Zīļu josta

Jelgavas muzeja krājumā glabājas vērtīgs dāvinājums – zīļu josta, kas kādreiz piederējusi Franksesavas (tagad Sesava) muižkungam un kuru viņš ir uzdāvinājis savam muižas kalpam Dāvim Nesenbergam, bet muzejam –viņa mazdēls Jānis Nesenbergs.

Dāvja Nesenberga dzimtā puse bijusi Emburgas puse – Staļģene, pēc sava amata viņš bijis mākslas audējs, kas auda tautas tērpus , lakatus un citas smalkas lietas. Muižnieks, aizbraucot no Franksesavas, lūdzis Dāvi aizvest viņu uz Jelgavas staciju, bet šķiroties kā pateicību dāvājis savu krāšņo jostu. Notikums esot bijis apmēram 1905.gadā. Jānis Nesenbergs jostu mantojis no savas tantes Vilmas, kura glabājusi arī Dāvja Nesenberga austās lietas.

Zīļu (arī pērļu) josta ir laikmeta liecība un raksturo tā laika amatu prasmes, apģērba stilu un gaumi. Greznā josta ir vīriešu garderobes aksesuārs, kas noderēja arī apģērba saturēšanai. Pirmās zīļu jostas Latvijas teritorijā parādījās 19.gs. vidū un, domājams, tās tika ievestas no Vācijas, bet vēlāk lielā pieprasījuma dēļ tās pēc pasūtījuma darināja vietējie meistari. Pirmie to nēsātāji bija muižnieki, bet 19. gadsimta beigās un 20.gs. sākumā, pieaugot zemnieku turībai, to varēja atļauties arī bagātie saimnieki, daudz ko pārņemot no muižkungu modes, īpaši Zemgalē.

Zīļu jostas bija dārgas un to darināšana bija darbietilpīga. To galvenais rotājums bija uz labi skaitāma auduma (piem., kanvas) ar stikla pērlītēm vai vilnas diegiem izšūts ziedu vai augu motīvs, retāk ģeometrisks raksts. Bez pērlītēm vēl arī izšuva krustdūrienā vai pērļu dūrienā. Izšuvums tika piestiprināts pie ādas siksnas, tās galos bija āķis, lai varētu sajozties. Pēc to laiku tradīcijas drēbes un apavi tika darināti ilgai nēsāšanai, nereti tie tika nodoti mantojumā. Par to liecina zīļu jostu metāla sprādzes skavas jostas garuma regulēšanai, pielāgotu valkātāja viduklim. Parasti jostu platums bija apmēram 5 – 8 cm , bet garums no 1,15 – 1,50 metriem.

Ar laiku, pilnveidojoties skroderu amata prasmēm, kažoku un mēteļu aizdarei aiz vien plašāk sāka lietot piešūtas pogas, jostas vairs nelika vai tās arī kalpoja kā rotājošs aksesuārs.

Bez zīļu jostām ar ziedu un augu motīvu izšūti populāri bija arī citi apģērbu elementi – vīriešiem bikšu lences, bet sievietēm zeķu sienamie – paķeles. Tādu pašu efektu kā izšuvums varēja panākt arī tamborējot. Tādēļ ir saglabājušās ne tikai izšūtas, bet arī tamborētas jostas, lences un paķeles. Zīļu jostas bija ne tikai kažokiem vai mēteļiem, bet arī bikšu. Iespējams, ka āķīši tika savienoti un valkāti mugurpusē. Bikšu jostu platums parasti bija 3,5 vai 4 cm.

Muzejam dāvinātā josta ir vīriešu kažoka/garo svārku (mēteļa) zīļu josta, tās pamats no ādas ar virspusē uz auduma stikla pērlīšu izšuvumu. Jostas platums – 8 cm, bet garums – 115 cm. Datējama ar 19.gs. beigām, 20. gs. sākumu.

Autore I. Deksne, vēsturniece, pētniece.