Pirmie Jelgavas pieminekļi

Pirmās ārpus baznīcām uzstādītās zīmes sākotnēji bija nelielu akmeņu vai plākšņu veidā. Sākotnēji tās tika uzstādītas, lai pieminētu kādus īpašus notikumus pilsētas dzīvē.

1699. gadā, bruģējot Jelgavas Tirgus laukumu, tā centrā tika ielikts bruģakmens ar iekaltu gadskaitli, kuru vēl 19. gs. vidū redzējis Jūliuss Dērings. Mākslinieks arī paziņoja, ka kārtējā laukuma pārbruģēšanā vecais akmens tika saglabāts, bet tam blakus ielikts jauns ar gadskaitli: 1857.

1820.–1822. g. notika Tirgus laukuma rekonstrukcija, kuras laikā hercoga Jēkaba kanāls tika daļēji ietverts mūra velvē, bet laukuma malā izveidots t.s. Dzirnavu dīķis ūdens ņemšanai. Kanāla svinīgajā atklāšanā 1822. g. 14. (26.) oktobrī tika atsegta arī baseina sienā iemūrētā granīta veltījuma plāksne ar uzrakstu bronzas (vai misiņa) burtiem latīņu valodā:

Aleksandra I žēlastība 1820

Plāksni Krievijas ķeizaram Aleksandram I (1777–1825), kurš finansēja kanāla pārbūvi, par saviem līdzekļiem pasūtīja virsgalma tiesas prezidents barons Heinrihs fon Ofenbergs (1752–1827). Laikmetam raksturīgā stilā, atsaucoties uz Senās Romas veltījumu uzrakstu tradīciju, plāksnē tika iemūžināts tikai valdnieka un patrona vārds ar gadskaitli – viss pārējais laikabiedriem bija pats par sevi saprotams. Savukārt kanāla pārbūves sākumā 1820. g. maijā būvbedrē laukuma rietumu malā tika iemūrēta kapsula ar detalizētu aprakstu.

Plāksne noņemta kanāla aizbēršanas laikā 1930. gadā.

Dzirnavu dīķis 19. gs. beigās. Pa kreisi mūrī – veltījuma plāksne Aleksandram I. JVMM 454/2

Mīlestības aleja

Tēlnieks Verdels, 18. gs. beigas / M. Brauers, 1897 (kopija)

A. Strekāvina zīmējumi. 20. gs. pirmā puse. JVMM 9630

Dobeles šosejas malā vēl šobaltdien starp Pūra un Siena ceļu atrodama ap 300 m gara bērzu aleja (senāk saukta par Mīlestības jeb Filozofu), kuras vēsture saistīta ar diviem draugiem, Kurzemes hercoga galminiekiem: galma tiesas advokātu Georgu Sigismundu Švanderu (1727–1784) un Augstākās tiesu instances advokātu Kristofu Ludvigu Teču (1735–1793). Draugi bija iecienījuši aleju pastaigām.

G. S. Švandera un K. L. Teča portreti.

Līdz Otrajam pasaules karam atradušies Jelgavas rātsnamā. JVMM Plgk 6930, JVMM Plgk 6931

Stāstīja, ka abi draugi savulaik bija iemīlējušies vienā meitenē, taču tā izvēlējās citu. Abi līdz mūža beigām palikuši vecpuiši. Savos testamentos viņi novēlēja tikt apbedīti alejas pretējos galos, bet Tečam piederošo pļavu nodot Jelgavas amatnieku biedrībai, lai ienākumi no tās nomas ik gadu tiktu izmaksāti kā pūra nauda amatnieku jaunajam pārim, kurš pirmais paspēs apprecēties tajā gadā. Jaunlaulātajiem savukārt bija jākopj Teča un Švandera kapi un jāiedēsta alejā 12 bērzi.

Virs draugu kapiem uzcēla pieminekļus, kuri pēc nostāstiem atbilda viņu izskatam un raksturam: kalsnajam, mierīgajam un lēnajam Švanderam – slaids obelisks, bet apaļīgajam un kaislīgajam Tečam – marmora urna ar liesmu, kuru apvij čūskas (tās pat nosauktas Teča nelabvēļu vārdos: Knohs un Dortena). Švanders it kā sacījis: “Tikai ne krustu! To dzīvē vajadzētu nopelnīt, bet mums klājies pārāk labi”.

Mīlestības alejas pieminekļi. 19. gs. beigu foto. Fotopastkartes no N. Reča kolekcijas

Testamentu nosacījumi bija spēkā līdz pat Otrajam pasaules karam, lai gan pēdējos gados pāri stādīja tikai 3 bērziņus, jo alejā bijis pārāk daudz koku. Vairāki pāri centās salaulāties jau Jaungada naktī, lai tiktu pie mantojuma. Kad uz summu (ap 500-600 latu) pretendēja vairāki pāri, viņiem tika piedāvāts vai nu izlozēt naudu, vai nu godīgi to sadalīt.

Draugu pieminekļu kopšanā jaunlaulātie nebija sevišķi čakli. 1896. g. rudenī Teča piemineklis, ko 18. gs. beigās veidoja tēlnieks Verdels, apgāzās. Bojājumi bija pārāk lieli, tāpēc tika nolemts izgatavot tā precīzu kopiju. Akmeņkaļa Mārtiņa Brauera veidotā jaunā urna tika uzstādīta 1897. g. beigās uz jaunas pamatnes, pie viena tika pārmūrēta arī kapa velve  (Teča zārks jau bija satrunējis, bet zīda pārklājs vēl saglabājies).

1944. gada kauju laikā tika nopostīts Švandera obelisks, bet Teča urna tika iekļauta republikas nozīmes aizsargājamo pieminekļu sarakstā, lai gan tās stāvoklis turpināja pasliktināties: zuduši bronzas burti TETSCH, bet urnā veidojās vairākas plaisas.

Nopostītais Švandera piemineklis. 20. gs. 40. gadu otrā puse. JVMM 39797/47

Teča piemineklis 1981. g. jūnijā. R. Saulāja foto. JVMM arhīvs

20. gs. 80. gadu beigās Mīlestības aleja tika sakopta, Teča piemineklis sastiprināts, bet virs Švandera apbedījuma sagatavota pamatne pieminekļa kopijai. Diemžēl alejas atjaunošana bija ieilgusi, un tikai 2019. gadā Kristofa Ludviga Teča piemineklis tika pilnīgi restaurēts.

20. gs. 90. gadu sākumā Imants Freidenfelds (1934–2017) kopā ar Jelgavas 45. arodskolas audzēkņiem restauratoriem sagatavoja Švandera pieminekļa atjaunošanas projektu. Diemžēl tas palika nerealizēts būvmateriālu trūkuma dēļ. Vēl nesen pamatnē bija redzami dzelzs armatūras stieņi, tagad tie nozāģēti. Švandera piemineklis vēl gaida atjaunošanu.

Autora foto. 2019. un 2022. g.

Piemineklis Pāvilam I

1797

Piemineklis Pāvilam I.

S. Kītnera gravīra no 1800. g. “Jelgavas Almanaha” un A. Strekāvina zīmējums, 20. gs. pirmā puse. JVMM 9630

Kurzemes hercoga gvardes pavēlnieks apakšpulkvedis barons Karls Vilhelms Heinrihs fon Drīzens (1746–1827) pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā palika bez amata. Tomēr baronu Sanktpēterburgā pamanīja jaunais ķeizars Pāvils I (1754–1801) un 1797. g. aicināja par savu adjutantu, bet nākamajā gadā iecēla par Kurzemes gubernatoru. Baronam tika uzdāvināta īpašumā mantojamā kroņa Ozolmuiža pie Jelgavas ar Valdekas pusmuižu, kuras pateicīgais Drīzens pārdēvēja par Paulsgnādi (no vācu val. Pāvila žēlastība) un Zorgenfreiju (Bez rūpēm).

Drīzena straujais karjeras kāpums radīja vairākas fantastiskas leģendas. Stāstīja, ka Pāvils pamanījis baronu kādā militārā parādē, ģērbušos līdz šim neredzētajā Kurzemes gvardes tērpā. Sekoja saruna, kuras iespaidā ķeizars uzreiz paaugstināja Drīzenu no apakšpulkveža par ģenerāli.

Vietā, kur krustojās ceļi uz abām muižām (mūsd. Kalnciema un Vecais ceļš), Drīzens uzstādīja pieminekli – marmora obelisku ar metāla lodi augšā. Divos medaljonos tika iekalta ķeizara monogramma un uzraksts vācu valodā:

Pāvilam Petrovičam, visu krievu patvaldim, labvēlim

1797. gadā no Drīzenu ģimenes

Piemineklis netika izgatavots no jauna, bet pārvests no Lustes pils parka un papildināts ar jaunu uzrakstu. Lustē tas tika uzstādīts 1780. gadā par godu Prūsijas kroņprinča, nākamā karaļa Frīdriha Vilhelma II (1744–1797) vizītei.

