“Uz kurieni kungs vēlas braukt? Ak, tepat vien līdz stacijai! Labi, labi, pasteigsimies. Nūū, bērīt, laižam rikšos!” Tādu sarunu jūs būtu varējuši dzirdēt pirms simts un vairāk gadiem tepat Jelgavas tirgus laukumā vai kādas ielas malā, ja pasauktu ormani un, iekāpuši ratos, liktu tam braukt uz jums vajadzīgo vietu.
Kas tad bija tā laika ormanis, viņa kariete un vējlukturis? Ormanis (arī važonis, fūrmanis) bija cilvēks, kas nodarbojās ar cilvēku un mantu pārvadāšanu par maksu. Tā kā mūsdienu taksometra vadītājs. Ormaņa kariete, drīzāk gan viegli rati ar nolokāmu jumtu, parasti bija domāta 2-4 pasažieriem,. Ormaņi savus pasažierus vadāja gan pa dienu, gan pa nakti, bet ziemā jau pēcpusdienā, kad satumsa, ormaņu ratiem vajadzēja apgaismojumu – lai nesaskrietos ar pretimbraucējiem un brīdinātu gājējus. Nelieli vējlukturīši (koka kastīte ar stikla lodziņiem, augšpusē metāla jumtiņš ar caurumiņiem), kuros ielika sveci, tika piestiprināti pie priekšējiem ratu stūriem un pildīja gabarītuguņu lomu. Ceļu tie īpaši neizgaismoja, braucējiem bija jāpaļaujas uz zirga redzi un kučiera prasmi. Īsākos un pazīstamākos maršrutos ar to bija gana.
Ar ormani varēja braukt pa Jelgavu, izbraukt ārpus pilsētas – netālu, līdz Langervaldei, Valdekai vai Pasta salai. Starp citu – kāpēc Pasta sala? Tāpēc, ka līdz dzelzceļa līnijas Rīga–Jelgava ierīkošanai1868. gadā pastu – korespondenci un dažādus sūtījumus pārvadāja vai nu zirgu pasts, vai kuģi pa ūdensceļiem. Stāsta, ka neliela osta, kur izkrāva pasta sūtījumus no kuģīšiem, bija tieši uz salas starp Driksu un Lielupi. Tā salas dienvidu daļa ieguvusi Pasta salas nosaukumu.
Taču Jelgavā ir arī Pasta iela. Uz tās jau no hercogistes laikiem (no 1632. gada) atradās pasta zirgu maiņas punkts, vēlāk pasta stacija, kur piestāja ne tikai pastnieki, bet arī diližansi. Kas tie bija?
Ja bija jābrauc tālāki ceļi, bet nebija personīgo zirgu un pajūgu, tad vajadzēja izmantot pasta karietes jeb diližansus. Tās bija dažādas – vieglie kabrioleti, kas pārvadāja ekstra (ātro) pastu un uzņēma divus pasažierus, gan puskarietes, kas pārvadāja tā saukto smago pastu (pakas) un arī divus pasažierus, gan karietes, kas bija domātas tikai pasažieru pārvadāšanai. 1821. gadā tika atklāta diližansu līnija, kas iekļāva maršrutā arī Jelgavu – no Pēterburgas līdz Rīgai, caur Olaini uz Jelgavu un tālāk uz Liepāju un Palangu. Ik pēc 20–25 verstīm (1 versts=1,07 km) ceļmalā bija pasta stacija, kurā 15 minūšu laikā nomainīja zirgus un uzņēma jaunus pasažierus. Pasažieri varēja apmesties arī iebraucamajās vietās – vienkāršās viesnīcās ar krogu un stadulu, kur novietot zirgus un pajūgus. Stundas laikā diližansam ar pasažieriem bija jānobrauc 10 verstis. 1844. gadā tika izveidota vietējā diližansu līnija no Rīgas līdz Jelgavai, kurā diližansi kursēja divreiz dienā.
Šādiem transportlīdzekļiem apgaismojums bija īpaši nepieciešams – lai speciālā pieturā gaidošie pasažieri redzētu braucēju un pasta stacijas darbinieki būtu gatavi ātri saņemt sūtījumus un nomainīt zirgus. Un, protams, arī apgaismot ceļu, jo bieži vien zirgiem tika liktas klapes uz acīm, kas aizsedza sānskatu, lai zirgs neizbītos. Līdz ar to mazie vējlukturi vairs nederēja, bija jāveido lielāki, ar spilgtāku gaismu.
Sākumā īpaši tika izveidota luktura siena aiz sveces – izliekta un nospodrināta metāla plāksne atspoguļoja gaismu. Vēlāk sveces vietā tika lietota petrolejas lampa, taču tā, tāpat kā svece, bija ļoti ugunsbīstama. Mazāk bīstama izrādījās karbīda lampa, kuru izgudroja 1890. gadā un ko ar laiku sāka lietot arī ogļrači. Šajā lampā tāpat bija atstarotājs, tvertne ar karbīda kalcija granulām un virs tā trauciņš, no kura pilēja ūdens, kas, reaģējot ar karbīdu, radīja gāzi, kas pacēlās augšup pa caurulīti. Gāzi aizdedzināja un tā dega 4-6 reizes spožāk nekā eļļas vai petrolejas lampa.
Eksponētajā karietes vējlukturī tika ievietota svece, pats lukturis ar kātu piestiprināts pie karietes priekšējā stūra speciālā tureklī. Nepieciešamības gadījumā kučieris varēja to izņemt, lai apskatītu zirga iejūgu vai ratus.
Līdzīgi gaismekļi tika izmantoti arī pirmajiem automobiļiem. Kariešu laikā nakts braucēji vairāk paļāvās uz zirga teicamo redzi, taču auto vadīšanai ar sveču vai petrolejas lukturu gaismu vairs nepietika. Turklāt automobiļa ātrums arvien pieauga. Tāpēc lukturi bija pirmais obligātais automobiļu papildaprīkojums.
Autore Silva Barševska, vēsturniece, pētniece
