Atskats uz konferenci ,,Latvijas vēsturiskā zeme Zemgale’’

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Vēsturniece, pētniece Zenta Broka-Lāce

Šā gada 6. decembrī Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs rīkoja starpdisciplināru konferenci ,,Latvijas vēsturiskā zeme Zemgale’’. Atsaucoties uz 2021. gadā pieņemto ,,Latviešu vēsturisko zemju likumu’’, konferences mērķis bija noskaidrot, ko nozīmē piederība Zemgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei, izzinot tās specifisko identitāti.

Konferences programmu ievadīja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras profesors Normunds Stivriņš ar tēmu ,,Zemgales ģeoloģijas un vides loma teritorijas identitātes veidošanā’’. Profesors iepazīstināja klātesošos ar jaunākajām atziņām par mūsu reģiona ģeoloģisko vēsturi, pārsteidzot apmeklētājus ar to, ka mūsdienu Latvijas teritoriju ledus sega atstājusi jau pirms aptuveni 15 000 gadu, taču Jelgavas teritoriju vēl ap 9 700. gadu pirms mūsu ēras klājis ap 25 m dziļš ūdens. Ledāja atstātajiem nogulumiem un augsnes cilmiezim ir nenovērtējama loma Zemgales īpaši auglīgo augšņu izveidē. Pateicoties ļoti seniem ģeoloģiskiem procesiem, izveidojās labvēlīgi apstākļi tam, lai vēl mūsdienās Zemgales identitāte būtu neatraujami saistīta ar zemkopību. Profesors prezentēja arī savas jaunākās iestrādes Kalnciema purvu ģeoloģiskajā izpētē.

Tēmu par vides ietekmi uz reģionālo identitāti, kā arī dabas un cilvēka mijiedarbību turpināja ilggadējā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore ainavu arhitekte Māra Urtāne ar referātu ,,Raksturīgie dabas elementi Zemgales kultūrainavā’’. Urtānes kundzei izdevās lieliski iezīmēt tās vides un ainavas komponentes, kuras zemgaliešiem ir tik ikdienišķas un saprotams, ka kļūst grūti pamanāmas. Profesore izcēla augsnes un zemes vērtību, nepārtraukto vēja klātesamību, upes un mežus un citus faktorus, kas Zemgales iedzīvotājus ietekmē gan praktiski un saimnieciski, gan arī emocionāli. Klātesošos īpaši uzrunāja atziņa, ka Zemgales mālam ir ne tikai specifiska krāsa un no laikapstākļiem atkarīga konsistence, bet arī specifiska smarža.

LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, arheologs un vēstures doktors Guntis Zemītis Zemgales kultūrvēsturiskās ainavas tēmu izvērsa ar stāstu par ,,Zemgaļu 5.–12. gadsimta apbedījumiem kā Zemgales kultūrainavas elementu’’. Zemītis aplūkoja, kā no 1.–4. gadsimta uzkalniņu kapu tradīcijas piekopējiem ap 5. gadsimtu arheologi jau konstatē specifisku zemgaļu kultūru, kuri kādu, mums līdz galam nezināmu, demogrāfisku vai ideoloģisku pārmaiņu rezultātā 5.–12. gadsimtā savus piederīgos guldījuši plašos, līdzenos kapulaukos. Arheologs vērsa uzmanību uz to, ka nereti zemgaļu kapulaukus izdevies atrast vecsaimniecību tuvumā. Tas liek domāt, ka daudzu simtu gadu ilgā laika periodā apdzīvotības struktūra Zemgalē nav nemaz tik krasi mainījusies. Vien vēlāk kristīgās ticības nesēji mēģinājuši senās svētvietas un apbedīšanas vietas pārveidot pēc saviem ieskatiem, ierīkojot tur savas kapsētas, baznīcas vai citus ne pagāniskus elementus.

Pēc aizraujošā stāsta par senajiem apbedījumiem nonācām pie dzīvesvietām – senajiem pilskalniem. Latvijas vēstures un arheoloģisko vietu popularizēšanas entuziasts ar jurista izglītību, projekta un interneta vietnes ,,Latvijas pilskalni” veidotājs Gatis Kalniņš prezentēja savu veikumu Zemgales pilskalnu kartēšanā un to topogrāfisko modeļu izveidē ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību. Skaistie Latvijas pilskalnu trīsdimensiju modeļi pavēruši vēl nebijušas iespējas pētniekiem un jebkuram interesentam attālināti izzināt senos nocietinājumus un citus zemes pārveidojumus ar augstu precizitāti, neveicot arheoloģiskos izrakumus, un pat neredzot šo vietu klātienē.

