Jelgavas muzejs

Iestatījumi
Fonta izmērs
Kontrasts
Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
LV
EN
Sākums JaunumiArhīvsDalība RTU 67. starptautiskajā zinātniskajā konferencē

Dalība RTU 67. starptautiskajā zinātniskajā konferencē

2026. gada 16. oktobrī Rīgas Tehniskās universitātes 67. starptautiskajā zinātniskajā konferencē tika prezentēts referāts “Latviešu inženieris E. O. Pinka un zemūdene RONIS”, pievēršoties Latvijas pirmās zemūdenes tapšanas vēsturei, inženiera Edgara Oto Pinkas ieguldījumam un Latvijas un Francijas vēsturiskajai sadarbībai.

Zīmīgi, ka 2026. gadā Francijas Jūras spēki svin 400 gadu jubileju, bet Latvijas pirmā zemūdens laiva RONIS – 100. dzimšanas dienu.

Latvijas krastu, kas stiepjas teju 500 km garumā, apsardzībai, pēc tālaika atzinuma, bija nepieciešama neliela, bet efektīva flote. Tādēļ 1923. gadā Kara ministrija iesniedza Ministru kabinetam kara flotes būvniecības programmu. Pēc karstām debatēm tika nolemts Francijas kuģu būvētavā Nantē (Nantes) un Havrā (Le Havre) būvēt divas jaunas zemūdens laivas. Tika parakstīts līgums par modernu, nelielu pēc inženiera Žana Ernesta Simono (Jean Ernest Simonot) projekta “Luār-Simono” tipa zemūdeņu būvi. Tā bija tipiska 20. gs. 20.-30. gadiem.

Zemūdenes korpusa garums 55 m, platums 4,6 m. Ieniršanai 10 m dziļumā bija nepieciešamas tikai 36 sekundes, kas tiem laikiem bija liels sasniegums. Bet, lai iegremdētos maksimālajā 50 m dziļumā,  bija nepieciešamas vien 50 sekundes.

Par pirmās zemūdenes RONIS būves kontrolieri no Latvijas puses tika norīkots inženieris Edgars Oto Pinka. Viņš praktizējās dienestā uz zemūdenēm, iepazinās ar tās uzbūvi un tehniskajiem  rasējumiem, būves darbu pārskati ik dienu tika nosūtīti Latvijas valdībai un admirālim A. Keizerlingam. Vēlāk ar zemūdenes mehānismiem tika iepazīstināta ROŅA komanda – sastāvā līdz 28 vīriem.

Zemūdens laivas RONIS dzimšanas diena bija 1926. gada 1. jūlijs Nantē.

Ceremonijā piedalījās abu valstu amatpersonas – Lorjānas jūras prefekts admirālis de Kranzaks, Jūras kara flotes vecākais administrators komandieris ģenerālis Spirē (Spire), Lejasluāras prefekts Manesjē (Manessier), Nantes mēra vietnieks, un visi garnizona virsnieki. Latviju pārstāvēja pilnvarotais pārstāvis Parīzē Jūlijs Feldmanis, armijas komandieris ģenerālis Pēteris Radziņš, Jūras eskadras komandieris kapteinis grāfs Arhibalds Keizerlings (Archibald von Keyserling), un visi Francijā esošie Latvijas virsnieki, kā arī komandieris Ādolfs Bergs un inženieris mehāniķis Edgars Pinka. Zemūdenes RONIS nolaišanu ūdenī vēroja vairāku ārvalstu augsti viesi un daudz skatītāju. Notikumu  gaita tika plaši atspoguļota Francijas un Latvijas presē. Abu valstu karogi brālīgi plīvoja uz ROŅA komandtilta.

Izrādās, ka tika arī filmēts. Kara laiku laimīgā kārtā pārdzīvojusī no Francijas asociācijas  “Association Histoire de la Construction navale à Nantes” krājumiem šajā konferencē dienas gaismā tika celta šī filma, radot lielu interesi klausītājos.

Noslēgumā tika veltīti daži vārdi arī zemūdenes „Ronis” un komandkapteiņa Edgara Pinkas liktenim – abi gāja bojā 1941. gadā – zemūdeni 25. jūnijā Liepājas kara ostā iznīcināja padomju spēki, savukārt E.O.Pinku arestēja padomju vara, un 1941. gada nogalē viņš tika nošauts Astrahaņas cietumā.

Lai gan „Ronis” nekad nepiedalījās kaujās, savas kalpošanas laikā Latvijas Jūras spēkos zemūdene sekmīgi izpildīja tai uzticētos uzdevumus. Vienlaikus tā kalpoja arī kā nozīmīgs piemineklis Latvijas un Francijas draudzībai, ko savā ziņojumā uzsvēra laikraksta „Le Phare de la Loire” korespondents: „Šī svinības sniegs iespēju iepazīt un labāk izprast Latviju – valsti, kas pēc Lielā kara ir atdzimusi. Tas palīdzēs stiprināt ciešās saites starp divām tautām, kuras vieno kopīgi taisnīguma un brīvības ideāli.”

Izsakām lielu pateicība Francijas vēstniecībai un biedrībai “Francijas atmiņa” (Association Souvenir Français), un Nantes būvniecības vēstures asociācijai (Association Histoire de la Construction navale à Nantes), kā arī Francijas institūtam Latvijā par sadarbību un piekļuvi vēsturiskajam materiālam.

Sagatavoja vadošais pētnieks Edgars Umbraško un muzejpedagoģe Anitra Skalbiņa