1990. gada 4. maijs Latvijā. Ģeopolitiskā situācija Eiropā 20.gs. 90. gados – pagātnes mantojums un izaicinājumi

Latvijas iedzīvotāji pēc Latvijas PSR Augstākā Padomes deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas
pie Latvijas parlamenta – Saeimas 1990. gada 4. maijā.

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākajā padomē pieņemtā deklarācija “Par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu” bija pirmais nopietnais solis pretim valsts pilnīgai neatkarībai un starptautiskai atzīšanai, lai gan iekšpolitiskā situācija bija nestabila un PSRS centrālās varas negatīvā nostāja pret Latvijas tautas neatkarības centieniem neprognozējama. Arī pēc 4. maija Latvijas Republikā vēl bija PSRS okupācijas karaspēks, padomju rubļi, padomju pārvaldes iestādes un vēl daudzas jo daudzas lietas, par kurām bija jācīnās, jāmaina, jāveido no jauna, bet viens no lielajiem ATMODAS laikmeta neskaitāmajiem soļiem ceļā uz valsts neatkarību bija sperts ar drošu skatu nākotnē. Bija noticis pats galvenais – neatkarīgas Latvijas valsts ideja tika aiznesta tautā. Jāņem vērā, ka tolaik vēl nebija interneta un sociālo tīklu, to funkcijas vienlaikus pildīja klasiskais arī mūsdienu ziņu apraides zelta standarts – radio pastāsta “kas noticis”, TV parāda “kā tas ir noticis”, avīze apraksta “kāpēc tas ir noticis un kādas tam ir sekas”.

Jāpiemin, ka pēc satura līdzīgas deklarācijas 1990. gadā pieņēma arī Lietuva (11. martā) un Igaunija (30. martā), savukārt Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanu tikai maijā noteica AP vēlēšanu laika un ievēlētās LPSR AP sanākšana uz pirmo sēdi. Izšķirošais jautājums par Baltijas republiku turpmāko neatkarību nebija “vai”, bet gan “kad”, un 1990. gada pavasaris un trīs republiku pragmatiskā un politiskajai situācijai atbilstošā izvēle bija viens no PSRS centrālās varas beigu sākuma lielajiem soļiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Deklarācija bija pieņemta, bet starptautisko attiecību nepielūdzamā pragmatika noteica, ka Latvijai kopā ar Igauniju un Lietuvu nākotnes valstiskais statuss jākārto divpusējās sarunās ar Padomju Savienību. Taču pēdējā, protams, iekšpolitisku apsvērumu dēļ nevēlējās sarunāties, vēl vairāk – tā aktīvi kavēja Baltijas likumīgo interešu realizēšanu. Diplomātiskā saspēle, brīžam uz augstām likmēm, turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam pēc 1991. gada augusta puča, un kopsaucējs tā arī netika atrasts, cik ļoti neviens negribēja redzēt Baltijas valstis neatkarīgas, tikpat tās arī vairs negribēja dzīvot PSRS komunālajā dzīvoklī ar visām no tā izrietošajām problēmām, kur sadzīvei nudien bija pakārtota loma.

Pieņemtā deklarācija nepalika nepamanīta pasaules starpvalstu diplomātijā, un, līdz pat 1991. gada augusta izskaņai notika Latvijas ārpolitikas dienesta pārstāvju iniciēti oficiāli un neoficiāli mēģinājumi tikties ar vadošo pasaules valstu līderiem, ietekmēt sabiedrisko domu un ar savu darbu veidot to informācijas masīvu par Latvijas valsts pagātni un nākotni, uz kura pamata vēlāk, 1991. gada rudenī, norisinājās strauja Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts atzīšana starptautiskajā līmenī. Neilgi pēc deklarācijas pieņemšanas, piesardzīgi, bet bez reālām politiskām iniciatīvām, Rietumvalstis pieņēma vairākas deklarācijas, kas atbalstīja Baltijas valstu izvēli, un tikai Dānijas un Islandes ārlietu ministri atklāti runāja par Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību.

