Izidors Brensons II daļa

Izidors Brensons kopā ar kolēģēm no Ortopēdijas institūta
(http://www.ieverojamiemediki.lv/b/izidors-brensons/)

***

Kad es par lielu prieku mātei iestājos ģimnāzijā, radās problēma – kur ņemt naudu mācībām? Divdesmit rubļi par ceturksni – manai mātei tā bija milzīga summa. Mēs bijām ļoti nabadzīgi. Kad mātei bija darbs, mums knapi pietika naudas, lai dzīvotu un īrētu istabu par 44 rubļiem gadā. Tomēr diezgan bieži darba tikpat kā nebija. Tas nozīmēja, ka nebija kurināmā un arī nebija, ko ēst. Es no kastes vācu maizes drupatas un raudāju no izsalkuma. Lombardā tika atdota viena tējkarote pēc otras, kurām sekoja manas mātes laulības gredzens, lai atvieglotu mūsu vajadzību nastu.

Pietiekami agri es sāku pelnīt naudu ar privātstundām. Mācīju to, ko zināju pats, par 40 kapeikām mēnesī. Ar šādu peļņu par mācībām ģimnāzijā samaksāt 20 rubļus bija vienkārši neiespējami. Kā eņģelis-glābējs nāca vidusskolas inspektors Karls Dannenbergs (1832–1892), kurš kopš 1867. gada strādāja par skolotāju Mītavas ģimnāzijā. Palīdzība nāca, kad mana māte viņu uzrunāja. Dannenbergs apmaksāja manas mācības par abiem piektās klases ceturkšņiem, un mana nākotne tika nodrošināta un raizes atvieglotas. Sākās reālā dzīve. Neregulārā mācīšanās bija pagātnē, un es ātri iejutos jaunajā klasē. Skolotājiem es patiku pat ar visām nepilnībām manā izglītībā. Man patika mācīties, un es izbaudīju šīs izglītības iegūšanas iespējas. Tajā laikā skolotāji vēl nebija ierēdņi, drīzāk viņi bija draugi un padomdevēji. Tad par galveno netika uzskatīta nepieciešamība dot noteiktu zināšanu daudzumu un pabeigt mācību programmu. Galvenais bija nepieciešamība attīstīt bērnu personību un raksturu. Tajā laikā ģimnāzija ar to bija slavena. Tā paša iemesla dēļ ģimnāzijas skolēniem bija laba reputācija un viņi tika cienīti visā impērijā. Mītavas ģimnāzijas absolventi parasti guva panākumus dzīvē.

Ar ģimnāziju ir saistītas manas labākās atmiņas. 1868. gada janvārī es iestājos piektajā klasē un maijā piedalījos pirmajos sporta svētkos Bergleddingā (arī Lediņi, Kalna Lediņi). Cik lieliski bija gājienā iet cauri visai pilsētai, bet pēc tam staigāt pa mežu un lauku! Ierodoties Bergleddingā, mēs stāvējām lielā lokā un ar prieku dziedājām: “Freiheit, die ich meine, die mein Herz erfüllt, kommt mit deinem Scheine, süsses Himmelbid” [burtiski “Brīvība, kas piepilda sirdi, nāk ar jūsu dzirksti, saldu debesu piedāvājumu”]. Tad vecākais skolotājs Krūze (Frīdrihs Krūze (1815–1891) Mītavas ģimnāzijā no 1845. līdz 1877. gadam kāpa uz goda pjedestāla un vērsās pie mums ar vārdiem, kas lika sirdij pukstēt straujāk. Sākās galvenās spēles. Par spēli “Plumpsack” bija daudz jāsmejas, kad zēnus, kuri nebija lēkuši pietiekami ātri, notrieca no kājām un tie nokrita. Tad mēs, jaunākie skolēni, uzkāpām uz vidusskolēnu pleciem un, tur sēžot, cīnījāmies ar citiem zemāko klašu skolēniem, kamēr noslīdējām lejā. Esmu bijis daudzkārt uzvarētājs, un ar triumfu vidusskolēni mani aizveda uz jaunām cīņām.

