Lai cik plašas būtu mūsu zināšanas par šiem tālajiem notikumiem, vispersoniskāk un visemocionālāk uzrunā to ļaužu atmiņas, dzejoļi, zīmējumi, kuri ir izgājuši šo ciešanu un pazemojumu ceļu.
Latvijas muzeji glabā daudz šādu liecību. Arī Jelgavas muzeja krājumā tādas ir. Šoreiz vēlamies pievērst uzmanību ar zīmuli un tinti aprakstītām Latvijā izdoto dzejoļu krājumu atsevišķām lapaspusēm – jauniem dzejoļiem, kurus izsūtījumā bija sacerējusi un pierakstījusi Anna Grīsle (Luīze Anna Andersone, precējusies Grīslis, 1897- ?).
Anna Grīsle saimniekoja Jelgavas apriņķa Bramberģes muižas (vēlāk Glūdas pagasts) “Rītu” mājās un aktīvi piedalījās pagasta sabiedriskajā dzīvē – darbojās 16. Jelgavas aizsargu pulka Glūdas pagasta aizsardžu pulciņā, bija Bramberģes Sadraudzīgās biedrības “Līgo” biedre, labprāt ziedoja pagasta mazpulkam. 1936. gada 20. septembrī Jelgavā notika 16. Jelgavas aizsargu pulka priekšzīmīgāko lauksaimnieku godināšana. Pulka komandieris A. Ausmanis Annai Grīslei pasniedza dāvanu – koka lādīti ar sudraba apkalumiem, savukārt 1940. gada 11. maijā Anna Grīsle kā aizsardze saņēma Latvijas valsts apbalvojumu – Atzinības krusta Goda zīmi (Nr. 699). Ordeņa devīze bija – “Goda prāta ļaudīm”, to piešķīra par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem valsts nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā.
1941. gada 14. jūnijā Annu Grīsli kopā ar vīru Jāni un vēl dažiem Glūdas pagasta iedzīvotājiem apcietināja (kopā 15 cilvēkus). Jaunsaimniecības “Rīti” (18,1 ha) saimnieci izsūtīja uz Krasnojarskas novada Bogučanu rajonu (Krievijas Federācijā) pie Angaras upes. Kā daudzi izsūtītie, arī Anna bija paņēmusi līdzi grāmatas, tostarp dzejoļu krājumus, izdzīvotu un izturētu svešumā un nežēlībā. Šie krājumi simbolizēja Latviju. Sibīrijas skaistā daba, ilgas pēc dzimtenes un mājām iedvesmoja rakstīt dzeju. Tā kā kara gados izsūtījumā nebija pieejamas kancelejas preces, Anna izmantoja līdzi paņemto dzejoļu krājumu lapas, aprakstot brīvās vietas ar savu dzeju, sākumā ar zīmuli, vēlāk ar tinti. Spriežot pēc lappušu lieluma un papīra krāsas, tie ir bijuši vairāki dzejoļu krājumi. Saglabājusies arī viena lapa no kāda dzejoļu krājuma, kas tikusi izmantota kā aploksne – vēstule uz mājām, kas adresēta mātei Paulīnei Otīlijai Andersonei. Pasta zīmogs liecina, ka tā ir nosūtīta 1945. gada decembrī. Lapaspuse, domājams, izvēlēta apzināti, jo vienā pusē ir dzejolis “Latvijā”, bet otrā – “Latvju strēlnieki”.
Annai Grīslei izdevās atgriezties Latvijā pēc atbrīvošanas no soda izciešanas (lēmums pieņemts 1957. gada 29. janvārī). Dzejoļus un lādīti (gan bez sudraba apkalumiem, kas bija nozagti), viņa atveda mājās. Tos mantojumā saņēma Annas Grīsles krustbērni Biruta Veisa un Jānis Drēska. 2002. gadā viņi no dzejoļu izlases izdeva krājumu “Ilgu balsis” ar veltījumu: “Mūsu krustmātes – dzīves gudrās un saulainās ANNAS piemiņu godinot.” Dzejoļi atspoguļo dvēseles sāpes par izsūtījumu, atmiņas par zaudētajām mājām, kluso Ziemassvētku vakaru un Jāņiem, kad ozolu nav, bet vainagu pin no Sibīrijas pļavu zālēm. Piemēram, fragments no dzejoļa “Jāņu dienā”:
No Sibīrijas ziediem brīnumdaiļiem
Es šodien taigā vainadziņu pinu,
Jo caur tumšiem, skumjiem baiļu mirkļiem
Nu atkal Jāņu dienu atnākušu zinu.
Dzejā arī apjūsmota Angara ar tās krācēm un klintīm, izskan grūta nopūta par smago darbu, kā arī patiesība par to, ka brīvs brīdis dzejas rakstīšanai ir tikai naktīs.
Anna Grīsle nebija dzejniece, par tādu viņu padarīja dzīve Sibīrijā. Šī nodarbe viņai palīdzēja nesalūzt, izturēt un atgriezties dzimtenē.
Domājams, ka Annas Grīsles atdusas vieta ir Glūdas pagasta Loņu kapos, miršanas datums nav zināms.
Autore Inese Deksne vēsturniece, pētniece
