Dzīves skola Altonā

Aizgājušo laiku Jelgava. Cik mēs daudz un tajā pašā laikā maz par to zinām. Pa Jelgavas ielām kādreiz klibināja zemnieku zirdziņi, staigāja dāmas garās kleitās un lielās cepurēs. Gandrīz pirms diviem gadsimtiem Jelgava bija klusa provinciāla pilsēta. Pilsētā bija dažādas izglītības iestādes un starp tām arī bāreņu patversme “Altona”, ko 1837. gadā bija ierīkojusi vācbaltiešu “Biedrība bez palīdzības palikušu bērnu apgādāšanai”. Iestāde bija paredzēta pamestu un trūcīgu bērnu glābšanai, sniedzot tiem patvērumu, uzturu un apmācot derīgos amatos. Patversme nepārtraukti darbojās vairāk nekā simts gadus, līdz pat 1939. gadam, kad sākās vācbaltiešu repatriācija un biedrības darbība apstājās.

Apkopojot izzināto par “Altonu”, turpmākais stāstījums būs pirmajā personā – it kā bijušā audzēkņa atmiņas par piedzīvoto patversmē.

“Nāc, apsēdies, dēls. Pielej man vēl malku tējas. Redzi tās vecās bildes? Tā ir Jelgava vai, kā mēs toreiz teicām, Mītava. Tā bija pilsēta, kur ielās skraidīja bērni, klabēja zemnieku rati un dāmas pastaigājās gar kanālu. Bet tur, Žagares ceļā, stāvēja tāda veca kroga ēka. Tur ritēja mans un daudzu citu bāreņu stāsts.

Viss sākās vēl pirms manis, tālajā 1836. gadā. Tad Jelgavā mācītājs Eduards Bāders (Eduard fon Bahder) sapulcināja vīrus, lai cīnītos pret nabadzību. 1836. gada 30. jūnijā tika apstiprināti “Biedrības bez palīdzības palikušu bērnu apgādāšanai” statūti, un tajā pašā gadā biedri nodibināja trīs svētdienas skolas amatnieku mācekļiem. Bet tas lielais brīdis pienāca 1836. gada 10. novembrī, kad dibināšanas sanāksmē pieteicās 378 biedri. Pat imperators Nikolajs I pielika savu roku, apstiprinot statūtus un pievienojot 41. pantu, kas aizliedza mūs dzīt darbā fabrikās.

Mūsu patversmes paraugs bija Hamburgas “Rauhes Haus”. Interesanti, ka nosaukums radies no pārpratuma – sākumā tā bija “Ruges Hus” (Ruges māja), bet vēlāk to pārtulkoja kā “rupjo māju”. To 1833. gadā nodibināja 25 gadus vecais teologs Johans Hinrihs Vihērns (Vichern). Tur bērnus nedalīja kazarmās, bet gan mazās “ģimenēs”. To pašu gribēja darīt arī te.

1837. gada 15. maijā pilsētas maģistrāts nodeva biedrībai veco “Altonas” kroga ēku Žagares ceļā 25 (tagad Tērvetes iela) ar 1,3 hektāriem zemes. Un tad 1837. gada 9. oktobrī tur ievācās pirmie audzēkņi – 15 zēni un 2 meitenes. Pirmie audzinātāji bija Jozefs Baumgartners (Joseph Baumgartner) ar sievu Terēzi, kas atbrauca tieši no Hamburgas. Drīz vien atklājās, ka Baumgartnera pārstāvētais Vihērna darba gars vadošajās sabiedrības aprindās neguva atsaucību. Baumgartneram bija jācieš smaga kritika no biedrības pārstāvjiem, un viņš nevarēja pārvarēt vecāko locekļu pretestību.  Baumgartners padevās un 1839. gadā tika atlaists.

