Apzeltītais sudraba kauss

Apzeltītais sudraba kauss

2022. gada vasaras sākumā Jelgavas muzejs saņēma dāvanu – apzeltītu sudraba kausu – IX Vispārējo latviešu dziesmu svētku (ar nosaukumu Latvju dziesmas devītie svētki) balvu trešās vietas ieguvējiem koru dziesmu karos. Izrādās, ka šis kauss kā sava laika liecinieks var pastāstīt daudz ko, kā arī šķetināt un tīt vēstures kamolus gan par notikumiem, gan cilvēkiem un vietām, kas saistītas ar tiem, veidojot atmiņu stāstus.

Atskats vēsturē

1938. gadā rīkotie XIX Vispārējie latviešu dziesmu svētki notika Rīgā Uzvaras laukumā, kur vēlāk bija domāts uzbūvēt Uzvaras parku – kompleksu ar laukumiem un ēkām parādēm, sporta sacensībām, dziesmu svētkiem un citām publiskām norisēm. Devītajiem dziesmu svētkiem bija jāiztiek vēl ar pagaidu uzcelto estrādi, kuru paredzēja vēlāk nojaukt. Pagaidu skatuves maketa veidošanu un būvdarbus uzticēja arhitektam Aleksandram Birzeniekam. Paralēli notika parka veidošanas sagatavošanās darbi. Jau 1938. gadā bija iesniegti 44 laukuma izbūves meti, tika vākti ziedojumi, līdz 1940. gada 1. janvārim tauta bija saziedojusi gan naudā, gan mantā vairāk kā 8 miljonus latu.

Uzvaras laukumam ir priekšvēsture. Līdz 1908. gadam Uzvaras laukuma vietu kā pilsētas nocietinājuma sastāvdaļu bija aizliegts apbūvēt (Kobronskanšu esplanāde), līdz šo pārpurvojušos pļavu 1909. gadā sāka nosusināt un veica priekšdarbus parka izveidošanai par godu 200 gadu jubilejai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanai Krievijai (1710). To panāca Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds 10 gadu ilgas sarakstes rezultātā. Krievijas impērijas Iekšlietu ministrija 1908. gadā atcēla apbūves aizliegumu. Toreizējais Rīgas galvenais dārznieks Georgs Kufalts izstrādāja projektu, saskaņā ar kuru parks aizņemtu nelielu daļu, bet pārējo daļu varētu apbūvēt ar vasarnīcām (pavisam 52,25 ha liela teritorija). Būtībā tas būtu līdzīgs Mežaparkam. Tika piešķirti līdzekļi projekta īstenošanai, bet tas līdz galam neizdevās – sākās Pirmais pasaules karš. Ainavu parku nosauca par Pētera parku – jo visi pievienošanas nopelni pienācās Krievijas caram Pēterim I (dēvēts arī par Pēteri Lielo). 1923. gadā parku pārdēvēja par Uzvaras laukumu, lai pieminētu cīņas ar bermontiešiem un uzvaru pār viņiem, bet 1930. gadā parka atlikušo daļu sāka nosusināt un labiekārtot. Tad sākās Ulmaņa autoritārisma laiks un tapa grandiozi projekti – laukumu pārveidot par Uzvaras parku, kuram jāsimbolizē tautas vienotība un jākļūst par Latvijas nākotnes simbolisko ķīlu. Bija paredzēts, ka jārīko talkas, lai patētiskā noskaņojumā ar dziesmām strādātu parka ierīkošanā, lai parka iekārtošanas darbos strādātu visa Latvijas tauta. Protams, tālākie notikumi lielajai iecerei pārvilka svītru. Padomju varu uzrunāja vietas nosaukums un jau 1945. gadā tiek ierosināts tur uzcelt pieminekli t.s. atbrīvotājiem un fašisma uzvarētājiem. Diemžēl pēckara trūkums neļauj īstenot ieceri, parkā uzrodas mazdārziņi, no kuriem sāk atbrīvoties piecdesmitajos gados. 1961. gadā parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku, lai iemūžinātu vēsturē toreizējā PSRS ģenerālsekretāra N. Hruščova kongresa laikā paziņoto – pāreju uz komunisma celtniecību. Tieši šajā laikā parkā izrok dīķi, pārveido Mārupītes gultni, meliorē teritoriju un turpmākajos gados papildina stādījumus ar kokiem (36,7 ha liela teritorija). 1963. gadā izstrādā jaunu projektu saskaņā ar kuru parks kļūtu par tādu kā kultūras parku – ar estrādi un sēdvietām, bērnu rotaļu laukumu un deju laukumu, sporta laukumu un citām aktīvai atpūtai paredzētām vietām, tomēr tas netika īstenots, atzīstot projektu par nelietderīgu un parks paliek kā ainavu parks. 1974. gadā nolemj, ka parkā jābūt piemineklim, kas bija iecerēts jau 1945. gadā. 1985. gadā tiek uzstādīts piemineklis (tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis, arhitekts Aleksandrs Bugajevs un citi) – alegorisks memoriāls ansamblis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” (tā laika oficiālais nosaukums). Parks atgūst iepriekšējo nosaukumu. Pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas 2022. gada augustā piemineklis tiek demontēts, jo Latvijai tas ir citas okupācijas simbols.

