4.maijs – diena, kas mainīja Latvijas vēsturi

Šogad, 1. maijā, aprit 100 gadi, kopš darbu sāka Latvijas Satversmes sapulce un 4. maijā 30 gadi, kopš tika pieņemta vēsturiskā deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” – divi notikumi, atšķirīgs laiks, cilvēki, motivācija, drosme, pārliecība īstajā laikā un vietā, tāpēc pagātne un nākotne satiekas šodienā, kad mēs esam brīva valsts un varam būt pateicīgi tiem 150 Satversmes sapulces deputātiem, kas ar savu darbu iedibināja un izveidoja parlamentārisma un demokrātijas tradīcijas Latvijā, un tiem 138 deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā, spītējot naidam pret Latvijas neatkarību un briesmām savai dzīvībai, valsts nākotnes idejas vārdā balsoja PAR. Abām Latvijas tautas ievēlētajām institūcijām bija nepārvērtējama nozīme valsts vēsturē – Satversmes sapulces pamatuzdevums bija valsts tiesisko pamatu sagatavošana – radīt valsts iekārtu, izveidot stabilu finanšu sistēmu, izstrādāt un pieņemt valsts konstitūciju (Satversmi), izveidot tiesu sistēmu, pieņemt valsts simbolus – karogu, ģerboni, himnu, uzsākt agrāro reformu un sagatavot Latvijas pirmās Saeimas ievēlēšanu. Savukārt, Latvijas, tolaik vēl PSR, Augstākajai padomei, pieņemot 4. maija deklarāciju, uzdevumi bija gandrīz tie paši, tikai bija cits laiks un veids, kā to īstenot. Augstākās padomes prioritārais mērķis bija panākt suverēnas valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā, atdzīvinot 1922. gadā pieņemtās Latvijas Satversmes darbību, un pārtraukt prettiesiskās PSRS valsts varas realizāciju Latvijas valsts teritorijā.

4. maijs – diena, kas mainīja Latvijas vēsturi

20. gadsimta 80. gadu 2. pusē Latvijā sākās tautas atmodas kustība, kas bija vērsta pret PSRS totalitāro mantojumu Latvijā, un tolaik vēl piesardzīgi, bet tika apspriesta ideja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Jau 1989. gadā trīs Baltijas republiku – Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vadošās tautas nacionālās atmodas kustības – Tautas frontes bija uzņēmušas ideoloģisko kursu uz pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu. 1990. gada aprīlī PSRS prezidents M. Gorbačovs piedāvāja Latvijas Augstākās padomes deputātiem veidot Latvijas attiecības ar PSRS uz konfederācijas pamata, bet Latvijas Tautas frontei tāds risinājums nebija pieņemams, jo Latvijas 20. gadsimta vēstures negatīvā kolektīvā atmiņa par atrašanos PSRS nepieļāva domu samierināties ar iespēju palikt kaut nominālā atkarībā no PSRS, vienīgais politiskais ceļš bija pilnīga valsts neatkarība. 1990. gada pavasarī Latvijas Tautas fronte bija vienīgais politiskais spēks, kas konsekventi iestājās par neatkarīgas valsts rīcībspējas atjaunošanu likumdošanas un izpildvaras līmenī un LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika) Augstākā padome bija vienīgā politiski reprezentatīvā institūcija, kas varēja sākt likvidēt PSRS valsts varas īstenošanu (okupāciju) Latvijas teritorijā. 1990. gada 18. martā Latvijas PSR notika Augstākās padomes vēlēšanas –Latvija bija sadalīta 201 vienmandāta apgabalā un Jelgavas pilsētā bija 5 vēlēšanu apgabali, kuros tika ievēlēti pieci LTF deputātu kandidāti – Gunārs Preinbergs, Andris Tomašūns, Igors Movels, Imants Geidāns un Indulis Bērziņš. Visi no Jelgavas pilsētas ievēlētie deputāti 4. maijā balsoja PAR.

