Mūsdienās, šķiet, nav nekā vienkāršāka par fotografēšanu. Fotografējam visi, visur un visu. Nereti arī paši sevi. Cik katrā gadījumā šie attēli ir kvalitatīvi, kāds ir to vēstījums, tas ir cits jautājums. Raugoties gadsimtu senās fotogrāfijās, saprotam, ka nelielais papīra gabaliņš ir kas īpašs gan tiem cilvēkiem, kas redzami attēlā, gan mūsdienu cilvēka vērtējumā. Muzeja krājumā glabājas ne tikai gadsimtu vecas fotoliecības. Jelgavas vēstures un mākslas muzejā starp citiem retiem priekšmetiem atrodami arī ferotipi. Lai saprastu, kas ir ferotips, nāksies ielūkoties fotografēšanas vēsturē.
Kaut kas līdzīgs attēlu projicēšanai bija pazīstams jau 15. gadsimtā kam savu roku bija pielicis Leonardo da Vinči, uzzīmējot un aprakstot procesu. 16.–18. gs. būvēja portatīvas camera obskura, kurās izmantoja objektīvus, spoguļus un diafragmas – tas viss attālināti līdzinājās primitīvam fotoaparātam. Ar to palīdzību varēja iegūt attēlus. Foto ierīču, tehniku un metožu rašanās ir kolektīvs darbs – ar to domājot, ka tajā savu ieguldījumu ir devuši dažādi zinātnieki – ķīmiķi, fiziķi, astronomi, matemātiķi un dažāda ranga izgudrotāji un eksperimentētāji. 1802. gadā notika pirmais mēģinājums fiksēt attēlu ar ķīmisku elementu palīdzību, izmantojot sudraba sāļus, nezinot, kā iegūto attēlu saglabāt.
Uzskata, ka fotografēšanas pirmsākumi meklējami Francijā, tomēr diez vai tā būtu, ja fotografēšanas izgudrošanā nepiedalītos arī citu valstu speciālisti. Parasti fotografēšanas pirmsākumus mēs saprotam ar melnbaltu foto, pieminam to izgudrotāju vārdus, kuriem bija izdevies fiksēt un attīstīt attēlu melnbaltā variantā. Tomēr aiz kadra palika tie, kuri paralēli melnbaltajai fotografēšanas iespējai meklēja krāsainu – krāsu foto. Toreizējie materiāli bija diezgan nejutīgi pret krāsām vai arī spēja fiksēt tikai dažas, bez tam gaismas staru ietekmē krāsas izzuda. Tomēr 1861. gadā radās pirmā daudz maz noturīgā krāsu fotogrāfija. Krāsaina attēla iegūšanas meklējumi noderēja tipogrāfijas iespieddarbiem, veidojot klišejas.
Fotografēšanas ierīču vēsture ir plaša atsevišķa tēma, tādēļ tiek apskatītas tikai metodes, kas deva iespēju iegūt attēlu. 19. gs. ir uzskatāms par fotogrāfijas rašanās laiku secībā – dagerotips, ambrotips, ferotips un klasiskā fotogrāfija. Ferotips, salīdzinājumā ar iepriekšējiem, bija jau pāreja uz momentfotogrāfiju, kā arī uz iespēju fotogrāfiju iegūt daudz plašākam cilvēku lokam.
Dagerotips (19. gs. 40. – 50. gadi)
Pirmās zināmās fotogrāfijas, kurā ir redzams cilvēks, autors ir Luijs Dagers (Louis Daguerre), un tā uzņemta 1838. gadā Parīzē.
Attēls dagerotips pirmo reizi tika prezentēts 1839. gada 19. augustā Parīzes Zinātņu akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā sēdē, kuras laikā franču fiziķis un Parīzes observatorijas direktors Dominiks Fransuā Arago ziņoja par francūžu Žozefa Nisefora Njepsa (1765–1833) un Luija Žaka Mandē Dagēra (1787–1851) atklājumu. Izgudrotājs Njepss 19. gs. 20. gados ieguva heliogrāfiskus attēlus uz platēm, kas bija pārklātas ar asfaltu (bitumu), lavandas eļļu un gvajaka sveķiem. Pirmais fotoattēls tika iegūts 1826. gadā – tā bija cinka plate, kuras izmērs bija nedaudz lielāks par 20 x 16 cm, attēla iegūšana ilga 6 stundas (njepsatipija). Mākslinieks un teātra dekorators, ķīmiķis un Njepsa darba turpinātājs Dagērs 1835. gadā, nejauši atklājot sudraba sāļu gaismjutību, nonāca pie fotografēšanas metodes – dagerotipijas. Tā sevī ietvēra pozitīva attēla iegūšanu vienā eksemplārā uz apsudrabotas vara plates, kas īsi pirms uzņemšanas apstrādāta ar jodu, lai iegūtu gaismjutīgu sudraba jodīda slānīti. Šo darbību rezultātā radās slēptais attēls, ko attīsta dzīvsudraba tvaikos un fiksē ar nātrija tiosulfāta šķīdumu. Vienā eksemplārā iegūto foto ievietoja speciālā ar ādu apvilktā etvijā, kuras iekšpuse izklāta ar samtu – faktiski vienas fotogrāfijas albums.
