Jelgavas ģimnāzijas audzēknis Gustavs Vanags

Svarīgākie notikumi Gustava Vanaga dzīvē un sabiedriskajā darbībā

1891. gada 10. martā → Kurzemē, Sniķeres pagasta (tagad Ukru pagasts) „Rungas” mājās Jāņa un Anetes Vanagu ģimenē piedzima Gustavs Vanags
1898–1904 → skolas gaitas Sniķeres pagasta skolā
1904–1910 → mācības Jelgavas ģimnāzijā, absolvēja ar sudraba medaļu
1910–1916 → studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, ar pārtraukumu (1914./1915)
1916–1920 → strādāja Zemstu¹ savienības ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā
1921. gads → G. Vanags pēc atgriešanās no Krievijas absolvēja Latvijas Augstskolas Ķīmijas fakultāti ar inženiera tehnologa grādu
1921–1926 → ķīmijas pasniedzējs Rīgas Kultūrtehniskajā skolā
1932. gadā → aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu „Aktīvās metilēngrupas oksidēšana”
1934. gadā → par habilitācijas darbu „Daži jauni bindona atvasinājumi” viņam piešķīra privātdocenta² nosaukumu un tiesības
1936. gads → Gustavu Vanagu apstiprināja par Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docentu
1939. gadā → viņu ievēlēja par profesoru organiskās ķīmijas³ nozarē
1940. gads → padomju okupācijas gadā septembrī iecelts par LU Ķīmijas fakultātes mācību daļas pārzini līdztekus profesora pienākumu pildīšanai un organiskās ķīmijas katedras vadīšanai
1941–1944 → vācu okupācijas laikā LU Ķīmijas fakultātes sekretārs un profesors
1944. gadā → viens no Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītajiem (ieraksts Nr.133)
1944. gada jūlijs → devies bēgļu gaitās uz Dancigu (mūsdienās Gdaņska Polijas Republikā)
1945. gada jūnijs → G. Vanags atgriezās dzimtenē
1945. gada jūlijā → ieskaitīts Latvijas Valsts universitātes⁴ Ķīmijas fakultātē profesora amatā
1946. gads → augstākā atestācijas komisija Maskavā apstiprināja G.Vanaga ķīmijas zinātņu doktora grādu un profesora vietu Organiskās ķīmijas katedrā
1946–1957 → Latvijas PSR ZA Ķīmijas institūta direktors
1946–1965 → Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta vispārīgās organiskās sintēzes laboratorijas vadītājs (laboratorija sākotnēji bija Ķīmijas institūta struktūrvienība (1946-1957), no 1957.  gada Organiskās sintēzes institūtā)
1948–1950 → LU Ķīmijas fakultātes dekāns
1958. gads → ievēlēts par LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi
1958.–1964. gads → pārcelts no LVU uz Rīgas Politehnisko institūtu par Organiskās ķīmijas katedras vadītāju
1959. gads → LPSR Valsts prēmija par pētījumiem ķīmijā (atkārtoti, pēc nāves 1965. gadā)
1965. gada 8. maijs → Gustavs Vanags aizgāja mūžībā, apglabāts Rīgas Meža kapos.
1967. gads → nodibināta Gustava Vanaga balva⁵ ķīmijas zinātnē (sākumā prēmija).

