H.Kroiča alusdarītavas pudele

18. gs. briti, jaucot dažādus alus veidus, radīja Porteri – lētu un barojošu dzērienu nabadzīgajiem iedzīvotājiem. 1817. gadā tika patentēta Portera ražošanas tehnoloģija. Porteris bija pirmā plaši izplatītā rūpnieciski ražotā alus šķirne Krievijā. 19. gs. laikā angļu aldarus pakāpeniski nomainīja vācu aldari, kuri, līdzīgi angļiem, ar savām iekārtām ieradās Krievijas impērijā brūvēt alu. 1865. gadā Rīgā ieradās Bavārijas aldaris Joahims (Hanss) Dauders un Sarkandaugavā uzbūvēja alus darītavu Waldschlochen (Meža pils, Mazā meža pils). Mūsdienās tās teritorijā joprojām darbojas Aldaris. Iļģuciemā darbojās 2 alus darītavas – 1863. gadā atvērtā Iļģuciema alus darītava un 1870. gadā atvērtais “Tanheizers”. Laika gaitā radās arī pašmāju rūpnieciskā alus darītāji. Lielu popularitāti ieguva vācu alus šķirnes, piem., “Bavārijas”, “Pilzenes”, vēlāk arī “Minhenes”, “Eksporta”. Populārs bija arī Vīnes alus, kurš Padomju Savienības laikos “pārvērtās” par “Žiguļovskij”. Iecienīts bija arī 10 – 12% stiprais galda alus, arī Melnais un 2,5% Karameļu alus. Ar laiku, pilnveidojoties alus darīšanas tehnoloģijām, radās jaunas šī dzēriena šķirnes. Alus ražošana un popularitāte bija cieši saistīta ar labības audzēšanu, kas 19. gs. laikā ievērojami paplašinājās. Kurzemes guberņā 19. gs. vidū darbojās 134 alusdarītavas, no tām 7 Jelgavā. Alus tika brūvēts mucās un no tām arī tirgots spaiņos jeb vedros un stopos (1 spainis = 12,73 litri, vienā spainī 10 stopi). Alus un medalus mucu tilpums parasti bija 110 – 120 stopu. Laukos un pilsētās ražotais alus kvalitatīvi atšķīrās, līdz ar to arī cenas bija atšķirīgas. Laukos darinātā alus muca maksāja 3 – 4 rubļus, bet pilsētas, kas bija kvalitatīvāks, – sākot ar 6 un beidzot ar 10 rubļiem par mucu. Jelgavas alusdarītavās 19. gs. vidū strādāja 7 meistari un 6 viņu palīgi, kuri vadīja 41 strādnieka darbu. Piemēram, 1811. gadā dibinātajā Ed. Ulmaņa alusdarītavā Katoļu ielā strādāja 10 strādnieki, bet K. Štrekera alusdarītavā Lielajā ielā bija 7 strādnieki. Otrā lielākā pilsēta Kurzemes guberņā alusdarītavu skaita ziņā bija Liepāja, kur darbojās 5 alusdarītavas. Par alus ražošanas izdevīgumu liecina fakts, ka, pateicoties savam alus brūzim Elejas muižā, grāfs Medems spēja nomaksāt muižas parādus, kas kā nepārvarams slogs bija krājušies gadiem. 20. gs. sākumā Krievijas impērijā pieprasījums pēc alus bija sasniedzis nepieredzētus apmērus. Jelgavā 1903. gadā darbojās trīs alus darītavas – Štrausa, Ulmaņa un Vācijas pavalstnieka Kroiča, kas bija lielākā. 1908.gadā Kroiča alusdarītavā, saņemot augstas algas, strādāja 18 strādnieki, turpat blakus lielajam uzņēmumam bija arī Kroiča krogs un iebraucamā sēta. Kroiča alus darītava un iesala fabrika ražoja Pilzenes un Minhenes alu, bairīti, medus kvasu, augļu limonādi, augļūdeni, zelteri un sodu. Bija iespējams iegādāties arī ledu un augstākās šķiras iesalu. Kroiča uzņēmumam piederēja arī savas labības žāvētavas un noliktavas ne tikai Jelgavā, bet arī citur. Ražotāju vidū 19. gs. beigās un 20. gs.sākumā bija pieņemts savu produkciju fasēt patentētās pudelēs, kas piederēja dzēriena ražotājam. Uz pudeles bija norādīts ražotāja nosaukums un vieta, bet uz pudeles dibena – stikla fabrikas īpašnieka iniciāļi un pudeles tilpums. Šādas pudeles bija katram alus ražotājam un pat lielākajām bufetēm. Pārdot alu stikla pudelēs bija jauns koncepts, kas plašu izplatību guva 19. gadsimta laikā. Līdz tam pudeles bija pārāk dārgas, lai tās izmantotu visai lētu šķidrumu tirgošanai. Ideja alu tirgot pudelēs radās angļiem. Iespējams, ka alus tirgošanu pudelēs veicināja faktors, ka dzert alu no pudeles bija prestižāk nekā no aluskannas, bet neapšaubāms ir fakts, ka 1901. gadā Maikla Ouena izgudrotā automātiskā pudeļu ražošana veicināja alus fasēšanu pudelēs. Lai gan jaundibinātajā Latvijas valstī 1922. gadā Kroiča alusdarītava atjaunoja darbību, tomēr pirmskara ražošanas apjomu un apgrozījumu nesasniedza. Alusdarītavas oficiālie pārstāvji bija Vācijas pilsoņi Gerhards Renners un pirmā īpašnieka Viktora Ķroiča dēli Edgars, Emīls un Viktors. Pēc pasaules ekonomiskās krīzes, kas skāra arī Latvijas ražotājus, Kroiča uzņēmums bija nonācis ekonomiskās grūtībās. Lai iegūtu kapitālu uzņēmuma darbības turpināšanai, 33 gadus vecais Edgars Kroičs krāpās Latvijas bankā ar vekseļiem, viņa brāļi bija līdzdalībnieki. Afēra nāca gaismā, brāļus Kroičus sodīja, Edgaram piesprieda 1,6 gadus pārmācības namā, bet Viktoram vienu gadu cietumā. Īpašnieki bija viltojuši parakstus uz vekseļiem, nelikumīgi piesavinoties 35 tūkstošus latu. Uzskata, ka alusdarītava bankrotējusi izlaidīgās un izšķērdīgās brāļu Kroiču dzīves dēļ.

1937. un 1938. gadā Latvijas Banka, lai dzēstu nenomaksātos kredītus, izsludināja Kroiču nekustamā īpašuma pārdošanu. Bijušo Kroiča fabriku no Latvijas Bankas vēlējās nopirkt divi pretendenti – uz Jelgavas pili pārceltā Latvijas Lauksaimniecības kamera, lai izbūvētu saviem darbiniekiem dzīvokļus, un Jelgavas pilsētas valde, kuras valdījumā tad arī nonāca bijusī Kroiču alus fabrika.

Materiālu sagatavoja, Inese Deksne, Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja

Alus fabrikas patentētā pudele ar tirdzniecības (firmas) zīmi. Pudeles augšmalā redzamās gropes liecina, ka tās korķis ir bijis metāla režģa konstrukcijā ietverts porcelāna aizbāznis.

Kroiču fabrikas reklāma, kur redzams, ka uzņēmums aizņēma mūsdienu Uzvaras, Ausekļa, Blaumaņa un Dobeles ielas kvartālu. 1913.