Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Kociņš

Aleksandra Kociņa anketa Lāčplēša Kara ordeņa domei un viņa Lāčplēša Kara ordenis

Lāčplēša Kara ordeņa Nr. 3/646 stāsts Jelgavas muzejā 

Kopš 2019. gada Jelgavas muzeja krājumā glabājas no tālās Kanādas atceļojušais III šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr.646, kas reiz bija piederējis Aleksandram Kociņam (1892–1942). Viņa liktenis bija tikpat skaudrs kā lielākajai daļai tautiešu 20. gadsimta pirmajā pusē. Ar LKO viņš apbalvots par varoņdarbu pie Lāču mājām Kalnciema rajonā 1919. gada 24. martā. Viņa apbalvošanas pieteikumā rakstīts¹: “apbalvot bijušās Cēsu rotas karavīru Kapitanu Aleksandru Kociņu par to, ka, būdams par sevišķu uzdevumu virsnieku pie Latviešu Atsevišķās brigādes štāba, izsūtīts dēļ sakaru uzturēšanas ar Cēsu bataljona komandieri, kurš atradās pirmās līnijās aiz Lāču mājām. Neskatoties uz ienaidnieka stipro šauteņu un ložmetēju uguni no Kalnciema Kapitans Kociņš tomēr izpildīja viņam uzlikto uzdevumu. Atgriezdamies ar svarīgām ziņām Brigādes Štābā tas tika ievainots, neskatoties uz to, tas savu uzdevumu izpildīja, nogādādams tam uzticētās ziņas Brigādes komandierim, caur ko sekmēja Kalnciema operācijas izvešanu”.

A. Kociņš piedzima Rīgā 1892. gada 21. decembrī, mācījies ģimnāzijā (domājams Aleksandra ģimnāzijā) un Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1913–1916, pabeigti 2 kursi). Krievijas armijā iesaukts 1916. g. 1. jūnijā,  ieskaitīts Alekseja karaskolā Maskavā (1916), ko pabeidzis tā paša gada 1. decembrī. Viņam piešķirta dienesta pakāpe praporščiks. Pēc paša vēlēšanās iedalīts Rezerves latv. strēln. pulkā (12. 12.1916.), vēlāk 1. Daugavgrīvas latv. strēln. pulkā (29.12.1916). Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna (1917. g. janvārī), apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru (ar šķēpiem un lentām)². Pēc Oktobra revolūcijas (1917) nonāca Iekškrievijā, kur A. Kociņš atbalstīja “balto” kustību un iesaistījās pulkveža Frīdriha Brieža organizētajā pret lieliniekiem vērstajā apvērsumā Jaroslavļā (1918). Bēgdams no iespējamām represijām, dzimtenē viņš atgriezās 1918. gada septembrī. Latvijas armijā brīvprātīgi iestājies 1918. gada 10. decembrī. Pēc Latvijas Neatkarības kara īsu laiku Aleksandrs Kociņš bija Kara muzeja vadītājs – pārzinis (16.01.1920. – 17.02.1921.), otrais pēc Kārļa Strauberga. Lāčplēša Kara ordenis viņam piešķirts 1921. gadā. Tāpat no Latvijas apbalvojumiem viņš saņēmis TZO III un IV šķiru.

Turpmāko karjeru viņš veidoja tieslietu sistēmā. 1920. gadā sāka studēt tieslietas LU, strādāja par kara prokurora palīgu, no 1922. gada bija kara tiesnesis. 1923. gadā beidzis Latvijas Universitātes Tieslietu fakultāti. Aleksandram Kociņam, sākot darbu Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedra amatā (MK 12.09.1924. lēmums)³, vajadzēja nodot svinīgo solījumu, kura teksts bija šāds:

Svinīgs solījums.

Apsolos Latvijas valstij un tās valdībai uzticību, apņemos izpildīt man uzticēto amatu pēc labākās apziņas, pārliecības un zināšanas, izpildīt likumus, valdības rīkojumus un priekšniecības likumīgās pavēles, neizpaust dienesta noslēpumus, apzinoties, ka man par savu darbību jāatbild likuma priekšā.

Ministru kabineta sēdē 1925. gada 1. decembrī Aleksandru Kociņu iecēla par Rīgas apgabaltiesas locekli. Latvijas Universitāte viņam 1925. gada 18. decembrī izsniedza pagaidu apliecību Nr.13934 ar tekstu “Šīs apliecības īpašnieks Aleksandrs Kociņš dz. 1892. gada 21. decembrī, ļoti sekmīgi nobeidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļas pilnu kursu, kādēļ viņam uz min. fakultātes 1925. gada 10. decembra lēmuma pamata piešķirts tiesību zinātņu kandidāta grāds. Piezīme: diplomu pēc tā izgatavošanas izsniegs, tikai šo apliecību atpakaļ dodot”⁴.

Ar MK lēmumu 1934. gada 18. decembrī Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) A. Kociņš iecelts par Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētāju. 1937. gada 22. decembrī MK A. Kociņu iecēla par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju⁵ un 1938. gada 8. janvārī A. Kociņš Tieslietu ministrijai ziņoja, ka 1938. gada 7. janvārī “Rīgas apgabaltiesas svinīgā aktā pārņēmu Rīgas apgabaltiesas vadību no priekšsēdētāja biedra Teodora Bergtāla⁶ un stājos pie savu tiešo pienākumu izpildīšanas”⁷.

