Hercoga Gotharda Recess un Latīņu skola Jelgavā

1567. gada 28. februārī Rīgā sanāca pirmais Kurzemes landtāgs hercogistes vēsturē¹ un tika pieņemts lēmums, kas  iegājis vēsturē ar nosaukumu Hercoga Gotharda Recess – tiesību akts, ar kuru Kurzemē un Zemgalē bija pavēlēts atjaunot vai no jauna dibināt luterāņu baznīcas, nabagu patversmes un skolas, bet mācītājiem ieteica apgūt latviešu valodu. 

Kurzemes landtāgs (vācu: Kurländischer Landtag) bija Kurzemes un Zemgales hercogistes augstāko kārtu, proti, muižnieku, vēlāk Kurzemes guberņas augstāko kārtu pārstāvju kopsapulce, kas pieņēma visai hercogistei saistošus lēmumus. Landtāgu sasauca Kurzemes hercogs reizi 2 gados, vēlāk muižniecības maršals reizi 3 gados ar ģenerālgubernatora atļauju. Hercoga Gotharda laikā Kurzemes landtāgs sanāca tikai ārkārtas gadījumos un dažādās vietās (Rīgā, Jelgavā, Kuldīgā, Bauskā, Dobelē, Aucē, Skrundā), lai risinātu savstarpējos strīdus, politiskos un likumdošanas jautājumus, kārtotu saimnieciskās attiecības.

1567. gada 28. februāra landtāga lēmuma rezultātā Jelgavā tika uzcelta Sv. Annas baznīca  un Sv. Trīsvienības baznīca, kuras pārziņā bija arī nodibināta Lielā pilsētas jeb Latīņu skola (1567–1805).

Ilgu laiku Latīņu skola bija vienīgā mācību iestāde Jelgavā, kur hercogistes dižciltīgo pilsoņu pēcnācēji (tikai zēni) varēja apgūt izglītības pamatus. Latīņu skola atradās stūra mājā Palejas un Katrīnas (tagad Driksas un Akadēmijas) ielas krustojumā, kur vēlāk dzīvoja guberņas skolu direktors².

Driksas un Akadēmijas ielas stūris 2022. g. Foto no privātā arhīva.

Skola atradās īrētās telpās, līdz  tai 1578. gadā uzcēla jaunu piemērotu ēku. Jaunajā skolas ēkā bija paredzētas trīs klases ar trīs skolotājiem: rektoru, konrektoru un kantoru. Katram skolotājam bija sava klase, kurā tas mācīja visus priekšmetus. Ar 1606. gadu tiek noteiktas regulāras skolas vizitācijas jeb pārbaudes divreiz gadā. 1620. gada instrukcija paredzēja, ka skolotājiem tāpat kā baznīcas kalpotājiem pienākas brīva kapavieta Sv. Trīsvienības baznīcā, tādējādi arī nostiprinot skolas un baznīcas saikni. Instrukcijā bija minēta arī noteikta skolas nauda, bet atbildība par malkas sagādi bija skolēnu un viņu vecāku ziņā³.

Tomēr šīs skolas ēkas mūžs nebija ilgs, jo 1620. gadā  konstatēja, ka skolas telpas bijušas nelietojamā stāvoklī⁴.

1620. gadā par saziedotajiem līdzekļiem atkal sāka celt jaunu skolas namu, tomēr zviedru karaspēka ierašanās 1621. gadā celtniecību apturēja. Celtniecības darbus pabeidza tikai 1630. gadā. Celtne izrādījās nestabila, pēc diviem gadiem atklāja trūkumus jumta konstrukcijā. 1678. gadā skola bija tik tālu sabrukusi, ka tajā nevarēja notikt mācības. Lielai pilsētas jeb Latīņu skolai paredzētā ēka tika pārbūvēta un radīja masīvas celtnes iespaidu ar augstu frontonu⁵. Jaunā skola  izvietojās Katrīnas ielā (mūsdienās Driksas iela) uz Trīsvienības baznīcas zemes. Tā bija ēka, kurā ilgus gadus Kurzemes bruņniecība un muižniecība noturēja landtāgus. 17. gadsimta beigās skolainebija lielas piekrišanas, pastāvīgi samazinājās audzēkņu skaits. Par to vainoja skolotājus. Šajā laikā skolu vadīja dzejnieks Kristians Bormans., kurš bija šīs skolas rektors un hercoga bibliotēkas pārzinis⁶.

Pēc īsa skolas uzplaukuma 18. gadsimta sākumā, pēc pārdzīvotajiem karu un mēra gadiem, skolēnu skaits skolā vēl aizvien bija niecīgs, piemēram, 1737. gadā skolā pirmajā klasē mācījās tikai 5 audzēkņi. 18. gadsimtā tika izstrādāti un papildināti skolas iekšējās kārtības noteikumi. Tie paredzēja, ka skolotājiem jābūt luterāņiem. Tāpat tur bija noteikts, ka skolotājiem jāuzvedas atbilstoši savai kārtai: jādzīvo saticīgi, Skolotāji un skolēni no baznīcas kopā atgriezās skolā, kur skolēniem atprasīja dzirdēto sprediķi⁷.

Skolas naudu maksāja katru ceturksni katram skolotājam atsevišķi: rektoram 4, konrektoram 3 un kantoram 2 dālderus. Bez tam katram skolniekam jādod 3 mārciņas svecēm skolas apgaismošanai un 3 vezumi labas, cietas malkas telpu apsildīšanai.

Ziedu laiki Latīņu skolai  18. gadsimtā  bija tad, kad  skolu vadīja rektors Mačevskis, Kirhners, Kants un Vatsons, tad skolēni sagatavoti tik labi, ka pēc skolas beigšanas varējuši iekļūt universitātēs bez ģimnāzijas kursa beigšanas.

Ievērojamākie Latīņu skolas skolotāji: A. Gecelis (Getzelius, konrektors, 1605–1621), K. Bornmanis (Bornmann, rektors 1685–1698, 1700–1714), M. F. Vatsons (Watson, “Latviešu Avīžu” dibinātāja tēvs, rektors 1759–1773,1781–1804), J. H. Kants (Kant, filozofa brālis, rektors 1775–1781; konrektors 1774–1775), J. J. Mačevskis (Maczewski, rektors 1742–1749), G. F. Stenders (Stender, konrektors, 1742–1744), K. A. Kitners (Kütner, rektors 1774–1775, konrektors 1774), E. J. Bīnemanis (Bienemann, kantors 1789–1797)⁸.

1805. gadā Latīņu skola ieguva jaunas telpas Lielajā ielā starp Kanāla un Pasta ielu un tai piešķīra apriņķa skolas statusu kā Krievijas Izglītības ministrijas atbalstītai mācību iestādei⁹.  Līdz ar to varam uzskatīt, ka Latīņu skola beidza darbību.

Skats Lielajā ielā 2022. gadā., kur Latīņu skola 1805. gadā ieguva telpas. Foto no privātā arhīva.

Turpinot šo stāstu, jāpiemin, ka no Latīņu skolas pārveidotajā Apriņķa skolā varēja vieglāk iestāties nekā Academia Petrina, ka Apriņķa skolā bija paredzētas trīs klases, bet sākumā pastāvēja tikai divas, jo skolēnu skaits bijis mazs. Tikai 1850. gadā, skolēnu skaitam palielinoties, atvēra trešo klasi. Viens no iemesliem šīm pārmaiņām varēja būt tāds, ka skolas audzēkņi ieguva tiesības par 150 rubļiem atpirkties no karaklausības. Sākās Apriņķa skolas uzplaukuma laiks. Jau 1866. gadā atvēra 4. klasi – reālklasi un nu jau Apriņķa skola mainīja nosaukumu, kļūstot par Reālskolu¹⁰.

1900. gadā Svētes ielā uzcēla un iesvētīja  jaunu skolas namu, un reālskola pārgāja uz jaunajām telpām. Jaunais nams Svētes ielā esot izmaksājis 102 000 rubļus, no tiem 45 000 aizdevusi valdība un 20 000 skola saņēma, pārdodot veco skolas ēku Lielajā ielā. Jaunajā Reālskolas namā bija 15 klašu telpas, zāles vingrošanai, zīmēšanas telpas, bibliotēkas utt.¹¹

Skolas nams Lielajā ielā 1937. gadā. JVMM 35528

Bieži vien, stāstot par kādu skolu, iznāk stāstīt par namiem, kuros šīs skolas atradušās. Tā arī šis stāsts sākās ar Latīņu skolas nama problēmām Katrīnas (Driksas) ielā, bet beigsies ar to, ka pēc Reālskolas pāriešanas uz jaunajām telpām Svētes ielā vecajā skolas ēkā Lielajā ielā, kurā kādreiz mitinājusies Apriņķa un Reālskola, atvēra augstāko meiteņu skolu, kas bija dibināta uz Dorotejas elementārskolas (1819) mācību bāzes. Šo ēku Lielajā ielā daudzi atceras kā Dārtas namu, jo tur vēlāk bija Jelgavas pilsētas 2. Dārtas pamatskola.

Autors
Teika Putna
Muzejpedagoģe

Paskaidrojumi un atsauces

1. Jakovļeva, Mārīte. Kurzemes hercogistes pārvalde, teritorija. Robežas un metālieguves manufaktūras (1561–1795).Rīga, 1999, 7.lpp.

2. Dērings, Jūliuss. Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves. Rīga: LNA (2016), 133. lpp.

3. Otto, Gustav (1904). Die öffentliche Schulen Kurlands zu herzoglicher Zeit. 1567–1806. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 30. lpp.

4. Ķaune, Nikolajs. (1939). Vecā Jelgava. Rīga:Valters un Rapa, 80. lpp.

5. Мазур, Сергей. Русский мир и Латвия. 2004, 8 стр.

6. Bornmans (Bornmann) Kristiāns (1639. g. 1. jūnijā Brēnā p. Halles (Vācijā)–1714. g. 20. maijā Jelgavā) – dzejnieks, bibliotekārs, pedagogs. No 1649. g. mācījies skolā Deličā, studējis Vitenbergā, no 1660. g.  Leipcigā. Pēc studijām ceļojis, Vācijas ķeizara Leopolda I galmā esot iemantojis “Poeta lauretus” (dzejnieka) titulu. Ap 1679. g. ieradies Jelgavā.  1685.–1698., 1700. g. – Jelgavas pilsētas ģimnāzijas rektors. 1682. g. Kurzemes hercoga galma bibliotekārs Jelgavā. Rīgā un Jelgavā iespiestu svinību sacerējumu, poēmu un epigrammu krājumu autors. Ievērojamākais darbs – dzejojums “Mitau” (1686).

7. Ķaune, Nikolajs. (1939). Vecā Jelgava. Rīga: Valters un Rapa, 79.-80. lpp.

8. Jelgavas reālskola. Literatūra.lv (skatīts 07.02.2022.)

9. Dābols, Andrejs. Vecākā meiteņu skola Jelgavā. Zemgales Avīze. 08.02.1995, 4. lpp.

10. Dābols, Andrejs. Vecākā meiteņu skola Jelgavā. Zemgales Avīze. 08.02.1995, 4. lpp.

11. Latviešu Avīzes 45 (08.11.1900)