1991. gada Barikāžu laiks

Latvijas simtgade 2018. gadā, Baltijas ceļa trīsdesmitgade 2019. gadā, Latvijas Satversmes sapulces simtgade, Latvijas Republikas 4. maija Neatkarības deklarācijas trīsdesmitgade 2020. gadā – tikai dažas 20. gadsimta Latvijas valsts un tautas pieturzīmes un robežšķirtnes. Šogad aprit 30 gadi kopš 1991. gada janvāra barikāžu laika, kad norisinājās kārtējais PSRS centrālās varas izmisīgais mēģinājums apturēt Latvijas valsts izvēlēto neatkarības atjaunošanas ceļu. Ļaunuma impērijai PSRS, kā reiz to trāpīgi nosauca ASV prezidents Ronalds Reigans, vēl bija spēks un vara, bet Baltijas valstu tautu gara spēks izrādījās stiprāks par PSRS karaspēku ceļā uz savas 1918. gadā nodibinātās un sīvās kaujās nosargātās, bet 1940. gadā padomju okupācijas laikā zaudētās neatkarības atjaunošanu.

Vēstures fakti mums atgādina par trauksmaino barikāžu laika sākumu un izskaņu 1991. gada janvārī – 12. janvāra naktī notika padomju militāro vienību uzbrukums Viļņas TV, radio un citiem stratēģiskiem objektiem. Bojā gāja 14 un tika ievainoti 110 civiliedzīvotāji. Viļņā notikušais Latvijas sabiedrībā radīja pamatotu pārliecību, ka pēc līdzīga scenārija varētu norisināties arī notikumi Latvijā, un Latvijas Tautas frontes valdes 1990. gadā pieņemtais paziņojums par gatavošanos “X stundai” – aicinājums uz nevardarbīgu pretošanos, ja PSRS ar spēku gribētu pakļaut Baltijas valstis, kļuva tik aktuāls, kā vēl nekad. 1991. gada 13. janvārī Rīgā 11. novembra krastmalā notika LTF organizētā “Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un padomju armijas bruņotām akcijām Lietuvā”, kurā piedalījās aptuveni 600 000 cilvēku. Tajā pašā dienā sākās brīvprātīga un LTF koordinēta barikāžu celtniecība Rīgā pie valsts stratēģiskajiem objektiem. Sargāt savu valsti Rīgā ieradās vai palika pēc manifestācijas vairāki desmiti tūkstoši cilvēku no visas Latvijas. No pilsētām, arī Jelgavas, un lauku rajoniem daudzi atbrauca ar smago lauksaimniecības un cita pielietojuma auto pārvadājumu tehniku, atvedot gan dzelzsbetona bluķus, gan baļķu kravas barikāžu celtniecībai. Barikādes kopā sargāja gan latvieši, gan krievi, baltkrievi, ukraiņi un citu nacionalitāšu pārstāvji.

Barikāžu laiks bija Trešās Atmodas kulminācija un Rīgā tas ilga no 13. līdz 25. janvārim, kad vairums barikāžu dalībnieku devās mājup. Savukārt informāciju par notikumiem Latvijā barikāžu laikā pasaulei sniedza simtiem žurnālistu, un visa pasaules demokrātisko valstu sabiedrība uzzināja par barikāžu aizstāvju drosmi un motivāciju sargāt savas valsts vēl trauslo neatkarību, kā arī atspoguļoja PSRS valdošā režīma reakcionāro spēku sankcionētos traģiskākos notikumus barikāžu laikā. Ar nepārtrauktām provokācijām pret Latvijas valsts varu bēdīgi slavenais OMON (īpašo uzdevumu milicijas vienība, pakļāvās tikai pavēlēm no Maskavas) 16. janvārī Vecmīlgrāvī pie tilta nošāva Robertu Mūrnieku, bet 20. janvārī uzbrukumā Latvijas Iekšlietu ministrijai no OMON lodēm krita kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš, ministrijas aizstāvji Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, šoferis Raimonds Salmiņš. Lai arī janvāra traģiskie notikumi Lietuvā un Latvijā parādīja PSRS režīma patieso un noziedzīgo politiku, tās vadītāji atbilstoši pieņemtajai melošanas praksei noliedza jebkādu saistību ar notikumiem Viļņā un Rīgā. Likteņa ironija, bet lielākajai daļai no PSRS augstākajām amatpersonām 1991. gads bija pēdējais viņu politiskajā karjerā un dažiem arī dzīvē, augustā sabruka valsts, kas ar savu militāro spēku 50 gadus bija vajājusi Latvijas tautu, bet kuras politiskais nespēks valsts sabrukumā bija arī  Latvijas tautas gara spēka ietekmēts.

1991. gada 25. janvārī tika izsludināta nacionālā sēru diena un vienlaikus notika 20. janvāra upuru bēres. Jau 24 gadus kopš 1997. gada Latvijas Valsts svētku un atceres dienu kalendārā ir “1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena” (20. janvāris).