Pirmais stāsts

XIX Vispārējie latviešu dziesmu svētki tika rīkoti 1938. gadā un tie bija ļoti vērienīgi, salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem svētkiem 1931. un 1933. gadā. Gatavošanos svētkiem pārraudzīja valdība, līdz ar to rīkotājiem bija lielākas iespējas, arī finansiālās – varēja nodrošināt plašus reklāmas izdevumus, aicināt daudz viesu. Faktiski tie ievadīja Latvijas valsts 20 gadu pastāvēšanas svinības. Tiem sāka gatavoties jau priekšlaicīgi, gan izvēloties repertuāru, gan sarīkojot mācības koru vadītājiem – 1934., 1935., un 1936. gadā notika bezmaksas diriģentu kursi, kurus apmeklēja ap 700 diriģentu. 1935. gadā izdeva pirmo dziesmu svētkiem domāto dziesmu krājumu, nākamajā gadā otru laboto, tad vēl, līdz beigās no piecos izdotajos krājumos (kopskaitā 66 dziesmas) svētku programmā paliek tikai puse izvēlēto dziesmu. Nolemj, ka atjaunos arī koru dziesmu sacensības, kādas tika rīkotas pirmajos dziesmu svētkos, bet 1926. gadā, kad nolēma turpināt dziesmu svētku tradīciju, koru sacensības neatjaunoja. Devītajiem dziesmu svētkiem pieteicās 20 tūkstoši dziedātāju, bet par dziesmu svētku dalībniekiem pēc rūpīgas atlases kļuva tikai 16 tūkstoši. Pieteicās dažādi kori – mūzikas un dziedāšanas biedrību, iestāžu, skolu, aizsargu, amatnieku un citu biedrību, kā arī baznīcu draudžu kori. Svētki norisinājās no 1938. gada 16. līdz 19. jūnijam. Laiks bija auksts un lija lietus, dažam labam mūziķim orķestrī redzēti cimdi rokās.