Dagerotipija bija ļoti darbietilpīga un arī dārga, fotografēšanas process aizņēma 30 minūtes, kura laikā objektam bija jābūt nekustīgam. Tādēļ šo attēlu iegūšanas metodi izmantoja ainavu, arhitektūras un citu objektu iemūžināšanai, ne tik daudz portretēšanai. Dagerotipija neļāva pavairot iegūto attēlu, jo nebija negatīvu. Luijam Dagēram par godu nosauktā fotografēšanas metode izplatījās visā pasaulē, viens no pirmajiem dagerotipiem Latvijā bija Academia Petrina Jelgavā – mūsdienās JVMM ēka, kas tādā veidā tika iemūžināta 1840. gadā. To veica franču izcelsmes fotogrāfs Borāls.
Dagerotipijas mūžs nebija pārāk garš – apmēram desmit gadu. Tomēr sudraba sāļu šķīduma iespēju atklāšana ļāva tālāk attīstīt fotografēšanas metodi. Tā 1841. gadā anglis Viljams Henrijs Fokss Talbots (1800–1877) patentēja kalotipiju – uz papīra, kas bija apstrādāts ar sudraba sāļu šķīdumu, izgatavoja caurspīdīgu oriģināla negatīvu attēlu, savukārt no kura varēja izgatavot vairākus pozitīvus. Kalotipiju sauca arī par talbotipiju, attēla iegūšanas procesam bija nepieciešamas 3 minūtes.
Ambrotips (19. gs. 50.–60. gadi)
1851. gadā britu zinātnieks Frederiks Skots Ārčers (1848–1880) izgudroja mitrās kolodija fotoplates jeb ambrotipus, tās gatavoja paši fotogrāfi neilgi pirms fotografēšanas. Ambrotips ir fotogrāfija uz stikla plāksnes un atkarībā no gaiša vai tumša fona ambrotips varēja izskatīties gan kā pozitīvs, gan kā negatīvs. Kolodija stikla foto plate, pārklāta ar kolodiju, pēc tās attīstīšanas un fiksēšanas ieguva fotoattēlu tad, ja pamatne bija pārklāta ar melnu laku vai tumšu audumu. Optisko efektu, ka negatīvu, skatot uz melna fona, var pārvērst par pozitīvu, pamanīja franču izgudrotājs Luijs Diserē Blankvorts-Evrāns (1802–1872). Šādu fotografēšanas tehniku sauc par ambrotipiju, jo par ambrotipu izgudrojuma autoru nereti pieņemts uzskatīt tieši amerikāņu fotogrāfu Džeimsu Ambrozu Katingu (1814–1867). Ambrotipiem pretēji dagerotipiem nebija spoguļefekta. Ambrotipiju varēja pielietot arī cilvēku fotografēšanā ātrākas un vienkāršākas fotografēšanas tehnikas dēļ. Tomēr šādu iespēju varēja izmantot tikai turīgo slāņu pārstāvji. Bija fotogrāfi, kuri joprojām mēdza izmantot arī dagerotipiju, tos sauca par dageratipistiem.
Ferotips (19. gs. 70. gadi–20. gs. sākums)
Fotografēšanas metodi ferotipiju 1853. gadā atklāja parīzietis Adolfs Aleksandrs Martins (1824–1896), kurš ieteica izmantot melni lakotu plati – dzelzs plāksni, kas pārklāta ar kolodiju. Ferotipa nosaukums cēlies no latīniskā dzelzs nosaukuma Ferrum. Tehniku patentē ASV un sāk šo plākšņu sagatavju masveida ražošanu, tādēļ Eiropā un tostarp arī Latvijā ferotipus sauca par “Amerikāņu fotogrāfiju”. Ferotips ir ātrfotogrāfija, kur uz gaismas jutīgas melni lakotas dzelzs skārda plates iegūst negatīvu attēlu, kas uz melnā pamata dod pozitīvu iespaidu (ar ačgārni apgrieztām priekšmeta pusēm). Ferotips būtībā ir tas pats ambrotips, tikai to fotogrāfam nevajadzēja lakot melnu, jo par to bija parūpējušies ražotāji. Ferotipija ir visdemokrātiskākā no visām trim fotografēšanas tehnikām un bija fiziski izturīgas, tikai ar noteikumu, ka tās ir pasargātas no pārāk lielas mitruma iedarbības. Būdami lēti, ferotipi neizcēlās ar māksliniecisko kvalitāti un nebija reprezentatīvi, tos bieži uz ātru roku izgatavoja dažādos publiskajos pasākumos – gadatirgos, izstādēs un citur, kur mēdza pulcēties daudz ļaužu. Nereti šos ferotipus cilvēki gribēja izlikt redzamās vietās, piemēram, pie sienas savā mājvietā. Tādēļ tiek radīts paspartū ar tipogrāfiski iespiestiem rotājumiem, tajos ielīmēja ferotipus, kas deva iespēju praktiskāk glabāt vai arī eksponēt iegūto fotogrāfiju.
1890. gadā Hamburgā Konrāds Bernits patentēja momentfoto automātu “Bosco”. Nosaukumu automāts ieguva no slavenā itāļu iluzionista Džovanni Bartolomeo Bosko (1793–1863) vārda. Parasti tos mēdza izvietot atpūtas un izklaides vietās. Par nelielu samaksu pāris minūšu laikā varēja tikt pie pašportreta bez fotogrāfa starpniecības. Šādu iespēju deva arī ferotipu momentfoto kamera ar nosaukumu “Brīnumlielgabals” – Polaroid fotokameras priekštece.
Latvijā ir apzināti 52 ferotipi, no tiem 3 glabājas JVMM krājumā.
Klasiskā fotogrāfija (19. gs. 80. gadi – 20. gs.)
Lai gan fotografēšana ir jau stabili izplatījusies visā pasaulē un laika gaitā kļuvusi pieejama arī sabiedrības zemākajiem slāņiem, visā pasaulē tiek meklētas jaunas fotografēšanas tehnikas, kas uzlabotu pašu procesu, kā arī kvalitāti. 1887. gadā amerikāņu izgudrotājs Džordžs Īstmens (1854–1932) ieteica izmantot fotofilmu ar lokanu nitrocelulozes pamatni, gadu vēlāk sāka fotomateriālu ražošanu, ar viņa vārdu saistīta firma Kodak (dib. 1888. gadā). Īstmens, strādājot bankā, interesējās par fotografēšanu, galvenokārt par tās tehnisko pusi. Pa dienu darbs bankā, bet pa naktīm savā virtuvē eksperimenti ar emulsijas meklējumiem fotoplatēm trīs gadu garumā, līdz 1878. gadā viņš pirmais varēja demonstrēt sausās fotoplates, kas pārklātas ar sauso želatīnu. Viņš arī izgudroja ierīci, kas šīs plates ražo. Pirms tam bija jau atklāta iespēja izmantot mitrās stikla fotoplates, kas bija pārklātas ar želatīnu. Sauso plašu priekšrocība salīdzinājumā ar mitrajām bija iespējā tās attīstīt, kad bija laiks, nevis kā mitrās, kamēr tās bija mitras. Želatīnu izmantoja, jo uzskatīja par ļoti gaismjutīgu materiālu. Šo efektu 1871. gadā atklāja angļu ārsts Ričards Līčs Madoks (1816–1902) un ieteica sausās fotoplates ar želatīnā disperģētiem sudraba halonoīdiem. Želatīnam bija jāpievieno cita ķīmiska viela, kas pastiprinātu želatīna gaismjūtīgumu. Tādēļ visā pasaulē eksperimentē, arī Dž. Īstmens un 1878.gadā atklāja bromželatīna sāli, kas deva iespēju fotogrāfiju iegūt ātri – mirklī. 1900.gadā atklātā hlora brom želatīna kārta deva iespēju attēlu iegūt vēl ātrāk. Ķīmisko elementu iedarbībai bija vajadzīga rd5gaisma, tādēļ fotogrāfiju nereti sauca par gaismas rakstu.
Klasiskā fotogrāfija ir melnbalts attēls, kas iegūts ķīmiskā vai elektroniskā veidā. “Fotogrāfija” ir divu grieķu vārdu salikums – gaisma un rakstīt/zīmēt. Terminus fotogrāfija, fotonegatīvs, fotopozitīvs, attēla fiksāža ieviesa angļu astronoms, matemātiķis un ķīmiķis Džons Heršels (1792–1871). Tieši viņš 1819. gadā ieteica Dagēram izmantot fiksācijas metodi, iespēju pārnest attēlu uz speciāli apstrādātas virsmas. Pats Dž. Heršels 1842. gadā izgudroja cianotopiju – fotogrāfijas veidu, kurā tiek iegūti zilas krāsas uzņēmumi. Vēlākos gados kļuva populāra fotogrāfija, kas ieturēta brūnos toņos. Jāpiebilst, ka pie fotografēšanas iespējām strādāja visā pasaulē ne mazums ieinteresēto, tādēļ gadījās, ka vienus un tos pašus izgudrojumus paralēli atklāja dažādās valstīs un pasaules daļās, parasti vēsture saglabāja tos, kuri paspēja pirmie patentēt savus izgudrojumus.
