Maija Cielēna (dz. Eliase, 1889–1988) nodzīvoja garu un notikumiem bagātu mūžu, kurā pieredzēja (un piedalījās) 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, Latvijas valsts dibināšanu, uzplaukumu un okupāciju, Otro pasaules karu, emigrāciju. Viņa ir bijusi izcila skolniece Jelgavas ģimnāzijā, studente Pēterburgā un Parīzē (studējusi gan tēlniecību, gan mākslas vēsturi, gan franču valodu), Latvijas Saeimas deputāta, ārlietu ministra un sūtņa Francijā, Spānijā un Portugālē kundze, mākslas zinātniece, Izabellas Mitānijas mamma, triju mazbērnu vecmāmiņa, bibliotēkas darbiniece Stokholmā, zviedru pensionāre, kas turēja rūpi par Latvijā palikušajiem tuviniekiem un allaž bija aktīva Stokholmas latviešu sabiedrībā. Visu mūžu bijusi vīra Fēliksa Cielēna stiprais atbalsts viņa gaitās, un jo īpaši mūža nogalē, kad dzīvesbiedrs bija zaudējis redzi.
Neilgi pēc 99. dzimšanas dienas (viņa devās mūžībā vien pāris mēnešus pirms 100 gadu jubilejas) Maija Cielēna, it kā rezumējot garo mūžu, apcerīgi stāstīja, bet meita Izabella mammas 1988. gada 22. martā sacīto pierakstīja: “Ko es vēlētos visvairāk – vēl apstaigāt tās mājas un to dārzu. Tur mēs visi kopā sēdējām un ēdām to garšīgo zupu.
Kāpēc mēs atstājām mājas un tik tālu aizbraucām pa dzelzceļu?…
Tur pagrabiņā viss tā nokārtots – gaļa un maize, un arī kāposti muciņā.
Kur ir visi manējie? Brālis aizgājis viņsaulē, žēl, žēl, ka nevar viņu redzēt. Kad satiksimies ar mūsu draugiem un paziņām, kuru arī varbūt vairs nav, tā gribas viņiem pajautāt, kā viņiem iet, bet nevaru…
Nu esam palikuši vientulībā, mums nav ne pazīstamu, ne draugu. Tad uzgriežam uguni, tad palīdz gaiss, nav vairs vientulības, bet nava dārza, ne tēva, ne mātes, ne brāļu.
Daudzi esam, kas vientulībā dzīvo, tikai ēd un guļ, piekopj ēšanu un gulēšanu.
Mums patīk dzīvot vientulībā, mēs zinām, ka var kaut ko darīt, domāt un pārdomāt. Tas viss nāk mums prātā – kā tas ir bijis un būs.
Gardīņi aizklāj pasauli, paliek tikai atspulgs no visa tā, kas aizgājis un pazudis nezin kur. Redzu, kā citi dzīvo un kā es pati varētu ierīkoties dzīvot. Redzam, kā viņi dzīvo pasaulē, tā nav nekāda sapņu pasaule, bet reāla, dzīva pasaule. Ēdam, kas mums garšo, kājas mums kalpo aiziet, kur gribam.
Domāju, kā iet pa to dzīvošanu, vai tā ir patīkama, vai nepatīkama, to nevaru atrast.
Kad saulīte nāk, tad visās vietās iestājas gaisma, un viss aug un vairojas. Tad var apsēsties uz soliņa, padomāt. Tā dzīve jau ir jauka, bagāta. Var dzīvot tālāk vai aiziet pavisam, tā grozās parādība – dzīvot vai mirt.
Aiziet un vairs neredzēt pasauli, neredzēt, kas notiek un kam jānotiek būs, ja dzīvošu līdzi tai pasaulei, kura ir dikti plaša, neiedomājami plaša.
Kas atradīs visu to, ko zinām, ko esam redzējuši un baudījuši? Kas atradīs to, tā taču ir dzīva parādība. Tā parādība dzīvo, eksistē.
Daudzi cilvēki ir apnikuši dzīvot, dzīve ir palikusi bēdīga, negrib vairs tālāk dzīvot, lai mirtu. Bet ir tādi, kas grib dzīvot mūžīgi, tiem tā dzīve ir citāda, tie domā, ka tā ir jaukākā parādība, kas būtu. Mani tuvi radinieki tā vēlas, lai turpinām eksistēt, jo mums dzīve patīk, nav apnīkstoša, nepanesama vai garlaicīga. Un cik katram cilvēkam ir savas domas par to, kā viņš dzīvo un kā varētu dzīvot, atrodot vienmēr ko tādu, kas patīk pašam? Un tā viņš dzīvo tālāk, un pēc tam, kas bijis, grib atkal jaunu ko pārdzīvot, un pārdzīvo arī, ja ļoti vēlas.
Uguns ir tā, kas cilvēkam dod patiku dzīvot.
Acis un ausis paliek par dzīvo parādību, reti, kad pazūd.
Dzīve, ko viņa dod cilvēkam? Tā dzīve sadalās esošā un apnīkstošā parādībā. Kad apnīkstošā, tad no dzīves gribas aiziet, bet, kad esošā, tad dzīvo tālāk. Visvairāk dzīvotgriba tiem, kam dzīve neapnīkst, tie dzīvo tālāk dzīvespriecīgi – jādzīvo un tad arī dzīvo. Bet ir tādi, kam tā dzīve ir palikusi grūta, tie grib labāk nedzīvot. Bet dažiem cits nekas nepatīk, kā dzīvot un dzīvot.”
Sagatavoja
Marija Kaupere,
muzeja direktores vietniece darbā ar sabiedrību
