Jelgavas muzeja dalība Krievijas Valsts vēstures muzeja konferencē Maskavā

Šogad tika nolasīts 41 referāts par dažādām tēmām, kuras tā vai citādi skar I. Zabeļina dzīvi un darbu, Maskavas vēsturi vai vēstures zinātni 19. gs. beigās–20. gs. sākumā. Pētnieku uzmanība bija veltīta gan rakstiskiem, gan tēlojošiem priekšmetiem no viduslaiku, jauno un jaunāko laiku perioda.

Starp referentiem bija arī Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenais speciālists Edgars Umbraško, kurš nolasīja koreferātu “Divi F. V. fon Drīzena portreti Valsts vēstures muzeja krājumā”. Līdzautori bija Valsts vēstures muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece Jeļena Bukrejeva (Елена Михайловна Букреева) un neatkarīgais pētnieks, F. V. Drīzena pēctecis Andrejs Uborskis (Андрей Вадимович Уборский).

Kāds sakars ar Jelgavu un Latviju ir Krievijas armijas ģenerālim baronam Frīdriham Vilhelmam fon Drīzenam (1781–1851)? Viņa tēvs barons Karls Vilhelms Heinrihs fon Drīzens (1746–1827) bija Kurzemes un Zemgales hercogistes bruņoto spēku – gvardes bataljona – komandieris. Vēlāk viņš kļuva par vienu no pirmajiem Kurzemes civilgubernatoriem. Drīzeniem piederēja Ozolmuiža netālu no Jelgavas, mūsdienās tās teritorijā atrodas sociālās aprūpes centrs “Jelgava”. Barons iekārtoja kapus (mūsdienu Bērzu kapus), kur joprojām stāv kapliča, kas veltīta viņa sievai Henrietei fon Drīzenai. Iespējams, vecie jelgavnieki vēl atceras, ka kādreiz Bērzu kapi tautā tika saukti par Henrietes kapiem.

Gubernatora dēls Frīdrihs Vilhelms izvēlējās militāro karjeru. 19. gs. sākumā viņš piedalījās Napoleona karos, 1812. gadā Borodinas kaujā zaudēja kāju, taču turpināja dienestu. 19. gs. 30. gados viņš ilgu laiku pildīja Rīgas komandanta pienākumus. F. V. fon Drīzena mūžs noslēdzās Sanktpēterburgā, bet viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Jelgavu un apglabātas līdzās vecākiem Henrietes kapos.

Valsts vēstures muzeja krājumā Maskavā glabājas divi F. V. Drīzena portreti, kuri līdz šim pētniekiem nebija zināmi. Abus 1912. g. pavasarī dāvināja ģenerāļa pēcteči jaundibinātajam 1812. gada kara muzejam, kura izveidošanu diemžēl pārtrauca Pirmais pasaules karš. Viens no portretiem ir nezināma mākslinieka eļļas glezna, kas ir Johana (Janoša) Rombauera (1782–1849) 1814. gadā gleznotās Drīzena ģīmetnes 19. gs. beigu vai 20. gs. sākuma kopija.

Savukārt otra ir Eduarda Haua (1807–1887) litogrāfija pēc liepājnieka Gustava Vilhelma Rozenberga (1809–1873) zīmējuma. Litogrāfija iespiesta Frīdriha Šlātera izdevniecībā Tērbatā 1839. gadā. Pašlaik ir zināmi tikai 5 šīs grafikas eksemplāri: divi atrodas Maskavā, viens Igaunijas vēstures muzejā Tallinā un divi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Viens no tiem piederēja kolekcionāram Antonam Buholcam (1848–1901) un tika eksponēts Rīgas kultūrvēsturiskajā izstādē 1883. gadā. Savukārt eksemplāram no Valsts vēstures muzeja krājuma ir sarežģītāka vēsture: F. V. fon Drīzens dāvināja to Rīgas ārstam Karlam Mebesam (1789–1861), tad tas pārgāja mantojumā viņa dēlam virsniekam Oto Mebesam (1835–1877), kurš vēlāk uzdāvināja to savam dienesta draugam – ģenerāļa Drīzena mazdēlam. Visbeidzot 1812. gadā viņa radinieki uzdāvināja šo jau visai saburzīto lapu muzejam.

Litogrāfija izgatavota 1839. gada sākumā, un jau maijā rīdzinieki to varēja iegādāties grāmatnīcās par 1 sudraba rubli. Acīmredzot F. V. fon Drīzens bija pasūtījis portretu par piemiņu saviem dienesta gadiem Rīgā pirms došanās uz citu dienesta vietu.

Maskavas un Jelgavas pētnieku kopīgā darba rezultātā tika precizēts abu portretu datējums un provenance, kā arī noskaidroti E. Haua litogrāfijas rašanās apstākļi. E. Umbraško uzsvēra, ka, sadarbojoties vairāku valstu muzeju speciālistiem, vairākiem pētniekiem un entuziastiem dažādās vēstures jomās, kopīgiem spēkiem tika sasniegts rezultāts. Darba procesā tika atrasts vēl viens portrets (grafika), kurš jau vairāk nekā 130 gadus uzskatīts par F.V. fon Drīzena portretu, taču tagad ir skaidrs, ka tajā attēlota pavisam cita persona. Tātad pētnieku sadarbība vēl turpināsies! Cerams, ka saites starp dažādu valstu muzeju speciālistiem kļūs stiprākas.

Jāteic, ka pandēmijas ārkārtas situācijas laikā tomēr ir iespējams organizēt un profesionāli vadīt zinātnisko konferenci tiešsaistē. Par to pateicība pienākas 25. Zabeļina lasījumu organizatoriem un kolēģiem no Valsts vēstures muzeja Maskavā.

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists