tā kā glazētie trauki sākotnēji nebija plaši pieejami, tad vēl arvien aktuāls bija jautājums par ūdensnecaurlaidību. Situāciju uzlaboja ap 1300. gadu Vācijā atklātā tā sauktā akmens masa – mālam tika piejaukts smalki saberzts špats, kvarca šķembas, kas pie apdedzināšanas 1100˚-1250 ̊C (parastā trauku apdedzināšanas temperatūra tolaik – 950 ̊C) izveidoja traukam dabiski glazētu virsmu pelēcīgā tonī. Tas traukus padarīja daudz izturīgākus un ūdensnecaurlaidīgus. Vācijas teritorijā akmens masas veidošanai nepieciešamie māli tika iegūti Reinas apkārtnē – tieši Zīgburgā 1270./1290. gados parādījās pirmie akmens masas izstrādājumi. Ar laiku tie ieguva lielu popularitāti  – īpaši krūkas, krūzes, kā arī pīpes. Akmens masas ražošanas centrs izveidojās Vestervaldē, kur 15. gadsimtā no jauna atklāja un ieviesa ražošanā sāls glazūru. Akmens masas izstrādājumu ražošana attīstījās arī citos Vācijas reģionos – Nirnbergā, Ķelnē, Valdenburgā, Tīringenē u.c. No šī materiāla ražoja krūkas dažādiem šķidrumiem, piemēram, no 18. gs. sākuma tajās pildīja dabisko minerālūdeni – zelteri, arī etiķi, eļļu, ārstniecības preparātus, kā arī darināja dažādus saimniecības traukus – bļodas, šķīvjus, maizes traukus (līdzīgi zupas terīnei), alus kausus. Atkarībā no māla sastāva trauki varēja būt gan pelēkbalti, gan netīri brūni, kas liecināja par dzelzs rūdas klātbūtni mālā. Pieprasījums pēc akmens masas keramikas samazinājās 19. gs., kad palielinājās fajansa un porcelāna trauku ražošanas apjoms. Kopš 19. gs. vidus akmens masu galvenokārt izmantoja rūpnieciskajā cauruļu un grīdas plākšņu ražošanā, kā arī dažādu krūku izgatavošanā – gan alkoholiskajiem dzērieniem (alum, balzāmam), gan minerālūdeņiem, gan kādiem citiem saimnieciskiem mērķiem. Krūkas bija visai dārgas, tās izmantoja vairākkārt un to ražošana bija samērā ienesīgs rūpals. No 20. gs. akmens masu izmanto ķīmijas tehnikā, jo tā nereaģē ar skābēm.

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājumā atrodas no akmens masas veidota netīri brūna krūka – pamata diametrs 10 cm, augstums 21cm, kakliņa atvēruma D – 4 cm. Krūkas kakliņš beidzas ar pabiezu malu, uz kakliņa izveidotas izcilnas rievas. Uz krūkas sāna ir redzams ovāls izgatavotāja spiedogs ar uzrakstu “Obst-Einkoch-Krug” – “Augļu ievārījuma krūka” augšā, apakšā “Mogendorf” – izgatavošanas vieta, ovāla vidū – K.J.W.Ströder, kas varētu būt keramikas manufaktūras īpašnieka vārds. Interesanti, ka šī krūka izmantota ievārījuma glabāšanai, kas mūsdienās šķiet ne visai parocīgi mazā kakla atvēruma dēļ. Taču arī šodien “klasiskajam” ievārījumam ir jābūt diezgan šķidram, tātad krūka ir bijusi labi piemērota uzglabāšanai – īpaši ņemot vērā akmens masas trauku termiskās īpašības – spēju ilgstoši uzturēt vienmērīgu temperatūru. Krūkas rievotais kakliņš savukārt nodrošināja iespēju trauku labi nosaitēt pēc tam, kad tas tika nosegts ar tolaik vēl pieejamo pergamentu, vēlāk sviestpapīru vai linu drāniņu.  Visdrīzāk, ka pirms apsiešanas trauks tika aizbāzts ar korķi.

Mogendorfa ir ciemats Vestervaldes augstienē (Reinzemes-Pfalcas federālā zeme Vācijā), kur jau no 17. gs. vietējie iedzīvotāji nodarbojās ar podniecību. Viena no ciemata senākajām ģimenēm (dzīvojuši tur vismaz no 17. gs.) Štroderi, kas tradicionāli ir bijuši podnieki un specializējušies kannu, kausu, krūku un pīpju gatavošanā, 1832. gadā nodibināja krūku manufaktūru. Veiksmīgākais manufaktūras darbības laiks bija ap 1870. gadu, kad arī palielinājās ciemata iedzīvotāju skaits (līdz 1000 cilvēkiem). Diemžēl manufaktūras uzplaukums nebija ilgs, jo līdz ar stikla taras (īpaši pudeļu) rūpnieciskās ražošanas pieaugumu pieprasījums pēc akmens masas krūkām samazinājās. Taču Štroderu uzņēmums spēja noturēties, ražojot ne tikai krūkas, bet arī dažādus saimniecības traukus, kā arī alus kannas, kas ar laiku kļuva par pieprasītu suvenīrpreci. 19. gs. 2.pusē paplašinājās akmens masas rūpnieciskā izmantošana – ūdenscaurules, krāsns podiņi, grīdas flīzes, kas nodrošināja Štroderu uzņēmuma pastāvēšanu līdz pat mūsdienām, kad Mogendorfas krūku fabrika  (“Mogendorfer Krugfabrik Ströder GMBH&Co”) ražo gan suvenīrus, gan mājas un sadzīves priekšmetus.

Ievārījuma krūkas priekšmeta krājuma nr.: JVMM 11766

Silva Poča, galvenā speciāliste