Radioaparāts TELEFUNKEN 9W ar skaļruni ARCOPHON 3

Radio Latvijas teritorijā parādījās Pirmā pasaules kara laikā kā armijas sakaru veids. 1919. g. Rīgā tika uzstādīti pirmie radiotelegrāfa raidītāji. 1921. g. Pasta un telegrāfa departamentam nodeva trīs radiostacijas: meteoziņu pārraidei, saziņai ar kuģiem, ārzemju valdībām un presi. Departamenta direktors Jānis Linters (1879–1963) bija kaislīgs jaunā saziņas veida aizstāvis. 1923. g. viņš iniciēja pirmās eksperimentālās ziņu pārraides, bet 1924. g. pārliecināja Saeimas deputātus finansēt Latvijā pirmo radiostaciju. Lai to panāktu, Linters ar konstruktoru Albertu Madisonu (1895–1986) uzbūvēja uztvērēju Saeimas budžeta komisijas locekļiem, kuri varēja noklausīties eksperimentālo pārraidi. Finansējums tika saņemts. 1925. g. Pasta un telegrāfa galvenajā ēkā Rīgā iekārtoja radiofona studiju, tai blakus Radio ielā uzbūvēja divus radiotorņus. Signālu varēja droši uztvert 240 km attālumā, tostarp arī Jelgavā.

Pirmā Latvijas radiofona pārraide notika 1925. g. 1. novembrī pulksten 19.20. Satiksmes ministra Jāņa Pauļuka uzrunai un valsts himnai sekoja tiešā translācija no Nacionālās operas izrādes Madama Butterfly (Dž. Pučīni). Pārraidi, kas beidzās pulksten 22.15, varēja klausīties 331 reģistrētais radioaparāta īpašnieks Latvijā. Nereģistrēto klausītāju skaits ar paštaisītiem aparātiem nav nosakāms.

Lai segtu valsts investīcijas, klausītājiem noteica abonenta maksu par radio klausīšanos – 6 Ls ceturksnī (jeb 24 Ls gadā); mācību iestādēm, valsts un sabiedriskajām iestādēm, slimnīcām un patversmēm – 3 Ls; radiotehniskajiem kursiem – 24 Ls; kultūras iestādēm, bankām un kooperatīviem – 30 Ls; kino, kafejnīcām, viesnīcām un veikaliem – 90 Ls. Kriminālpolicija sekoja, lai nelegāli uzstādītās antenas tiktu noņemtas un uzstādītāji sodīti.

Abonenti varēja iegādāties jebkuru radioaparātu, kas atļauts pārdošanai Latvijā, to sarakstu publicēja “Valdības Vēstnesī”. Pasta un telegrāfa darbnīcās (kopš 1932. g. Valsts elektrotehniskā fabrika – VEF) ražoja lētus un populārus vienlampu aparātus, vēlāk uzņēmums “Foto-radio centrāle A. Leibovics” sāka ražot Aleksandra Apsīša (1907–1988) konstruētus jaudīgākus 3- un 4-lampu aparātus, ar kuriem varēja klausīties arī ārzemju pārraides, pat ASV. Visjaudīgākie un dārgākie bija ārzemju 5 lampu uztvērēji.

Eksponētais 5 lampu radioaparāts Telefunken 9W ražots Vācijā, bet pirkts Rīgā 1928. gadā. 1981. gadā īpašnieks to pārdeva Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam.

Radioelektroniskā kompānija Telefunken Gesellschaft für drahtlose Telegraphie m.b.H dibināta 1903. g. pēc ķeizara Vilhelma II iniciatīvas kā Siemens & Halske un AEG kopuzņēmums. Abas firmas nodarbojās ar radio jeb, tā laika terminoloģijā, “bezdrāts telegrāfa” ieviešanu armijā un flotē. Militārie pasūtījumi ļāva kompānijai sekmīgi pārdzīvot gan Pirmo pasaules karu, gan pēckara ekonomisko krīzi Vācijā. 1923. g. kompānija sāka komerciālo radio raidītāju un uztvērēju ražošanu. 20. gs. 20. un 30. gados Telefunken veica eksperimentus elektroakustikā un televīzijā (ikonoskopi), izlaida arī skaņuplates.