Sekoja pusdienu pārtraukums. Pļavā klāja garus galdus. Stingro pārtikas noteikumu dēļ ebreju skolēniem klāja atsevišķu galdu – mēs bijām apmēram desmit. Man bija kauns, ka pie mūsu “papildu galda” ne vienmēr tika ievērota kārtība. Zēni kliedza, lamājās un bija liels troksnis. Pusdienas aizēnoja visu svētku prieku. Tikai pēcpusdienas kafijas pauzē, ko pavadījām kopā ar citiem studentiem, mans labais garastāvoklis atgriezās.

Tad sākās dažādi vingrinājumi, kur lēkšanā īpaši izcēlās Egberts Brāts (Egbert Braatz, 1849–1942), vēlāk ārsts Mītavā (1880–1889), kopš 1892. gada Kēnigsbergas (tagad Kaļiņingrada) profesors un kopš 1907. gada – Kēnigsbergas universitātes profesors.

Turpmākajos sporta pasākumos Teodors Bobinskis (Theodor Bobienski,1854–1902), vēlāk Pēterburgas vācu laikraksta darbinieks un Vilhelms Krūze (Vilhelm Cruse, 1855–1903), vēlāk ārsts Bauskā un Mītavā, apliecināja sevi kā izcilus sportistus. Arī piramīda, kuru skolēni veidoja, stāvot viens otram uz pleciem, izskatījās labi. Tas izskatījās šādi: piramīdas pamatā bija spēcīgākie skolēni ar mugurām viens pret otru, citi stāvēja viņiem uz pleciem, un šādi tika uzbūvēti vairāki stāvi, līdz mazākais un veiklākais vingrotājs veiksmīgi pabeidza visu piramīdas celtniecību un vicināja cepuri, tā izraisīdams vētrainas skatītāju ovācijas. Tad spēlēja spēles un dziedāja dziesmas. Skolotāji un studenti atradās grupās kalna pakājē, un vidusskolēniem nebija aizliegts pat skolotāju klātbūtnē aizdedzināt cigareti.

Vakarā atgriezāmies mājās. Labā noskaņojumā un orķestra mūzikas pavadībā, dziedot dziesmas, devāmies atpakaļ uz pilsētu. Tieši pirms ieiešanas pilsētā mēs iededzām lāpas un neskaitāmu skatītāju pavadībā izstaigājām visu pilsētu. Ģimnāzijas priekšā bija pļava, kurā lāpas iemetām ugunī un dziedājām seno, bet mūžam jauno studentu himnu “Gaudeamus igitur, juvenes dum sumus“. Tā es piedalījos sporta pasākumos, kas vienlaikus bija svētki visai pilsētai, līdz pat ģimnāzijas absolvēšanai.

Ja runājam par piektās klases skolotājiem, tad Heinrihs Zēzemans (Seesemann, 1838–?), toreizējais teoloģijas skolotājs, vēlākais Fellinas skolas direktors un priesteris Grenzhofā (Mežmuižā), baudīja īpašu studentu mīlestību. Viņa stundas es varēju apmeklēt tikai tad, kad viņš aizstāja citus skolotājus. Šīs nodarbības man bija svētki. Zēzemans prata aizraujoši pasniegt materiālu un izklāstīja fragmentus no savas “Vispārējās vēstures” tā, ka tie joprojām ir svaigi manā atmiņā. Viņš man šķita solīds, jēgpilns, uzticams, viņam uzticējās un viņam paklausīja un viņš bija īsts jaunības audzinātājs. Dabas vēsturi pasniedza Ādolfs Tornejs (Adolph Torney,1810–1874), skolotājs Mītavas ģimnāzijā no 1848. līdz 1868. gadam, labsirdīgs un asprātīgs. Viņam esmu parādā savu segvārdu “Brenglass” (palielināmais stikls), tā klasesbiedri manivēlāk sāka saukt. Vācu valodas skolotājs Arkovs Trautveters (Arcov Trautwetter) bija ekscentrisks vecāka gadagājuma kungs, kurš pēdējos gados kļuva par manu pacientu Mītavā. Audzēkņi no viņa maz ko iemācījās. Nav pārsteidzoši, ka viņš man bieži deva rezultātu “nulle”, jo ar vācu valodas gramatiku iepazinos tikai vēlāk, kad pats sāku pasniegt stundas.