Lai arī 1990. gada 18. martā ar pārliecinošu LTF uzvaru tika ievēlēta Latvijas PSR Augstākā padome, kur no 201 deputāta vietas LTF bija 131 mandāts, bija zināms, ka pieņemt deklarāciju par Latvijas neatkarību varēja tikai ar 134 balsīm (vai 2/3 balsu no ievēlētajiem deputātiem), un deklarācijas pieņemšanai izšķirošas bija arī patriotiski noskaņotu neatkarīgo deputātu atdotās balsis augstāku ideālu vārdā, nekā to noteica viņu tā brīža ideoloģiskā pārliecība vai valsts nākotnes redzējums. Deklarācijas tekstu sagatavoja LTF izveidota darba grupa – Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards un pašreizējais valsts prezidents Egils Levits.

1990. gada 3. maijā jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome sanāca uz pirmo darba sesiju, bet jau nākamajā dienā pirmās sesijas 4. sēdē notika balsojums “Par Latvijas Neatkarības atjaunošanu”. Par to nobalsoja 138 deputāti, tādējādi nosakot turpmāko Latvijas politisko kursu uz pilnīgu valsts neatkarību un simboliski novelkot robežu starp pagātnes smago vēsturisko mantojumu un Latvijas tautas 50 gadu cerību piepildījumu atkal dzīvot neatkarīgā valstī. Balsojumā nepiedalījās 62 deputāti (faktiski tas bija viņu neoficiālais PRET) un 1 atturējās, tādējādi PRET formāli pat netika nobalsots. Deputātu debatēs pirms balsojuma skaidri iezīmējas divu viedokļi – par un pret balsojumam par neatkarību. Izvilkums no sēdes stenogrammas – Latvijas Komunistiskās partijas līderis Alfrēds Rubiks teica: “Šodien Augstākās padomes izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž ar kājām gaisā visa republikas dzīve, tautas liktenis, katras ģimenes un katra cilvēka liktenis. Mums tiek piedāvāts ne vairāk un ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922. gada Satversmi, patiesībā saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību (..). Savukārt Ita Kozakēviča teica: “Es šeit negribu atkārtot triviālo patiesību, ka Latvija PSRS sastāvā tika iekļauta bez referenduma, bez visas tautas nobalsošanas, kas bija pretrunā ar Latvijas Republikas spēkā esošo Satversmi (..).’Šī Deklarācija nav tikai parlamentārā vairākuma frakcijas griba, tā nav arī tikai to vēlētāju griba, kas stāv aiz mums (..). Arī es iestājos par to, lai mēs šo Deklarāciju pieņemtu – šodien, šeit, tagad un tādā veidā, kādā tā mums tiek piedāvāta (..). Gan viens, gan otrs deputāts jau pateica taisnību, kas notiks, ja pieņems deklarāciju, tikai atšķīrās motivācija, formulējums un paustās nostājas mērķis. Pēc deklarācijas pieņemšanas Latvijas PSR mainīja nosaukumu uz LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti LATVIJA. Latvijas PSR AP mainīja nosaukumu uz Latvijas Republikas Augstākā padome un līdz Latvijas 5. Saeimas pirmajai sēdei (1993. gada 6. jūlijs) tā bija valsts augstākā likumdošanas institūcija.

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākajā padomē pieņemtā deklarācija “Par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu” bija pirmais nopietnais solis pretim valsts pilnīgai neatkarībai un starptautiskai atzīšanai, lai gan iekšpolitiskā situācija bija nestabila un PSRS centrālās varas negatīvā nostāja pret Latvijas tautas neatkarības centieniem neprognozējama. Arī pēc 4. maija Latvijas Republikā vēl bija PSRS okupācijas karaspēks, padomju rubļi, padomju pārvaldes iestādes, vēl un vēl neskaitāmas lietas, par kurām bija jācīnās, jāmaina, jāveido no jauna, bet viens no lielajiem ATMODAS laikmeta neskaitāmajiem soļiem ceļā uz valsts neatkarību bija sperts ar drošu skatu nākotnē. Bija noticis pats galvenais – neatkarīgas Latvijas valsts ideja tika aiznesta tautā. Jāņem vērā, ka tolaik vēl nebija interneta un sociālo tīklu, to funkcijas vienlaikus pildīja klasiskais arī mūsdienu ziņu apraides zelta standarts – radio pastāsta “kas noticis”, TV parāda “kā tas ir noticis”, avīze apraksta “kāpēc tas ir noticis un kādas tam ir sekas”.