Nākamais referents bija viens no Latvijas atpazīstamākajiem arheologiem, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes eksperts Juris Tālivaldis Urtāns. Profesors prezentēja ārkārtīgi intriģējošu pētījumu par Zemgales senajām svētvietām. Referātā ,,Zebrenes Elku kalns. Vai tāds vienīgais Zemgalē?’’ profesors izteica minējumus par Zemgales seno svētkalnu izvietojumu robežteritorijās, atzīmējot, ka šādi senie iedzīvotāji varētu būt nodalījuši savu dzīves telpu no tās, kas atvēlēta sakrālajam. Senās sakrālās vietas vēl daudz pētāmas, un to mūsdienās palīdz darīt arī dažādas jaunas pētniecības metodes. Interesanti, ka šajās vietās konstatēta izteikti bagātīga veģetācija un liels ārstniecības augu klāsts.

Pārejot no kultūrvēsturiskās ainavas un arheoloģiskajiem objektiem pie specifiskākām materiālās kultūras liecībām, konferences viesiem bija iespēja uzklausīt ārkārtīgi piesātinātu arheologa, Tērvetes koka pils un vēstures muzeja saimnieka Normunda Jēruma stāstījumu par ,,Rotu nēsāšanas tradīcijām Zemgalē dzelzs laikmetā’’. Pateicoties krāšņajiem attēliem ar senlietu rekonstrukcijām, ko prezentēja referents, ikvienam bija iespēja pārliecināties par seno zemgaļu izcilajām amata prasmēm, estētisko izjūtu un acīmredzamo bagātību. Kā īpaša zemgaļu rota izceļama krustadata. Tās Zemgalē bijušas cieņā daudzu gadsimtu garumā.

Ar neparasti aizraujošu stāstu par ,,Senās Zemgales un zemgaļu attēlojumu latviešu literatūrā’’ pārsteidza Jelgavas pilsētas bibliotēkas pārstāve novadpētniecības speciāliste un stāstniece Andra Poota. Viņas apkopojumā varējām novērtēt, cik milzīgu iespaidu uz literātu fantāziju un sabiedrības apziņu atstājusi senā zemgaļu tauta un tās varoņi, ko pazīstam no citu tautu rakstītām hronikām un vēstures avotiem. Zemgaļiem raksturīgais kareivīgums, vīrišķība un harizma kalpojuši par iedvesmu gan latviešu strēlniekiem, gan Kārļa Ulmaņa režīmam. Latviešu literatūrā skaidri iezīmējas tas, ka mēs gribam un varam ar zemgaļiem lepoties.

No senākiem laikiem, pietuvojoties mūsdienām, konferences ietvaros varējām uzzināt ko jaunu arī par Zemgales etnogrāfiju. Arheologs, vēstures doktors Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Rūdolfs Brūzis ļāva mums ielūkoties Zemgales sētā ar visām tai piegulošajām saimniecības ēkām. Daudzi klātesošie varēja pārliecināties, ka arī viņu lauku mājās bijis pārsteidzoši līdzīgs iekārtojums. Arī tautas celtniecības tradīcijai ir specifiski reģionālas īpatnības. Kā Brūzis norādīja, ja rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša (1871–1960) dzimtas mājas „Bisnieki”, kas atrodas Zentenes pagastā, uzskatāmas par Zemgales etnogrāfiskajai tradīcijai raksturīgu viensētu, tad nedaudz dziļāk Kurzemē viensētas jau būvētas pilnīgi citādi.

