Jelgavnieks Jānis Lapiņš

Jānis Edvards Lapiņš dzimis 1885. gada 25. jūnijā skolotāja ģimenē Cēsu apriņķa Veselavas pagasta “Pintuļu” mājās.  Mācījies Veselavas pagastskolā (1889), Raunas draudzes skolā (1902).  Raunā Lapiņa skolotāji bija Augusts Bračs un Kārlis Skalbe, kuri gan atbalstīja jaunekļa nacionālo pārliecību, gan iedrošināja viņu sabiedriskai un literārai darbībai. Kārlim Skalbem aizejot no Raunas, Lapiņš dzejniekam uzdāvināja savu sacerējumu par 1840. gada zemnieku nemieriem Vidzemē. Tas pārstrādātā veidā kļuva par Lapiņa pirmo publikāciju (“Galvas Pilsētas Avīzes” 1906.20.I/2.II–31.I/13.II un “Pēterburgas Lapā”  1906.24.II/9.III).  Turpmākās mācības viņš turpināja K. Millera (Zariņu Kārļa) Cēsu reālskolā un E. Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā, ko tolaik uzskatīja par vienu no labākajām Vidzemes privātskolām – gan liberālā noskaņojuma, gan izcilo skolotāju dēļ. Lapiņa skolasbiedri bija Arveds Švābe, Linards Laicens, Paulis Kreišmanis.

1905. gadā viņš Pēterburgā ieguva mājskolotāja tiesības vēsturē un matemātikā. No 1905. līdz 1910. gadam Lapiņš strādāja par skolotāju Cēsīs, Rīgā un Valkā, kā orators piedaloties arī revolucionārajā kustībā, taču paužot vairāk nacionālas nekā sociāldemokrātiskas idejas. No 1910. līdz 1914. gadam viņš ar pārtraukumiem studēja Maskavas komercinstitūtā, paralēli klausījās priekšlasījumus literatūrā A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē. Dzīvojot un strādājot Valkā, Lapiņš bija arī nedēļas laikraksta  “Kāvi” redaktors (1910-1912). Paralēli nodarbojies arī ar rakstniecību – 1914. gadā laikrakstā “Jaunā Dienas Lapa” publicēja viņa garstāstu “Šķīstīšanas ugunīs”, kas izraisīja polemiku presē.

No 1915. gada Lapiņš bija skolotājs Valmieras tirdzniecības skolā, sieviešu ģimnāzijā un reālskolā. Dibinājis pirmo Tautas universitāti Valmierā. Būdams aktīvs sabiedriskais darbinieks un publicists, avīzes “Līdums” redakcijas loceklis, Lapiņš iesaistījās arī politikā, konsekventi pauzdams savus nacionālos uzskatus. Atbalstot latviešu strēlnieku bataljonu veidošanu, viņš “Līdumā” rakstīja: “Mūsu bataljoni ir tas mūsu nacionālā karaspēka simbols, kas caur dziļu nakti liek atminēties, kas mēs būtu, ja mēs būtu brīvi ļaudis… Un Latvija nodreb priekā: viņa atminas savas pirmdzimtības tiesības, savas nācijas dižciltīgumu.” 

1915. gada rudenī, Kurzemes bēgļiem straumēm ieplūstot Vidzemē, Lapiņš piedalījās arī bēgļu problēmas risināšanā. Tolaik arī cariskās Krievijas valdība sāka organizēt bēgļu palīdzības biedrības un Lapiņš kļuva par bēgļu apgādes organizācijas “Северопомощ” (Ziemeļpalīdzība) priekšsēdētāja vietnieku. Tā kā organizācija bija pusmilitāra, tad Lapiņš lepni staigāja uniformā ar virsnieka zobenu pie sāniem. Kā atceras viņa bijušais audzēknis Kārlis Eliass: “ .. viņš bija ieguvis kurzemnieku (bēgļu) labvēlību, kuri Lapiņu boa iekrustījuši par “bēgļu oficieri”. Kā lielas organizācijas vadošai personai, Lapiņam bija arī iespēja šad un tad pareprezentēties. Tā viņš bieži kāpa sedlos un uz balta zirga, kā pats Skobeļevs, devās rīkojumos Valmieras apkārtnē. Bez šaubām, tas  “bēgļu oficiera” autoritāti vēl vairāk pacēla.“

Jānis Lapiņš “Северопомощ” biedrības formā.