Jāpiemin, ka pēc satura līdzīgas deklarācijas 1990. gadā pieņēma arī Lietuva (11. martā) un Igaunija (30. martā), savukārt Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanu tikai maijā noteica AP vēlēšanu laiks un ievēlētās LPSR AP sanākšana uz pirmo sēdi. Izšķirošais jautājums par Baltijas republiku turpmāko neatkarību nebija “vai”, bet gan “kad”, un 1990. gada pavasaris un trīs republiku pragmatiskā un politiskajai situācijai atbilstošā izvēle bija viens no PSRS centrālās varas beigu sākuma lielajiem soļiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Deklarācija bija pieņemta, bet starptautisko attiecību nepielūdzamā pragmatika noteica, ka Latvijai kopā ar Igauniju un Lietuvu nākotnes valstiskais statuss jākārto divpusējās sarunās ar Padomju Savienību. Taču pēdējā, protams, iekšpolitisku apsvērumu dēļ nevēlējās sarunāties, vēl vairāk tā aktīvi kavēja Baltijas likumīgo interešu realizēšanu. Diplomātiskā saspēle, brīžam uz augstām likmēm, turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam pēc 1991. gada augusta puča, un kopsaucējs tā arī netika atrasts, tik ļoti neviens negribēja redzēt neatkarīgās Baltijas valstis, tikpat tās arī vairs negribēja dzīvot PSRS komunālajā dzīvoklī ar visām no tā izrietošajām problēmām, kur sadzīvei nudien bija pakārtota loma.

Pieņemtā deklarācija nepalika nepamanīta pasaules starpvalstu diplomātijā, un līdz pat 1991. gada augusta izskaņai notika Latvijas ārpolitikas dienesta pārstāvju iniciēti oficiāli un neoficiāli mēģinājumi tikties ar vadošo pasaules valstu līderiem, ietekmēt sabiedrisko domu un ar savu darbu veidot to informācijas masīvu par Latvijas valsts pagātni un nākotni, uz kura pamata vēlāk, 1991. gada rudenī, norisinājās strauja Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts atzīšana starptautiskajā līmenī. Neilgi pēc deklarācijas pieņemšanas, piesardzīgi, bet bez reālām politiskām iniciatīvām Rietumvalstis pieņēma vairākas deklarācijas, kas atbalstīja Baltijas valstu izvēli, un tikai Dānijas un Islandes ārlietu ministri atklāti runāja par Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību.

Latvijas Republikas Augstākās padomes 4. maijā pieņemtā (pasludinātā) deklarācija tiešām bija diena, kas mainīja Latvijas vēsturi, tā bija uzdrīkstēšanās, vēsturiskā taisnīguma un Latvijas tautas nākotnes goda jautājums. Vēl Latvija piedzīvoja barikāžu laiku un citas PSRS centrālās varas izraisītas politiskās krīzes, bet tai vairs nebija ne spēka, ne iekšpolitiskas pārliecības par valsts nākotnes pārvaldības modeli, un iekšēju pretrunu plosīta, valsts apvērsuma rezultātā beidza pastāvēt pati PSRS vai “ļaunuma impērija”, kā reiz to trāpīgi bija nosaucis ASV prezidents Ronalds Reigans. Perestroikai (“pārbūves politika”, 1985.–1991.) PSRS bija jaudīgs un cerīgs sākums, bet nožēlojama izskaņa ar vājiem aktieriem un galvenā pārbūves procesu ideju autora – režisora Mihaila Gorbačova politisko fiasko. 1991. gada 21. augustā, pieņemot konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, tika institucionalizētas 4. maijā pieņemtās deklarācijas idejas par Latvijas Republiku kā neatkarīgu un suverēnu valsti.

JPPI Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs izsaka pateicību par atbalstu publikācijas tapšanā Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai un personīgi Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļas vadītājai Ivetai Šķiņķei.

Gints Putiķis,
muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā