Aspazijai 16. martā apritēs 160 gadi. Jau kopš viņas pirmā dzejoļu krājuma „Sarkanās puķes” iznākšanas 1897. gadā un pirmajiem lugu iestudējumiem, it īpaši „Vaidelote” un „Zaudētas tiesības”, Aspazija gadu desmitiem ir bijusi sabiedrības intereses lokā. Tas ir turpinājies arī pēc dzejnieces nāves, jo viņas dzīve un daiļrade allaž ir bijusi izaicinājuma pilna, drosmīga, citāda, atšķirīga. Aspazija savā dzīvē un mākslā ļoti bieži ir uzdrīkstējusies rakstīt un rīkoties tā, kā uzskatījusi par pareizu, kā sirds viņai likusi un nevis tā, kā no viņas gaidīja un kā bija pieņemts.
Aspazija bija pašpārliecināta, temperamentīga un spītīga sieviete, kas 19. gadsimta beigās pārsteidza sabiedrību ar pārgalvīgo uzdrīkstēšanos, uzstājību un drosmi paust savu viedokli.
Pieminot Aspaziju 160. dzimšanas dienā, atcerēsimies retāk pieminētu faktu dzejnieces biogrāfijā. Pēc atgriešanās Latvijā no trimdas Šveicē Aspazija tika ievēlēta Satversmes sapulcē. Lai gan Aspazija tajā uzstājas tikai pāris reizes, viņas sacītais bija spilgts un izteiksmīgs. Viena no šīm reizēm ir 1920. gada decembrī, kad deputāti apspriež laulības likumu, kas iecer leģitimēt civillaulību, būtiski atvieglojot arī šķiršanos. Aspazija runā kaismīgi, un kā gan citādi – 19. gadsimta beigās dzejniece pati uz savas ādas, lūdzot, lai baznīca šķir viņas un pirmā vīra laulību, ir piedzīvojusi šo piņķerīgo procesu, ko nojaust ļauj savā runā: “Mēs, kas esam šī likuma priekšteči, kas bijām gadiem par to sludinājuši, teikuši, ka laulībai vajaga būt tikai mīlestības laulībai, mēs tikām toreiz ar dubļiem apmētāti, un nebija diezgan netīru dubļu, kurus mums nemestu virsū. Mums, sievietēm, šis likums būs tikpat svarīga uzvara kā feodālisma atlieku sagraušana,” viņa skandē. “Vajaga krist baznīcai un patriarhālai aizbildniecībai! Ir vēl trešā autoritāte, kurai jākrīt, – vīriešu virskundzība laulībā.”
Mīla, morāle, jaunā sieviete ir atslēgas vārdi debatēs par šo likumprojektu. Todien uzstāšanos viņa beidz ar “smagu argumentu”: “To es saku kā sieviete, un to saku kā tautas audzinātāja.” Zālē skan ilgi aplausi.
1921. gada februārī, apspriežot likumu 2. lasījumā, Aspazija aizstāv pantu, kas ļauj šķirt laulību uz vienas puses pieprasījumu, pret ko iebilst labā spārna deputāti. “Es prasīju motīvus, man teica, ja šo pantu nostrīpos, tad būs sievietes tās, kas vairāk cietīs. Man par to liels brīnums, kāpēc tie kungi uz reizi tādi žēlotāji par sievietēm? Gadu simteņiem viņi nav mūs žēlojuši un nu uz reizi viņi mūs žēlo: mēs cietīšot! [..] Te saka: jā, kas tad būšot, ja vīrietis sievieti atstāšot? Kungi! Tas vīrietis, kas aiziet prom no sievas, kas iet pa bulvāriem, pa kafejnīcām, kas piedzeras, kas ir izvirtulis, sievietei nevar patikt un viņa tādu vīrieti neturēs. Vaj tad jūs domājiet, ka vīrs sievietei ir tik dārga manta, kad tai būtu viņš jāzaudē? (Smiekli.) Nē, tā tas nav! Var notikt, ka mēs, sievietes, varam sākt pārvērtēt jūsu vērtēšanu un mūsu jūtas var sacelt vergu dumpi pret jums.”