19. gadsimtā Paulsgnāde ar Zorgenfreiju vairākkārt pārgāja dažādu muižnieku dzimtu rokās: no Drīzeniem pie Grothusiem, vēlāk pie Hāniem un galu galā pie Rekēm. Ar laiku pieminekļa vēsture tika aizmirsta, un to sāka uzskatīt par fon Reku īpašumu robežstabu. Tautā radās jauna leģenda: it kā barons šeit kritis divkaujā un apbedīts.

Zorgenfrejas ceļš 20. gs. sākumā. Fotopastkarte no N. Reča kolekcijas

Jau 20. gs. sākumā ķeizara piemineklim bija nepieciešama restaurācija, jo viens tā gals bija pilnīgi sabrucis. Restaurācija tika īstenota tikai 20. gs. 20. gados, bet jau 1940. g. pavasarī pamatne atkal draudēja sabrukt.

Pieminekļa mūžs noslēdzās 1944. g. kaujās. Vēl vairākas desmitgades ceļu krustojumā nostāvēja tā pamatne, kuru dzērāji izmantoja kā galdu, līdz 2008. g. arī tā tika novākta.

Piemineklis hercogienei Dorotejai

Tēln. E. Šmits fon der Launics, 1833

Dorotejas skulptūra pēc restaurācijas. 1939. g. foto no grāmatas: J. Siliņš. Latvijas māksla 1800.-1914. – Stokholma, 1979.

Pēdējā Kurzemes un Zemgales hercogiene Doroteja fon Bīrona, dz. fon Mēdema (1761–1821) mira pēc ilgiem gadiem emigrācijā svešā zemē, lai gan pēc troņa zaudēšanas vēl apmeklēja Jelgavu.

Kurzemes bruņniecība 1824. g. landtāgā nolēma saglabāt piemiņu par iemīļoto hercogieni un ierosināja uzcelt pilsētā viņai pieminekli. Nelaiķes brālis grāfs Kristofs Johans Frīdrihs jeb Žanno fon Mēdems darbu pasūtīja jaunajam Grobiņā dzimušajam tēlniekam Eduardam Šmitam fon der Launicam (1797–1869), kurš tolaik strādāja Romā, slavenā Bertela Torvaldsena (1770–1844) darbnīcā.

Skulptūra tika pabeigta 1827. gadā un pa jūru caur Rīgu nogādāta Jelgavā. Taču radās šķēršļi: to plānoja uzstādīt Sv. Trīsvienības baznīcā, bet jebkādu pieminekļu uzstādīšanai publiskajā vietā bija jāsaņem varas iestāžu atļauja. 1829. g. jautājums tika nosūtīts Baltijas ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči, tālāk sūtīts uz Iekšlietu ministrijas Valsts saimniecības un sabiedrisko celtņu departamentu Sanktpēterburgā. Galvaspilsētas ierēdņi lūgumu noraidīja, jo publisku pieminekļu uzstādīšana tika atļauta tikai personām, kuras izcēlušās ar īpašiem darbiem Krievijas impērijas labā. Šo lēmumu akceptēja arī imperators Nikolajs I. Lēmumam acīmredzot bija politiski apsvērumi, jo bijušās hercogienes piemiņas iemūžināšana Kurzemes guberņā radītu problēmas esošās varas autoritātei.

Pēterburgas kungi tomēr atļāva uzstādīt pieminekli kādā no Mēdemu muižām vai citiem privātīpašumiem. 1833. gadā pēc ilgām diskusijām tas beidzot tika uzstādīts Villa Medem dārzā (mūsd. Uzvaras parks) – uz Mēdemu privātās zemes.

Dorotejas piemineklis bija izcils klasicisma laikmeta darbs, kuram lielu uzmanību veltīja Latvijas mākslas pētnieki. Marmora statuja attēloja hercogieni antīkajā tērpā, novietota improvizētā doriešu stila templī. Pamatnē marmorā tika izkaltas tikumu alegorijas.

Monuments kļuva par palaidnīgo puišu un studentu izpriecas objektu. 1863. gadā šādu nedarbu rezultātā skulptūrai tika nodauzīti paceltās rokas pirksti. Lai pasargātu pieminekli no vandālisma, grāfi Mēdemi tā paša gada septembrī to ar visu templi pārveda uz Elejas muižas parku. Jaunajā vietā skulptūra nostāvēja neskarta vēl pusgadsimtu, līdz Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas karaspēks parku izdemolēja. Piemineklis gan palika vesels, tikai netīrs un nosmulēts. Taču 1919. gadā, kad Elejā saimniekoja bermontieši, marmora figūra tika sašauta un zaudēja galvu.

