1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš, 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, kurai vēl bija jāpierāda tiesības ieņemt vietu uz politiskās vēstures skatuves.
Vienīgais Jelgavas laikraksts “Dzimtenes Ziņas” aicināja iedzīvotājus pulcēties ap savu neatkarīgās Latvijas valdību, jo ienaidnieku bija daudz un Jelgavai šajā varu un valdību jūklī ir bijis tas “gods” vairākām no tām kalpot par rezidenci.
Pirmā pasaules kara postījumi, cīņas ar sarkano armiju, proletariāta diktatūra, bermontiāde – smags mantojums, kuru nācās pieņemt pilsētai un tās iedzīvotājiem, lai veidotu jaunu tās tēlu neatkarīgajā Latvijas valstī.
Pārvarējusi grūtības, Jelgava kļuva ne tikai par apriņķa (1920) centru, bet visas Zemgales metropoli, tā lēnām atguva 19./20. gadsimtu mijā sasniegto rūpnieciski saimniecisko un kultūras ietekmi Latvijā.
Vēl vairāk – t.s. starpkaru periodā Jelgavai un Zemgalei bija īpaša vieta un loma Latvijā. Zemgales pagātnes un zemgaliskā idealizācijai bija konkrēti mērķi, kas visspilgtāk izpaudās Kārļa Ulmaņa autoritārās ideoloģijas laikā. Zemgales lauku estētisko ainavu un tās iedzīvotāju ētiskos uzskatus uzlūkoja par etalonu latviskumam un valsts saimnieciskās attīstības virzienam. Zemgales saimnieka tēls tika pasniegts kā atdarināšanas cienīgs katram latvietim.