Man bija labas attiecības ar klasesbiedriem. Ģimnāzijas plašais pagalms pavēra iespēju kopīgām spēlēm, kuru laikā tika izveidotas draudzīgas attiecības. Ziemā jaunpienācēji “fukši” tika “mazgāti”, citiem vārdiem sakot, iemesti sniegā un apmesti ar sniega un ledus gabaliem tik lielā mērā, ka dažreiz pēc tam viņi vairākas dienas gulēja gultā. Man bija bail no šīs procedūras, bet klasesbiedri pret mani izturējās diezgan maigi.

1869. gada Ziemassvētkos mani pārcēla uz ceturto klasi. Ar to beidzās mani un manas mātes uztraukumi, kur ņemt naudu skolai. Man bija tiesības uz bezmaksas mācībām. Tomēr manu zināšanu trūkumi un iepriekšējās mācīšanās kļūdas joprojām lika par sevi manīt. Tas deva pamatu krievu valodas skolotājam F. Golotuzovam izteikt tādas piezīmes kā: “Brenson, tevi vajadzētu pārcelt nevis uz ceturto, bet uz sesto klasi!” Tomēr pamazām manas izglītības nepilnības tika aizpildītas ceturtajā klasē, kur slimības dēļ paliku divus gadus, un pat Golotuzovu es sāku uztvert kā labāko draugu. Un tikai matemātikā viss negāja gludi vecākā skolotāja Augusta Napjerska (1823–1885, saukts arī Napierskis, Napirskis) pasivitātes un nejaušās mācīšanas metodes dēļ, kuru visi vairāk pazina kā labu zinātnieku, nevis kā skolotāju¹. Gandrīz neviens ģimnāzijā nemācījās matemātiku. A. Napjerska stundās visi izklaidējās pēc iespējas labāk, lasīja romānus, gatavojās nākamajai nodarbībai, trokšņoja. Visiem pretendentiem neizbēgami nebūtu izdevies nokārtot eksāmenus, ja vien bijušajam ģimnāzijas skolniekam un matemātikas ģēnijam Hugo Veidemanam (Hugo Weidemann) nebūtu ieraduma parādīties un uzņemties glābēja eņģeļa lomu. Viņš dzīvoja mājā blakus ģimnāzijai un atrisināja visas problēmas. Kalps Šēfess ar parasto zīmi – atslēgu žvadzināšanu – darīja zināmu, ka H. Veidemana atrisinātie uzdevumi atrodas jau iepriekš norunātā vietā. Viens no audzēkņiem izgāja no mācību telpas un paņēma uzdevumu atrisinājumus un sadalīja tos pa atsevišķiem galdiem. Zālē dežurējošie skolotāji tajā laikā sēdēja pie kanceles, iedziļinoties avīžu lasīšanā, un, šķiet, nemanīja, kas notiek. Mutvārdu eksāmena laikā A. Napjerskis pats jautāja, kāpēc es uzdevumu izlēmu atrisināt tieši tā, nevis citādi, uz ko saņēma atbildi: “Tāpēc, ka man šķita, ka tas ir pareizi.” Tādējādi man nebija iespējas pamatīgi studēt matemātiku, un zināšanu trūkums šajā jomā sāpīgi ietekmēja turpmākajā dzīvē.

Mani mīļākie priekšmeti bija latīņu, grieķu valoda un vēsture. Sākot ar ļoti pieticīgām zināšanām, ātri nonācu līdz brīdim, kad sāku rakstīt labākos klases darbus grieķu valodā, kas toreiz jaunajam vecākajam skolotājam Eduardam Kurcam (Eduard Kurtz, 1845–1925) bija liels pārsteigums. Latīņu valodu vidusskolā mācīja vecais “romiešu” inspektors Jūliuss Fogels (Ernst Julius Vogel, 1821–1908). Šīs valodas skaistums mani tik ļoti piesaistīja, ka es no galvas iemācījos daudz fragmentu no Cicerona, Ovidija un Horācija. Izmēģināju rakstīt vēstules latīņu valodā un, satiekoties uz ielas ar inspektoru, uz viņa uzrunu latīņu valodā arī mēģināju atbildēt latīņu valodā. Bija liels pārsteigums, kad es uzzināju no Rīgā strādājoša Senlietu vēstures un pētījumu biedrības bibliotekāra Eduarda Fēres (Eduard Fehre), ka baumas par manām latīņu valodas zināšanām izplatījušās līdz pat Rīgai.