Tad nāca Kārlis Frīdrihs Vurms (Carl Fridrich Wurm). Viņa laikā, ap 1840. gadu, ieviesa dzelžainus noteikumus. Tie bija likumi, ko sarakstījis birģermeistars Zuccalmaglio. Tad nebija vairs tikai bērni ar savu vārdu, bet visi bija numurēti. Dienas plānā viss bija pa minūtēm – kad celties, kad lūgties, kad strādāt rokdarbus, kad iet pastaigā. Un sodi? Par katru sīkumu! Ja kaut ko sastrādāji, tev konfiscēja mantas, neļāva strādāt vai, vēl ļaunāk, dabūji ar rīkstēm. Miesas sodi toreiz bija ikdiena. Esmu dzirdējis stāstus, ka ap 1866. gadu tur pat esot bijis ierīkots “Schwarze Kammer” – melnais kambaris. Tas bija cietums tiem puikām, kas mēģināja bēgt prom no tās dzelžainās kārtības. Vurms valdīja četrpadsmit gadus, līdz viņa sievas dēļ radās tādas grūtības, ka viņiem nācās aiziet.

Bet darbs visiem deva amatu. 1841. gadā tika atvērta pirmā darbnīca. No 1845. līdz 1857. gadam Altonā strādāja galdnieku meistars Augusts Engelmanis, un viņa laikā darbnīca nesa pat peļņu. Tajos gados Altonā bija  ap 40 līdz 60 bērniem. Lai gan pilsētā reizēm tika sastrādātas blēņas, kad bērni bija bez uzraudzības, tomēr visi atzina –audzēkņi  izskatījās daudz labāk nekā tad, kad  bērnus paņēma  no ielas.

Pēc dažiem neveiksmīgiem gadiem ar Līdeku pāri 1859. gadā direktora amatā nāca Ernsts Kēnigs (Ernst König). Tas bija pavisam cits laiks. Viņš vadīja “Altonu” trīsdesmit trīs gadus un saprata, ka visvairāk par visu vajadzīga mīlestība, nevis tikai dzelžaina disciplīna. Viņa otrā sieva Amālija bija kā īsta māte. Kēniga laikā “Altona” uzplauka. Te sāka svinēt svētkus, rīkoja loterijas. Ikgadējā loterija un svētki bija gada lielākais notikums. Gaiss virmoja satraukumā un cerībās, un tā bija viena no retajām reizēm, kad patversme pārvērtās par svētku vietu. Zēni caurām naktīm drudžaini strādāja, gatavoja visādus nieciņus, ko pārdot, lai iestādei būtu nauda. Tāpat arī, lai sagatavotu preces loterijai. Un dziedāšana pāri visam– tika dziedāts no rīta līdz vakaram.

 Farmaceits Helmsings (Apotheker Helmsing) 1876. gadā nodibināja bibliotēku, bērniem pavērās jauna pasaule. Grāmatas kļuva par logu uz vietām, kuras viņi nekad nebija redzējuši, un dzīvi, par kādu varēja tikai sapņot. Tā bija  lielākā bagātība.

Kēniga laikā sākās lielā būvniecība. 1879. gadā iesvētīja jaunu piebūvi ar slimnīcas telpu, ko uzcēla par ķieģeļrūpnieka Čakova (Tschakov) novēlēto naudu. 1883. gadā tai pievienojās jauna veļas mazgātava, virtuve, pirtis un lopu kūts.

Un darbnīcas! 1870. gada 11. maijā darbu sāka meistars Ernsts Gēce (Ernst Goetze). 1878. gadā tika četri amati: galdniecība, kokgriešana, virpošana un metālapstrāde. Bet jau 1881. gadā klāt nāca vēl trīs: otu izgatavošana, grāmatu iesiešana un grozu pīšana. Gatavojot lietas ikgadējām loterijām, puiši strādāja bez atelpas. Tas nebija viegls darbs, rokas bieži bija tulznās, bet tas palīdzēja apgūt amatu. Un tās siena pļavas! Nācās apstrādāt pilsētas iznomāto zemi, kopt bišu dravu un lopus. Darbs dārzā aizstāja vingrošanu, kāda tagad bērniem ir sporta zālēs.