Koru sacensības tika sarīkotas 16. jūnijā Sporta namā plkst. divos pēcpusdienā vēl pirms svētku svinīgā gājiena. Žūrijā bija tādi korifeji kā T. Reiters, E. Melngailis, T. Kalniņš, J. Vītols. Notikums pulcināja vairākus simtus klausītāju, arī zemkopības ministru J. Birznieku, arhibīskapu Dr. T. Grīnbergu un metropolītu Augustīnu, armijas komandieri ģenerāli Kr. Berķi un arī sabiedrisko un valsts iestāžu, mākslas un zinātnes darbiniekus. Koru sacensības nebija notikušas kopš 1910. gada un varbūt tādēļ dalībnieku nebija daudz. Pavisam pieteikušies pieci pilsētas un astoņi lauku kori, sacensībās nepiedalījās galvaspilsētas kori, lai pārējiem neradītu nevienlīdzīgu konkurenci. Tas bija visai maz, jo dziesmu svētkos piedalījās 350 kori. Klausītāju pulkā bija arī koru diriģenti, lai vērotu notiekošo, mācītos un ar saviem koriem varētu piedalīties nākamajos svētkos. Koru izpildījumā izraudzītās dziesmas skanēja atšķirīgi, katram bija sava interpretācija, temps un ritms. Koru skaitliskais sastāvs arī bija dažāds, un liela nozīme bija tam, cik korī bija vīriešu balsu. Koru vai dziesmu karu atklāja sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš. Pasākuma beigās nonāca pie atziņas, ar kuru varēja iepazīties katrs interesents “Valdības Vēstnesī” (Nr 134, 17.06.1938.) publicētajā pasākuma atreferējumā. Viens no galvenajiem secinājumiem bija tāds, ka balsu materiāls, ko parādīja dziesmu kara kori, ir apbrīnojams un mūsu tauta var lepoties ar daudzām tādām “ciema lakstīgalām”, kādas var velti meklēt daudzu operu skatuves un kuras var apskaust dažas labas operas primadonnas. Tostarp secināts, ka radio, gramofona, patafona, sporta un tehnikas laikmets ne tikai neveicina, bet pat negatīvi ietekmē dziedāšanas izplatību tautā. Tādēļ ir desmit reižu jāpastiprina diriģentu audzināšana un sagatavošana, kuru rokās nododama kordziedāšanas attīstība un vēršana plašumā.

Lauku koriem bija jādzied J. Vītola “Gaismas pils” un E. Melngaiļa “Sveša zeme”. Pilsētas koriem izraudzījās J. Zālīša
“Ceļš uz dzimteni” un V. Dārziņa “Rotaļa”. Kuru no divām dziesmām dziedāt, koris izlozēja. Pilsētas koru grupā par labāko atzina Dubultu draudzes kori, otro vietu ieņēma Jelgavas mūzikas biedrības koris “Lira” (vadītājs A. Vinters), bet trešā vieta tika piešķirta Daugavpils Skolotāju institūta kolektīva korim. Lauku koru grupā pirmo vietu ieguva draudzes koris no Lazdonas, otro – koris no Lubānas, bet trešo Trikātas draudzes koris (vadītājs D. Vītols). Jāpiebilst, ka dziesmu karam nepieteicās neviens koris no Jelgavas apriņķa. Dziesmu karā koriem uzvarētājiem pienācās balvas, kuras bija sarūpējuši gan valsts prezidents K. Ulmanis, gan kara ministrs ģenerālis Balodis gan sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš, bet Rīgas Latviešu biedrības sarūpēto balvu – apzeltīto sudraba kausu saņēma jauktais draudzes koris no Trikātas.