Kā jau visiem valsts pārvaldē strādājošajiem bija nodevas savam laikmetam – autoritārismam, bet A. Kociņa gadījumā tas vairāk bija patriotiskās audzināšanas darbs un, kurš gan to labāk varēja veikt, ja ne Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara aculiecinieks un dalībnieks!? Izglītības ministrija 1939. gada 19. maijā  (Nr. V-1508) A. Kociņam kā Rīgas apgabala tiesas priekšsēdētājam  nosūtīja vēstuli ar aicinājumu piedalīties kādā no skolu svinīgā izlaiduma aktiem. “Sekodama mūsu tautas vadoņa Dr. K. Ulmaņa ierosinājumam, Izglītības ministrija arī 1938./39. mācības gada beigās sarīko svinīgus izlaiduma aktus visās ģimnāzijās un arodu skolās. [..] Šogad svinīgie akti notiks 15. jūnijā. [..] Izglītības ministrija lūdz Jūs neatteikties piedalīties kādā svinīgajā izlaiduma aktā ar uzrunu. Skolu, uz kuru Jums būs jāaizbrauc, lūdzam atļaut noteikt Skolu departamentam. Ja Jūs vēlētos apmeklēt kādu noteiktu mācību iestādi, tad par to lūdzam ziņot departamentam[..]. Izglītības ministrija rūpēsies par brīvbiļešu izsniegšanu visiem svinīgo aktu dalībniekiem braukšanai pa dzelzceļiem un ar citiem satiksmes līdzekļiem [..]”. Teksts sava laikmeta zīme, bet, no otras puses, patriotisma un cieņas pret valsti veicināšana, jo izlaidumos tika aicinātas valsts amatpersonas, kas ar savu dzīves stāstu varēja iedvesmot jauno paaudzi un veicināt tās ceļu uz katra indivīda personīgo izaugsmi. Atbildes vēstulē Skolu departamentam Nr.5686 (noraksts) 1939. gada 22. maijā A. Kociņš raksta, “ka vēlos piedalīties svinīgā skolas izlaiduma aktā Līvānu ģimnāzijā”⁸.

Kalendārā nepielūdzami bija Latvijai liktenīgais 1940. gada jūnijs. 1940. gada 25. jūnijā A. Kociņš ziņoja Tieslietu ministrijai, ka saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas nodaļas kopsapulces lēmumu 7. maijā viņam piešķirto atvaļinājumu viņš vēlas izmantot no 1. jūlija līdz 1. septembrim, kas varētu būt interesants lēmums jaunajos apstākļos, kad valsts ir okupēta un vēl priekšā tik daudz nezināmā… Piebilde – atvaļinājumu pavadīšu savās lauku mājās Lielvārdes “Zīlītēs”. Situācija mainījās pēc “Tautas Saeimas vēlēšanām” un 1940. gada 8. jūlijā A. Kociņš raksta⁹ ļoti godājamam Tieslietu ministra kungam (Juris Pabērzs, A. Kirhenšteina Ministru kabinets), ka: “Pagodinos lūgt Jūs, ļoti godājamais ministra kungs, likt priekšā Ministru kabinetam atbrīvot mani no Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amata ar š. g. 1. septembri, atstājot tanī pašā tiesā tiesas locekļa amatā, kā arī dodot iespēju nodarboties Tieslietu ministrijas juriskonsultācijā”.

Viņa lūgums tika apmierināts un MK 09.07.1940. sēdē A. Kociņš tika atbrīvots no ieņemamā amata. Savukārt Tieslietu ministrijas pārsauktais Sociālās aizgādības departaments (bijušais Sabiedriskās aizgādības departaments – jaunajai varai galvenais bija visur lietot sociāls, sociālais, sociālistisks un citi soc… ar atbilstošiem vēstījumiem ideoloģijas labākajās, pareizāk būtu rakstīt sliktākajās, tradīcijās) izdeva rīkojumu 26.08.1940. Nr.14061-3207/v, ka, pamatojoties uz ministrijas lēmumu, Rīgas apgabaltiesas bijušajam priekšsēdētājam Aleksandram Kociņam piešķirta pensija 60% apmērā no Ls 688.00, kas ir augstākā amata caurmēra mēneša alga 5 gadu laikā, t.i. Ls 412.80 mēnesī skaitot no 1940. gada 1. septembra¹⁰. Ir tikai viens BET – okupācijas vara pielīdzināja latus rublim un tā pirktspēja bija pavisam cita un pensijā tika aizsūtīts cilvēks, kuram bija tikai 48 gadi.

Lai arī aptuveni var nojaust patiesos iemeslus, kāpēc A. Kociņš tik agri devās pensijā, bet droši vien viņš jau bija pamanījis, ka bijušie Latvijas valsts pārvaldes darbinieki pēc okupācijas sāk pazust, tiek represēti vai par viņiem vairs nav nekādu ziņu. Diemžēl arī viņa, iespējams, tālredzīgais solis neglāba no padomju represiju dzirnavām un 1941. gada jūnijā viņš tika deportēts uz Krieviju, miris 1942. gada 12. jūlijā Vjatlagā. Vēl viens Lāčplēša stāsts bija izskanējis.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 758.l., 6lp.

2. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 758.l., 4lp.

3. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 35lp.

4. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 21lp

5. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 76^alp.

6. Teodors Bergtāls (1886-1942) – Augstākās tiesas senators, jurists. Deportēts no Latvijas 1941. gada 14. jūnijā. padomju represiju upuris.

7. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 20 lp.

8. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 54 lp.

9. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 82lp.

10. LNA LVVA 1536.fonds, 2.apr., 537.l., 84.-86.lp.