Gustavs Vanags un Latvija

Gustavs Vanags bija izcils organiskās ķīmijas nozares zinātnieks, bet mazāk zināma, viņa dzīves laikā pat nezināma, bija viņa, īslaicīgā, bet spilgtā politiskā drosme, parakstot Latvijas Centrālās padomes Memorandu ar lakonisku ierakstu Nr. 133 „G. Vanags, L.U. profesors”.⁶ Politiskajos procesos viņš bija mierīgs vērotājs no malas, pat apolitisks, jo nekad nav sniedzis vērtējumus politisko norišu realitātei mainīgajā 20. gadsimta politisko satricinājumu vidē gan Krievijā, gan Latvijā. Viņš vienkārši bija zinātnieks, kurš visu mūžu kalpoja tikai vienai iedvesmas mūzai – ķīmijai. Zinātne un zinātnieks ir jebkuras valsts ilgtermiņa attīstības viens no būtiskākajiem virzītājspēkiem un viņa ķīmijai vai, precīzāk, organiskajai ķīmijai veltītais mūžs bija arī Latvijas valstij un zinātnei veltītais mūžs ar kāpumiem un kritumiem zinātniskajā karjerā dažādu ārēju apstākļu ietekmēta, bet vienmēr ar augšupejošu dinamiku jaunu zinātnisko atziņu un pierādījumu ieviešanā. Savas dzīves laikā viņš uzrakstīja vairāk nekā 100 zinātnisko rakstu, sarakstīja piecas mācību grāmatas, sintezēja vairāku ārstniecisko preparātu aktīvās vielas (fenilīnu, omefinu – asins antikoagulanti).

Pirmā skolas pieredze mazajam Gustavam bija trīs kilometru attālajā Sniķeres pagasta skolā un nākamā mācību vieta, droši vien izvēlēta arī ģeogrāfiski tuvā attāluma dēļ, bija Jelgavas ģimnāzija. Gustavs Vanags, ierodoties Jelgavas ģimnāzijā 1904. gadā, nemaz nesapņoja par ķīmiju, fiziku vai citām dabaszinātnēm, viņu aizrāva literatūra, kurā vingrināja prātu un rokas, rakstot dzejoļus un prozas darbus, izmantojot pseidonīmu „Ziemelis”. Pusaudža gados viņu vairāk nodarbināja jautājums: „Kā es varu būt noderīgs savai tautai”? Kā vienu no alternatīvām viņš izskatīja profesionālo darbību literatūrā, par ko liecina ieraksts dienasgrāmatā (17 gadu vecumā) 1908. gada 27. februārī: „ Nezinu, kādēļ tā, bet es arvien sapņoju, ka kādreiz es būšu par lielu dzejnieku, un man dažu reizi uznāk jautājums: kādēļ es to gribu? Un kad es dziļāk ieskatos sevī, redzu, ka ne slavas dēļ – nē, gribu, lai paceltu dārgo, mīļo latvju tautu!”⁷

Viņa romantiskā mirkļa iedvesmas atklāsmi var norakstīt uz jaunībai raksturīgo romantismu pasaules uztverē, maksimālismu pārlaicīgu ideju kontekstā, brīžam arī veselīgu un dzīves neapbružātu naivumu, kuru parasti iznīcina dzīves pragmatisms un sociālās realitātes prasības, bet reti kurš nav mēģinājis rakstīt kādas rīmes vai dzejas pantus jaunībā, tā ir tikai raksturīga sevis piepildījuma meklēšana daudzo dzīves piedāvājumu vidū. Latvija varbūt zaudēja izcilu dzejnieku, bet ieguva talantīgu ķīmiķi, un viņa paveiktais joprojām ir pateicīgs un nozīmīgs ķīmiķiem – analītiķiem, farmakologiem, toksikologiem.

Jaunības romantisma apdvestais Jelgavas ģimnāzists Gustavs Vanags ģimnāzijā mācījās no 1904. gada līdz 1910. gadam, un līdzās interesei par literatūru viņam tomēr mācību laikā sāka interesēt arī fizika, jo auditorijā tika demonstrēti dažādi eksperimenti, no kuriem dažus varēja atkārtot arī mājās. Saskaņā ar toreizējo ģimnāzijas mācību programmu ķīmija oficiālajā mācību plānā vispār neietilpa. Tikai ģimnāzijas pēdējā klasē (1909/1910) dažreiz un sausi iepazīstināja ar ķīmiju kā fakultatīvu priekšmetu svētdienās. Līdzās mācību pieredzei viņam bija arī pirmā darba un pastāvīgas dzīves pieredze – viņš pasniedza privātstundas, sagatavojot citu skolu skolēnus skolām un ģimnāzijai, īrēja mazu istabu, pats to uzkopa un gatavoja ēst, un brīvajā laikā viņa iemīļotā nodarbe bija pastaigas pa Lielo ielu un Pils dārzu. Viņš arī daudz lasīja, rakstīja, dzejoja un, kā viņš pats ir rakstījis, – dzīvoju tāpat kā visi tā laika skolēni Jelgavā.⁸ Atmiņās lasām: „.. tad dzīvoju pilnīgi pastāvīgu dzīvi, neviens mani nekontrolēja, dažreiz nedēļām neviens neienāca manā istabiņā, un tomēr es nenoklīdu no ceļa, runājot Blaumaņa vārdiem, „Es tomēr nekļuvu nešķīsts un ļauns, jo mani glāba nabadzība un – kauns”.⁹

Gustavs Vanags mācījās labi un 1910. gada pavasarī pabeidza Jelgavas ģimnāziju ar sudraba medaļu. 19 gadus vecajam jaunietim bija interesanta izvēle – studēt literatūru vai kaut ko citu!? No Latvijai ģeogrāfiski tuvākajām bija Tērbatas Universitāte, bet tur pasniedza tikai jurisprudenci un teoloģiju, vecāki labprāt gribēja redzēt savu dēlu kā advokātu, tas bija daudzu talantīgo un zinātkāro latviešu dzīves ceļa pieturas punkts pēc ģimnāzijas absolvēšanas. Ģimnāzijas beidzēja tradicionālais ceļš parasti veda uz universitāti, bet reālskolu beidzēji turpināja mācības kādā no eksakto vai dabaszinātņu skolām (tehnikumi).

Vēlme redzēt latviešu kultūras centru – Rīgu – izrādījās stiprākais arguments. Tas ietekmēja svārstīšanos par piemērotu mācību vietu un lēmums tika pieņemts par labu Rīgas Politehniskajam institūtam. 1910. gada 1. septembrī G. Vanags devās uz Rīgu ar domu, ja viņam ķīmija nepatiks, tad, pavadījis vienu studiju gadu Politehniskajā institūtā, viņš dosies uz Maskavu studēt literatūru. Domas mainījās, kad ķīmijas stundas pasniedza izcilais ķīmiķis Pauls Valdens¹⁰ – cilvēks ar pasaules slavu, lielisks orators un docētājs, viņš aizrāva ar savu ķīmijas zinātnes degsmi ne vienu vien institūta audzēkni un arī G.Vanagu, kurš jau neilgi pēc mācību sākuma rakstīja: „.. ar katru dienu vairāk sāku just, ka ķīmija būs tā īstā izredzētā zinātne”.¹¹ Kā jau katru ķīmiķi iesācēju Gustavu saistīja ķīmijas eksperimentu ārējie efekti – šķīdumu krāsu maiņas, straujas ķīmisko elementu reakcijas, skaisti izveidojušies kristāli, pirotehnika, sprādzieni – tas veidoja ķīmijas radošo un vizuālo estētiku. Protams, tas uzrunāja pat skeptiķus un G. Vanags nemanot bija sācis kalpot ķīmijas zinātnei ar sev raksturīgo aizrautību un prieku par paveikto.

Rīgas Politehniskais institūts droši vien būtu pabeigts ar G. Vanagam piemītošo orientēšanos uz izcilību, ja ne Pirmais pasaules karš, kad institūtam kopā ar saviem studentiem bija „jādodas bēgļu gaitās” uz Maskavu. Likteņa ironija – G.Vanags daļēji piepildīja savu jaunības sapni doties studēt uz Maskavu, tikai ne kā literatūras students, bet kā ķīmiķis. Apstākļu spiests, viņš sāka strādāt praktisko ķīmiķa darbu ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā, kas bija ierīkota bijušajā alus darītavā, kur kopā ar citiem studentiem no RPI viņš nostrādāja gandrīz četrus gadus. Rūpnīca izstrādāja un sāka ražot Padomju Savienībā populāro sintētisko anestēzijas un ārstēšanas līdzekli novokaīnu.

