Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Teodors Zeiferss

Fotogrāfija ar Teodoru Zeifersu

Kapteinis Teodors Zeiferss (LKO Nr.3/1535)

Teodors Zeiferss – vācietis, kurš cīnījās par Latvijas neatkarību 1919. gadā, gandrīz visu dzīves laiku viņš bija karavīrs un krita viņš arī kā karavīrs Otrā pasaules kara izskaņā kaujas laukā savā senču dzimtenē, karojot nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos. Arī tā mēdza iegrozīties liktenis daudziem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem – karš viņiem bija kā iededzināta zīme un lāsts, kas skāra viņus līdz pat nāvei Otrā pasaules kara kaujas laukos. Tāda bija viņa laikmeta, nevis viņa paša izvēle – pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš sāka studēt teoloģiju. Varbūt tas, nevis būt karavīram, bija viņa dzīves patiesais aicinājums?

Teodors Zeiferss (arī Teodors Siefferss, pats viņš parakstījās kā Teodors Zīferss¹) piedzima 1892. gada 3. novembrī Saukas meža muižā Jaunjelgavas apriņķī. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, to absolvējis 1912. gadā. Iesaukts karadienestā un 1912.-1913. gadā dienējis kā 1. šķiras savvaļnieks Kauņas cietokšņa artilērijā. 1914. gadā iesācis studēt teoloģiju Tērbatas Universitātē, viņš bija spiests mācības pārtraukt, jo jūlijā tika mobilizēts Krievijas armijā. Dienējis Krievijas armijas 84. artilērijas parku brigādes 1. un 3. parkā. 1918. gada augustā no Krievijas ieradies Zemgalē.

Latvijas armijā T. Zeiferss mobilizēts 1919. gada 6. jūlijā 1. Valmieras kājnieku pulka rezerves baterijā, no 1919. gada 27. septembra komandējis 2. Valmieras bateriju, kopš 1919. gada 25. oktobra – Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona 1. bateriju, kura arī piedalījās kaujās pret Bermonta karaspēku un lieliniekiem Latgalē. Par kaujām pret Bermontu 1919. gada oktobrī un novembrī paaugstināts dienesta pakāpē par kapteini.

Lāčplēša Kara ordenis viņam piešķirts par kaujām pie Bulduru tilta 1919. gada 8. oktobrī. Viņa varoņdarba aprakstā² (divi identiski apraksti 1921. gada 29. martā no Rēzeknes 9. kājnieku pulka komandiera F. Hermansona un pulka 1. rotas komandiera (Manders) minēts: “Kapitans (kapteinis) Teodors Sieffers kaujās ar Bermonta bandām pie Bulduru tilta un ieņēmuši paejas pār tiltu 8. novembrī 1919. g., būdams kā novērotājs uz Lielupes krasta, pa labi (stacija “Priedaine”) no dzelzceļa, zem stipras ienaidnieka lielgabalu, bumbmetēju un ložmetēju uguns, pašaizliedzīgi vadīja savas baterijas viena vada uguni un ar novērotu un novadītu uguni apklusināja ienaidnieka ložmetējus. Izšķirošajā brīdī, kad mūsu kājnieki, 9. Rēzeknes kājnieku pulka 1. bataljona 3. rotas sāka pāriešanu pār tiltu, ar šādu sava labi koncentrētu uguni nedeva iespēju ienaidniekam atklāt ugunis uz mūsu kājniekiem, kuri bez zaudējumiem ieņēma un pārgāja tiltu un saņēma gūstekņus”.

Gan Teodors Zeiferss, gan Alfrēds Grandmanis cīnījās pie Bulduru tilta, gan latvietis, gan vācietis cīnījās par savas zemes neatkarību un abi saņēma Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu un vienlaikus novērtējumu par savu rīcību Latvijas Neatkarības karā, protams, mežsarga dēls nav muižnieks un viņa attieksme pret latviešiem, bez šaubām, bija cita, bet tas ir tikai viens piemērs no daudzajiem, ka arī viņš cīnījās par savu DZIMTENI, vietu, kur viņa senči bija ieradušies tik senā pagātnē, ka T. Zeifersu, vismaz ne tolaik, neinteresēja nacionālās atšķirības vai kas cits. Jāatceras, ka vēl jau nebija sākta agrārā reforma un neviens jau nedomāja, ka tā būs tik drastiska pret vāciešiem kā zemes īpašniekiem.

