Baltais pigments

Bet kā gaismu parādīt? Viens no paņēmieniem ir lietot balto krāsu. Akvarelisti par balto krāsu izmanto papīra toni, to neaizgleznojot. Eļļas krāsu glezniecībā lieto balto pigmentu. Skan jau vienkārši, bet kas tad ir baltā krāsa? Ja ielūkosimies mākslinieku preču veikalu plauktos, tad starp desmitiem dzelteno, sarkano un zilo krāsu variantiem, atradīsim tikai vienu vai divas baltās krāsas tūbiņas. Kāpēc tā? Lai cik neparasti, bet visā mūsdienu krāsainības un iespēju varavīksnē, baltie pigmenti ir konservatīva biedrība. Viens no vecākajiem baltajiem pigmentiem, kas bija pazīstams jau antīkajā pasaulē 400 g. p. m. e., ir Svina baltā pigments. (Tālākajā tekstā, cienot pigmenta gadsimtu pieredzi, vēlētos saukt to par Svina Baltā kungu.) Viņa ietekme bija tik liela un pārliecinoša, ka līdz pat 19. gs. v. ar to nespēja sacensties neviens no valdniekiem un ilgdzīvotājiem. Visa Eiropas glezniecība ir aplaimota ar Svina Baltā kunga klātbūtni – spoži balts un noturīgs pigments. Bet, kā jau visiem, arī Svina Baltā kungam piemīt savas sliktās īpašības, ar kurām tas nebija spējis gadsimtu gaitā tikt galā. Piemēram, sastopoties ar Sēra gāzes jaunkundzi, Svina Baltais kungs mēdz reaģēt “pietvīkstot”, – notiek pigmenta satumšana. Tas laikam bija par iemeslu, kāpēc arī viņa raksturs ir tik indīgs un tā dēļ ražotāji 19. gs. v. samazināja vai pavisam pārtrauca ražot šo pigmentu. Tā uz glezniecības skatuves 19. gs. v. uznāk Cinka Baltā jaunskungs un Svina Baltais devās pensijā. Patiesībā arī Cinka jaunskungs nav nekāds jauneklis. Kā metāls cinks arī bija zināms kopš antīkās pasaules, kad to izmantoja sakausējumos ar varu, lai iegūtu misiņu. Tāpat līdz pat mūsdienām cinks atrodams dažādās ārstnieciskās ziedēs. Cinka Baltā jaunskunga karjera sākās 1782. gadā, kad tas gleznotājiem tika ieteikts kā baltais pigments un alternatīva Svina Baltā kungam. Kopš 1850. gada Cinka Balto sāk plaši ražot krāsu fabrikās Eiropā. Tam piemīt daudz labu īpašību – spožs tonis, nesatumst, nav toksisks, var jaukt ar citiem pigmentiem. Tomēr arī Cinka jaunskungam atklājās sliktās īpašības, kuras acīgs mākslas vērotājs varētu saskatīt gleznās. Lietojot šo krāsu vienu pašu bez sajaukumiem ar citām, dažu gadu krāsas slānī rodas plaisas. Periodā no 1850. līdz 1900. gadam Cinka Balto mākslinieki bija iemīļojuši lietot kā grunts slāni, un rezultātā jau pēc dažiem gadiem radās plaisājumi un pat krāsas slāņu nobirumi. 20. gs. sākums ir sākums arī jaunam varonim – Titāna baltajam (titāna dioksīdam). Jaunlaiku varonis bija zināms kopš 1821. gada, bet tikai 20.gs. sākumā, ienākot modernajām ražošanas tehnoloģijām, 1916. gadā tika uzsākta tā masveida ražošana glezniecības vajadzībām. Varētu nu domāt, ka pigments, kas nes tik varenu vārdu kā Titāns, tik tiešām būs tas, kas aizslaucīs pagātnē iepriekš minētos kungus kopā ar viņu trūkumiem un mākslinieki varēs atviegloti gleznot ziemu, nebaidoties no tehnoloģiskām problēmām. Diemžēl tā tas nav. Varonim Titānam piemīt daudzas labas īpašības – gan nesatumšana un segtspēja, gan spožums un normāls žūšanas laiks, bet krāsai veidojas poraina struktūra, kas ir tikpat nevēlama, kā cinka plaisāšana. Pašlaik daļējs risinājums, lai mazinātu iepriekšminēto pigmentu problēmas, ir atrasts. Mūsdienu baltā krāsa ir šo trīs vēsturē esošu pigmentu draudzības vai piespiedu savienības kombinācijas. Visizplatītākā krāsa ir varoņa Titāna un Cinka Baltā jaunskunga (un citu mazāk nozīmīgo balto pigmentu) sajaukums dažādās proporcijās. Visgrūtāk iet senioram Svina Baltajam, kas dažviet tiek vēl ražots, bet ierobežoti pieejams. Ja arī gleznotājs ir ievērojis visus glezniecības tehnoloģijas noteikumus, lai viņa darbs saglabātos ilgstoši, tad, īpaši mūsdienās, viņš ir pakļauts krāsu ražotāju piedāvājumam. Mākslinieki joprojām lieto balto pigmentu, gleznojot ziemas ainavas, cerot, ka radītais darbs saglabāsies nākamajām paaudzēm, kuras, iespējams, vairs tikai gleznās redzēs, kāda izskatījusies skaista Latvijas ziema.

Saiva Kuple stājglezniecības restauratore

/Ģ.Eliass Bišu drava ziemā/