Tieši Jānis Lapiņš ierosināja Latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas laikā 1916. gada otrajā pusē Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotājai, vēlākajai sievai Mariannai Straumanei (1896–1985) uzšūt Atskaņu hronikā minēto latviešu sarkanbaltsarkano karogu. Uz tā pamatnes kreisajā augšējā stūrī bija izšūts saulītes simbols.  Karogs, kas 1917. gadā plīvoja virs Valmieras latviešu biedrības ēkas Vidzemes Zemes sapulces laikā, 20.–30.gados kā relikvija tika glabāta Lapiņa ģimenē. Vācu okupācijas gados, kad viņa sievu un meitu kā rūpnīcas strādnieces evakuēja uz Vāciju, karogs tika ņemts līdzi. Pēc kara, atgriežoties Latvijā, karogu nācās rūpīgi slēpt, līdz 1997. gadā Jāņa Lapiņa meita Lija Poga uzdāvināja to Cēsu muzejam.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā Jānis Lapiņš kopā ar literātiem Jāni Akurāteru, Kārli Skalbi, Linardu Laicenu, filozofu Paulu Dāli, izdevēju  Jāni Rupaini u.c. Maskavā 1917 .gada 24. martā piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibināšanā. Partijas prasības bija patstāvīgas Latvijas republikas izveide Krievijas sastāvā, taču ar latviešu valsts valodu, savu naudu, karaspēku, pastu un telegrāfu. Tajā pašā laikā Lapiņš tika ievēlēts Vidzemes Zemes padomē un Latviešu Pagaidu nacionālajā padomē.

Jelgavas vīriešu ģimnāzija (Academia Petrina pēctece) 1915. gadā tika evakuēta uz Taganrogu un pastāvēja tur līdz 1919. gadam, kad to reorganizēja par Darba skolu. Līdz ar to šis ģimnāzijas vēstures posms bija beidzies. Savukārt Jelgavā veidot latvisku ģimnāziju tūlīt pēc Latvijas valsts izveidošanas uzņēmās Rīgas Latviešu izglītības biedrības Jelgavas nodaļa un tās vadītājs A. Šulme. 1918. gada decembrī Izglītības ministrija deva atļauju skolai sākt darbu un par tās direktoru biedrība izraudzījās cand.oec. Jāni Lapiņu. Arī pārējos skolotājus ievēlēja izglītības biedrība. Skolas rīcībā nodeva vīriešu ģimnāzijas un reālskolas telpas.

Kaut gan tūlīt pēc jaunā gada Jelgava nonāca boļševiku rokās, skolu organizēšana turpinājās un Lapiņš arī pie šīs varas tika nozīmēts par ģimnāzijas pārzini. Apstiprināt šādā amatā nacionālu radikāli, publicistu, kas ne vienreiz vien uzstājās pret boļševikiem, varēja tikai tādēļ, ka Jelgavas boļševiki par Lapiņa darbību gandrīz neko nezināja. Lapiņš turpināja ģimnāzijas darba atjaunošanu arī pēc boļševiku padzīšanas un vācu ienākšanas 1919. gada martā.

Sākotnēji ģimnāzija darbu sāka Pasta ielā bijušās sieviešu ģimnāzijas ēkā, kur skola darbojās trīsarpus gadus, paralēli mācības notika arī Palejas (tagad Akadēmijas) ielā klasiskās ģimnāzijas (Academia Petrina) ēkā. Tas gan bija iespējams tikai no 1921. gada, kad Bermonta karaspēka nodedzināto Academia Petrina ēku izremontēja tiktāl, ka tajā varēja mācīties kādas sešas klases. No 1922. gada jūlija pastāvošo skolu sadalīja divās – Academia Petrina ēkā izveidoja Jelgavas I valsts vidusskolu, kas faktiski bija klasiskā ģimnāzija ar grieķu un latīņu nodaļu, un II valsts vidusskola, kas turpināja strādāt Pasta ielas ēkā. Vecās akadēmijas ēkas remonts un pārbūve ģimnāzijas vajadzībām turpinājās līdz pat 1927. gadam.

