No 15. novembra līdz 2026. gada 1. februārim Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs apskatāma Ineses Brants porcelāna darbu izstāde “Piena Ceļš”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks 13. novembrī plkst. 17 Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.
Izstādē apvienojas trīs man iemīļotu tēmu interpretācijas: vēsturiskā fotogrāfija, rotaļa ar veciem priekšmetiem un izšuvumi. Šīs tēmas dod iespēju radīt darbus, kuros atklājas mana nepieredzētā laika dimensijas. Tās ir bērnības atmiņas un paradoksālā veidā arī atmiņas par laiku pirms manis. Kas mūs var vienot ar pagājušo laiku cilvēkiem, kad viss izgaist laikā un telpā? Kas pasaulē ir mūžīgi nemainīgs, kas pastāvēja toreiz un pastāv tagad? Tam jābūt kaut kam tik stabilam un pašsaprotamam, kā piena garša bērnībā. Mana atbilde – tās ir zvaigznes debesīs. Tas ir lielais PIENA CEĻŠ, ko mēs šodien varam vērot novembra debesīs. Skatoties zvaigznēs, es zinu, ka uz Piena ceļu raudzījās arī mūsu vectētiņi un vecmāmiņas, mūsu brīvības cīnītāji un pirmās Latvijas brīvvalsts ļaudis.
LATVJU MARŠS.
“LATVJU MARŠ “ ir veltījums Latvijas brīvības cīnītājiem un mūsu valsts neatkarības sargiem. Pūtēju orķestru rašanos veicināja konkrēta nepieciešamība – spēja mobili muzicēt brīvā dabā. Apzinoties mūzikas psiholoģisko ietekmi un mobilizējošo spēku laikā, kad izšķīrās Neatkarīgās Latvijas liktenis (1919) tika organizēts pirmais Latvijas armijas pūtēju orķestris. Armijas orķestri pildīja nozīmīgu un patriotisku misiju Latvijas Brīvības cīņās, bet miera laika apstākļos bija svarīga ikdienas muzicēšana – ceremonijas, parādes, konkursi, dziesmu svētki, koncertdarbība un radiofona skaņu ieraksti. Mūzikai ir bijusi būtiska nozīme visos laikos, un šodien to apliecina trīs izcili Latvijas militārie pūtēju orķestri –Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestris, Jūras spēku orķestris un Zemessardzes orķestris.
Mani uzrunā seno fotoattēlu laika patīnas klātais vēstījums. Dažas šai saulē saglabājušās fotogrāfijas neviļus atklāj viņsaules tuvuma spēku. Šī šķiet ne sevišķi piemērota tēma piļu un muižu iemītniekam greznajam aristokrātam porcelānam. Pēc foto digitālās apstrādes, saņemot pasūtītās dekolu izdrukas sapratu, ja jau dārgam porcelānam raksturīgs bagātīgs zeltījums, lai būtu, tērēšu tos dārgmetālus, lai spīd un laistās kā latviešu brīnumpasakās sudraba, zelta un dimanta kalni. Tie dzelzs vīri par zelta zemītes Latvijas neatkarību to ir godam nopelnījuši. Porcelāna šķīvju virsglazūras apgleznojumā izmantoju Latvijas pirmās brīvvalsts laika pūtēju orķestru fotogrāfijas no 12 Latvijas muzeju krājuma, digitālu attēla apstrādi, digitālās drukas un sietspiedes dekolu kolāžu, rokas zīmējumu un gleznojumu, lustrējumu, platinējumu, zeltījumu.
VECMĀMIŅAS GLAMŪRS
Mīlu muzejus un tajos rodu daudzas idejas saviem darbiem. Bērnības atmiņu raisītas sajūtas, senu lietu imitācija un rotaļas elements ir būtisks aspekts manos darbos. Ar zināmu atskatu pagātnē veidotā mini instalāciju sērija „Vecmāmiņas glamūrs” un citi līdzīgi darbi. Mazās instalācijas ir stāsts par cilvēka atmiņas gaistošo dabu un lietu sentimentālo vērtību. Satikšanās ar senu priekšmetu uzjundī katram savus atmiņu stāstus. Veco laiku lietas ir kā tilts uz atmiņā gaistošo pagātni un kā enkurs, kas palīdz paturēt atmiņā emocionālo saikni ar tuvajiem cilvēkiem un pagātnes notikumiem. Manas iedvesmas avots ir kā atgriezeniskā saite bērnībā gūtai estētiskai pieredzei saskarsmē ar vecmāmiņas jaunības laikiem raksturīgo priekšmetisko vidi. Tajos apvienojas pilsoniskās modes un stila izpratne ar vienkāršās tautas ilgām pēc skaistā amplitūdā no Aspazijas dzejas, Emīla Dārziņa mūzikas līdz galdautiem rišeljē izšuvumā, ķēdes dūrienā šūtiem dvieļu galiem un pieliekamā kambara rūķīšu stāstiem. Manas mazās instalācijas ir kā rotaļa lai radītu optisku ilūziju par priekšmetu materialitāti un realitātes iluzoro dabu. Mini instalācijas ir komplektētas no dažādiem rūpnieciski ražotiem un pašas veidotiem porcelāna priekšmetiem, kas apgleznoti trompe l`oeil tehnikas un iluzionisma stilā imitējot gan priekšmeta izcelsmi, gan materialitāti. Skatītāja emociju provocēšanai savās kompozīcijās esmu iesaistījusi arī dažus oģinālus priekšmetus.
IZŠUVUMI PORCELĀNĀ.
Mani vienmēr ir valdzinājušas klasisko mākslas stilu refleksijas tautas mākslā. Spilgtas un pārsteidzošas jūgendstila izpausmes glabā daudzi 19. un 20. gadsimta mijā lietotie sadzīves priekšmeti. Mans iedvesmas avots ir kā atgriezeniskā saite bērnībā gūtai estētiskai pieredzei saskarsmē ar vecmāmiņas jaunības laikiem raksturīgo priekšmetiko vidi. Tajos apvienojas pilsoniskās vides modes un stila izpratne ar vienkāršās tautas ilgām pēc skaistā amplitūdā no Aspazijas un Emīls Dārziņa līdz pieliekamās telpas rūķiem.
Interpretējamā materiāla meklējumi un dažas sakritības atkal mani atgrieza pie mūžīgās tēmas – sievietes iekšējā pasaule, personības pašvērtība un spēks. Viena no manas sentimentālās rezignācijas izpētes tēmām ir sieviešu dzīvei raksturīgi atribūti – rokdarbi. Izšuvumi kā porcelāna appgleznojumā interpretējams motīvs tehniskās realizācijas aspektā mani nodarbinājis jau ilgāku laiku. Tā radās vajadzību ar dažādu apgleznošanas tehniku palīdzību uzlikt uz traukiem to, kas parasti atrodas zem tiem vai aiz tiem. Izšuvumus dažādās dūrienu tehnikās esmu centusies interpretēt tā, lai ar savu mākslinieces roku nesabojātu tiem piemītošo skaistuma alku naivitāti. Izšuvumi porcelānā guva skatītāju atsaucību un to motīvi turpina nonākt manā redzeslokā piedāvājot arvien jaunas idejas jaunām kompozīcijām. Šoreiz kā jaunums ir apgleznotie šķīvji ar Latvijas muzejos sastaptiem dvieļu izšuvumu motīviem.
