100 gadi Latvijas naudas vēsturē: 1914.–2014. Tā varēja būt

1914. gada 1. janvāris. Naudītes pagasta “Naudu” mājas

“Puika!”, aizelsusies iesaucās Mare, pavērusi saimniekgala lielās istabas durvis.

“Nu, re!”, nopriecājās Jānis, noglauzdams švītīgās ūsiņas. “Būs man krustdēls! Es taču teicu! Nu, maksā ragā, brāl! Derības paliek derības!”

“Tu gan esi viens nekrietns izspiedējs, Jāni! Par katru sīkumu gatavs naudu prasīt,” norūca Pēteris, vēl nevarēdams atgūties no nakts pārdzīvojumiem. Visu garo jaunā gada nakti viņa sieva Cecīlija, mazā, mīļā Cīlīte bija mocījusies dzemdību sāpēs, laižot pasaulē otro bērnu. Visas zīmes rādīja, ka būs meitiņa, bet še tev! Nu būs Jānis Nauda Otrais. Varbūt tikpat veiksmīgs naudas lietās kā tēvocis, kas pēc Rīgas Biržas komercskolas beigšanas tika darbā Jāņa Bisenieka vadītajā Krājaizdevu sabiedrībā, kas nu jau divus gadus kā kļuvusi par Jelgavas Komercbanku.

“Tak lai jau iet uz tiem priekiem!” Pēteris atvieglots pasmaidīja, un, piegājis pie lielās, tumšās bufetes, no atvilktnes izņēma 3 rubļu kredītbiļeti un iedeva brālim.

1905.–1912. gada parauga Krievijas valsts kredītbiļete – 3 rubļi.
1909 naudaszīmju sērija, kas bija apgrozībā līdz 1922. gada rudenim. JVMM 8960).
Šī un citi nomināli – 5, 10, 25, 100, 500 rubļi – ir pēdējā papīra 

Tas, nosmīnējis ūsās, rūpīgi salocīja un ielika naudu ādas makā.

“Kad braukšu uz Rīgu, būs apaļa summiņa, ko zeltā mainīt,” apmierināts noteica Jānis. “Pasaulē nemierīgi, ja kaut kas sāksies, zelts tomēr stabilāks par papīriem.”

“Ko tad, vēl viens mazdēls man esot?” no mazās aizkrāsnes istabiņas iznāca vecais Pēteris Nauda – abu brāļu tēvs un nu jau divu mazdēlu vectēvs. “Še tev, dēls, katriņa, aizbrauksi uz Jelgavu pie zeltkaļa, lai uztaisa karoti. Ja vienam puikam ir, lai ir arī otram,” vectēvs uz bufetes nolika sudraba naudas gabalu. “Un par šito nopirksi savai Cīlītei kādu greznumu, viņa jau pelnījusi visvairāk,” blakus sudraba rublim nogūla zelta nikolajs.

“Oho!” iesaucās Jānis, redzot zelta monētu iemirdzoties. “Tu gan, tēvs, savu vedeklu lutini! Skaties, vēl lepna paliks.”

“Neskaud nu, dēls, nauda jau tāpat ģimenē paliks. Bet Cīlīte pelnījusi – laba man vedekla, nav ko teikt.”

1. Karote JVMM 39653
2. Krievijas imperatora Nikolaja II vērtīgākā monēta – zelta 10 rubļi.
Mūsdienās reti sastopama, jo, lai gan laikā no 1898. līdz 1911. gadam tika izkalti miljoniem eksemplāru,
zelta saturs tajā bijis vērtīgāks, tādēļ bieži monētas tika pārkausētas citām vajadzībām.
JVMM 39641

1914. gada janvāris

Pēc mazā Jānīša kristībām abi brāļi sēdēja pie apaļā, tikko no Jelgavas meistara atvestā galda ar lauvas kājām un skaitīja viesu sadāvināto naudu. Uz kristībām tika aicināti gan tuvāki, gan tālāki radi, bet tikai tie turīgākie. “Kādi cilvēki krustabās sanāks, kādi pādi dīdīs, tāds pādītei dzīves ceļš izvērtīsies,” savulaik bija teikusi vecā Naudu saimniece, un pie tā arī ģimenē turējās. Tā nu Pēteris priecīgi berzēja rokas, salicis vienā kaudzē kredītbiļetes, otrā sudraba un arī dažu zelta monētu.

Krievijas valsts kredītbiļete 25 rubļi. JVMM 6997

“Skat, te jau vai muižu dēlam varēšu nopirkt! Vecākajam paliks mūsmājas ar saimniecību, otram… labi, muiža varbūt nesanāks, bet pusmuižu rentēt gan varēs,” priecājās Pēteris. Jānis gan tikai grozīja galvu.