Dzimtenes aicinājums bija stiprāks par Krievijas revolūciju izraisīto haosu valstī un cilvēku prātos, un 1921. gadā G. Vanags atgriezās Rīgā, lai pabeigtu studijas Latvijas Augstskolā, kur viņš nokārtoja vienīgo atlikušo eksāmenu fizikā, izstrādāja diplomdarbu un saskaņā ar vēl spēkā esošo RPI mācību programmu saņēma inženiera tehnologa diplomu un kvalifikāciju. Tas bija arī pirmais Latvijas Augstskolas Ķīmijas fakultātes izlaidums (1921). Sākās G. Vanaga darbs Latvijas Republikas zinātnē. Gustavs Vanags zinātnē ienāca laikā, kad latviešu nacionālās zinātnes degpunktā bija ķīmiķi un to izcilākie pārstāvji laikmetā, kurš turpināja 19. gadsimta ķīmijas uzplaukumu un tās atklājumu pielietojumu tautsaimniecībā – lauksaimniecībā, rūpniecībā, farmakoloģijā un citās nozarēs, var droši teikt, ka mākslīgi sintezētie ķīmiskie savienojumi un produkti kļuva par cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļu tieši 20. gadsimtā. Viss dabīgais reiz bija arī ekskluzīvs ar ierobežotu patēriņa tirgus piedāvājumu un patēriņu un, tikai pateicoties ķīmijas zinātnes atklājumiem, neatkarīgi no sociālā stāvokļa daudzi ķīmijas radītie produkti kļuva pieejami plašu tautas masu ikdienas patēriņam (piemēram, ikdienā lietotās ziepes, zobu pasta, gumijas zābaki, ķīmiskās šķiedras apģērbs, petroleja, pārtikas konservēšana un piedevas, sintētiskās krāsas, jaunas un efektīvas zāles – antibiotikas, plastmasa,  šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, bet tas būtu atsevišķas grāmatas stāsts). Ķīmija tāpat kā citas nozares kalpoja ne tikai civilajām vajadzībām, bet arī militārajām, bet ķīmiķis līdzās citiem eksakto un dabas zinātņu pārstāvjiem bija viens no virzošajiem cilvēces industriālā progresa spēkiem un palīgs katram cilvēkam, bezpersoniski individuāli ar savu darbu veicinot labāku ikdienas dzīves nodrošinājumu. Iepriekš minētais sasaucās ar paša G. Vanaga reiz rakstīto par kāda ķīmiķa sacīto: „Ķīmija mani bieži ir apveltījusi ar vislielāko baudu, ko izjūtu, atklājot vēl neizpētītus dabas noslēpumus. Tā ir devusi man iespēju pakalpot cilvēkiem, atvieglot viņu darbu, pasargāt tos no dažādām ciešanām, reizēm arī no bojāejas. Tā palīdzēja man kļūt par cilvēku, kas nav nederīgs savai DZIMTENEI”¹² – spēcīgi vārdi un viņa mūža profesijas labākais cilvēciskais novērtējums.