Latvijas Republikas Augstākās padomes 4. maijā pieņemtā (pasludinātā) deklarācija tiešām bija diena, kas mainīja Latvijas vēsturi, tā bija uzdrīkstēšanās, vēsturiskā taisnīguma un Latvijas tautas nākotnes goda jautājums. Vēl Latvija piedzīvoja barikāžu laiku un citas PSRS centrālās varas izraisītas politiskās krīzes, bet tai vairs nebija ne spēka, ne iekšpolitiskas pārliecības par valsts nākotnes pārvaldības modeli, un, iekšēju pretrunu plosīta, valsts apvērsuma rezultātā beidza pastāvēt pati PSRS vai “ļaunuma impērija”, kā reiz to trāpīgi bija nosaucis ASV prezidents Ronalds Reigans. Perestroikai (“pārbūves politika”, 1985.–1991.) PSRS bija jaudīgs un cerīgs sākums, bet nožēlojama izskaņa ar vājiem aktieriem un galvenā pārbūves procesu ideju autora – režisora Mihaila Gorbačova politisko fiasko. 1991. gada 21. augustā, pieņemot konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, tika institucionalizētas 4. maijā pieņemtās deklarācijas idejas par Latvijas Republiku kā neatkarīgu un suverēnu valsti.

Eiropas mūsdienu vēstures saknes cieši saistītas ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, kristietību, lielo tautu staigāšanu mūsu ēras pirmajos gadsimtos un, protams, ģeogrāfiju. Jebkura valsts pasaulē ir savas ģeogrāfijas ķīlniece – ielejas, upes, kalni, jūras un okeāni nosaka valsts ekonomiskās attīstības dominējošos ražošanas veidus, sabiedrības ikdienas sociālās konstrukcijas un nākotnes valsts attīstības perspektīvas. Dinamiskie vēstures procesi Eiropā 20. gadsimtā – divi pasaules kari un totalitāru ideju pārņemtas sabiedrības – gandrīz iznīcināja Eiropas civilizāciju. Pēc Pirmā pasaules kara, sabrūkot Vācijas, Krievijas, Austroungārijas un Turcijas impērijām, izveidojās vairākas jaunas un demokrātiskas valstis, kas gan bija īslaicīga parādība 20. gs. 20.–30. gados, un pēc neilga demokrātisko institūciju attīstības (parlaments, vēlēta izpildvara, valsts vadītāja institūts) laika lielākā daļa jauno Eiropas valstu vadītāju kļuva autokrātiski un valdības autoritāras. Izturēja tikai dažas Rietumeiropas demokrātijas salas, bet par cenu, kas bija augsta valsts neatkarības saglābšanas vārdā. Divos pasaules karos Vācija bija Eiropu vajājusi ar savu spēku, bet tās nespēks 1945. gadā jau atkal apdraudēja Eiropas nākotni.

Eiropas atjaunošanas programma jeb Maršala plāns (ASV, 1948), pasaulē spēcīgākā militārā bloka un kolektīvās drošības garanta – NATO izveide (1949) un Eiropas Savienības nodibināšana (sākums 1951. gadā kā Eiropas Ogļu un Tērauda kopienai ar sešām dibinātājvalstīm) bija trīs pīlāri, uz kuriem izdevās balstīt Eiropu laikā, kad tās nākotne vēstures gaitā bija vairāk nekā neskaidra. Maršala plāna ietvaros palīdzība tika piedāvāta arī PSRS un tās satelītvalstīm, bet tās no palīdzības politisku iemeslu dēļ atteicās, un rezultātā Rietumeiropas ekonomika pēc kara postījumiem atguvās visai ātri un drīz vien kļuva par vadošo ekonomiku pasaulē, tad tiem, kuri atteicās, nākamie 50 gadi pagāja plānveida ekonomikas neloģiskās plānošanas un preču deficīta laikmeta zīmē. Labie nodomi nekad nepaliek nesodīti,  bet PSRS atteikums pieņemt ASV palīdzību bija ģeopolitiski varbūt arī saprotams, tomēr attiecībā uz kara laikā izpostīto valsti un saviem sabiedrotajiem labākajā gadījumā neveiksmīgs pēckara īpašās situācijas novērtējums ar ekonomikas atveseļošanās perspektīvas nepamatotu noraidījumu.

Rietumeiropas nākotnes perspektīvas kopš 1945. gada noteica ASV militārais potenciāls, kas bija vienīgais pretspēks PSRS agresīvajai ārpolitikai, kurai tūlīt pēc kara netrūka atbalstītāju atsevišķās Rietumeiropas valstīs, jo PSRS valdošā ideoloģija un sabiedriskā iekārta ar totāla terora pazīmēm pret saviem pilsoņiem nebija vēl saņēmusi nosodījumu pasaules sabiedriskajā domā. ASV spēja pacelties pāri aizvainojumam un atriebības alkām pret Vāciju un piedāvāja neordināru risinājumu Eiropas vēsturē ne tikai Vācijai, bet arī citām karā cietušajām Rietumeiropas valstīm – ekonomisko palīdzības politiku, kas ļāva atkopties Eiropas tautsaimniecībai pēc postošā kara. ASV politisko procesu izpratnes saknes nāca no Eiropas un tur tās atgriezās, tikai ar citu saturu, kas konkrētā vēstures attīstības posmā, iespējams, bija labākais risinājums Eiropai.

