Unikāla ATMODAS epizode Jelgavā – laikraksts “LNNK Jelgavnieks”

Pirms 30 gadiem (1990. g. februārī–martā) Jelgavā sāka iznākt pilnībā neatkarīgs preses izdevums “LNNK Jelgavnieks”, kas strauji kļuva populārs un pieprasīts gan Jelgavā, gan toreizējā Jelgavas rajonā, arī Rīgā un dažreiz nonāca pat ārzemēs. Laikraksts kā Latvijas Tautas frontes Jelgavas novada izdevums iznāca jau 1989. gadā, bet kopš 1990. gada tā nosaukums bija “LNNK Jelgavnieks”. Tas bija Latvijas Trešās Atmodas laiks, un galvenais procesu virzītājs un koordinators strauji augošajā tautas demokrātijas kustībā bija Latvijas Tautas fronte (LTF) un tās oficiālais izdevums “Atmoda”. Tomēr līdzās demokrātiskajai presei, kurā darbojās profesionāli žurnālisti, Latvijas galvaspilsētā un novados reizi pa reizei iznāca entuziastu radīti periodiski vai vienreizēji preses izdevumi jeb, kā tos padomju laikos sauca, “samizdati”. Savi izdevumi bija Vides aizsardzības klubam, Latvijas Politiski represēto organizācijām u.c. Tomēr par pilnīgu Latvijas neatkarību iestājās sabiedriski politiskā kustība LNNK (Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība). Mūsu stāsts būs par LNNK izdevumu “LNNK Jelgavnieks”.

Jāteic, ka Atmodas gados, īpaši 1989.–1991. gadam, Latvijā presē, televīzijā un radio vairs neeksistēja gandrīz nekāda cenzūra vai aizliegtās tēmas, tomēr dažos jautājumos politiskās taktikas apsvērumu dēļ nevarēja pilnīgi visu atklāti paust un iztirzāt oficiālajos plašsaziņas līdzekļos, kuri piederēja valstij vai formāli Latvijas Komunistiskajai partijai vai komjaunatnei. Jelgavas muzeja krājumā glabājas neliela daļa no “LNNK Jelgavnieks” numuriem. Vecākie no tiem datējami ar 1989. gadu. Daži skatāmi muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “Zem svešām varām dzīve turpinās”.

Ir pagājuši vairāk kā 30 gadi un pienācis laiks dalīties atmiņās par izdevuma tapšanu un cilvēkiem, kuri to veidoja. Jāņem vērā, ka tie bija entuziasti, viņi nebija profesionāli žurnālisti, tomēr ar labu izglītību, degsmi, talantu un radošu izdomu. Iniciators un redaktors, daudzu rakstu autors un datora Apple Macintosh operators, maketētājs vienā personā bija Andris Žukovskis.Viņam bija izdevies dabūt tiem laikiem ekskluzīvu tehniku, kāda LPSR bija reti kuram pieejama, ja nu vienīgi varbūt kādai no Rīgā iznākošo izdevumu redakcijām. Mackintosh dators ar nelielo melnbalto ekrānu (modeli neatceros) bija galvenais “darba zirdziņš”, kura veiktspēja nodrošināja operatīvu izdevuma tapšanu un neatkarību no garā procesa, kāds būtu, izmantojot tipogrāfijas, vai citu izdevumu redakcijas, kur būtu jārēķinās ar eventuālu cenzūru, lielām izmaksām un citām neērtībām. Salikto “Jelgavnieka” numuru vēlāk pavairoja uz kopējamām mašīnām (kseroksiem – Rank Xerox), kas arī toreiz bija jaunums, un ar uzticamiem kurjeriem nogādāja adresātiem – iestādēm, Tautas frontes pirmorganizācijām. Avīzi pārdeva par simbolisku samaksu, kas labi, ja sedza izdevuma tapšanas pašizmaksu. Darbs reizēm bija visu dienu līdz vēlam vakaram vai naktīs, jo visi taču strādāja un noritēja aktīva politiskā dzīve. “Jelgavnieks” reizēm daļēji tapa arī Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, tomēr redakcija atradās Jelgavā, Elektrības ielā. Muzejā darbojās arī LTF pirmorganizācija. Laikraksta tapšanas gados Jelgavas muzejā strādāja gan A. Žukovskis, gan arī atraktīvais mākslinieks karikatūrists Viesturs Bergmanis. Viestura asprātīgās politiskās karikatūras ātri vien iekaroja lasītāju simpātijas. V. Bergmanis ir ilustrējis arī vācu valodas mācību grāmatu. Diemžēl viņš traģiski gāja bojā 1992. gadā. A. Žukovskis tomēr vislabāk varētu pastāstīt par laikraksta tapšanu, bet šoreiz muzeja uzdevums ir palīdzēt mums visiem atcerēties šo interesanto vēstures lapaspusi un ļaut iztēloties, kā pirms 30 gadiem bez interneta un sociālajiem tīkliem entuziasti un patrioti to varēja paveikt.

