3. Jelgavas kājnieku pulka taure

To grezno firmas “Jul. Heinr. Cimmerman” zīme. Šīs firmas pirmsākumi meklējami Sanktpēterburgā. Tās dibinātājs bija Juliuss Heinrihs Zimmermans. 1876. gadā, būdams 25 gadus vecs, viņš nodibināja kompāniju, kas ražoja mūzikas instrumentus, rīkoja izstādes, kā arī bija mūzikas izdevniecības vadītājs, 19./20. gadsimtu mijā iekarodams lielu popularitāti Eiropā. Pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā Zimmermans savu ražotni pārcēla uz Leipcigu Vācijā. 1923. gadā, pēc Juliusa Heinriha nāves, firmu pārņēma viņa dēls Vilhelms. Pēc 2. pasaules kara firmai klājās ļoti grūti, bet tā izdzīvoja un pastāv arī mūsdienās, bet tikai kā mūzikas izdevniecības kompānija. Ievērojot pūšaminstrumentu klases instrumentu klasifikāciju, minētais instruments ir alts. Aleksandrs Balodis, kurš spēlēja šo instrumentu, jau ir aizsaulē. Viņš savās atmiņās raksta, ka šo instrumentu dabūjis savā īpašumā, kad sācis spēlēt apvienotajā 6. Rīgas un 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestrī. Kur alts atradies pirms apvienoto kājnieku pulku orķestra, ir jautājums, uz kuru atbildes nav. Uz savas taures Balodis bija iegravējis 3. Jelgavas kājnieku pulka nosaukumu. Pārskatot atmiņas, var redzēt situāciju, kas Latvijā valdīja 1940. gadā. Pašu Balodi armijā iesauca 1940. gada 23. februārī Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā kājnieku baterijā mīnmetēju vadā. Pēc divām nedēļām viņu nosūtīja uz 5. Cēsu kājnieku pulka instruktoru rotu. 15. jūnijā tika izsludināta trauksme, visiem izdalīja munīciju un aizliedza atstāt kazarmas, naktī drīkstēja tikai atraisīt apkakli un palaist vaļīgāk siksnu. 17. jūnija naktī trauksmi atsauca un munīcija bija jānodod. Tajā pašā dienā sarkanā armija ar tankiem un smagajām mašīnām jau devās Rīgas virzienā. 3. Jelgavas kājnieku pulks tika pārcelts uz Kuldīgu, jo tika ieskaitīts sarkanajā armijā. Balodis tur bija dežūrtaurētājs, jo vienīgais prata pūst tauri. Viņa darbs bija – no rīta 6.00 padot signālu „celties” un vakarā desmitos „iet gulēt”, arī pūst trauksmi (mācībās). Balodis atceras, ka bija padots tikai dežūrvirsniekam. Atmiņās par šo laiku A. Balodis raksta: “Mēs ēdnīcā bieži ākstījāmies un izsmējām krievu tautības pavāres, jo viņas vārīja drausmīgi negaršīgu ēdienu, vēlāk pavāres nomainīja. Vēlāk mums aizliedza spēlēt un dziedāt visu latvisko, lika spēlēt krievu maršus. Redzējām, kā Kuldīgas ielās staigā sarkanās armijas virsnieku sievas – rīta kleitās, garos zābakos un beretēs galvā, bij’ ko smieties bez gala.” Kuldīgas orķestrī A. Balodis sadraudzējās ar Eduardu Rozenštrauhu, kurš spēlēja bungas. Vecos mūziķus orķestrī atvaļināja, tāpēc palika tikai 30 cilvēki orķestra sastāvā. Turpinot atcerēties piedzīvoto Kuldīgā, A. Balodis raksta: “Pienāca Ziemassvētki un mums bija aizliegts baznīcai pat tuvumā rādīties, bet mūsu virsseržants Poļakovs izdeva mums atvaļinājuma zīmes līdz pusnaktij un mēs abi ar Saulīti aizgājām uz Kuldīgas baznīcu, noklausījāmies svētku Dievkalpojumu. Tad nolēmām, ka sniegsim cilvēkiem koncertu. Ārā bija 20 grādu liels sals, plkst. 22.00 mēs attaisījām visus logus uz ielas pusi, aizslēdzām durvis, un, izslēguši gaismas, spēlējām visas Ziemassvētku dziesmas. Jūs varat iedomāties, kad 30 vīru no sirds spēlē melodijas, kuras visiem ir tik mīļas… visa iela bija pilna ar cilvēkiem, viņi stāvēja cits pie cita ar noņemtām cepurēm un klausījās mūsu koncertu. Pusnaktī miliči visus izdzenāja un lūdza pārtraukt spēlēt, tā mēs nospēlējām 2 stundas.” Aleksandram Balodim ir daudz atmiņu par piedzīvoto karā. Visu šai reizē nevar izstāstīt. Iepazīstoties ar šo muzeja priekšmetu ekspozīcijā, mums katram raisīsies savas pārdomas.

Taure, 20.gs. 20.-30.gadi, krājuma nr.: JVMM 29811

Sagatavoja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas galvenais speciālists Artūrs Melderis