Vēsturi mācīja Heinrihs Dīderihs (1840-1914). Ikviens, kurš ar viņu bija cieši pazīstams, zina, cik daudz pretrunīgu rakstura iezīmju viņš sevī apvienoja. Neskatoties uz smalko jutīgumu un gandrīz fanātisko uzticību ideāliem, viņš varēja būt iedomīgs, spītīgs tirāns. Mācību stundas laiku viņš bieži pavadīja, tērzējot ar citiem skolēniem. Viņam bija mīļākie skolēni no dižciltīgo un priesteru ģimenēm, kuriem deva īpašus segvārdus, piemēram, “Pipifax”, un ar kuriem viņš lielākoties nodarbojās. Bet, kad H. Dīderihs sāka skaidrot sava priekšmeta būtību, bija prieks klausīties. Taisnības labad jāsaka, ka H. Dīderihs atkāpes no stundu kursa pieļāva tikai ceturtajā klasē, bet jau trešajā klasē viņš bija ārkārtīgi korekts. 1870./71. gada Vācijas un Francijas kara laikā viņš katrā nodarbībā ar lielu degsmi skaitīja vācu kara dzejoļus un dziesmas. Skolēni arī iemācījās no galvas šos pantus un pēc tam tos lasīja vēstures stundās. Tādējādi mums ir visspilgtākās atmiņas par Vācijas un Francijas karu. Viņš sniedza mūsu prātam un sirdij dažādas vēsturiskas epizodes, skaitot atbilstošus dzejoļus. Mēs kopā ar Gēti bēdājāmies par Alariha² nāvi un kopā ar viņu pagodinājām gotu armiju.

Vēsture mani interesēja visaugstākajā pakāpē. Varbūt tāpēc Dīderiha attieksme pret mani uzlabojās. Viņš bija mans personīgais padomdevējs, tas ir, viņš pārstāvēja manas intereses skolā. Katrs skolotājs darbojās kā personīgs padomdevējs vairākiem studentiem. Viņš deva padomus saviem aizbilstamajiem vai viņu vecākiem, brīdināja par iespējamiem pārkāpumiem, vecāki konsultējās ar padomdevēju par svarīgiem jautājumiem, kas saistīti ar viņu bērniem. Šīs savstarpības attiecības tuvināja skolu un ģimeni, un skolai tas nāca tikai par labu. Kā jau minēju, es ļoti interesējos par vēsturi, šim nolūkam izmantojot dažādus avotus. Reiz trešajā klasē Dīderihs jautāja, kas ir proletariāts. Tā kā neviens nevarēja atbildēt, es brīvprātīgi pieteicos un, klasesbiedru smieklu pavadīts, uzkliedzu “Kinderzeuger” [burtiski: tas, kurš taisa bērnus].

Vēlāk, kad apmetos Mītavā kā praktizējošs ārsts un kļuvu par Rakstniecības un mākslas biedrības (domāta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība) biedru, mums atkal ar Dīderihu bija iespēja satikties, un viņš sāka mani motivēt veikt biogrāfiskos pētījumus medicīnas vēsturē. Dīderiha manieres bija maz mainījušās, tajā pašā laikā viņš bija kļuvis rafinētāks savos uzskatos.

Ceturtās klases pirmajā semestrī vēstures skolotājs bija vecais Cimmermans (Zimmermann), ar iesauku “Grütz”. Viņš izrādījās dīvains subjekts, atbildēt vielustudentus izsauca stingri pēc saraksta. Ja kāds students nevēlējās atbildēt, viņš varēja teikt: “Es – pass”, un šo studentu vairs neizsauca, kamēr nebija aptaujāta visa klase pēc alfabēta, kas parasti ilga visu semestri.