Arī ziedotāji bija vareni – barons Štiglics (Stiglitz) no Pēterburgas deva 500 rubļus gadā, padomnieks Uke (A. Ucke)  iedeva 10 000 rubļu, bet ģenerālis Stankevičs (Stankiewich) – 8100 rubļus, firsts Līvens-Pelce (Lieven-Pelce) 10 000 rubļus, mācītāji Ed. Pfaffrods (Pfaffrodt), A. Šveisings (Schweiszing) un citi, kā arī Grēbnera (Grȁbner) vaskadrānu fabrikas īpašnieks ik gadus ziedoja līdz 500 rubļiem. Baznīcas ziedojumi papildināja esošos ienākumus. Iestāde joprojām saglabāja savu reputāciju un audzēkņi ieradās no tuvienes un tālienes.

1876. gadā tika piedzīvots arī pirmais skumjais notikums, kad tuberkuloze aizsauca audzēkni Gotlību Šmīdebergu (Gottlieb Schmiedeberg).

Kad Kēnigs pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem aizgāja, sākās juku laiki. Vadītāji mainījās, skolotāji vāji runāja vāciski… Līdz 1897. gadā atnāca Jānis Skurbe. Viņš bija pirmais un vienīgais latvietis, kurš vadīja šo vācu iestādi. Skurbe bija stingrs, ak, cik stingrs! Viņš pats ar sievu Annu un sešiem bērniem dzīvoja turpat. Viņa bērniem bija jābūt patversmes bērniem par paraugu – ja kāds no viņiem ko izdarīja, tēvs to nekad nepalaida garām. Pret Skurbi bija milzīgs respekts, bet sodi nebija vairs tik stingri kā agrāk. Pie galda drīkstēja runāt tikai tik, lai palūgtu maizi, citkārt valdīja pilnīgs klusums..

Skurbes laikā dzīve kļuva labāka. Agrāk vakariņās deva tikai tādus treknus taukšķus, bet viņš ieviesa tēju ar sviestmaizēm un baltmaizi katru dienu. Pēc slimnīcas ārsta Dr. Arnolda Hildebranda (1871–1928) ieteikuma 1904. gadā korduroja (Manchesterkleidung) kokvilnas  audumu (Kordurojs ir rievots kokvilnas audums ar gareniskām svītrām) nomainīja pret  vilnas ziemas apģērbu. Pastalu vietā izsniedza ziemas zābakus. Dāmu komiteja sašuva siltas segas un spalvu spilvenus, un audzēkņi vairs tik daudz neslimoja.

 Un kur nu vēl tas orķestris! Skurbe nodibināja pūtēju orķestri. 1903. gadā dāmu pulciņš ziedoja pūšaminstrumentus. Nu varēja spēlēt visur – pilsētas svētkos, jubilejās un pat bērēs. Kad audzēkņi savos tērpos gāja pa Jelgavas ielām, pūšot taures, visi pazina orķestra puišus.

1905. gadā valsti pāršalca revolūcija. Jaunās muižas – Kaķīšu (Neuhof Kahkischi) patversmes skolotāji un skolēni bija spiesti bēgt. Altona no šīs iestādes uzņēma sešus zēnus.

Tad nāca briesmīgais karš 1914. gadā. Viss mainījās. Nauda pazuda, bērnus veda prom. Skurbe palika viens pats. Fronte bija nošķīrusi direktoru Skurbi no viņa bērniem, arī no vecākās meitas Malvīnes, kura pēdējos gadus strādāja viņam par palīdzi. Skurbes sieva nomira 1917. gadā. Pilsēta deva mazus pabalstus, bērni audzēja dārzeņus, lai nebūtu jācieš bads. Audzēkņus svēra katru nedēļu, lai redzētu, vai nekrīt svars. Zeķu vietā bija jātin kāju apsēji, jo auduma nebija. Bet Skurbe, vīrs ar dzelzs nerviem, pamanījās visus pabarot un pasargāt.

Pēc kara pilsētas kungi gribēja patversmei atņemt zemi, apgalvojot, ka biedrība vairs nepastāv. Sākās milzīga tiesāšanās, kas ilga četrus gadus – no 1922. līdz pat 1926. gadam, kad Senāts beidzot pateica: “Nē, Altona pieder biedrībai!”. 1923. gadā biedrību pārreģistrēja, un tās nosaukumam “Biedrība bezpalīdzīgu bērnu aprūpei” tika pievienots vārds ‘’Altona’’.

1920. gadā Jānis Skurbe atstāja patversmes vadītāja amatu un turpmāk strādāja Jelgavas 3. pamatskolā. Pēc Skurbes aiziešanas bija palikuši trīs zēni un rūpes uzņēmās Hedviga Lucau (Hedvig Lutzau) jaunkundze, 1922. gadā šo pienākumu uzņēmās Dagmāra Deringere (Dagmar Deringer). Deringeru pāris uzņēma nelielo bērnu skaitu savā ģimenē, mēs jutāmies kā mājās, nevis iestādē. 1924. gada rudenī “Altona” kļuva par Jauniešu māju vai internātu. Tur dzīvoja vācu bērni no laukiem, lai varētu Jelgavā iet skolā. 1928. gadā mūsu vecā darbnīca tika pārvērsta par meiteņu guļamistabu. 1930. gadā mēs beidzot tikām pie vannas istabas un savām klavierēm. Biškopība, kas bija apsīkusi, atdzima 1930. gadā. Beidzot, 1933. gadā, zeme, uz kuras stāvēja nams, oficiāli kļuva par biedrības īpašumu.

1920.gadā biedrība iestādē rīkoja grandiozas svinības, pieminot Altonas 100. pastāvēšanas gadadienu.

Lai gan jauniešu namu arvien vairāk mēdza dēvēt par “internātu”, tomēr biedrības biedri, daudzi pilsoņi un audzēkņi nevēlējās aizmirst nosaukumu “jaunatnes nams”. Tas atgādināja par agrākiem laikiem un līdz ar to par daudzējādā ziņā svētīto Altonas pagātni.

Bet tad pienāca skumjais 1939. gads. Viss beidzās. Sākās repatriācija. Daudzi mani biedri zaudēja Latvijas pavalstniecību, un viņiem bija jādodas prom uz Vāciju. “Altona”, kas vairāk kā simts gadus bija devusi patvērumu simtiem bērnu, apklusa. Kas ar to notika kara laikā, neviens īsti nezina.

Bet, redzi, dēls, kad es tagad sēžu te un skatos uz to veco krogus ēkas bildi, es joprojām jūtu to galdniecības ēveļskaidu smaržu un dzirdu Skurbes pūtēju orķestri spēlējam Maija svētkos. Mēs bijām “altonieši” – ar saviem numuriem, saviem sodiem, bet arī ar savu lielo, kopīgo māju. Un to neviena tiesa un neviens karš no manas sirds nevar izdzēst.”

Autors Teika Putna, krājuma glabātāja

Izmantotie avoti un literatūra

1. Wichern, Johann Hinrich. Johann Hinrich Wichern & das Rauhe Haus. Pieejams: rauhes.de (skatīts 10.02.2026).

2. Neander, W. Hundert Jahre “Altona”. E. Eķis, J. Kronis u. c., grām. spiestuve, Jelgavā, 1937.

3. Altonas 60. g. Latviešu Avīzes 46 (12.11.1897).

4. Skurbe, A. Jelgavā bija Skurbes ģimene… Jelgavas Ziņas 142 (08.09.1990).

5. Izglītība (agrāk Skolotāju Avīze) 31 (09.08.1991).

6. Skurbe, A. Jelgavas “Altona”. Izglītība (agrāk Skolotāju Avīze) 31 (09.08.1991).

7. Valdības Vēstnesis 268 (25.11.1939).