Pēc Latvijas Neatkarības kara palicis dienestā Latvijas armijā kā Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona komandieris, 1924. gadā apstiprināts par pulka saimniecības daļas priekšnieku un paaugstināts pulkveža–leitnanta pakāpē. 1929. gadā viņam piešķīra³ jaunsaimniecību Jēkabpils apr. Saukas pag. Saukas mežniecības nekultivētajās zemēs. T. Zeiferss savā dzimtajā pusē atgriezās pēc demobilizācijas no Latvijas armijas 1935. gadā – “Kurzemes artilērijas pulka pulkvedis–leitnants L.k.o.k. Teodors Zīferss 1935. gada 18. decembrī pēc paša vēlēšanās atvaļināts no aktīvā dienesta līdz turpmākajam rīkojumam⁴”. Saimniekot savā jaunsaimniecībā viņam iznāca vien tikai 4 gadus – pienāca 1939. gads, oktobrī/novembrī sākās vāciešu izceļošana, un Teodors Zeiferss uz visiem laikiem pameta dzimteni. Viņu no īstās dzimtenes aicināja atpakaļ etniskā dzimtene, bet lielāko daļu repatriantu no Baltijas valstīm nometināja Vācijas okupētajās teritorijās. No 62 000 baltvāciešu (t.sk. etnisko vāciešu) līdz 1940. gada maijam no Latvijas bija izceļojuši 53 000 bijušo Latvijas valstspiederīgo. Par Latvijā atstāto nekustamo īpašumu viņiem kompensāciju izmaksāja Latvijas Republika. Lai arī iekšpolitikā un sadzīves līmenī bieži apspriesti un kritizēti, no Latvijas puses vāciešus neviens nedzina no valsts prom, to izlēma divas totalitāras lielvaras, katra savu mērķu vadīta, un Latvijai tikai vajadzēja noraudzīties, kā atkal to pamet liela daļa no sabiedrības elites, jā, mazliet bija arī tautas eiforija par vāciešu prombraukšanu pēc ilgi gaidītiem 700 gadiem, bet tā izgaisa 1940. gada vasarā. 1939. gadā Latvijas ostās aizbraucošie kuģi ar baltvāciešiem dažiem radīja vāji slēptu ļaunu prieku, bet jau 1941. gada vasarā dažu aizbraucošo kuģu vērotāju sejās parādījās patiess prieks, ieraugot vāciešus Rīgas ielās pēc Baigā gada, tikai arī tas bija uz īsu brīdi – jaunās varas piedāvātā skarbā dzīves īstenība bija tikpat briesmīga kā padomju sapnis gada garumā.

Teodors Zeiferss līdzās LKO III šķiras ordenim apbalvots ar cariskās Krievijas armijas sava veida “medaļu komplektu”, kas tik bieži atkārtojas karavīru dienesta gaitas stāstos – Sv. Staņislava II un III šķiras ordeni, Sv. Annas III šķiras ordeni. No Latvijas Republikas apbalvojumiem viņam vēl tika piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1929) Nr. 857.

Nav zināms detalizēts T. Zeifersa dzīves gājuma apraksts nacistiskās Vācijas okupētajās teritorijās, zināms vienīgi tas, ka viņš krita kaujā Vācijā 1945. gada janvārī.  Krievijas armija → Latvijas armija → nacistiskās Vācijas vērmahts – arī tāds bija daudzu Latvijas un citu Baltijas valstu vīriešu liktenis līdz 1945. gada maija sākumam.

Teodora Zeifersa Lāčplēša karaordeņa domes anketa

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304. fonds, 1 .apr. 1762.l., 5.-6. lp.

2. LNA LVVA 1304. fonds, 1 .apr. 1762.l., 5.-6. lp.

3. Zemes Ierīcības Vēstnesis. Nr.310/1929.

4. LNA LVVA 1304. fonds, 1. apr. 1762. l., 16 lp.