Atšķirībā no Rietumeiropas PSRS ilgstoši nespēja novērtēt staļinisma sekas valsts politiskajā un ekonomiskajā attīstībā, un tā arī nekad savā pastāvēšanas laikā neatzina komunisma utopisko garu un to, ka nav iespējams piemērot šo sociālpolitisko ideju cilvēka psiholoģijai – 20. gadsimta cilvēks, nebija morāli un fiziski gatavs pieņemt komunisma pamatpostulātus, tie varēja dzīvot tikai mākslīgās sociālpolitiskās konstrukcijās, jo to nodrošināja PSRS politiskās elites varas resursi. PSRS pēc 1945. gada norobežojās no Eiropas demokrātijām un ASV ar “dzelzs priekškaru”, ideoloģisko opozīciju  un  Varšavas līguma valstu militāro bloku, kas bija analoģija NATO, tikai ar citu saturu un mērķi. Austrumeiropas un satelītvalstis, kas pildīja “bufera” lomu starp PSRS teritoriju un Rietumeiropu, bija šķietami neatkarīgas, bet politiski un ekonomiski visnotaļ atkarīgas no PSRS ietekmes. Tomēr starpkaru perioda neatkarības pieredze tā arī nekad neļāva samierināties ar PSRS dominanti šajā reģionā. Centralizētās un plānveida ekonomikas konkurences cīņa ar kapitālismu, neveiksmīga ārpolitika un komunistiskās ideoloģijas ekstrēmā daba visā pasaulē izraisīja tikai nepatiku pret PSRS politiku un, kopā ar iekšpolitiskajām problēmām valsts tautsaimniecībā, 20. gs. 80. gados noveda valsti dziļā krīzē, kas bija liktenīga valsts turpmākajai pastāvēšanai. M. Gorbačova sāktā “perestroika” un  ideja par “sociālismu ar cilvēka seju” cieta fiasko, kā rezultātā daudznacionāla un iekšēji ļoti atšķirīgā PSRS beidza pastāvēt 1991. gadā, ko nebija paredzējis neviens pasaules politologs, tikai sapņos vēlējušies daudzi, kam bija negatīva pieredze ar PSRS un tās pārstāvošo ideoloģiju – komunismu. Būtisks faktors PSRS sabrukšanai bija ASV un NATO nelokāmais kurss uz Eiropas demokrātiju saglabāšanu un komunistiskās lielvalsts ekonomisko nokausēšanu, daļēji izaicinot to uz bruņošanās sacensību. Nebūt ne mazsvarīgs faktors bija atomieroču arsenāls, kas atturēja lielvalstis “aukstā kara” laikā sākt karadarbību, jo tās lieliski apzinājās atomieroču postošo spēku, un pārstāvēto ideoloģiju konfrontācija nebija samērojama ar to izmantošanu.

Rietumeiropa savas problēmas atrisināja, kolektīvi sadarbojoties, bet Austrumeiropa palika aiz “dzelzs priekškara” un bija atkarīga no sava lielā kaimiņa PSRS individuāli noteiktiem lēmumiem attiecībā uz neatkarīgu valstu attīstību ārpus PSRS robežām un tām pietuvinātām valstīm. 1949. gadā PSRS ar satelītvalstīm izveidoja savu alternatīvu Maršala plānam – Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomi (SEPP) un kā pretsvaru NATO – savu savstarpējās militārās palīdzības organizāciju – Varšavas paktu jeb līgumu (1955–1991). Likteņa ironija – lielākā daļa no Varšavas līguma valstīm pēc PSRS sabrukuma 20. gs. beigās/21. gs. sākumā iestāsies NATO.  20. gs. 80. gadu beigās, kad kļuva skaidrs, ka PSRS nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija līdz 80. gadu sākumam, ārēji varena, bet iekšēji – milzis uz māla kājām. No PSRS pirmās neatkarības centienus īstenoja Varšavas līguma valstis, kas centās izrauties no PSRS ietekmes orbītas, jo, neilgajā starpkaru periodā izbaudījušas gan demokrātiju, gan autoritārismu, tomēr vēlējās atgriezties Rietumu demokrātijas lokā, ko īstenoja caur “samta revolūcijām” 80. gadu beigās. Jau 1988. gadā vēl formāli pastāvošā militārā Varšavas Līguma valstu bloka sastāvā ietilpstošās Ungārijas ārlietu ministrs Horns Ģula (Horn Gyula) pabija NATO mītnē Briselē un deklarēja, ka viņa valsts sāk ceļu uz iestāšanos NATO.