Pēc kara pamesto paviljonu turpināja demolēt, tika izlauzti postamenta fragmenti ar ciļņiem. 1933. g. februārī arhitekta Pētera Ārenda vadībā pieminekli izjauca un pārveda uz Rīgu restaurēt. Vietējie iedzīvotāji, cerēdami uz naudas atlīdzību, no Elejas parka dīķa bija izvilkuši figūras galvu, bet tuvējo māju saimnieks atnesa tās nodauzīto degunu. Bija zuduši tikai pamatnes fragmenti. Pieminekļa restaurāciju veicis tēlnieks Matīss Pluka (1893–1990), sastiprinot tā daļas ar ģipsi. Nodauzītā roka palika neatjaunota.

Pēc restaurācijas Dorotejas piemineklis palika Rīgā, to nesaliktā veidā eksponēja Mākslas muzeja vestibilā, lai gan izskanēja minējumi par tā atgriešanos Jelgavā sākotnējā vietā Villa Medem dārzā vai pat Trīsvienības baznīcā, bet tas gan netika izdarīts. Nacistu okupācijas laikā 1942. gadā pēc Zemgales apgabala komisāra barona Valtera Eberharda fon Mēdema (viņš gan nebija grāfu radinieks) pavēles pieminekli tomēr pārveda atpakaļ uz Jelgavu, kur tas tika iznīcināts kaujās 1944. g. vasarā.

Pieminekļa fragments. Autora foto. 2021. g.

Mūsdienās no pieminekļa ir saglabājies vien neliels pamatnes fragments–alegorija. Mūsdienās tas apskatāms Rundāles pilī.

Piemineklis Katrīnai II

Tēln. M. Mikešins, 1895 (projekts)

 1895. Mikešins. Katrīnas II pieminekļa skice. 1895. Valsts Krievu muzejs, Sanktpēterburga

Krievijas ķeizarienes Katrīnas II (1729–1796) valdīšanas laikā impērijai tika pievienota Kurzemes hercogiste. 1795. g. 17. martā hercogs Pēteris Bīrons iesniedza Katrīnai II atteikšanās rakstu – par 2 miljoniem dālderu uz mūžīgiem laikiem savā un bērnu vārdā atteicās no hercoga titula lietošanas. Nākamajā dienā Kurzemes landtāgs pasludināja ūnijas ar Poliju laušanu un vienlaikus parakstīja manifestu par pakļaušanos Krievijai. 28. martā līdzīgus manifestus izdeva Piltenes apgabala deputāti. 15. (26.) aprīlī Pēterburgā Katrīna II pieņēma delegātus un viņu “labprātīgās padošanās” manifestu. Nākamos 120 gadus Kurzeme un Zemgale atradās Krievijas impērijas sastāvā.

Svinot hercogistes pievienošanas 100. jubileju, 1895. gadā Kurzemes muižnieki ierosināja uzcelt ķeizarienes pieminekli Jelgavā. To plānoja uzstādīt laukumā pie pilsētas ģimnāzijas Palejas ielā (mūsd. Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs). Zināms, ka piemineklis tika plānots kā bronzas biste uz granīta postamenta.

Ķeizarienei veltītā pieminekļa celtniecībai tika ziedota nauda, turklāt ne tikai no muižniekiem, bet arī no zemniekiem. 1896. gadā, ķeizarienes nāves 100. gadadienā, tika ziņots, ka jau ir saziedoti 4300 rubļu.

Tajā pašā 1895. gadā tika izstrādāts cits, varenāks pieminekļa projekts. Tā autors bija Pēterburgas tēlnieks Mihails Mikešins (1835–1896), kura pazīstamākie darbi ir Krievzemes tūkstošgades piemineklis Novgorodā (1862), pieminekļi Katrīnai II Sanktpēterburgā (1873) un Bogdanam Hmeļnickim Kijevā (1888). Jelgavas projektā ķeizariene tika attēlota pilnā augumā uz augstā postamenta, kura pakājē bija jābūt vairākām skulptūrām. Uz postamenta zem Katrīnas II monogrammas un Krievijas valsts ģerboņa redzams gadskaitlis 1764 – gads, kad ķeizariene pirmo reizi apciemoja Jelgavu ar oficiālo vizīti.

Tik grandiozs projekts palika nerealizēts. Arī bistei saziedoto līdzekļu nepietika, ideja tika aizmirsta, bet pēc Pasaules kara un neatkarīgās Latvijas Republikas izveidošanas zaudēja jebkādu aktualitāti.

VĀRDNĪCU TERMINI

Autors Edgars Umbraško vēsturnieks, pētnieks