Konferencē no jauna tika aktualizētas arī ,,Neskaidrības Zemgales vēsturiskās ģeogrāfijas pamatjautājumos’’. Vēsturnieks un novadpētnieks Gints Skutāns izvirzīja provokatīvas tēzes par to, ka Augusta Bīlenšteina (1826–1907) vēsturiskās ģeogrāfijas pētījumi varētu būt bijuši neprecīzi, un mēs tos esam nekritiski pārņēmuši. Skutāns uzskata, ka hronikās minētās zemgaļu pilis, piemēram, Dobele, Rakte, Silene lokalizētas nepareizajās vietās. Ņemot vērā, ka liela daļa senās Zemgales atrodas mūsdienu Lietuvas teritorijā, pētnieks uzskata, ka šīs slavenās pilis meklējamas citos pilskalnos Lietuvā. Domājams, ka šajā jautājumā varētu būt gaidāmi vēl daudzi pētījumi un diezgan nopietna šķēpu laušana.

Zemgaliešu pašpārliecību mēģināja sašūpot arī vēstures doktore etnogrāfe, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Aija Jansone, prezentējot padziļinātu pētījumu par ,,Apģērba attīstību Zemgalē uz Eiropas kultūrvēstures fona (19. gs.)’’. Izrādās, ka zemgalietēm tik mīļie rozīšu brunči nēsāti visai neilgā laika periodā 19. gs. 2. pusē, pie tiem nav lietotas rakstainas jostas, un arī iecienītās baltās villaines ar krāsainajām bārkstīm, nēsātas citā laikā. Jaunākie pētījumi rāda, ka Zemgales kolektīviem vajadzētu pārdomāt savu tērpu komplektāciju, jo visi tērpa elementi nākuši no atšķirīgiem laika periodiem vairāku gadsimtu garumā. Tāpat uzzinājām, ka liela ietekme uz Zemgales aušanas tradīcijām nākusi no Somijas meistariem.

Referentu vidū bija arī amata meistare audēja, SIA ,,Austras raksti” pārstāve, kura glabā Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauto tradīciju un prasmi – Zemgales rakstaino brunču aušanu stellēs ar velkamo ierīci, Aija Mālkalna. Meistare iepazīstināja ar saviem atklājumiem par Zemgales brunčiem, to pārsteidzoši dažādajiem rakstiem, krāsām un aušanas paņēmieniem. Dzīvesziņas un arodu sētā Jelgavā Vecpilsētas ielā 2 pašlaik ikvienam ir iespēja gan iepazīties ar audēju darba procesu, gan arī tikt pie saviem, pavisam īpašiem Zemgales brunčiem, kas radīti, rūpīgi pētot muzeju kolekcijas.

Visbeidzot stāstniece ar saknēm Zemgalē Inita Šalkovska uzbūra klausītāju acu priekšā savu personīgo stāstu par zemgalisko identitāti, ļaujot apjaust, ka zemgaliešu sajūtās patiešām eksistē šāda personiska un vienlaikus mūs visus vienojoša identitāte. Lai gan plašāk par to runā reti, zemgaliešiem saejot kopā, visiem top skaidrs, ka esam citādāki nekā vidzemnieki, kurzemnieki, latgalieši, sēļi vai lībieši. Mazliet pa jokam, tas esot vismaz viens mālainajai zemei ziedots gumijas zābaks, kas skaidri norādot uz cilvēka piederību Zemgalei (šā teksta autore to var apstiprināt).

Konferencē iztirzātie jautājumi pavēra ļoti plašu iespēju tālākām diskusijām, rosināja uz pārdomām par it kā sen zināmo, kā arī piedāvāja pilnīgi jaunus skatījumus uz Latvijas vēsturisko zemi Zemgali. Skaidrs, ka Zemgales pētniecībā vēl ir ļoti plašas iespējas. Tāpat vēl daudz pūļu pieliekams zemgaliešu pašapziņas celšanai un savdabības novērtēšanai.

Jāpiemin, ka pasākumā tika prezentēts arī jaunizveidotais Zemgales karogs. Ar nepacietību gaidām, kad tiks izstrādāti tā lietošanas noteikumi. Cerams, ka arī šis būs skaists atgādinājums tam, ka Latvijas bagātība ir tās daudzveidība un Zemgale – viena no mūsu zemes krāšņajām pērlēm.

Liels paldies visiem referentiem par ieguldīto darbu un vērtīgajām pārdomām! No sirds pateicamies folkloras kopai ,,Dimzēns’’, kuri krāšņi noslēdza pasākumu ar Zemgales dziesmām un dejām! Paldies visiem pasākuma atbalstītājiem!