Lai gan vairākām apdzīvotajām vietām Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā pilsētas tiesības tika piešķirtas jau 14. gs. otrajā pusē, jaundibinātajā hercogistē pirmā tādas saņēma Jelgava 1573. gadā.
Viena no pilsētas tiesību pamatvērtībām bija pašpārvalde – pilsētas padome jeb rāte, kas drīkstēja izdot pilsētas iedzīvotājiem saistošus noteikumus. Jelgavai bija paredzēti 12 rātskungi, kuri šajā amatā tika ievēlēti uz mūžu.
Visticamāk pirmos Jelgavas rātskungus amatā iecēla hercoga Gotharda sieva Anna, kurai Jelgava tika piešķirta kā “pūra tiesa”.
Tā kā Rātei vajadzēja nodarboties ar pilsētas pārvaldīšanu, cilvēku nodarbošanās regulēšanu, likumpārkāpēju vainas izmeklēšanu un tiesas spriešanu, tad kopā sanākšana bija pati par sevi saprotama. Vienai no pirmajām pilsētas administratīvajām ēkām tātad vajadzēja būt Rātsnamam, kas parasti izvietojās līdzās pilsētas rosīgākajai vietai – tirgus laukumam. Jelgavas vēsturē joprojām uz daudziem jautājumiem vēl meklējamas atbildes, tostarp arī uz šādu – kur atradās pilsētas galvenā administratīvā ēka – Rāte? Parasti izlīdzamies ar pieņēmumu, ka kāda rātskunga mājā, kur bija pietiekami vietas, lai šādas sanāksmes noturētu. Šeit varbūt slēpjas arī atbilde – Rātsnama nav un nav arī Rātslaukuma (tirgus laukumu parasti pārdēvēja par Rātslaukumu).
Rātsnama vēstures peripetiju pētnieks V. Vairogs pagājušā gadsimta 30. gadu beigās publicēja apjomīgu rakstu. Vairākiem viņa apgalvojumiem tomēr būtu nepieciešama padziļināta faktu pārbaude. Viņš savu rakstu iesāk šādi: “Vecākais Jelgavas pilsētas pašvaldības miteklis, par kuru ir dokumentētas ziņas, atradies tagadējā Hercoga Jēkaba laukuma ZR stūrī .. Šī prāvā vienstāvu nama attēls redzams .. Tobija Krauzes 1652. g. plānā. ..1702. g. plānā šī nama tur vairs nav”. V. Vairogs min vēl 3 iespējamas rātsnama adreses, tostarp ēku pie Sv. Trīsvienības baznīcas, ko vietējie ilgi dēvēja par “veco rātsnamu”, taču bez kāda pamata. Tālāk V. Vairoga stāstā lasām: “Lai izvairītos no biežās pārvietošanās, namsaimnieki lūkoja iegūt izdevīgā vietā atrodošos ērtu namu, ko varētu ierīkot par patstāvīgu rātsnamu. Par tādu izvēlējās hercogam piederošo namu pie tirgus, starp hercoga virspadomnieka landmaršala fon Altenbokuma namu un rātslocekļa Lēvenbergera bodi. Birģermeistars, soģis, rāte, eltermaņi, vecākie un visi namnieki lūdza hercogu Frīdrihu Kazimiru pārdot šo namu. 1686. g. 19. jūlijā hercogs pārdeva namu laukuma tīkoājiem par 1100 valsts dālderiem”. Pārdošanas aktā hercogs noteica, ka nams turpmāk uzskatāms par privileģētu, no visām (nodokļu un klaušu) nastām atbrīvotu, namnieku draudzei piederošu, un to nedrīkst nekādā veidā ne atsavināt, ne atdāvināt, ne ieķīlāt.
Jauniegūto rātsnamu ar piezīmi, ka tas vēl nav pabeigts, apjomīgajā dzejojumā Mitau (1686) piemin Jelgavas Lielās jeb Latīņu skolas rektors Bornmanis. Pēc vairāk kā 50 gadu lietošanas 1739. g. 30. novembrī namnieki sanāksmē nolēma vākt ziedojumus ēkas remontam. Eltermaņu vecāko un namnieku sapulcē birģermeistars Švarcs ziņoja, ka rāte ziedojusi 100 valsts dālderus, tāpat iemaksas izdarījuši abi pilsētas eltermaņi un daži vecākie, sagaida ziedojumus no pārējiem vecākajiem un arī namniekiem. Atjaunotā nama iesvētīšana notika 1743. gada 21. augustā, salutējot no lielgabaliem pie jaunā rātsnama. Tikai pēc šiem pārbūves darbiem Jelgavas Rātsnams ieguva to izskatu, kādu saglabājušas skatu kartītes – neliela ēka ar filigrānu tornīti un vējrādītāju skursteņslauķa izskatā (dāvana no Skursteņslauķu amata). Tā kā tas notika laikā, kad Jelgava jau bija visas hercogistes galvaspilsēta, tad Rātsnama portālu greznoja pilsētas lielais ģerbonis, kas ir arī viens no neapstrīdamiem pierādījumiem par šāda ģerboņa eksistenci. Te tika iekalta devīze latīņu valodā, kas tulkojumā skan šādi: “Šo pilsētas valdi lai Dieva labvēlība uztur, taisnība grezno”.
Rātsnams kalpoja savam mērķim 201 gadu – līdz 1944. gada vasaras nogalei, kad karadarbības rezultātā ēka tika nopostīta.