Vecais Golotuzovs bija labs skolotājs, kurš pat izveidoja diezgan labi pazīstamu krievu hrestomātiju. Tomēr savas alkatības dēļ viņš kļuva par izsmiekla objektu. Klases zēni dažādās vietās izlika vara monētas, kuras Golotuzovs regulāri savāca un iebāza kabatā, kas viņa skolēniem sagādāja neaizstājamu jautrību. Ziemā zēni meta sniega pikas pie griestiem virs viņa krēsla, un kūstošais sniegs pilēja pa skolotāja galvu un lekciju zāli. Uz mūsu nedarbiem viņš reaģēja ar savu mūžīgi atturīgo teicienu: “Ak, jūs, zēni!”

Ceturtās klases trešajā semestrī es saslimu ar bakām, kuras turki ieveda Francijā un kas izplatījās visā Eiropā Vācijas un Francijas kara laikā. Gandrīz puse Mītavas staigāja ar sarkanām baku rētām sejā. Slimība mani noturēja mājās trīs mēnešus un bija iemesls tam, ka es vēl vienu semestri paliku ceturtajā klasē. Sākot ar trešo klasi, es sēdēju katrā klasē trīs semestrus un vienmēr matemātikas dēļ. Mācoties vidusskolā, pats pasniedzu stundas un tāpēc vakaros mājas darbus varēju sākt pildīt diezgan vēlu, bieži pat pulksten desmitos vai vienpadsmitos. Drīz es varēju palīdzēt savai mātei, un nopietno materiālo grūtību laiks bija pagātnē. Tomēr manas smalkās fiziskās uzbūves dēļ, es pastāvīgi cietu no deguna asiņošanas, un mana veselība pusaudža gados piedzīvotās pastāvīgās pārslodzes dēļ visu mūžu palika vāja.

Manu pastaigu iecienītākais galamērķis bija Alt Sorgenfrei, no kurienes es atvedu ziedus mātei dzimšanas dienā. Šeit sākās mežs, un varēju stundām ilgi tajā klīst, vērojot skudru darbu, klausoties putnu dziedāšanu un sekojot meža atbalsīm. Klejojot pa mežu, dažreiz sasniedzu Henrietes Ruh – (burtiski: “Henrietes miers”) – idillisku kapsētu, kur, kā stāsta, apglabāja Aleksandra I mistisko mūzu Julianu fon Krīdeneri³ (Beate Barbara Juliane von Krüdener). No saviem klejojumiem es mājās atvedu augus, vaboles, oļus, kas veidoja kolekciju. Kāpuru vērošana, kas ievietoti caurspīdīgā stikla traukā, mani īpaši ieinteresēja. Labprāt stādīju podiņos pupas, zirņus un citus augus, priecājos par pirmo dzinumu parādīšanos un to augšanu.

19. gadsimta 60. gados Mītavā vēl bija daudz kas no viduslaikiem. Siltajos vasaras vakaros mūsu mājas iedzīvotāji pulcējās uz koka pakāpieniem pie ārdurvīm. Viņiem pievienojās kaimiņi. No tuvākā kioska atnesa pusi alus pudeles, lai samitrinātu sausās lūpas, un sākās vienkāršas sarunas.

***

Pazīstamais ortopēds un Baltijas medicīnas darbinieku leksikonu sastādītājs Izidors Brensons Jelgavas ģimnāziju absolvēja tās jubilejas gadā (1875). Pēc ģimnāzijas beigšanas I. Brensons studēja Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē (1875–1881). No 1881. līdz 1883. gadam strādāja par ārstu Subatē, līdztekus veikdams antropoloģiskos pētījumus, kas 1883. gada 31. janvārī noslēdzās ar disertācijas aizstāvēšanu Tērbatas universitātē par tēmu “Lietuviešu antropoloģija” (vācu: Zur Anthropologie der Litauer), iegūstot medicīnas doktora grādu. 1883. gada 12. maijā Izidors Brensons Jelgavā apprecējās ar Klāru Hercenbergu.

No 1885. gada strādāja par ārstu ortopēdu Jelgavā, papildinot zināšanas Berlīnes (1884–1885, 1893), Leipcigas (1886) un Vīnes (1889, 1901) klīnikās. 1887. gadā nodibināja savu ortopēdijas un „ģimnastikas” dziedniecības iestādi Jelgavā, 1906. gadā ortopēdijas iestādi Dzintaros (tolaik Edinburgā Rīgas Jūrmalā). Publicēja klīnisko gadījumu aprakstus Berlīnes un Pēterburgas medicīnas žurnālos un vāca ziņas par Baltijas zemju ārstiem kopš viduslaikiem līdz 20. gadsimtam, ko apkopoja bibliogrāfiskās vārdnīcās. Bija Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs⁴.

1907. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, strādāja Jūrmalā, bija ortopēdijas konsultants Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā (1914–1915). Pēc Pirmā pasaules kara strādāja Rīgas kara slimnīcā (1919–1921).

1925. gada 20. septembrī notika svinīgs Academia Petrina dibināšanas 150 gadu atceres sarīkojums. Svinībās bija aicināti agrākie skolnieki un skolotāji. Viņu vidū bija arī Izidors Brensons, kurš 50 gadus pēc ģimnāzijas beigšanas saņēma ģimnāzijas goda locekļa nosaukumu⁵.

Viņa pēdējā publiskā uzstāšanās bija 2. Latvijas ārstu kongresā 1928. gada 7. septembrī ar runu “Skices no senās Kurzemes medicīnas dzīves”. Miris 1928. gada 31. decembrī Rīgā, apglabāts Šmerļa kapos⁶.

Paskaidrojumi un atsauces

1. Augusts Vilhelms Napjerskis – Baltijas vācu (iespējams, ka latviešu izcelsmes) meteorologs un astronoms, Jelgavas guberņas ģimnāzijas (agrāk Academia Petrina) virsskolotājs un observatorijas pārzinis (1847–1877), Pēterburgas Centrālās fizikas observatorijas jūras meteoroloģijas adjunkts (1877). Jelgavas ģimnāzijā veicis meteoroloģiskus novērojumus un iekārtojis tā saucamo meridiāna zāli skolas pagalmā, kur (1864) uzstādījis modernu pasāžinstrumentu un noteicis observatorijas ģeogrāfisko platumu.

2. Alarihs I bija vestgotu karalis no 395. gada līdz nāvei 410. gadā. Pazīstams ar 410. gadā notikušo Romas izlaupīšanu, kas sekmēja Rietumromas impērijas bojāeju. Bijis gotu komandieris Romas armijā, tomēr īsi pēc imperatora Teodosija I nāves 395. gadā pameta armiju un kļuva par vestgotu vadoni.

3. Beāte Barbara Juliāna fon Krīdenere (Beate Barbara Juliane von Krüdener, dzimusi fon Fītinghofa-Šēla) 1764. gada 11. novembrī, mirusi 1824. gada 13. decembrī) bija Rīgā dzimusi vācbaltiešu izcelsmes piētisma mistiķe un rakstniece franču valodā. 1815. gada 4. jūnijā Heilbronnā Krīdenere tikās ar Krievijas ķeizaru Aleksandru I un atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu. Kādu laiku fon Krīdenere uzturējas Aleksandra galmā, sekodama viņam uz Parīzi, kur ķeizars regulāri piedalījās Krīdeneres reliģiskajos pasākumos.

4. Izidors Brensons (1854–1928). Biobibliogrāfiskais rādītājs / Sast. A. Vīksna. R., 2004. 64 lpp. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.

5. Stradiņš J., Strods H. Jelgavas Pētera akadēmija, R.Zinātne, 1975, 252.lpp.

6. Acta medico-historica Rigensia :[rakstu krājums] /Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, AML. Medicīnas vēstures institūts. VIII, R.,2007. 118,124,185 lpp.

7. Attēls no  http://www.ieverojamiemediki.lv/b/izidors-brensons/ (skatīts 13.04.2021.)