Otrais stāsts

Dziesmu karā vērtēja ne tikai kora izpildījumu, bet arī pašu diriģentu, tādēļ Trikātas kora vadītājam Daumantam Vītolam bija liels prieks par iegūto balvu. Augstu turot balvā saņemto kausu, D. Vītols teica: “Esam ļoti aplaimoti un priecīgi par godalgu. Mums vien četri mēģinājumi bija, bet tad rāvām gan nosvīduši”. Lai gan Trikātas koris ieguva trešo vietu, toties balva bija Rīgas Latviešu biedrības sarūpēta, līdz ar to īpaša. Rīgas Latviešu biedrība stāvēja pie Latviešu vispārējo dziesmu svētku šūpuļa un bija pirmo svētku organizētāja. Savukārt Trikātas draudzes koris savus pirmsākumus datēja ar 1869. gadu un bija visu Latviešu dziedāšanas svētku dalībnieks. Pati Trikāta (saukta arī par Trikati) bija labi pazīstama ne tikai ar skaistajiem dabasskatiem – ezeriņi un kalnaini krasti, pilskalns un pilsdrupas, bet arī ar savu pienotavu un, galvenais, dziesmu garu un tiekšanos pēc gara un kultūras gaismas. 1938. gada jūlijā notika trešie Trikātas dziesmu svētki un saņemtā godalga bija tā, kas kā magnēts pievilka dalībniekus. Trikātas pilskalnā pulcējās 23 Ziemeļlatvijas kori, lai vienotos kopīgā dziesmā. 1938. gadā ar ordeni “Atzinības krusts” (V šķira) tika apbalvots Trikātas pagasta vecākais Jānis Linters – iespējams, ka tieši dziesmu karos Trikātai piešķirtā balva nospēlēja savu lomu. (Pēc 1935. gada datiem Trikātā tolaik dzīvoja 3035 iedzīvotāji.)

Lai viss varētu notikt, bija vajadzīgs ar talantu, spējām un gribasspēku apveltīts cilvēks. Un vēl – bija jāmīl dziedāšana un jābūt vēlmei “nest to tautā”. Tāds bija Daumants Vītols. Dzimis 1907. gadā Vitrupes pagastā (agrāk Ķirbiži) skolas vadītāja ģimenē. 1926. gadā, ejot tēva pēdās, pabeidzis Rīgas skolotāju institūtu, kur īpaša uzmanība tika pievērsta muzikālajai audzināšanai un koru vadītāju sagatavošanai Jēkaba Vītoliņa vadībā. D. Vītola diplomā bija rakstīts – ieteicams kā dziedāšanas skolotājs un kora vadītājs. Izglītību turpinājis Rīgas 1. mūzikas institūtā, kur apguvis teoriju, kompozīciju un klavierspēli. Par viņa pirmo darba vietu kļuva Umurgas pamatskola, tad obligātais karadienests un pēc tam darbs Katvaru pamatskolā. 1934. gadā Daumants Vītols apprecējās ar Umurgas lauksaimniecības skolas skolotāju Irmu Brunaldi, abi pārcēlās uz Rīgu, bet 1936. gadā D. Vītols pieņēma skolas pārziņa vietu Trikātas pagasta pamatskolā. Tajā līdz pat 1941. gadam vadīja arī draudzes kori. Pārmaiņu gadā D. Vītols kopā ar ģimeni pārcēlās uz Salacgrīvu, bet 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, sieva ar bērniem palika Latvijā, laulība tika šķirta.

Arī ārzemēs D. Vītola dzīve saistīta ar koriem. Vācijā, vēlāk Anglijā, tad Kanādā – visur tiek organizēti kori, Ārzemju latviešu dziedāšanas svētki, uzturēts no Latvijas līdzpaņemtais dziesmu gars. Katros šajos svētkos daudz pateicības vārdu veltīts Daumantam Vītolam, un katru reizi šo gadu desmitu laikā tiek pieminēta IX dziedāšanas svētkos Trikātas draudzes kora koru dziesmu karos iegūtā balva. Visus šos gadus Daumants Vītols ir bijis dziesmu svētku ārzemēs gan organizētājs, gan virsdiriģents un diriģents, kopumā mūža laikā kora vadītāja zizlis ir turēts 55 gadus (1925–1980). Maizes darbs ārzemēs gan ir bijis tālu no koru vadīšanas – Anglijā darbojies audumu rūpniecībā, bet Kanādā elektrības darbu nozarē. Mūžs noslēdzies Monreālā 1986. gadā. Trikātieši arī mūsdienās piemin savu slaveno un talantīgo kora vadītāju Daumantu Vītolu.

