Egas ielas stāsts

Pati iela izveidojusies ap 19. gad-simtu, bet ar tās nosaukuma izcelsmi saistīta kāda leģenda. 2001. gadā mūsu muzejā viesojās vecs jelgavnieks vācbaltietis Katerfelds, kurš izstāstīja interesantas lietas par Egas ielas nosaukumu, ko neviens pirms tam nezināja. Tas arī saistīts ar laiku ap 1915. – 1919. g., kad Jelgava bija vācu ķeizara karaspēka un 1919. g. – bermontiešu okupēta. Netālu no vācu kazarmām pie Dambja ielas atradās tagadējā Egas iela, kurai tai laikā nebija nosaukuma, jo tur atradušās vien dažas mājas. Kādā no mājām dzīvojušas jautras freilenes, kuru mājās bieži viesojušies vācu zaldāti. Lai neaizmirstu to vietu un citiem jauniņajiem darītu zināmu tās vieglāku atrašanu, vācu veckareivji esot ielas sākumā uzlikuši plāksnīti “E.G.A.S.”, kas veidojās no 4 sieviešu vārdu pirmajiem burtiem . Katerfelda kungs mums šo saīsinājumu atšifrēja: ”E”– ELISABETH; “G”– GERTRUD; “A”– Annemarie, bet ” S –SIGRID. Tātad latviskojot būtu Elizabete, Ģertrūde, Annemarija un Zigrīda. Pēc vācu aiziešanas 1919. g., kad Jelgavā atjaunojās LR jurisdikcija, ielas nosaukuma plāksnīte palika un jaunās varas iestādes to pieņēma par oficiālu nosaukumu. Tā nu vācu kareivji par godu jautrām meičām bija devuši ielai nosaukumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Minētā iela nu pilnībā apbūvēta ar privātmājām un iedzīvotāji pat nenojauš, kā iela tikusi pie sava vārda. Par to zina tikai daži muzeja darbinieki, kas bija klāt tikšanās reizē ar Katerfelda kungu 2001. gada vasarā. Muzeja krājumā glabājas fotogrāfijas un pastkartes ar skatiem, kuros redzami arī romantiski tiltiņi pāri vecajam hercoga Jēkaba kanālam, kas tolaik tecēja pa tagadējo Dambja ielu. Uz šiem tiltiņiem bieži notika romantiskas kareivju tikšanās ar jaunkundzēm. Savukārt 20. gs. 20. gados daudziem visu vecumu jelgavnieku pārīšiem – no skolēniem līdz sirmgalvjiem tā bija iemīļota pastaigu un tikšanās vieta. Kanāla rakšanas darbi bija pabeigti ap 1660. gadu, un tā kopējais garums no Svētes upes līdz ietekai Driksā bija ap 5 km. Egas ielas un kanāla tuvumā atradās arī Skolotāju iela ar skaistiem namiem un Vācu ģimnāziju, Zemgales tabakas fabrika Dambja ielā un jau pieminētās kazarmas, kas atradās apmēram turpat, kur tagad mājo 52. zemessardzes bataljona štābs un Jelgavas pilsētas tiesa. Minētās ēkas mūsdienās aplūkojamas vien vecās pastkartēs un fotogrāfijās.

Internetā kāds ārzemēs dzīvojošs kolekcionārs, kurš arī mums uz muzeju ir rakstījis, publicējis attēlus no 1915. – 1919. g. albumiem ar vācu okupētā apgabala Oberost dzīves ainām. Tur ir arī daži kadri ar sievietēm (liekas vācietēm) un komentāri, ka tām (domātas Vācijas pavalstnieces) Oberost teritorijā bija aizliegts atrasties. Tās, iespējams, bija šo nezināmo fotogrāfu draudzenes vai virsnieku dzīvesbiedres, kuras dažreiz varbūt tomēr te ieradās. Lielākoties fotogrāfijās redzamās sievietes bija medmāsas vai ārstes, kuras veica savus pienākumus kara lazaretēs un hospitāļos, kādu Jelgavā bija ne mazums. Cik zināms, tad Latvijas Kara muzejā arī ir albums ar šiem kadriem, iespējams kā trofeja iegūts Jelgavā, kad to atbrīvoja no bermontiešiem. Jādomā, ka minētās Elizabete, Ģertrūde, Annemarija un Zigrīda tomēr bija jelgavnieces vai ilgstoši šeit dzīvojušas dāmas no citiem Latvijas novadiem, kā tas kara un bēgļu laikos mēdza būt. Kā liecina dokumenti Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, arī Rainim un Aspazijai ap 1896. gadu Dambja iela gar Jēkaba kanālu bija iecienīta kopīgu pastaigu vieta. Viņi abi devās garās pastaigās līdz pat kanāla galam pie Rētiņa dambja (slūžu vieta, kur sākās kanāls) un tad atpakaļ uz Skrīveru ielu 48 (tagad Kr. Barona iela) – uz māju, kas atradās netālu no Sv. Annas baznīcas, gar kuru kanāls tālāk stiepās līdz pat Jelgavas tirgus laukumam. Varbūt šo pastaigu laikā abi dzejnieki arī guvuši ierosmi kādam no saviem daiļdarbiem vai risinājuši filozofiskas, vai tieši otrādi – romantiskas sarunas. To mēs tagad varam tikai minēt.

Jelgavā šie romantiskie tiltiņi pāri Jēkaba kanālam pastāvēja līdz 1932./1933. gadam, kad kanālu sāka aizbērt. Pirms 2. pasaules kara Jēkaba kanālu paspēja aizbērt līdz Dambja ielas, Bebru ceļa un Kungu ielas krustojumam. Atlikušie tiltiņi, iespējams, pastāvēja posmā līdz Ģintermuižai, bet 20. gs. 50. gados kanāla atliekas likvidēja pavisam. Jāpiebilst, ka arī Dambja ielas nosaukuma maiņa bijusi interesanta – sākotnēji Dambja iela, tad Georga Vašingtona prospekts (1931. g. jūnijā), tad Sarkanarmijas iela (no 1940. g. 27. augusta), vēlāk Paula Hindenburga iela (no 1941. g. 16. oktobra), tad atkal Sarkanarmijas iela (no 1944. gada) un visbeidzot 1990. gada 26. aprīlī tā atkal atguva savu vēsturisko nosaukumu.

Tāds ir šis nelielais stāsts ar romantisku pieskaņu par Egas ielu, Dambja ielu un Jēkaba kanālu. A.Barševskis, muzeja galvenais krājuma glabātājs