“Jau teicu un vēlreiz teikšu – pārvērt zeltā. Tas vienmēr būs apritē, bet papīri var ātri vērtību zaudēt. Ja nu karš sāksies? Zeltu katrs ņems pretī, bet papīru?” Jānis paņēma no kaudzītes sudraba rubli.

“Redzi, te ir tie valdnieki – Romanovi – pirmais un pēdējais. Tūkstošgades Krievija. Un ja nu kritīs? Ko tad?”

“Ko tu runā, Jāni? Vai traks? Vēl taču nekas nav ne sācies, ne noticis! Par pareģi taisies, vai?” Pēteris kā atgaiņādamies novēcināja roku uz brāļa pusi un salika naudu koka kastītē. Uzsita uz vāka un noteica: “Lai nu paliek. Redzēs, kas būs, kas nebūs.”

“Ka tik, brāl, nebūtu par vēlu, kad būs,” atkal smīnēja Jānis.

Augstas raudzes sudraba monēta – 1 rublis.
Monēta emitēta par godu Krievijas imperatoru Romanovu dinastijas 300 gadu jubilejai.
(Romanovu dinastijas sākums – cara Mihaila nākšana tronī 1613. gadā.)
Monētas svars 20 grami, tā izkalta 1 500 000 eksemplāros. JVMM 39652

1914. gada jūnijs

Piesardzīgs būdams, Pēteris tomēr paklausīja brāli un kādu vasaras dienu, savācis mājās esošo papīrnaudu, bankā to samainīja zelta un sudraba monētās. Maisiņš ar naudu iznāca pasmags, bet viesa zināmu drošību – būs pamats, kur dēliem atsperties, pašam vecumdienas nodrošinātas. Taču jau pēc mēneša – jūlija beigās, kad lielvalstis viena otrai pēkšņi pieteica karu un tika izsludināta mobilizācija – Pēteris bija spiests kādu daļu naudas atkal pārvērst papīrnaudā. Nu jau visi bija gudri – zelta un sudraba nauda no apgrozības pazuda zeķēs un citās slepenās vietās, bet tas nozīmēja, ka nebija sīkāku naudas vienību – 1 vai 5 rubļu. Bija gan spekulanti, kas mainīja lielās naudaszīmes, taču deva par 100 rbļ. zīmi pretim tikai 85–90 rubļus.

Krievijas valsts kredītbiļete “100 rubļi”.
Naudaszīmi pirmo reizi emitēja 1898. g., bet 1911. g. tai bija papildu tirāža.
Kā likumīgs maksāšanas līdzeklis spēkā līdz 1922. g. rudenim.
Mākslinieks – Rihards Zariņš, iespiesta Pēterburgā. JVMM 28934; 28934 op.

1914. gada augusta sākums

Kara briesmas ieskanējās jau pirmajās augusta dienās, kad priekšstrādnieks Krišs no Pokaiņu kroga atnesa baumas, ka vācu kuģi jau apšaudot Liepāju un kurzemnieki taisoties bēgļu gaitās. Nekādu citu briesmu ziņu gan vairs nebija, tikai “Latviešu Avīzes” bija pilnas ar rakstiem par kara darbību Serbijā, Melnkalnē, vēlāk arī Beļģijā un Francijā. Tika izsludināta mobilizācija, pilsētās tika organizētas dāmu komitejas, kur gatavoja veļu un pārsējus ievainotajiem, taču pirmās krievu armijas kaujas ar austriešiem un vāciešiem bija veiksmīgas, un sākotnējais uztraukums nedaudz norima.

Kurzemes gubernatora paziņojums

Jelgavas apriņķa kara priekšnieka Černojarova kundze ir augstsirdīgi ņēmusi uz sevis pūliņus organizēt vietējo dāmu pulciņu priekš veļas, palagu un pārsienamo apgādāšanas vietējai Sarkanā Krusta Nodaļai. Pulciņš organizējas un nodarbosies ar manu atļauju pils Ķeizariskās telpās.

Ziņojot par augšējo, man jāizsaka visstingrākā pārliecība, ka šis labais pasākums apvienos visas pilsētas dāmas, sirsnīgi vēloties – palīdzēt mūsu dūšīgajiem kareivjiem, kuri savas asinis izlej par dārgo tēvu zemi.

Kas vēlas šinī pulciņā pierakstīties – lai personīgi griežas pie E. A. Černojarova kundzes viņas dzīvoklī, Zaļajā ielā 19.

Latviešu Avīzes, 201. nr. (01. 08. 1914.)

1915. gada pavasaris

Briesmas sākās pavasarī. Aprīļa beigās no Jelgavas atbrauca Jānis un mudināja visus bēgt uz Krievijas vidieni vai pat vēl tālāk – uz Urāliem, jo vācieši nākot uzbrukumā. Būs jānodedzina tīrumi un mājas, lai naidniekam netiek. No leišmales nākot bēgļu bari, kas dodas uz Rīgu, jelgavnieki jau pamet pilsētu, valdības iestādes arī tiek evakuētas.

“Brauc pats, dēls, ja tev kā ierēdnim jābrauc,” cieti noteica vecais Pēteris Nauda. “Es neļaušu ne mājas, ne tīrumus dedzināt un nekur pasaulē neskriešu. Mūsu sēta ir te nomalē, mežs blakus, ja kāds nāks – pamuksim. Kaut vai pie mana brāļa – Pokaiņu mežsarga – paslēpsimies.”

Jānis tikai nogrozīja galvu par tēva spītību un brāļa klusēšanu un aizbrauca atpakaļ uz Jelgavu.

Tajā pašā vakarā abi Pēteri – vecais un jaunais – savāca lielāko daļu zelta un sudraba naudas, cik nu mājās bija, paņēma Cīles dārglietu lādīti, salika visu tukšā kafijas kārbā. Ietina maisā un ieraka pagraba stūrī blakus skābētu kāpostu mucai.

“Lai nerēgojas,” noteica vecais saimnieks. “Sievai pasaki, kur norakām, bet citam nevienam.”

Kafijas kārba JVMM 15563

1915. gada rudens Pokaiņu mežsarga mājās

“Naudu” mājām nelaimējās. Gan sētu, gan laukus nodedzināja. No iedzīves spēja paglābt vien to, ko nu ātrumā ratos bija sasvieduši, lai pie mežsarga patvertos. Vecais saimnieks nepārdzīvoja zaudējumu un veļu laikā aizgāja senču gariem līdzi. Priekšstrādniekam Krišam pie Dobeles bija radi, tas ar ģimeni devās tur. Pēteris ar sievu un diviem dēlēniem – Pičuku un Janci – rudeni vēl palika pie tēvabrāļa mežsarga mājā, bet, jo diena, jo vairāk Pēteris domāja par pārvākšanos kur citur.

Būdams klusas un rāmas dabas, Pēteris necieta skaļu klaigāšanu. Tāpēc tēvoča sieva Līzbete, viņam nekad nebija īsti patikusi. Gara auguma, drukna un skaļu balsi, viņa komandēja visus mājiniekus ne sliktāk par kādu vācu feldfēbeli. Pētera sieva Cecīlija, Jelgavas vācu meiteņu skolu beigusi, sevi uzskatīja par pietiekami labu, lai tādai Līzbetei ceļu negrieztu, pat tikai viešņa būdama. Tad nu abu sieviešu nesaskaņas bija dzirdamas pa visu māju. Eļlu ugunij pa laiciņam pielēja arī mazie puikas, kas kā tādas zebiekstes pamanījās ielīst, kur vajag, bet vairāk – kur nevajag. Tad nu gāganu kari par bērnu audzināšanu un deguna gaisā celšanu gāja vaļā.

Raugi, četrgadīgais Pičus bija ieraudzījis uz galda krāsainas bildītes un sācis ar tām spēlēties. Mazais Jančuks arī tādas gribēja un raudzīja brālim atņemt. Tad nu ķīviņa laikā kādu saburzījuši, kādu pat saplēsuši. Trakākais bija tas, ka smukās bildītes izrādījās Jelgavas pilsētas izdotā nauda.

Tā kā monētas bija izzudušas no apgrozības, bija maiņas naudas trūkums un pilsētai neienāca arī nodokļi, no kuriem varētu palīdzēt bēgļiem vai samaksāt kādus citus kara laika izdevumus. Tāpēc jau 1915. gada 10. augustā Jelgavas pilsētas valde nolēma izlaist savu naudu –1, 3 un 15 kapeiku nomināla parādzīmes. Vēlāk  – oktobrī – izlaida arī 5,10, 30 un 50 kapeiku vērtības nominālus. Tā nu Līzbete, atgriezusies no šoreiz tik mazā Jelgavas rudens gadatirgus, dīvaino naudiņu bija čupā salikusi uz galda, kur to arī mazie ķipari pamanīja.

Jelgavas pilsētas valdes 1915. g. izdotās parādzīmes.
Šī nauda kā likumīgs maksāšanas līdzeklis bija spēkā līdz 1925. gada 1. janvārim,
bet valsts kasē Jelgavas naudu pret latiem varēja apmainīt līdz 1931. gada 1. aprīlim.
Pastkarte JVMM 30954/277

JVMM 11506 un JVMM 11506

Vācu karavīri Jelgavas tirgus laukumā. JVMM 14985

Autors
Silva Barševska
Galvenā speciāliste