“Jelgavnieks” reizēm nonāca arī tālos ceļos ārpus Latvijas – gan Trimdas tautiešu izdevumos, gan pie mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Laikraksta tapšana prasīja zināmu konspirāciju, lieki jautājumi netika uzdoti, un arī man par to nav daudz, ko pastāstīt.

Pēc 1991. gada augusta puča uz dažām dienām aparatūra un iespiedtehnika izjauktā veidā bija jānoslēpj, lai naidīgie spēki to nevarētu sagrābt un iznīcināt, taču pēc dažām dienām “Jelgavnieks” un citi iespieddarbi varēja atkal iznākt jau de facto neatkarīgā Latvijas Republikā. “Jelgavniekam” idejas, ierosinājumus un materiālus gādāja arī Artūrs Račinskis – vēsturnieks un Jelgavas muzeja speciālists. Varbūt kāds vēl atceras rokgrupu “Monro”, kuras sastāvā A. Račinskis muzicēja. Diemžēl, visu autoru un palīgu vārdus nezinu, tādēļ mēs būtu priecīgi, ja vēl kāds dalītos atmiņās par šo preses izdevumu.

Laikraksta numuri tika iespiesti uz dažāda papīra, dažādās krāsās, pārsvarā melnbalti, taču vairāki numuri bija, piemēram, tumši zilā krāsā. Toreiz papīrs arī bija dažāds un nereti arī deficīts. A. Žukovskim ar palīgiem nācās likt lietā izdomu un uzņēmēja prasmes, lai vajadzīgo papīru un krāsas sagādātu. Ja nemaldos, nācās braukt pat uz kaimiņvalstīm, piemēram, Poliju.

Daži “Jelgavnieka” numuru attēli no muzeja krājuma pievienoti ieskatam. Piemēram, 1989. gada 25. oktobra numurs iespiests 11 000 eksemplāros, kā rakstīts pēdējā lapaspusē. Citiem eksemplāru skaits nav norādīts.

Taču “Jelgavnieka” un arī citu Atmodas laika mazo izdevumu mūžs nebija pārāk ilgs, un tie kļuva par interesantu un spilgtu liecību 1988.–1991. gada notikumu sērijā ceļā uz Latvijas neatkarību. Daļu no muzejā palikušajiem  “LNNK Jelgavnieka” numuriem, kuri dublējās, vēlāk nodevām arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un, protams, daļa nonāca muzeja krājumā kā vēstures liecība nākamajām paaudzēm. Pilns izdevuma komplekts laikam nevienam no mums zināmajiem jelgavniekiem nav saglabājies. Tas ir saprotams, jo numuru “izķēra” un tas tika izplatīts cik vien iespējams plaši, tāpēc ne vienmēr bija laiks domāt par to saglabāšanu vēsturei. “LNNK Jelgavnieka” publikācijām bija arī liela nozīme priekšvēlēšanu cīņā.

Autors
Aldis Barševskis
Galvenais krājuma glabātājs

Varbūt kādam tomēr ir izdevies saglabāt visus “Jelgavnieka” izdevumus. Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs būtu ļoti pateicīgs, ja izdotos tos iegūt (vai vismaz to digitālās kopijas). Aicinām atsaukties un sazināties ar mums rakstot uz e-pastu muzejs@muzejs.jelgava.lv vai zvanot pa tālruni 63021855.