Savā “Atskatā uz Jelgavas klasiskās ģimnāzijas pirmo desmit latvisko gadu periodu 1919-1929” pats Lapiņš deklarējis skolas pedagoģiskos principus: ”Klasiskā ģimnāzija, stāvēdama uz pārbaudītām metodēm un tradīcijām, nekad nav aizrāvusies no sabiedriskās modes paidagoģijā un kā humanitāra ģimnāzija stāv uz klasiskā humānisma pamatiem, paidagoģiskam personālam atstājot brīvību jaunu metožu meklējumos. Paidagoģiskā padome nekad nav aizrāvusies no darba skolas metodes, nav likusi saviem audzēkņiem aparātus gatavot. Viņa stāvējusi uz tiem principiem, ka klasē galvenais ir paidagogoga dzīvais radošais gars, dzīva personība. Instrumenti, cik tālu metodes ar viņiem nenokauj iztēles spējas, ir vēlams darba palīga līdzeklis.”

Viņa kolēģi minēja, ka Lapiņš, kurš ģimnāzijā mācīja latviešu un pasaules literatūru, spēja ieinteresēt pat tos audzēkņus, kuri pret literatūru bija vienaldzīgi. Literatūras stundas bieži vien pārvērtās par semināriem ar referātu lasīšanu un debatēm. Tika nodibināts arī literāri zinātniskais pulciņš, kura dalībnieki bija gan skolēni, gan skolotāji, regulāri sanāca uz referātu un debašu vakariem. Labākos audzēkņu referātus apkopoja un izdeva rakstu krājumā “Zemgales dārzos”, ko rediģēja pats J. Lapiņš. 1928. gadā Jelgavā klasiskās ģimnāzijas telpās atvēra arī Jelgavas praktisko komercinstitūtu, kura dibināšanā, būdams Jelgavas izglītības biedrības priekšnieks, piedalījās arī Lapiņš. Komercinstitūts darbojās kā divgadīga profesionālā augstskola, kurā uzņēma pēc vidusskolas kursa beigšanas.

Līdztekus pedagoģiskajam darbam Jānis Lapiņš darbojās arī kā mākslinieku biedrības “Zaļā vārna” literārās sekcijas vadītājs. Būdams draugos ar lielu daļu Latvijas populāro literātu, viņš katru gadu ģimnāzijā sarīkoja kāda rakstnieka jubilejas svinības (J. Akurāters, A. Austriņš, Ā. Erss, A. Gulbis, P. Rozītis, A. Dauge, V. Eglītis bija tie, kas šo godu izpelnījās). Dažreiz tas izpaudās visai teatrāli, piemēram, Viktors Eglītis pēc seno romiešu tradīcijas tika kronēts ar vainagu (tiesa, miršu, ne lauru), savukārt, par godu J. Čakstem, K. Ulmanim, A. Daugem , A. Austriņam un J .Akurāteram tika sarīkoti lāpu gājieni. 1923. gadā Lapiņš sastādīja un rediģēja monogrāfisku apceri Ausekļa Kopotajiem rakstiem, sarakstīja vairākas mācību grāmatas ģeogrāfijā, pārtulkoja mācību grāmatu psiholoģijā.

P. Šterna šaržs, veltīts Jāņa Lapiņa radošās darbības 25 gadu jubilejai 1931.gadā.

Jānis Lapiņš bija viens no tiem, kas Jelgavā nodibināja laikrakstu “Zemgalietis”, taču no avīzes aizgāja, kad tās izdevēji pieslējās Zemnieku Savienībai. Vēlāk avīze sadalījās divos izdevumos – “Zemgales Balsī” un “Jaunajā Zemgalietī”, kurā Lapiņš bieži publicēja savus rakstus un feļetonus. Diemžēl kāds pamflets par korporācijām Lapiņam maksāja ģimnāzijas direktora vietu – 1932. gadā ar izglītības ministra Ata Ķeniņa pavēli viņu pārcēla uz Tukumu.

Jānis Liepiņš ar sievu Mariannu un meitu Liju centrā 1932. gada 15. septembrī

Par Tukuma valsts ģimnāzijas un komercskolas direktoru Lapiņš nostrādāja divus gadus – līdz K. Ulmaņa apvērsumam. Būdams labs Ulmaņa paziņa un viņa ideju aizstāvis, Lapiņš tika pārcelts uz Rīgu par 1. ģimnāzijas direktoru, vēlāk kļuva arī par mēnešraksta “Sējējs” redaktoru. Atbalstot vadonības kultu, Lapiņš sarakstīja grāmatu “Tautas vadonis Kārlis Ulmanis “ (1934, 1936), sastādīja Ulmaņa rakstu izlasi “Jaunatnei” (1936) un “Uzvaras ceļš” (1939). Lai gan viņam bija Ulmaņa labvēlība, Lapiņam “Sējēja” redaktora vieta bija jāatstāj, kad viņš 1939. gadā, apcerot vācu repatriāciju, uzdrīkstējās piedēvēt vāciešiem pozitīvu ietekmi uz latviešu kultūru.

