Elektriskā gludināšanas iekārta

“Vai, brunči saburzījušies! Un blūze arī tā kā būtu jāpārgludina. Kur mans tvaika gludeklis? “ tā runātu šodienas sieviete  (vai vīrietis, bikses cilājot) un ar modernu gludekli ātri vien visu padarītu. Bet kā ar šādām problēmām tika galā mūsu vecmāmiņas? Un viņu vecmāmiņas? Un vēl senāk? Drēbes taču vienmēr bija jāgludina!

Pavisam sens paņēmiens, kas šodien var noderēt kādā tūrisma pārgājienā, bija – vēl mitru audumu nostiept uz liela, gluda akmens, nostiprināt un ļaut tam saulē izžūt. Vai arī – uz auduma uzlikt vēl vairākus gludus akmeņus, lai audums žūstot nesaraujas.

Linu drēbes – īpaši gultasveļu, lai mīksta un  neskrāpējas, pēc izžūšanas izdauzīja ar speciālu no koka darinātu velējamo vāli vai arī audumu uztina uz apaļa koka un rullēja pa to ar dēli, kam virsmā bija iegriezti zāģveida robi.

Antīkajā pasaulē – senajā Grieķijā un Romā izmantoja sakarsētu metāla nūju, kuru rullēja pa audumu. Romieši izmantoja smagu metāla āmuru, ar ko iesita audumā krokas, lai toga kristu skaistās ielocēs.

Viduslaikos jau parādījās metāla panna, kurā tika ieliktas degošas ogles un gludināja ar to. Taču kāda oglīte nereti izkrita un izdedzināja dārgajā vilnas vai pat brokāta audumā caurumu, tāpēc kopš 17.gs. parādījās viengabala dzelzs, no 18.gs – čuguna gludekļi, kurus uzkarsēja uz uguns vai cepeškrāsnī.

19.gs. blakus čuguna gludekļiem parādījās arī misiņa izstrādājumi, kas bija gan glītāki, gan tehniski sarežģītāki – tie bija kā mini krāsniņas. Gludekļa iekšpusē bija karstas ogles, kuru karstumu uzturēja sānu caurumi, kas nodrošināja gaisa piekļuvi, dažkārt gludeklim bija pievienota arī caurule dūmu izvadei. Lai no jauna iedegtu jau nedaudz atdzisušās ogles, uz tām tika stipri pūsts vai arī gludeklis tika aktīvi vicināts, neskatoties uz to, ka tas nemaz nebija tik viegls.

Tikai 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā parādījās gludekļi, kuri tika sildīti nevis   ar oglēm bet citu kurināmo – ar dabasgāzi ( gāzes baloniņi bieži uzsprāga), spirtu (ļoti dārgi), vaļu taukiem (visai smirdīgi), benzīnu vai petroleju (arī ugunsnedroši).

Neskatoties uz pirmā elektriskā gludekļa kaprīzo dabu (mājsaimnieces tad šad dabūja elektrošoku), tomēr 1882. gadā izgudrotā elektroierīce pēc nelielām pārveidēm (ievietojot tajā speciālu  izolētu spirāli zoles sildīšanai) izrādījās visefektīvākā. Pievienojot tam dažādus temperatūras kontroles elementus (termostatu), auduma mitrinātāju, nomainot metāla gludināšanas pamatni jeb zoli uz keramisko, mēs esam tikuši pie ērta, mūsdienīga gludekļa.

Bet kāda problēma vēl palika – liela izmēra audumu gludināšana. Pamēģiniet ar gludekli izgludināt palagu uz mūsdienīgā, ne visai lielā gludināmā dēļa. Vai nu viens gals karāsies līdz zemei, vai nu loci četrām kārtām turp šurp.  Vienas mocības! Ko nu?

Šo problēmu jau 16.gs atrisināja lielie audumu ražotāji Itālijas manufaktūrās. Tie bija gludināšanas ruļļi – uz apaļiem koka veltņiem, kas novietoti uz galda, uztina audumu, pa virsu uzlika kasti ar akmeņiem, kuru zirgs vilka uz priekšu un atpakaļ, nospiežot un attiecīgi arī gludinot uztīto audumu. Šāda veida veļas ruļļi vēlāk parādījās arī Latvijā – muižās un bagātāku latviešu saimnieku mājās. No 18.gs. 30. gadiem Anglijā, Holandē un Francijā gludināšanai izmantoja divas metāla caurules, kurām iekšā ievietotas karstas ogles. Audumu laida starp caurulēm, kas bija nostiprinātas rāmī ar regulējumu un svaru bumbām.

Jau mūsdienīgāku dizainu veļas rullim 1915. gadā ASV patentēja izgudrotājs Džordžs F Ramms. Viņa mašīnas gludināšanas mehānisms sastāvēja no apsildāma veltņa, kustīgām siksnām vai loksnēm un spiediena veltņiem. Šāda tipa mašīnas, kas paredzētas gludināšanai vai velmēšanai sauc par kalandriem un lielākoties tās tiek izmantotas rūpnieciskai audumu apstrādei.

Taču ar laiku tika padomāts arī par mājsaimniecībām. Vispirms rietumu valstīs, tad no 1974.gada arī Padomju Savienībā sāka ražot sadzīves gludināmās iekārtas.

Izstādītā sadzīves gludināmā iekārta “Kalinka M” tika izgatavota Vjazemskas mašīnbūves rūpnīcā un paredzēta veļas un citu lietu gludināšanai no dažādiem audumiem: neilona, zīda, vilnas, kokvilnas un lina. Gludināšana tiek veikta, velkot izstrādājumu starp rotējošo rullīti un pret to piespiesto gludināmās iekārtas apsildāmo dzelzs zoli. “Kalinka M” gludināmo iekārtu var uzstādīt uz galda ērtam un ātram gludināšanas procesam.  Darbojas ar elektrību neregulārā režīmā: 4 stundas – darbs, 1 stunda – atpūta. Cena – 130 rubļi. Problēma – smagums! Bet padomju sieviete jau varēja pacelt visu…

Autore S. Barševska, vēsturniece, pētniece.

Gludināšana visādos laikos