No 1921. līdz 1928. gadam Gustavs Vanags strādāja par asistentu ķīmijas kvalitatīvās analīzes laboratorijā. Blakus darbam laboratorijā viņš pasniedza ķīmiju un vienu gadu arī ģeoloģiju Rīgas Kultūrtehniskajā augstskolā (1921–1926), kurā viņš ieguva labas pedagoģiskās prasmes, kas lieti noderēja vēlāk pasniedzēja darbā ar studentiem ķīmijas nozarē. Viņa pasniedzēja talantu atceras arī studenti, tā viens no viņiem rakstīja (Valdis Šķēle): „Valoda plūst raiti, gludi, lektoram ir tik daudz ko teikt par katru uzrakstīto formulu un reakcijas vienādojumu. Pats galvenais, kas jāpieraksta, pateikts pašā sākumā, bet tālākais teksts papildina, paskaidro, precizē jau teikto, ko var daļēji arī nepierakstīt”. ¹³ Gustavam Vanagam studentu vidū bija iesauka Profiņš, un dažkārt viņam patika arī jokot par ķīmiju. Piemēram, kādas lekcijas beigās viņš pateicis, ka organisms vislabāk uzņem tādas olbaltumvielas, kuras pēc to struktūras ir vistuvāk patērētāja organismam. Tad viņš aizvēris lekciju konspektu un noteicis – „ar to jau es, protams, negribu propagandēt kanibālismu”.

Līdzās darbam Rīgas Kultūrtehniskajā augstskolā Gustavs Vanags pirmo reizi latviešu valodā uzrakstīja mācību grāmatu „Organiskā ķīmija iesācējiem” (1922), kas iznāca atkārtoti divas reizes un sadarbībā ar O. Lucu grāmatu ķīmijas studentiem „Organiskā ķīmija” (1925), kuras rakstīšanas laikā viņš saskārās ar ķīmijas terminoloģijas problēmu latviešu valodā un tāpēc laikā, kad sāka iznākt „Latviešu Konversācijas vārdnīca” (1927), G. Vanags tur strādāja par redaktoru un uzrakstīja daudzus rakstus par ķīmiju. Jaunajā valstī tāpat kā zinātnē un vienā no tās nozarēm – ķīmijā viss bija jāpiemēro jaunās valsts un tās tautas vajadzībām, tāpēc G. Vanaga paveiktais ķīmijas zinātnes „latviskošanā” un mācību procesa metodoloģijā ir viņa atstātais garīgais piemineklis ķīmijai veltītajam mūžam.

1928. gadā notika izšķirīgais pagrieziens Gustava Vanaga kā ķīmiķa dzīvē, jo viņš sāka strādāt organiskās ķīmijas laboratorijā un, tolaik vēl to nezinot, radīja pamatus Latvijas organisko ķīmiķu skolai. Viņa zinātnisko interešu galvenais loks saistījās ar beta diketonu ķīmiju, kuras nozīmīgākie atklājumi, un to pielietojums saistās ar dažādu ārstniecisko preparātu izstrādi un ražošanu patēriņam. 1931. gadā Gustavs Vanags iesniedza un 1932. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu „Aktīvās metilēngrupas oksidēšana”, un drīz pēc profesora Voldemāra Fišera nāves sāka docēt kursu organiskajā ķīmijā. 1934. gadā viņš aizstāvēja habilitētā¹⁴ doktora grādu par tēmu „Daži jauni bindona atvasinājumi”. Zinātniskie un aizstāvētie pētījumi bija jauns pakāpiens Gustava Vanaga pasniedzēja darbā, kas 1936. gadā ļāva ieņemt docenta vietu, bet 1939. gadā viņu ievēlēja profesora amatā organiskajā ķīmijā.

Pienāca 1940. gads – padomju okupācija, 1941. gads – vācu okupācija – profesors un Ķīmijas fakultātes mācību daļas pārzinis pie vienas varas, profesors un fakultātes sekretārs pie otras. Abos gadījumos pazemojums talantam un zinātniskajai izcilībai, lai izdzīvotu, bija jākalpo abām varām, vienīgais glābiņš bija ķīmijas zinātnes nespēja sintezēt kādu Mendeļejeva tabulas ķīmisko elementu ar komunisma un nacisma ideoloģiju, no kā nav pasargātas sociālās un humanitārās zinātnes, kas, protams, ir vairāk sarkastisks joks, bet arī okupācijas gados cilvēkiem bija ikdienas dzīve un vajadzības, un ne mums nosodīt kāda pareizu vai nepareizu izvēli no mūsdienu skatu punkta, turpinot darbu zinātnes labā. Īpaši viņu nemīlēja ne padomju, ne vācu vara, bet vismaz Gustavu Vanagu atšķirībā no daudziem kolēģiem un daļas Latvijas tautas neskāra represijas. Būdams internacionālas zinātnes – ķīmijas – pārstāvis viņš tomēr bija savas, lai arī zaudētās valsts patriots. Gustavs Vanags pieredzēja gan padomju Baigo gadu, gan vācu represijas, t. sk. pret viņa ebreju tautības kolēģiem universitātē, ko vācu okupācijas vara bija pārdēvējusi par Rīgas universitāti.

1944. gadā Gustava Vanaga dzīvē notika kāda interesanta epizode, ko var izskaidrot dažādi. Pieredzējis abu okupācijas varu teroru pret Latvijas tautu, viņš kopā ar Latvijas bijušās un vēl nedaudzās garīgās elites daļas pārstāvjiem parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu (1944) un neilgi pēc tam devās bēgļu gaitās uz Gdaņsku, kopā ar gandrīz pusi no Ķīmijas fakultātes mācībspēkiem. Iemesli profesora emigrācijai varēja būt dažādi – aktīva vācu okupācijas varas iestāžu propaganda par padomju varas zvērību atkārtošanos, Rīgas nopostīšanu, apjukums, baumas kara apstākļos, daļēja kolektīvā panika. LCP memoranda parakstīšana arī bija izsaukusi represijas pret tā parakstītājiem un droši vien viss kopā veidoja to negatīvo fonu, kāpēc G. Vanags izvēlējās emigrēt no Latvijas, tiesa gan, kara mainīgo apstākļu dēļ viņam nebija lemts doties uz kādu citu mītnes zemi un, Polijas teritorijai pakāpeniski nonākot uzbrūkošās Sarkanās armijas kontrolē, arī Gdaņska nonāca padomju okupācijas zonā.

Padomju varai izpostītajā valstī ķīmiķi bija zelta vērti un Gustavs Vanags 1945. gadā atgriezās Rīgā savā universitātē un savā Ķīmijas fakultātē profesora amatā. Paša profesora atmiņu rakstos (20. gs. 50.–60. gadi), padomju laiku aprakstošajās autobiogrāfijās vai zinātniskajos rakstos notikumi laikā no 1941. līdz 1945. gadam ir iepauzēti, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, bet tās jau bija nodevas laikam, kurā bija kaut kas jānoklusē, jābūt piesardzīgam, jo viena cilvēka mūžam jau tā pietika visa 20. gadsimta kolīziju ietekmes gan katra privātajā, gan darba dzīvē. Gustavs Vanags nekad un neko nosodāmu nebija izdarījis pie politiskajām varām, kurās viņam bija lemts piedzīvot dzīves laikā (Krievijas impērijas, Latvijas valsts, padomju, tad vācu un atkal padomju okupācija), viņš tikai godprātīgi kalpoja ķīmijai un Latvijas valstij, kura bija izveidota 1918. gadā.

Padomju gados viņš turpināja strādāt ķīmijas zinātnē, vadot Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtu (1946–1957), no 1957. gada līdz mūža izskaņai strādājot Organiskās sintēzes institūtā. Pasniedzēja darbā viņš bija ne tikai profesors, bet 2 gadus arī (1948-1950) LU Ķīmijas fakultātes dekāns, no 1958. gada līdz 1964. gadam arī Rīgas Politehniskā institūta Organiskās ķīmijas katedras vadītājs. Gustavs Vanags 1958. gadā par zinātniskajiem nopelniem tika ievēlēts par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, saņēmis divas valsts prēmijas par atklājumiem ķīmijas zinātnē (1959, 1965).