19. gs. 60. un 70. gados fotoattēlus varēja kopēt un pavairot neierobežotā daudzumā. Šajā sakarā parādījās jauns profesijas veids – fotogrāfs vai kā viņi sevi paši sauca – gaismas mākslinieki. Bija vēl viena ar fotografēšanu saistīta profesija – retušētājs, kurš laboja veikto fotouzņēmumu nepilnības. Fotografēšana nomainīja cilvēku portretēšanu, kuru līdz tam varēja iegūt, tikai zīmējot vai gleznojot, tā ātri kļuva populāra, jo bija pieejama un ērta. Laba attēla iegūšanai ierīkoja fotodarbnīcas ar mēbelēm, spoguļiem, palmām puķu podos un gleznotu ainavu fonā. Nereti sevi portretēt gribošais līdzi atnesa savu iemīļoto krēslu vai citu priekšmetu, ar kuru vēlējās sevi iemūžināt. Darbnīcas telpai bija jābūt diezgan plašai – 50 līdz 60 kvadrātmetru liela, lai pietiktu gaismas.
Franču fotogrāfs Andrē Adolfs Eugenijs Disderē (1819–1889) izgudroja “vizītkartes” formāta fotogrāfiju (carte visite), kuras izmērs bija noteikts – 6,3X10,2 cm. Līdz ar to 1854. gadā patentēja arī fotokameras ražošanu vizītkaršu lieluma fotouzņēmumiem. Tas bija svarīgi, lai rūpnieciski varētu ražot paspartū – taisnstūra formas kartonus, uz kuriem uzlīmēja fotogrāfijas, jo fotopapīrs bija ļoti plāns. Parasti šos īpašos paspartū izgatavoja tipogrāfijā, otrā pusē tiem parasti bija iespiests fotogrāfa vārds, pilsēta un fotosalona atrašanās vieta – savdabīga fotogrāfa vizītkarte un reklāma vienlaicīgi. Vizītkaršu lieluma fotogrāfijas bija cilvēka portrets līdz krūtīm (krūšutēls), tās dāvināja par piemiņu labiem draugiem un radiem. Šim nolūkam Andrē Disderē 1858. gadā izgudroja ģimenes fotoalbumu. 1866. gadā radīja “kabineta foto”, kura izmērs bija 11X17 cm. Pastāvēja arī cita izmēra fotogrāfijas un veidi.
Pirmo fotodarbnīcu Jelgavā 1868. gadā atvēra gleznotājs Jūlijs Feders. Tas ļāva iegūt līdzekļus gleznošanai un uzturēt ģimeni, kā arī iespēju izmantot fotogrāfiju gleznošanā. Savu darbnīcu mākslinieks slēdza 1874. gadā, kad aizceļoja uz Norvēģiju. Nākamā vecākā fotodarbnīca Jelgavā piederēja H. Kīpertam, 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā to pilsētas centrā bija vairākas – O. Langes, K. Putriga, F. Cielavas un citu.
20. gs. pirmajā desmitgadē foto piederumus sāka ražot arī Latvijas teritorijā, bet varēja iegādāties arī savstarpēji konkurējošo firmu Agfa un Kodak ražojumus. Vēlāk sāka standarta fotopapīra ražošanu, uz kura jau varēja attīstīt fotogrāfiju, vairs nebija jālīmē fotogrāfija uz kartona. Tradīcija uz fotogrāfijas norādīt fotoateljē adresi un fotogrāfa vārdu saglabājās.
Klasiskā fotogrāfija izkonkurēja visas iepriekšējās fotografēšanas metodes un stabili noturējās visu 20.gs., nošķirot atsevišķu nozari – filmēšanu un kino. Arī nākamajā simtgadē pēc fotogrāfijas rašanās nemitīgi tiek pilnveidotas un meklētas jaunas tehnoloģijas, izgudrotas jaunas foto ierīces. Krāsu foto ir ikdiena, kā arī poligrāfija un kino. Visu to var raksturot kā momentfoto. Mūsdienās klasisko fotogrāfiju izkonkurēja digitālā fotogrāfija un stabili mūsu dzīvē ir ienākusi digitālās fotogrāfijas kultūra.
Izmantots izstādes ceļvedis “Trauslās atmiņas” Dagerotipi Ambrotipi un ferotipi Latvijā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 2021. – 2022. gads. Autore Lauma Lanceniece.
Rakstā apkopota informācija no tīmekļa resursiem.
Sagatavoja vēsturniece pētniece Inese Deksne