Barikādēs piedalījās tie, kuriem tas bija aicinājums un arī izaicinājums par savas valsts nākotni, bet domās ar 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem bija visa patriotiski noskaņotā Latvijas tautas daļa, kuras ilgas nosargāt savas valsts demokrātiski ievēlēto institūciju vēlmi pēc patiesas un neatgriezeniskas neatkarības simbolizēja liesmojošie ugunskuri Doma laukumā, Zaķusalā, pie tiltiem pār Daugavu, pie Latvijas Republikas Augstākās padomes un citur Rīgā kā atgādinājums, ka gara spēks un ugunskura liesma pat vistumšākajā naktī spēj vienot un sasildīt. Tas bija pārliecības un pilsoniskās drosmes laikmets pagātnē, kas caurvij šodienu un ietekmēs mūsu valsts nākotni.

Sprakšķošs ugunskurs, karsta tēja un pīrāgi bija barikāžu laika smarža un garša, bet netveramais brīvības un vienotības gars virmoja gaisā daudz spēcīgāk, to izteica gan emocijas, gan laika diktēts pragmatisms, gan atbildība par savas valsts nākotni – nepadoties, izturēt un nosargāt.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Jelgavas muzejs izsaka pateicību Jānim Bērziņam par iespēju izmantot liecības no 1991. gada barikāžu laika notikumiem. Foto galerija ir stāsts par 30 gadus seniem notikumiem jelgavnieka skatījumā, kurš pats bija arī barikāžu dalībnieks. Tas nav skats no malas, tas ir klātesoša cilvēka vēstījums. 

Jānis Bērziņš dzimis 1950. gadā Staburaga pagastā, tomēr  uzskata sevi  par pilntiesīgu jelgavnieku, jo Jelgavā dzīvo no 1961. gada. Ar fotografēšanu aizraujas kopš jaunības, kad fotoaparātu ņēma līdzi visos braucienos un fiksēja redzēto – notikumus, ceļojuma biedrus. Tā iespaidi sāka krāties melnbaltās bildēs, diapozitīvos un tagad ciparu formātā. Pārsvarā fotografēja un joprojām fotografē dažādus pasākumus un notikumus. Pašlaik J. Bērziņš ir pelnītā atpūtā, bet fotogrāfijās ir iemūžinājis savu nu jau bijušo un vienīgo darbavietu SIA “Jelgavas ūdens’’ dažādos gadalaikos, savus darba kolēģus gan darbā, gan atpūtā. Visvairāk patīk fotografēt Jelgavas ainas. Fotogrāfijā ir iemūžināta arī vecās Jelgavas koka apbūve. J. Bērziņš stāsta, ka daudzās mājas, kuru vairs dabā nav, ir saglabājušās fotogrāfijās. Kad būs apkopotas visas, varētu izveidoties, piemēram, fotogrāfiju cikls “Kādas mājas stāsts’’.  Ir foto kolekcijas no Ledus skulptūru, Smilšu skulptūru festivāliem, Piena un medus svētkiem, Pilsētas svētkiem un citiem pasākumiem. Jāņa Bērziņa fotogrāfijas ir izmantotas vietējās avīzēs, atspoguļojot rakstos pieminēto. J. Bērziņš ir kara vēstures kluba “Latviešu strēlnieks” biedrs, tāpēc piedalās gandrīz visos Ziemassvētku kauju atceres pasākumos un iemūžina tos fotoattēlos.

1991. gada janvārī pirmajā barikāžu dienā J. Bērziņš individuāli brauca uz Rīgu ar savu ieroci – fotoaparātu – un paspēja pabūt vairākās svarīgās vietās, kur pulcējās barikāžu dalībnieki. Nākamajās dienās uz barikādēm devās kopā ar uzņēmuma “Jelgavas ūdens’’ biedru grupu. Ierodoties Rīgā un ieraugot saceltās barikādes, sajūtot gaisā virmojošo spriedzi un satraukumu par Latvijas likteni, tapa skaidrs, ka to visu nepieciešams dokumentēt. Arī ikdienas dzīvi, kas tomēr ritēja savu gaitu. Tā kā Rīgā pavadīts viss barikāžu laiks, tika uzņemti daudzi  kadri, kuru nozīme pēc 30 gadiem ir vēl jo lielāka. Ir izaugusi jauna paaudze, kas nav redzējusi betona bluķu krāvumus Vecrīgā, bet ugunskurus Zaķusalā tikai atceres dienās. Un labi, ka tā.

Taču šim mūsu valstij tik svarīgo notikumu dokumentējumam mūsdienās ir īpaša nozīme, lai atcerētos, pieminētu, neaizmirstu un dzīvotu tā, lai tāda situācija mūs nekad nepiemeklētu.

Daļu diapozitīvu par Barikāžu laiku J. Bērziņš ir dāvinājis Barikāžu muzejam.

Ģ. Eliasa JVMM mājas lapā skatāmās barikāžu laika fotogrāfijas publicētas pirmoreiz.

Iespēja izveidot barikāžu atceres foto galeriju ir muzejpedagoģes Teikas Putnas pētnieciskā darba rezultāts.