Līdz 1795. gadam mēs, zemgalieši, bijām piederīgi Rietumeiropas politiskās un ekonomiskās kultūras lokam, bet tad uz vairāk nekā 100 gadiem – līdz 1918. gadam – tikām iekļauti Krievijas impērijas sastāvā. Lai arī Kurzemes guberņa bija ar īpašu, vācu muižniekiem labvēlīgu statusu, daudzas norises tika pakļautas citiem likumiem un likumsakarībām.
1795. gads – Kurzemes guberņas izveidošana un 1918. gads – Latvijas Republikas proklamēšanas diena ir divas robežšķirtnes ekspozīcijas stāstam par 123 gadiem Jelgavas vēsturē.
Krievijā, īpaši tās „jaunajās” rietumu guberņās, samērā plaši atbalsojās jaunā laikmeta strāvas – veidojās modernā, industriālā sabiedrība, modernais, brīvais sabiedrības loceklis, uz vēstures skatuves līdzās vīrietim nostājās sieviete. Pilsētā bija ienācis ierēdnis, ārsts, tirgotājs, fabrikants, baņķieris, kapitāla īpašnieks, uzņēmējs, direktors, jurists, ģimnāzijas profesors un skolotājs, tiesnesis, zinātnieks, inženieris u.c., kas veidoja pilsētas iedzīvotāju kodolu. Lielākā daļa bija apgaismības ideju iespaidoti, kas deva iespēju piedalīties pilsētas kultūras dzīvē un izglītoto ļaužu pasaulē. Viņi jutās ērti viens otra sabiedrībā, demonstrēja kopīgu dzīvesveidu un pasaules uzskata pamatprincipus, kā arī pauda kopīgas intereses politikā un kultūrā.
Kurzemes guberņas laikā, būdama guberņas administratīvās pārvaldes centrs, Jelgava joprojām saglabāja un nostiprināja Kurzemes un Zemgales citadeles statusu. To apliecina guberņas pārvaldes funkcijas, izglītības, kultūras, reliģijas, sadzīves un citas sociālās dzīves norises, rūpniecības koncentrācija un ražošanas nozaru daudzveidība – metāla apstrāde, grāmatu iespiešana, pārtikas ražošana, vieglā rūpniecība u.c. Tāpat par Kurzemes guberņas citadeles statusu liecina 1868. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga – Jelgava.
Iedzīvotāju skaits Jelgavā palielinājās – 1795. gadā pilsētā dzīvoja aptuveni desmit tūkstoši iedzīvotāju, bet 1863. gadā iedzīvotāju skaits dubultojās līdz 22 320 iedzīvotājiem, to noteica gan dzimtbūšanas atcelšana Kurzemes guberņā (1817), gan Jelgavas kā reģionālā ekonomikas centra statuss.
Tā kā miera periods bija ildzis vairāk nekā 100 gadus (no 1812. gada Napoleona laika līdz 1. pasaules kara sākumam), radās nepieciešamie priekšnoteikumi, lai izveidotos modernā latviešu nācija ar savu pašapziņu un nākotnes cerību perspektīvu par nacionālo valstiskumu. Daudzas no šīm parādībām spilgti izpaudās tieši Jelgavā. Pilsētā pēc dzimtbūšanas atcelšanas ienāca latviešu zemnieks, tā piedzīvoja strauju industrializāciju, kultūras uzplaukumu, “biedrību bumu”, izcilas grāmatniecības tradīcijas Latvijas mērogā un vienīgos Vispārējos latviešu dziesmu svētkus (1895), kas notikuši ārpus Rīgas. Jelgava līdzās Rīgai kā briljants mirdzēja Eiropas kultūras kartē ar savu radošo potenciālu, vēsturiskajām tradīcijām un Eiropas labāko pilsētu raksturīgajai uz sabiedrību vērstajai sociālajai infrastruktūrai.
1815. gada 23. novembrī Jelgavā nodibināja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, kas bija pirmā zinātņu biedrība Baltijā, un Jelgava bija pilsēta, kurā dzima Latvijas zinātne.
Līdz ar 19. gs. otrajā pusē notikušo Krievijas impērijas modernizāciju arī Jelgava uzplauka, un kļuva par Zemgales rūpniecības un tirdzniecības centru. Jelgavā intensīva apbūve norisinājās aiz pilsētas vaļņiem – tagadējā Zemgales prospekta un J. Mātera ielas rajonā. Tas veicināja ķieģeļu rūpniecības attīstību Jelgavas tuvākajā apkārtnē ap Lielupi. Ja līdz 19. gs. vidum Jelgavā bija 41 mūra nams un 565 koka nami, tad 19. gs. beigās mūra ēku skaits bija palielinājies vairāk nekā divas reizes. Vislielākā Jelgavas ķieģeļcepļu produkcijas noņēmēja bija Rīga, dažkārt mēdza teikt, ka Rīga uzcelta no Lielupes māla. Rūpnieciskās ražošanas ziņā Jelgava kļuva par ceturto nozīmīgāko pilsētu Latvijas teritorijā. 19. gs. otrajā pusē Jelgavā darbojās 38 rūpniecības uzņēmumi ar 1147 strādniekiem, bet jau 1913. gadā to skaits palielinājās līdz 67 ar 7020 strādājošajiem, kā arī 19. gs. beigās Jelgavā darbojās 6 tipogrāfijas un 12 grāmatveikali, bija 12 aptiekas.
Ar Jelgavu 19./20. gs. bija saistīti vairāki izcili Latvijas un kaimiņvalstu politiskie darbinieki (J. Čakste, A. Kviesis, A. Smetona u. c.), Jelgava izveidojās par multinacionālu pilsētu, kurā sadzīvoja latvieši, krievi, vācieši, poļi un lietuvieši, radot neatkārtojamu veiksmīgas integrācijas piemēru Latvijas vēsturē.
Sabiedrības, īpaši latviešu, garīgā atmoda izpaudās dažādās sociālās un politiskās aktivitātēs. Jelgava līdzās Rīgai veidojās par sociāldemokrātisko un komunistisko ideju centru, kuras spilgtākā izpausme bija 1905. gada revolūcija, kas atstāja spilgtas pēdas arī Jelgavā.
Pirmais pasaules karš un bermontiāde nodarīja lielus postījumus gan pilsētvidei, gan iedzīvotājiem – tika evakuēti lielie rūpniecības uzņēmumi, tiem līdzi aizbrauca strādnieki un tehniskā inteliģence, daudzi jelgavnieki devās bēgļu gaitās. Tomēr Pirmais pasaules karš vēlreiz apliecināja zemgaliešu garu – 1915. gada pavasarī latviešu zemessargi pie Svētes sekmīgi atvairīja vācu uzbrukumu un rosināja ideju par latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu.
Jelgava, lai arī vācu okupācijas un kara izraisītu problēmu nogurdināta, pēdējā guberņas pastāvēšanas gadā ar cerībām sagaidīja Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī.