Ja Eiropas valstis ik pa brīdim pārdzīvoja politisko un ekonomisko turbulenci, tad demokrātisko institūciju stabilitāte nodrošināja arī valstu stabilitāti, turpretim PSRS ietekmes zonā bija vairāki nepārprotami trauksmes signāli, ka valstis negrib dzīvot pēc PSRS parauga un ideoloģiskā diktāta – Polija 1953. gadā, Ungārija 1956. gadā, Čehoslovākija 1968. gadā, atkal Polija 1980. gadā (Solidaritātes kustība), kad šajās valstīs faktiski bija izveidojusies revolucionārā situācija un tikai PSRS militārais spēks bija stabilitātes garants pašām PSRS interesēm Austrumeiropas un Centrālo Eiropas valstu teritorijās. Sabiedrības apziņā un vēsturiskajā atmiņā bija palicis īsais demokrātijas uzplaukuma posms starpkaru periodā starp diviem pasaules kariem un komunisma ideoloģija bija tikai skaista pasaka, lai garantētu sabiedrības mazākajai daļai autokrātisku valsts pārvaldes modeli ar izteiktām totalitārisma pazīmēm un sabiedrības sociālo kontroli. Latvijai tāpat kā tās tuvākajiem kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai, diemžēl, izvēles nebija – tās kopš 1944./1945. gada atkal bija okupējusi PSRS un demokrātija ar visiem tās plusiem un trūkumiem palika tikai atmiņās gandrīz 50 gadu garumā.

1990. gada 4. maijs bija diena, kas mainīja Latvijas vēsturi – pagāja 14 gadi un Latvijas Republika 2004. gadā kļuva par NATO (30 dalībvalstis) un Eiropas Savienības dalībvalsti (27 dalībvalstis kopš 2020. gada, kad no ES izstājās Lielbritānija). Latvija izvēlējās savu ceļu un dažās aprindās populārā fundamentāli sakrālā frāze, ka “PSRS sabrukums ir lielākā ģeopolitiskā kļūda 20. gs. 90. gados” ir vien adaptīvie meli un iekšpolitisks vēstījums sabiedrības daļai, kas izjūt nostalģiju pēc pagājušo PSRS laiku iedomātās godības un varenības. Arī gandrīz visas bijušās Varšavas līguma valstis ir iestājušās NATO un Eiropas Savienībā – sabiedrības izvēle un vēsturiskā pieredze šoreiz nav ļāvušas apmaldīties mainīgajos ģeopolitiskajos orientieros. Vislabākā ģeogrāfiskā ilustrācija Baltijas reģionam būtu triviālais izteiciens, ka Eiropas Savienības robežu 13. gs. novilka bīskaps Alberts, kas pašlaik apstākļu sakritības dēļ atbilst vēsturiskajai realitātei.

Modernās pasaules avoti – slikti vai labi – nāk no Eiropas – mums bija Apgaismība un Industriālā revolūcija un viss, ko mēs redzam sev apkārt, ir saistīts ar Eiropas civilizācijas gara un domas triumfu 18. gadsimtā, lai ar kļūdām un smagiem zaudējumiem, bet citu pasaules valstu vēstures kontekstā Eiropā tas tomēr izdevās labāk un pārliecinošāk, lai arī iespējas bija arī citām valstīm. Eiropas vēsture bija trauksmainu notikumu pārpilna, un arī šodiena raisa pārdomas par Eiropas nākotni un izaicinājumiem. Berlīnes mūris ir kritis, bet jauni arī ir uzcelti, piemēram, Belfāstā (Ziemeļīrija). Tāpat aktuāla ir Eiropas Savienības valstu savstarpējā solidaritāte un kolektīvā drošība, lai neatkārtotos ASV valsts sekretāra Henrija Kisindžera (Henry Alfred Kissinger) 20. gs. 70. gados uzdotais leģendārais jautājums: “Ja es vēlos piezvanīt kādam Eiropā, kam lai es zvanu? Mūsdienās valsts drošībai ir tikpat aktuāls jautājums – kam zvanīt – uz Briseli vai Vašingtonu, pēdējiem vismaz ir atbilde?! Eiropas Savienības izveide ir labākais, kas ir noticis Eiropas vēsturē, arī pasaules vēsturē kopš civilizācijas rītausmas un tikai ES neatkarīgo valstu sabiedrība var pārvērst savienības šodienas un nākotnes ilgtermiņa ģeopolitiku par  veiksmes stāstu pasaules mērogā!

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā