Alus kausi

Eiropā tā atklāšana un izmantošana keramikā sākas tikai ar 13./14.gs. Vācijas teritorijā akmensmasas veidošanai nepieciešamie māli tika iegūti Reinas apkārtnē – tieši Zīgburgā 1270./1290. gados parādījās pirmie akmensmasas izstrādājumi. Akmensmasas apdedzināšana augstā temperatūrā – 1100˚-1250 ̊C (parastā trauku apdedzināšanas temperatūra tolaik – 950 ̊C) izveidoja traukam dabiski glazētu virsmu pelēcīgā tonī. Tas traukus padarīja daudz izturīgākus un ūdensnecaurlaidīgus.

Ar laiku šī tehnoloģija pilnveidojās – sākumā traukus apdedzināja zemākā temperatūrā – 800 ̊C, tad uzklāja glazūru. Akmensmasas izmantošana ātri izplatījās gan Vācijas podniecības apgabalos (Āhenē, Rūrā, Langervejā, Frehenē, Ķelnē, Valdenburgā, Vestervaldē, Pēterskirhē), gan Anglijā un Francijā. No akmensmasas izgatavoja ūdensnecaurlaidīgus traukus mājsaimniecībai – krūzes, krūkas, bļodas, šķīvjus, pīpes, ar laiku arī celtniecības materiālus – grīdas flīzes, ūdenscaurules. Plaši tika izmantoti no akmensmasas mākslinieciski apdarināti dzeramie kausi (galvenokārt tie bija aluskausi). To izgatavošanas mākslinieciskās virsotnes tika sasniegtas 16.-17.gs., kad ar matrices palīdzību kausi tika izrotāti ar dažādu sižetu reljefiem (leģendu ilustrācijas, valdnieku attēli). Kausiem izveidojās dažādas tradicionālās formas. Senākā forma bija šnelle – gara, augsta cilindriska, vēlāk nošķelta konusa formas krūze no pelēkbaltas akmensmasas ar osu un metāla vāciņu (parasti alvas, bet varēja būt arī sudraba).

No 17. gs. 2. puses parādās kausi, kas ir zemāki un vēderaināki kā šnelles, taču saglabā taisno, viegli veidoto konusveida formu ar izceltu pamatni un osu. Lielākajai daļai šo kausu ir arī metāla vāciņš. Pēc izskata kausus tā arī klasificēja – šnelles, kausi, oskrūzes un vākkrūzes. Kausa vērtību noteica tieši tā mākslinieciskā apdare – reljefā veidotie ornamentālie rotājumi uz kausa augšējās un apakšējās malas un osas, kā arī uz vidējās daļas izstrādātie sižetiskie rotājumi vai zīmējumi medaljonu formā. Biežāk tika attēloti dažādi Bībeles sižeti, valdošo firstu, dažādu dižciltīgo dzimtu ģerboņi, arī slavenu mākslinieku grafiku un zīmējumu atdarinājumi vai pārveidojumi reljefā. Grezni veidots tika arī alvas vai sudraba vāciņš – smailcepures vai pakāpienveida kupola formā ar ornamentētu vidusdaļu un greznu ķepiņu kausa atvēršanai. Šādi izrotātus kausus lietoja galvenokārt aristokrāti un bagātie pilsētnieki. Keramikas izstrādājumu kvalitāti garantēja cunftes, kas apvienoja podniekus jau no 15. gadsimta.

17. gs. baroka iespaidā kausi kļūst īpaši grezni. Blakus tradicionālajai konusa formai parādās olas, bumbiera un lodes formas kausi. Bagātāka kļūst krāsu palete – līdzās tradicionālajiem baltzilajiem toņiem parādās mangānvioletā krāsa, kausi tiek krāšņi rotāti ar rombiem, ziedu un rozešu ornamentiem. Rotāts tiek visa trauka apjoms, blakus reljefiem un zīmējumiem parādās arī iegravējumi. Līdz ar rūpniecības attīstību 19. gs. mainījās pieprasījums pēc akmensmasas izstrādājumiem. Vairāk pieprasītas bija krūkas minerālūdeņiem vai citiem pārtikas produktiem, tās bija vienkāršas, cilindriskas, bez rotājumiem un glazūras.

Akmensmasas saimniecības traukus no aprites izspieda fajansa un porcelāna izstrādājumi. Ieviešoties jaunām tehniskajām iespējām, podnieku darbs kļuva gan vieglāks, gan ražīgāks, kas iezīmēja pāreju no roku darba uz industriālo ražošanu. Atsevišķu trauku – arī to pašu alus kausu,  gatavošana ar laiku faktiski kļuva par masveida ražošanu, jo tika izmantotas gan formas, gan šabloni, uzlabotas krāsnis apdedzināšanai. Kā pirmās fabrikas var minēt R.Hankes, R.Merkelbaha un Dimlera&Braidena uzņēmumus. Akmensmasas keramikas uzplaukums īpaši bija vērojams 19. gs. otrajā pusē, kad t.s. historisma ietekmē atdzima Renesanses un baroka laikmeta formas un rotājumu veidi, uz traukiem – īpaši alus kausiem parādījās senģermāņu mitoloģiskie un sadzīves sižeti. Populārs šādu sižetu autors bija vācu mākslinieks Francs Befregers. Kausu rotāšanai tika izmantotas ģipša formas ar t.s. negatīvo attēlu, tās piepildīja ar mālu un  vēlāk pielipināja pie kausa. Izmantoja arī dažādus izcilu mākslinieku darinātus šablonus. Blakus mitoloģiskajiem sižetiem tika veidotas arī sadzīviskas ainiņas, piemēram, ar medībām vai alus dzeršanu krogā. Parādās arī dažādi uzraksti par alus dzeršanu vai dzīves baudīšanu. Gadsimta beigās barokālo stilu sāk nomainīt jūgendstila iezīmes – augu un ziedu motīvi, izliektas līnijas, kas ieskauj t.s. medaljona attēlu.

Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājumā atrodas divi alus kausi, kas datēti ar 19.gs. otro pusi un ir izgatavoti no akmens masas ar raksturīgo pelēkbalto un zilo/brūno glazējumu un reljefa attēlu. Salīdzinot ar Eiropas keramikas muzeja (Vācija) krājuma fotogaleriju, abi kausi ir Vestervaldes meistaru darinājums, ņemot vērā trauku rotājumu manieri – iespējams, ar Reinholda Hankes veidoto zīmējuma paraugu.

Viens kauss, datēts ar 1864. gadu, ir bijis ar vāciņu, taču tas ir nolūzis, palicis tikai metāla stiprinājums pie osas. Spriežot pēc ornamentāli veidotā vāka pacēlāja (ziediņš vidū, apkārt spirālveida vijumi), kas ir saglabājies, kausa vāciņš arī ir bijis ornamentēts. Kauss ir slaida konusa formā, klāts ar pelēkbalto glazūru, kurai pāri klāts tumši zilais glazējums kā fons medaljona reljefam. Reljefā ir atainots sadzīves sižets – priekšplānā trīs vīrieši, nedaudz tālāk divas sievietes sēž pie galda, divi vīri tur rokās dzēriena traukus, sievietes savā starpā sarunājas. Zem attēla uzraksts “Froh beim Bier, das lieben wir!” (“Līksme no alus, to mēs mīlam!”). Ap reljefa medaljonu ir dekoratīvs augļu un lapu atveidojums, papildināts ar izlocītām līnijām, izteiktā jūgendstilā. Virs kausa augšpusē brūni glazēta svītra, arī uzraksts veidots ar brūno glazūru. Osa ir pelēkbalta, gluda. Kausa rotājumi interesanti parāda divu māksliniecisko stilu savienojumu – (iespējami) barokālais kausa vāciņš, uz ko norāda vāka pacēlāja atliekas un visai vienkāršais, pat askētiskais jūgendstila rotājums ap medaljona reljefu. Kausa augšmalā blakus osai atzīmēts kausa tilpums – norāde, ka pie augšējās ornamentālās rievas tas ir ½ l. Uz brīvā laukumiņa osas iekšpusē ir cipars 1864, kas varētu būt kausa izgatavošanas gads. Kausa augstums ir 16 cm, pamata diametrs -9 cm, augšas – 7 cm.

Otrs alus kauss ir greznāks, ieturēts izteikti neobarokālā stilā ar augstāku pamatni – tā augstums 17,5 cm, vāciņš 7 cm, pamata diametrs 10,5 cm, augšas – 7,5 cm. Metāla (alvas sakausējums) vāciņš smalki ornamentēts, barokālas kupolveidīgas formas, ar smailu galu. Vāka pacēlājs vairogveida ar spirālveida ornamentu. Kauss konusveida, pamatā klāts ar pelēkbalto glazūru, reljefa rotājums un kausa apmales glazētas ar tumši zilu un nedaudz ar brūnu. Kausa apmales izcilnas, ornamentētas ar zilbaltu un brūnbaltu glazējumu. Kausa vidusdaļā reljefi attēlots medību sižets. Centra medaljonā attēloti 5 pie galda sēdoši cilvēki, malā sēdošais ir mednieks, kas stāsta savus stāstus ieinteresētajiem klausītājiem. Stāstniekam pie sola ir atbalstīta bise, kā arī divi suņi – viens blakus uz sola, otrs guļ pie kājām. Virs medaljona uzraksts “Jägerlatein!” (“Mednieku stāsti!”). Medaljonu no abām pusēm ietver medību aina – fonā tālumā redzami kalni un pils, tuvāk mežs un purvs, kurā stāv mednieks, lādējot bisi. Uz viņu noraugās divi zaķi – nākamais medījums. Medaljona labajā pusē arī purvainā vietā suns, paslēpies aiz krituša koka,  rej uz varenu mežakuili. Tālumā starp kalniem uz to raugās saule. Kausa osa arī ir krāšņi veidota, izmantojot barokālos augu motīvus, ornaments viegli iekrāsots ar zilo glazūru. Osas iekšpusē ar zilu glazūru iestrādāti cipari 1877 – iespējamais kausa izgatavošanas gads. Kausa augšmalā norādīts tilpums – 0,5 l.

Alus kauss ar vāku priekšmeta krājuma nr.: JVMM 8307

Alus kauss bez vāka priekšmeta krājuma nr.: JVMM 15175

Silva Poča, speciāliste