No viņa neatkarīgu apstākļu sakritības dēļ viņa kalpošanas laiks Latvijas valstij bija pārtraukts 1940. gadā, bet tas turpinājās ar viņa zinātniskajiem atklājumiem un atstātajām zināšanām ķīmijas zinātnē un rūpniecībā, un mēs arī  mūsdienās gan ikdienā, gan arī cilvēka dzīves īpašos brīžos dažkārt lietojam viņa izveidotās Latvijas organiskās ķīmijas skolas audzēkņu radītos ķīmijas produktus, kad mums nepieciešama farmakoloģijas palīdzība. Bet padomju laiks jau ir cits stāsts.

Jaunībā, kā jau minēts, Gustavs Vanags bija aizrāvies ar literatūru un, izdarot izvēli par labu savas dzīves lielajai profesionālajai mīlestībai – ķīmijai, viņš visu mūžu ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem turpināja rakstīt dienasgrāmatu un Jelgavas ģimnāzijai daļēji piederīgs ar skumjām atsaucēm uz dzejā varbūt nesasniegtām virsotnēm ir kāds viņa dzejolis¹⁵ (1924. gada 12. maijā):

Zeltmatim¹⁶ jubilejā

No ģimnāzijas es kā puika braucu
Reiz sendienās Jūs Rīgā apciemot:
Es toreiz ar uz rakstniekceļiem traucu
Un padomu Jūs gribējāt dot.
Bet dzīve novirzījās citās gaitās,
Un pantu vijums svešāks kļuvis gan;
Tak atmiņā tie brīži gaiši skaitās,
Kad vērību Jūs mazam griezāt man.

Gustavs Vanags bija starptautiski pazīstams zinātnieks, profesoru Paula Valdena un Valdemāra Fišera¹⁷ skolnieks un darbu turpinātājs. Taču būtiskāks varbūt ir kas cits: neviens Latvijas ķīmiķis nav atstājis pēc sevis zinātnē tik daudz sagatavotu zinātnieku (droši vien kopumā kādi 150 ķīmijas kandidāti un doktori).¹⁸ Iespējams, ka arī citā nozarē nevienam Latvijas profesoram nav bijis tik daudz skolnieku¹⁹ tieši zinātnē, pat Jānim Endzelīnam baltu filoloģijā nebija tik daudz viņa paša sagatavotu sekotāju zinātnē. Gustavs Vanags bija vairāk nekā 500 zinātnisku rakstu autors, vairāku medicīnas preparātu un kaitīgu grauzēju apkarošanas līdzekļu atklājējs, akadēmiķis, divu Latvijas PSR Valsts prēmiju ieguvējs. Gustavs Vanags bija ne tikai izcils zinātnieks, bet arī sava laikmeta vēstures līkloču ietekmēts, tomēr vienmēr viņš palika savas valsts patriots, kurš darbu darīja Latvijas un tautas labā bez lieka patosa, ārišķības, vien ar sūru un zinātnei atdotu darba mūžu.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskājā darbā