Trikātas koris ar iegūto godalgu, vidū diriģents D. Vītols.Kultūra, kultūras pieminekļi (beverina.lv)

[https://www.discogs.com/artist/6670537-Daumants-Vitols]

Trešais stāsts

1936. gadā Trikātā ieradās ne tikai jauns skolas pārzinis, bet arī jauns mācītājs ar kupliem matiem, kas meta loku viļņus – Viktors Ozoliņš. Dzimis 1907. gada 25. martā kurpnieka un mājsaimnieces ģimenē Rīgā, kur arī skolojies. Kopā ar brāli Ādolfu Ozoliņu uzskatāmi par ievērojamiem Latvijas futbolistiem. Viktors Ozoliņš spēlēja Rīgas futbola kluba izlasē un 1926. gadā Latvijas meistarklašu finālturnīrā tika nominēts par labāko vārtu guvēju. Spēlējis gan Latvijā, gan ārzemēs. Tomēr V. Ozoliņa dzīve netiek saistīta ar futbolu, 1933. gadā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē viņš iegūst teoloģijas zinātņu kandidāta grādu. Respektējot V. Ozoliņa izvēli, Rīgas futbola klubs atbalstīja studiju maksas kārtošanu. Baznīcas kalpotāja gaitas sācis Jaunpiebalgas draudzē kā vikārs (draudzes mācītāja palīgs vai vietas izpildītājs), 1934. gadā Ventspilī ordinēts (ar reliģisku ceremoniju tiek uzņemts garīdznieku kārtā) un uzsāk kalpošanu Umurgas draudzē. 1936. gadā norīkots uz Trikātas draudzi, kur tiek arī oficiāli introducēts (oficiāli ievadīts par draudzes ganu). V. Ozoliņš ir pirmais latviešu tautības mācītājs Trikātā, viņš mācītāja pienākumus pilda arī Vijciemā. Vienlaicīgi ir arī ticības mācības skolotājs vietējā otrās pakāpes pamatskolā, kā arī jaunuzceltajā pamatskolā. No 1936. līdz 1940. gadam ir arī aizsargu organizācijas mācītājs. Jaunais un enerģiskais mācītājs Sv. Jāņa ev. Lut. baznīcā 1938. gadā kopā ar arhitektiem Paulu Kundziņu un Aleksandru Birzenieku organizē remontu, īpaši pievēršoties baznīcas interjeram. Tur atrodas 1867. gadā vācu ērģeļmeistara no Erfurtes Augusta Martina (1808–1891) būvētās ērģeles, neogotiskā stila altāris ar gleznu “Kristus un sv. Pēteris uz jūras” (1896). Par godu baznīcas ērģeļu 70 gadu jubilejai 1937. gadā Trikātas baznīcā koncertēja komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš kopā ar brīvmākslinieku K. Lielmani. Svētku koncertā piedalījās arī baznīcas koris diriģenta D. Vītola vadībā. 1933. gadā baznīca bija nosvinējusi 650 gadu pastāvēšanas jubileju (baznīcas rašanās Beverīnā tiek datēta ar 1283. gadu, bet kristietības pirmsākumi ar 1208. gadu). Pēc interjera rekonstrukcijas baznīcas ar dekoratīviem vienojumiem balstītos draudzes telpas griestus pēc P. Kundziņa skicēm ornamentēja nacionālā stilā, baznīca ar 500 sēdvietām, altārdaļas gotiskos logus ar smailloka arkām rotā vitrāžas ar ģeometriskiem ornamentiem. Uzskata, ka Trikātas mūra baznīca luterāņu draudzei celta 1607. gadā, bet 1694. gadā to pārbūvēja. Laika gaitā degusi un postīta, tā vienmēr tikusi atjaunota, arī pēc Pirmā pasaules kara to atjaunoja arhitekta Aleksandra Birzenieka vadībā (1924).

