Ģederta mātes “ceļojums” uz ārzemēm

Ģederts Eliass. Mātes portrets, 1953. gads. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājums JVMM 23190

Ģederta mātes ceļojums uz ārzemēm

Otrais pasaules karš bija beidzies, bija pienācis 1949. gada 25. marts. Šajā dienā, kas iesākās tāpat kā daudzas citas 65 “Zīlēnos” pavadītajos gados, bet beidzās “Zīlēnu” saimniecei negaidīti – vispirms viņu aizveda uz Platoni (tur savāca deportējamos), pēc tam uz Jelgavu, no kurienes 28. marta rītā sākās Zīlēnu mātes otrais ceļojums uz ārzemēm. Kā viņa pati teikusi, ka divreiz mūžā bijusi ārzemēs. Pirmoreiz viņu uz Parīzi pie meitas Maijas ģimenes 1936. gadā aizvedis dēls Ģederts, otrreiz, šoreiz uz Austrumiem, “aizvedis Staļins”.

Platonē, gaidot lēmumu par 83 gadus vecās “Zīlēnu” saimnieces likteni, ienākušais vedējs ar vārdiem: “Nāciet, varbūt arī jums būs rūme”, jautājumu atrisināja. Karlīne Eliase atmiņās bezkaislīgi raksta par to, kā ēdināti pa ceļam uz Jelgavu, par to, ko viņai paguvusi atnest mazmeita Maija un dēls Ģederts, kamēr vilciens vēl stāvēja Jelgavas stacijā. Stiprā četru bērnu māte, lielo un lepno “Zīlēnu” māju saimniece, kas ilgus gadus bija turējusi rokā ģimenes dzīvi, audzinot un skolojot bērnus, vadot dzīvi un saimniekojot… Ne viens vien pārdzīvojums garajā mūžā bijis, ne reizi šķitis, ka trūkst padoma. Taču šoreiz nebija vērts meklēt padomu, viss jau bija izlemts. Vēstulē no Sibīrijas māte rakstīja Jurim par to, ka, paliekot pa ziemu, to vecs cilvēks nevarēs izturēt, jo sals sasniedzot 50 grādus. Viņa apzinās, ka diez vai Ģederts spēs kaut ko izdarīt, tomēr viņas galvenā rūpe ir par svešumā aizbraukušo meitas ģimeni, par kuru nav ziņu, un mātei vēl atrodas mierinājuma vārdi Jurim.

Novembrī Ģedertam tomēr izdevās pārvest māti mājās. Viņš nekad nevienai varai neko nebija lūdzis, bet šoreiz viņš to darīja. Lūdza Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim (jau 1. aprīlī), esot devis pat kukuli (savu gleznu)kādam, kurš spēja palīdzēt. Lai cik ļoti vara lauza cilvēkus, postīja viņu dzīvi, pāri visam spēja nostāties ciešās ģimenes saites, dēla mīlestība pret māti.

Karlīne Eliase atgriezās Latvijā, taču ne “Zīlēnos”, tie viņai 25. marta rītā bija atņemti uz visiem laikiem. Atlikušos dzīves gadus (līdz 1956. gada 15. aprīlim) māte nodzīvoja pie Ģederta Rīgā. Dēls uzgleznoja mātes portretu pēc ārzemju ceļojuma. Šķiet, šajā gleznā galvenais tēls ir rokas. Tajās ir viss mātes mūžs.

Karlīnes Eliases atmiņas par izsūtīšanu

Zīlēnu saimniecei nav bijis viegli rakstīt, doma, šķiet, traucas pa priekšu rokai, atkārtojas teikumi. Viņai ir bijis grūti samierināties ar domu, ka Lazdiene (Zīlēnu ilggadējā kalpone) nav atnesusi prasīto, labi saprotot, ka ceļš būs tāls un pārtikas tik, cik līdzi…

JVMM EL 5203

Autors
Marija Kaupere
Muzeja direktores vietniece darbā ar sabiedrību