Vārdu skaidrojumi un izmatnotā literatūra

1 Zemste – vietējā pašpārvalde pilsētā ar apkārtējiem pagastiem vai viena pagasta robežās Maskavas caristē 16.-17.gs. Rūpnīcas nosaukumam nav tiešas saistības ar konkrēto terminu!
² Privātdocents – zinātniskais nosaukums, ko piešķīra augstskolu ārštata pasniedzējiem Latvijas augstākajās mācību iestādēs 20.gs.20.30. gados.
³ Organiskā ķīmija ir ķīmijas nozare, kas pēta organiskās vielas un to reakcijas. Organiskās vielas ir oglekli saturoša vielu grupa, daudzas, no kurām sastopamas dzīvajā dabā.
⁴ 1919-1923→ Latvijas Augstskola, 1923-1940 → Latvijas Universitāte, 1940-1941 → Latvijas Valsts Universitāte, 1942-1944 → Rīgas Universitāte, 1945-1958 → Latvijas Valsts Universitāte, 1958-1990 → Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāte, kopš 1990. gada → Latvijas Universitāte.
⁵ Ar Gustava Vanaga balvu apbalvoti apbalvoti A. Ārens (1971), E. Gudriniece, A. Strakovs (1972), V. Oškāja (1974), J. Freimanis (1976), O. Neilands (1978), J. Bankovskis (1980), R. Valters (1982), G. Duburs, E. Stankeviča (1984), E. Lukevics (1986), B. Puriņš (1988), M. Līdaka (1990), G. Čipēns (1992), J. Stradiņš (1994), F. Avotiņš, M. Šimanska (1996), T. Millers (1998), M. Kalniņš (2000), I. Kalviņš (2003), E. Liepiņš (2005), A. Zicmanis (2007), G. Veinbergs (2009), V. Kampars (2011), V. Kauss (2013), E. Sūna (2014).
⁶ Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Latvijas Kara muzejs, 2014.-24.lpp. (Memoranda fotokopija).
⁷ Gustavs Vanags un organiskā ķīmija Latvijā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa redakcijā. Rīga, 2005.-103.lpp.
⁸ Turpat, 27.lpp.
⁹ Gustavs Vanags dzīvē un darbā. Rīga, 1969.-220.lpp.
¹⁰ Pauls Valdens (1863.-1957.) – latviešu izcelsmes ķīmiķis, viens no stereoķīmijas pamatlicējiem (pēta atomu telpisko sakārtojumu molekulās). Vismaz sešas reizes tika nominēts Nobela prēmijai, bet nekad to nesaņēma. Latvijas Republikas Pagaidu valdība viņu iecēla par pirmo Latvijas Augstskolas (LU) rektoru 1919. gadā, bet viņš nostrādāja ļoti īsu brīdi rektora amatā. Kopš 1919. gada dzīvoja un strādāja universitātēs Vācijā.
¹¹ Gustavs Vanags un organiskā ķīmija Latvijā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa redakcijā. Rīga, 2005.-29.lpp.
¹² Turpat, 34.lpp.
¹³ Ķīmija Latvijas Universitātē (1919-1944). Rīga, 2005.-28.-29.lpp.
¹⁴ Habilitētais doktors – Latvijas Republikas augstākajā izglītības sistēmā 20.gs. 20.-30. gados augstāks doktora grāds, lai augstskolā varētu pretendēt uz profesora amatu. Habilitācijas darbs parasti ir vairāku nozīmīgu zinātnisku un/vai pedagoģisku publikāciju apkopojums vai zinātniska monogrāfija, kas uzrakstīti pēc doktora grāda iegūšanas.
¹⁵ Gustavs Vanags un organiskā ķīmija Latvijā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa redakcijā. Rīga, 2005.-191.lpp.
¹⁶ Zeltmatis – īstajā vārdā Ernests Kārkliņš (1868.-1961.) – skatuves mākslas pedagogs un rakstnieks.
¹⁷ Valdemārs Fišers (1881.-1934.) – ķīmiķis, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes pirmais dekāns.
¹⁸ Pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa datiem. Publicēts “Latvijas Vēstnesis” (29.06.2001., Nr.101 (2488).
¹⁹ Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi – Gunārs Duburs, Jānis Freimanis, Elmārs Grēns, Emīlija Gudriniece, Edmunds Lukevics, Ojārs Neilands, Andris Starkovs, Raimonds Valters un citi. Avots: Latvijas Organiskās sintēzes institūts 50. Pirmais pusgadsimts un nākotnes meti. Rīga, 2007.-273.lpp.

Attēls

G. Putiķis. Latvijas ķīmijas muzeja ekspozīcija