Trikāta ir ģenerāļa un kara ministra Baloža (1881–1965) dzimtā puse, kur pavadīti pirmie 17 dzīves gadi. Trikātas kapsētā dzimtas kapos atdusas viņa vecāki. Izveidojas tradīcija īpaši pieminēt un godāt ģenerāļa vecākus, kapos rīkojot piemiņas pasākumus. Tie notiek mācītāja V. Ozoliņa vadībā, pulcējot daudz dalībnieku, pasākumu kuplina draudzes koris. Ģenerālis Balodis nezaudē saikni ar dzimto pusi, atbalsta novadnieku kultūras un celtniecības pasākumus. Ļoti liela varbūtība, ka V. Ozoliņam bija cieša saikne ar ģenerāli Jāni Balodi, kas turpinājās faktiski līdz pat bijušā Latvijas armijas ģenerāļa nāvei. Ir versija, ka tieši J. Baloža protekcija V. Ozoliņam ir nodrošinājusi mācītāja vietu Trikātas baznīcā.

V. Ozoliņš līdzīgā pasākumā piedalās arī K. Ulmaņa vecāku atdusas vietā Bērzes vecajā kapsētā, kur apbedīti arī K. Ulmaņa audžuvecāki un citi dzimtas locekļi un kur pats arī ļoti vēlējās atdusēties.

Baznīca darbu turpina arī padomju varas laikā (1945–1991), draudze to saglabā īpašumā (izņemot mācītājmuižu, ko atgūst 1992. gadā), kur turpina dzīvot mācītājs par to maksājot īri 1945. gadā izveidotajai Vāles ciema padomei. V. Ozoliņš turpina kalpošanu Trikātā, par ko bieži izpelnās padomju varas nosodījumu. Tā izdevumā “Laiks” (87. nr. 1954. gada 30. oktobris) V. Ozoliņš saņem kritiku par to, ka no kristiešu viedokļa spēris riskantu soli un ir iegādājies vieglo automobili “Moskvič”, lai apbraukātu draudzes atkritušās avis. Tā kā mācītājs tādēļ bija kļuvis mobilāks, veikala pārvaldniece (PSKP biedrene) pamanījās vienā dienā nokristīt abus savus dēlus. Tiek pārmests arī, ka Vijciemā mirušo piemiņas dienā pilnā sastāvā bija ieradies draudzes koris, kura dalībnieki, kā izrādījās, dzied arī kluba korī. Tā kā viens no paņēmieniem cīņā ar reliģiskajiem aizspriedumiem bija bieži pārvietot uz citām vietām mācītājus, tā arī V. Ozoliņš 1955. gadā tika pārcelts uz Jelgavas Sv. Annas baznīcas draudzi. Tajā viņš kalpoja līdz 1957. gadam. Kara laikā sagrautās baznīcas atjaunošanas darbs, ko iesāka Romāns Šmits, vēl nebija pabeigts, to turpināja V. Ozoliņš. Šajā laikā atjaunoja baznīcas torni, uzceļot smaili, uzstādot gaili un zvanu. Iesvētīšana notika 1956. gada 26. jūlijā – Annas dienā. 1956. gadā V. Ozoliņš kļuva par LELB Virsvaldes prezidija locekli un LELB arhibīskapa vietnieku. Trikātas draudze nav aizmirsta, 1956. gadā padomju varas uzmanība tiek pievērsta faktam, ka kapu svētkos Trikātā, kuros svētbrīdi tradicionāli vada V. Ozoliņš, sapulcējušies seši tūkstoši dalībnieku, piedalās draudzes koris.

1957. gadā V. Ozoliņš kļūst par Rīgas Doma draudzes prāvesta vietas izpildītāju, vienlaikus kā mācītājs kalpo arī citās draudzēs. Piedalās baznīcu konferencēs, tostarp arī ārzemju (VFR, Francijā, Dānijā, Čehoslovākijā, Polijā). 1969. gadā piešķirts amata zelta krusts. Ir augstāko teoloģijas kursu docents līdz 1987. gadā pensionējas. Miris 1989. gada 25. martā, apglabāts Rīgā Meža kapos.