Dzimumu savstarpējo attiecību jautājums kļuva par asu diskusiju tēmu, kas caurvij 20. gs. 20. – 30. gadus. Tās kontekstā Aspazijā šad tad mostas vai ar “Jaunāko Ziņu” izdevēju starpniecību tiek modināta tautas audzinātājas misijas apziņa. 1932. gadā viņa aktīvi publicē rakstus – lasītāji uzzina ne tikai to, kā dzejniece strādā – vismīļāk priekšpusdienā stundas trīs. Stundā uzraksta 50–60 rindiņas. Dara to tikai ar roku. Uz rakstāmmašīnas rakstīt neprot un nevar pat iedomāties, kā varētu tās klaboņā strādāt iztēle. Arī sekretārei diktēt viņa nevar. Tad taču būtu jāskatās viņas sejā, un ja viņa vēl pārprasītu, kā bija, – tad visai fantāzijai beigas! Taču lasītāji uzzina arī to, kā dzejniece vērtē politikā notiekošo.
Ir 1932. gada marts. Pirms pusgada ir notikušas 4. Saeimas vēlēšanas. Parlamentā ievēlēta tikai viena sieviete – Latviešu sieviešu nacionālās līgas priekšniece Berta Pīpiņa no Demokrātiskā centra. Šīs vēlēšanas, kurās sievietes varēja uzvarēt un tomēr zaudēja, ir iemesls, kāpēc Aspazija vēlreiz runā par sieviešu jautājumu.
Pie mums sievietes ir balsstiesīgas tāpat kā vīrieši. Bet kā notiek dzīvē? Jautā Aspazija un atbild – vēlēšanās tik un tā viņas balso tāpat kā vīrs vai vecāki. “Pēdējās vēlēšanās sievietes [..] pratušas apvienoties. Neveiksmi viņas cieta tikai caur to, ka apvienošanās notika pēdējā brīdī un viņas iedomājās, ka Rīga un viņas inteliģentās sievietes jau visa Latvija. Bet ja nu turpmāk sievietes jau pāra gadus sāktu iepriekš organizēties, nodibinātu uz laukiem pa visu Latviju sakarus un izvestu propagandu, kas tad notiktu? [..] Varētu izcelties vesels ētisks apvērsums. Nenotiktu vairs korupcijas, liela stila zādzības, nozustu visi netiklības perēkļi, kas līdz šim kalpojuši vīriešu vajadzībām. Līdz šim visās panāmās, kas dien’ no dienas notiek, sieviešu rokas ir palikušas tīras; tur figurē tikai vīrieši. Vai zeme tad netaptu gaišāka? Vai ētiskais ceļš nevestu taisni uz sociālo mērķi? Sievietes sirds ir tā māte, kas nesīs pasaulē lielo sociālo taisnību. Tas gan ir vēl tikai sapnis, bet sapnis īsi pirms rīta, – un tādi sapņi piepildās.” Jā, politoloģes talantu dzejniecei nenoliegt, bet nākotnes prognoze apliecina – Aspazija vēl joprojām ir tikpat dedzīga ideāliste kā 19. gadsimta beigās ar tam laikam raksturīgo priekšstatu par sievietes ētisko pārākumu un varēšanu.
Aspazija visu mūžu ne tikai daiļradē, bet arī sabiedriskajā darbībā palika uzticīga idejai par sieviešu tiesībām, iestājoties par tām spītīgi un dedzīgi. Nešaubīgi, ka vispirms atceramies Aspaziju dzejnieci, bet nevajadzētu piemirst arī šo viņas darbības jomu.
Citētas Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas
Marija Kaupere, muzeja direktores vietniece
Foto: Rita Valnere. Kartons, pastelis 1985 JVMM 35466