1927. g. uzņēmums sāka ražot 5 lampu uztvērēju mājsaimniecībām Telefunken 9, kurš kļuva par firmas populārāko modeli. Aparāts darbojās vidējo un garo viļņu frekvencēs (viļņu garums 200–2000 m). Lietošanā aparāts bija vienkāršs, ar ripām frekvences izvēlei (papīra lapā pie ripas bija atzīmētas staciju frekvences), kloķi kontūru regulēšanai un skaņas ripu. 1928. g. dienas gaismu ieraudzīja modernizēts modelis 9W ar atvieglotu regulēšanu un spuldzīti virs frekvenču skalas. 1929. g. sāka ražot jaunu ar atslēgu darbināmo modeli Telefunken 90W.

Uztvērēja darbam bija nepieciešams atsevišķs skaļrunis, kuru klients varēja izvēlēties pats atkarībā no cenas un skaņas kvalitātes. Izplatītākie bija Telefunken ražotie skaļruņi Sinaphon, Arcophon un Arcodyn.

Aparāts mahagoni koka futrālī ar visu iekārtu (bez skaļruņa) svēra 12,5 kilogramus, kas mazināja tā mobilitāti, turklāt tas bija jāpieslēdz elektrotīklam. Toties atšķirībā no konkurentu ierīcēm Telefunken nebija vajadzīga tradicionāla rāmja antena, uztveršanai pietika ar iebūvēto istabas stiepli, kuru varēja “kaut kur neuzkrītoši pievienot”.

Jaunā Telefunken uztvērēja cena ar lampu komplektu un taisngriezi bija 935 Ls, magnētiskais skaļrunis Arcophon maksāja 145 Ls. Salīdzinājumam: nekvalificēta strādnieka mēnešalga pirmskara Latvijā bija 50-60 latu, kvalificēta – divreiz lielāka. Latvijā ārzemju radioaparāti augstās cenas dēļ neguva popularitāti, kļūstot par luksusa preci. Klausītāji aktīvāk iegādājās Rīgā ražotus vienlampu aparātus: ar skaļruni un antenu tie maksāja 140 Ls (austiņas maksāja papildus 13 Ls, rezerves lampa – 9 Ls).

1926. g. Latvijā bija reģistrēti 9,5 tūkstoši radio abonentu, 1932. g. – 43, 1940. g. – 156,5 tūkstoši.

Otrā pasaules kara laikā okupācijas varas iestādes stingri kontrolēja radio klausīšanos. Kā jau jebkurš masu medijs, radio tika izmantots arī propagandai. 1940. g. Latvijas Radio kā LPSR Radiofikācijas un radioraidījumu komitejas sastāvdaļa ēterā skanēja 12 stundas diennaktī, bet 1941. g. nacistu okupācijā kā Sendergruppe Ostland sastāvdaļa – jau 15–20 stundas diennaktī.

Vācu okupācijas laikā tika apvienoti divi Rīgas radiouzņēmumi “Radiopionieris” un “Radiotechnika” un pārveidoti par Telefunken Rīgas filiāli, taču radioaparātu ražošanu neatsāka, pievēršoties militāro sakaru līdzekļu ražošanai. Nacistu valdība dāsni finansēja kompāniju un nodrošināja to ar militāriem pasūtījumiem: Otrajā pasaules karā vācu armija lietoja Telefunken ražotus uztvērējus, lokatorus, radio pelengatorus un radarus.

Zemgales apgabala komisārs Valters Eberhards fon Mēdems 1941. g. augustā paziņoja, ka ārzemju raidītāju klausīšanās ir aizliegta, un pavēlēja visu pagastu vecākajiem atņemt radioaparātus politiski neuzticamām personām, atstājot tos tikai tiem, “kuru politiskais noskaņojums ir pilnīgi nevainojams”. Un tomēr daudzi slepeni ar paštaisītiem uztvērējiem klausījās padomju pārraides.

1944. g. oktobrī, nacistiem atkāpjoties no Rīgas, tika nodedzināta Rīgas radiofona studija un uzspridzināts viens no radiotorņiem. Taču jau pēc mēneša radio pārraide Latvijā atsākās. Pēc kara Latvijas iedzīvotāji varēja klausīties radio gan ar vācu trofejas uztvērējiem, gan vietējiem VEF un “Radiotehnikas” ražotajiem aparātiem.

Telefunken 9 un Telefunken 90W reklāmas prospekti

Telefunken 9W lietošanas instrukcija

Ārzemju staciju saraksts ar frekvencēm un viļņu garumu

Izraksts – tulkojums no 1941. g. 23. augusta Zemgales apgabala komisāra V. fon Mēdema rīkojuma par radioaparātu atņemšanu politiski neuzticamām personām Jelgavas apriņķī