Viktoru Ozoliņu var raksturot kā izcilu cilvēku, erudītu, ļoti ģimenisku, kuru cienīja arī draudzē ne tikai saturīgu un lieliski vadīto sprediķu, bet arī cilvēcisko īpašību dēļ. Ne velti pirms liktenīgās izsūtīšanas mācītājs tika brīdināts, lai slēpjas. Mežā V. Ozoliņš pavadīja divas nedēļas, bet tad jau sākās karš. Arī 1944. gadā, kad dažādu iemeslu dēļ Latviju pameta vairāk nekā puse luterāņu mācītāju, viņš bija starp tiem, kas palika un nepameta savu draudzi. V. Ozoliņš prata vairākas svešvalodas, bija sportisks, tikai svētkalpotāja statuss neatļāva spēlēt futbolu. Katra maltīte notika ar mazās lūgšanas nolasīšanu. V. Ozoliņš spēlēja arī klavieres, turklāt tika spēlēts uz melnajiem taustiņiem. Katru rītu un vakaru – faktiski iesākta un nobeigta diena – V. Ozoliņš ir spēlējis klavieres un dziedājis. Un ne tikai reliģiska satura darbus, bet varējis arī nospēlēt, piemēram, kaut ko no operas “Karmena” ģimenes viesībās. Nopietnība, kādu prasīja mācītāja kalpošana, nenomāca un neizskauda lielisko humora izjūtu. Padomju varas gados, kad viens no mācītāju darbības ietekmēšanas veidiem bija arī aizliegums saņemt samaksu par reliģisku rituālu veikšanu, piemēram, izvadīšanu bērēs, V. Ozoliņš ar humoru ir teicis: “Es jau nezinu, vai viņi man to naudu bāž kabatās vai arī velk laukā”.

Viens no V. Ozoliņa darbības aspektiem padomju varas gados ir jautājums par sadarbību ar tā saucamajiem orgāniem. Jā, protams, ka bija, citādi jau uz ārzemēm nelaida. Par braucieniem bija jāatskaitās, bet to jau var veikt dažādi. Ārzemēs dzīvojošie tautieši ļoti gribēja uzzināt par dzīvi Latvijā no pirmavota, tādēļ uz uzdotajiem jautājumiem bija jāatbild uzmanīgi, jo nereti atbildes tika mazliet izmainītas kontekstā, kaut arī labu gribot. Reiz jautāts, kā sadzīvo ar padomju varu, V. Ozoliņš atbildēja: “Ja nerausta lauvu aiz ūsām, sadzīvot var labi”. Tomēr arī šī neitrālā ar humoru teiktā diplomātiskā atbilde kļuva par iemeslu, lai V. Ozoliņu izsauktu uz attiecīgu iestādi sniegt paskaidrojumus. V. Ozoliņš bieži esot teicis, ka nav māksla pierādīt savu taisnību, bet gan sadzīvot. Līdz ar to karojošajiem ateistiem nācās vien samierināties, ka baznīcas un tā saucamie baznīcas kalpi turpina savu darbu. Ārzemju braucienu laikā bija arī priecīgas epizodes – iespēja tikties ar bijušajiem draudzes locekļiem, kuri bija devušies bēgļu gaitās. Visu mūžu bija saglabājusies draudzība ar Rietumvācijā dzīvojošajiem Feldmaņiem – Valdemāru Vladimiru un Mirdzu Elizabeti, kura bija Vijciema baznīcas draudzes locekle. V.V. Feldmanis bija pareizticīgais un 1988. gadā, ieradies Rīgā, ieraudzīja, cik bēdīgā stāvoklī atrodas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, kas padomju varas gados bija pārvērsta par Zinību namu, nolēma par saviem līdzekļiem atjaunot 1963. gadā nozāģētos krustus. 1990. gadā no Rietumvācijas uz Rīgu tika atsūtīti apzeltīti krusti un uzstādīti uz katedrāles kupoliem. Netika aizmirsta arī sievas dzimtās vietas Vijciema luterāņu draudzes pilnīgi sabrukusī baznīca, arī tā tika atjaunota par Feldmaņu līdzekļiem.

Viktoram Ozoliņam bija arī ģimene (precējies 1930. gadā) – sieva Veronika (1909–1987), meita Astrīda, dēli Daumants Ādams, Juris un Mārtiņš. Pārceļoties uz Jelgavu, V. Ozoliņš sākumā īrēja dzīvokli Skolas ielā, bet tad nopirka privātmāju Mazajā Ceļā, kur dzīvoja, līdz pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Palasta ielā Rīgā. Uz Jelgavu bija līdzi paņemts kauss – balva Trikātas draudzes korim par trešās vietas iegūšanu koru karos 1938. gadā. Kā kauss varēja nonākt V. Ozoliņa rokās? Acīm redzot, tas ir stāvējis goda vietā, bet 1945. gadā nācās to nolikt tālāk no acīm. Tā kā Daumants Vītols bija no Trikātas devies prom jau 1940. gadā, par kausu parūpējās V. Ozoliņš. Tā tas 1955. gadā atceļoja uz Jelgavu un palika šos gadu desmitus V. Ozoliņa jaunākā dēla Mārtiņa ģimenē. Vedekla Zelma Ozoliņa to turēja goda vietā, reizi pa reizi nospodrinot, kā jau sudrablietām pienākas, gadu desmitus tas mierīgi glabājās Jelgavā, tāpat kā vīratēva stāstītais par to. Un tomēr, vedekla izlēma to dāvināt savai pilsētai, kur tas tiks eksponēts Jelgavas muzejā.

Kauss ir unikāls, tāda otra nav, tas ir izgatavots vienam vienīgam notikumam un pasniegts vienu reizi. Pasaulē ir muzeja darbinieki, kuri aizstāv viedokli, ka muzejs ir institūcija, kas galvenokārt strādā ar materiālas izcelsmes priekšmetu atstātajām pēdām. Priekšmets pats par sevi ir mēms, bet atstātās pēdas kultūrainavā glabā norādes. Pēdām nepieciešams skaidrojums, lai tās iegūtu piederību, iekļautos vidē, kur tās būtu iespējams ieraudzīt, sadzirdēt un savienot. Tikai tad, ja izdodas rekonstruēt notikumu, iegūstam saikni ar laiku un pagātni, veidojas atmiņu stāsts, ko glabā priekšmets.

[https://timenote.info/lv/Viktors-Ozolins-00.00.1907]

Raksta autore

vadošā speciāliste I. Deksne

1. Grauzdiņa un A. Poruks IX dziesmu svētki // Dziesmu svētku gara gaita, Rīga, E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs, 1990., 38 .– 41.lpp.
2. Trikātas baznīca//Vitolds Mašnovskis Latvijas luterāņu baznīcas, 4. sējums, 2007., 186. – 195. lpp.
3. Priekšmetu muzejs// Daniels Šmits, Mjuriela Meijere – Čermenska u.c. Muzejs mūsdienu darbībā – 3, 2021., 173. – 174.lpp.
4. Ar dziesmās pelnītiem biķeriem rokā// “Brīvā Zeme”, 134. nr., 17.06.1938.
5. Māņticība Valkas rajonā// “Laiks” 87. nr., 30.10.1954.
6. Desa virsū // “Latvijas Luterānis”, 14.08.2013.
7. Zelmas Ozoliņas atmiņu stāstījums par V. Ozoliņu.
8. Uzvaras parks. https://www.citariga.lv/lat/agenskalns/parki/uzvaras-parks/
9. Trikāta. https://turisms.beverina.lv/novads/par-novadu/trikatas-pagasts/