Jāņa Lapiņa literārā darbība aktīvāka bija tieši 30. gadu otrajā pusē, kad tika apkopota un izdota viņa publicistika – krājumi “Laikmetīgais un mūžīgais” (1934), “Atdzimšana”(1935) “, “Sapņi un īstenība. Ceļā uz Latvijas valsti”(1938), apcere “Edvarta Virzas dzīve un darbi” (1938), biogrāfiskais romāns “Jānis Poruks”(1935) un jau 20. gados sarakstītie, taču tikai 30. gados publicētie jaunatnei domātie darbi “Mūsu mājas”(1935) un “Gauja nes un nes” (1938). Jau pēc viņa nāves izdots Lapiņa dēla Dzintara sakārtotais pārdomu romāns “Ezeru acis”(1942).

Mūsdienās pārskatot Jāņa Lapiņa darbus,  varam pasmaidīt par patosa pilno izteiksmes veidu, taču nenoliedzami interesantas ir tās tēmas, kurām viņš ir veltījis uzmanību. Te ir apceres psiholoģijā un reliģijā, Eiropas un Latvijas literātu darbu un domu analīze, pārdomas par sievietes un vīrieša lomu. Protams, viņa dzīves laiks un notikumi bija tie, kas veidoja Lapiņa latviski nacionālo ideoloģiju, taču dažas atziņas par latviešu mentalitāti nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās. Te var pieminēt viņa noliedzošo nostāju pret latvisko jūtelīgumu un pat raudulību, kas nereti parādījās latviešu literatūrā 20. gs. sākumā un kuru gan Lapiņš, gan citi latviešu nacionālisma ideologi 30.gados uzskatīja par “vainīgu” pie latviešu tautas mazvērtības kompleksa. Pat biogrāfiskajā romānā par Poruku cauri vijas autora samērā nosodošais skatījums uz dzejnieka pārmēru jūtīgumu un viņa “bālajiem zēniem”. Darba noslēgumā viņš raksta: “Poruks nav mans gara radinieks, no Jāņa Poruka man tuva ir tikai neliela daļa. Es esmu sludinājis gara uzvaru pār dzīvi, sparu un gribu, mācījis pozitīvo. (..) Viņš ir gandrīz mana gara pretpols, kuru esmu gribējis pazīt. Porukā parādās arī daļa mūsu nacionālā gara, tajā sapņaini sentimentālā vai protesta pilnā laikmetā. Esmu gribējis redzēt un saprast, kā jutis un darbojies latvietis, kam vai ikdienas acis pārplūdušas asarām.” Būdams viens no Ulmaņa ideologiem, Lapiņš pievērsās arī tam, ko mūsdienās saucam par etnopsiholoģiju, tautas mentalitāti, tautas garam, cilts gara stilam. Jau Vidzemē, strādādams ar latviešu bēgļiem no Kurzemes un Zemgales, viņš ir uzsvēris to savstarpējās atšķirības uzvedībā, attieksmē pret vietējiem iedzīvotājiem. Vēlāk novērojumi, papildināti ar zemgaļu izcelsmes literātu darbu analīzi, tiek apkopoti apcerē “Zemgaļu stils” (1929) un “Zemgaļu bajāriskais gars”(1933).

Te ir gan latviešu raksturojums: “Latvietis viscaur ir praktiķis, viņa matērija radīta praktiskai vienkāršībai un realitātei. Bet latvietim, ejot reālā darbā, dvēsele paliek brīva no reālisma saitēm un dzīvo savā īpatnējā, katrā ziņā fantastiskā pasaulē.”, gan zemgaļu: ”Zemgalietim gribas par sevi labi runāt, iedomāties sevi par varenas, slavenas cilts locekli, viņam gribas nogrimt savas tautas slavenā pagātnē. (..) Kur uzstājas īsts, pretenciozs zemgalis, tur viņam pa priekšu skrien reklāma, ka nāk slavens vīrs. Zemgaļi visu redz hiperboliski, visu palielinātu.” (“Zemgaļu stils”). Interesants ir Lapiņa vērojums VII dziesmu svētkos: “Vidzemes dziedātāji nāca milzīgām masām: viņi aizpildīja divas trešdaļas no dziedātāju tribīnes, tik rosīga un kulturāla ir Vidzeme. Bet vidzemnieki ienāca klusām, it kā nobijušies. Zemgaliešu un no Kursas nebija daudz, bet, kad viņi parādījās, sevišķi nīcenieki, skrēja aplausu vētra. Vienkāršās nīcenieku zemnieces kā mazas karalienes ar paceltām rokām un galvām gāja ļaužu barā un aplausu šalkoņa skrēja caur tūkstošiem. Tie bija ļaudis, kas zināja savu cieņu un prata uzstāties.” (“Zemgaļu bajāriskais gars”) 

Jautājumā par vīrieša un sievietes lomu mūsdienās Lapiņš gan saņemtu pārmetumu vētru: ”Mācītā sieviete maz pazīst kompromisus ar dzīvi. Viņa tic grāmatu gudrībai, valstij, pensijai, bet maz tic cilvēkam, kas viņai piesola klusu ģimenes laimi. Viņa ir par lepnu, lai ņemtu naudu no vīra. Šī atsvabinātā sieviete – kanceleju darbiniece, klusi sapņo par ģimenes laimi, bet, kad jātaisa kompromiss ar dzīvi, viņa neprot piekāpties.”(“Sievietes misija”) Vīrieša ideāls gan arī mūsdienās tiktu pieņemts: “Vīra ideāls ir milzis, kas visu pasauli grib nest uz kamiešiem. Tāpēc vīrs tiecas pēc pienākumiem un atbildības, viņam gribas par kaut ko gādāt, rūpēties par valsti, māju, ģimeni.” (“Vīra gars”)

Nobeigumā gribas atgādināt Jāņa Lapiņa “Aicinājumu”, ar kuru viņš savulaik pabeidza etnopsiholoģisko apceri par latviešu gara attīstību “Mūsu pilskalns”(1934): “Latvietis, senais sirotājs, latvietis, kas krita Licenas kaujā par reformāciju, vai mūsu tautas dēls, kas pārstaigāja Perekopu, lai misionāriski realizētu jaunus ideālus, un latvietis brīvības cīnītājs, kā kauli atdusas brāļu kapos, visi ir šīs Dieva uzticētās sveces, bagātās latviskās dvēseles nesēji. Mūsu uzdevums ir viņu pētīt, viņu saprast, jo tikai izejot no savām īpatnībām, mēs vislabāk izpildīsim savus uzdevumus. Mēs esam ticējuši brīnumiem, ticējuši dvēseles mijkrēslim un pazemībai, ticējuši visu glābjošai atsvabināšanai un gara gaismai un pēc vēstures brīnuma, kaut pazaudējuši trešo tautas daļu, esam tikuši starp citām suverēnām tautām un meklējam vārdus, ko mums būs pasaulei teikt, meklējam savu pasaules misiju, īpatnējo latviešu un leišu kultūru.” 

Jānis Lapiņš 1941. gada 11. novembrī  miris Rīgā no rīkles vēža, apglabāts Meža kapos.

Autore

Silva Barševska,
galvenā speciāliste

Izmantotā literatūra:
Eliass K. Jānis Lapiņš – jubilārs. Zaļā Vārna, 1931, 1
Hellzens V.R. Nodibināts Jelgavas praktiskais komercinstitūts. Latvijas Kareivis, 1928, 7.X.
Hercoga Pēteŗa ģimnazija. Academia Petrina 1775-1975. Rakstu krājums. /Red. Veisbergs A., Västerås, Ziemeļblāzma, 1974.
http://www.biblioteka.valmiera.lv/lv/pakalpojumi/bezmaksas-pakalpojumi/literatu-datubaze/lapins-janis-eduards
Lipše I. Latvieši. Vīrietības projekts. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/latviesi-virietibas-projekts-1322
Skalbe K. Jānis Lapiņš. Tēvija, 1941, 12. XI
Unams Ž. Jānis Lapiņš. Latvju Grāmata, 1931, 1