Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Gudže

Seržants Nikolajs Gudže (Latvijas Nacionālais arhīvs)

Seržants Nikolajs Gudže (LKO Nr.3/1641)

Seržants Nikolajs Gudže bija jaunākais no sešpadsmit Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kuri mācījās vai absolvēja Jelgavas ģimnāziju. Dzimis 1902. gada 21. janvārī Jelgavā, mācījies Jelgavas ģimnāzijā. Mazliet neskaidrs ir viņa ieraksts paša aizpildītajā LKOD anketā (1926. gada augustā), ka “Tērbatā izgājis pirmsiesaukšanas kursus (armijā?)”¹, gan pēc viņa gadiem Pirmā pasaules kara izskaņā, gan armijas nav precīzi zināms, ko viņš ar to ir domājis, iespējams, ka ļoti īslaicīgs sagatavošanās dienests Sarkanajā armijā.

Latvijas bruņotajos spēkos viņš brīvprātīgi iestājās 1919. gada 14. aprīlī un piedalījās kaujās pret lieliniekiem Latgalē. Ar Lāčplēša Kara ordeni (1924) apbalvots par cīņu pie Līvāniem 1919. gada 3. oktobrī. Atvaļināts no armijas 1920. gada 20. februārī – kara invalīds pēc gūtā ievainojuma 1919. gada 5. oktobra kaujā. Strādājis par skolotāju Rīgas 13. pamatskolā (1920–1932), studējis Latvijas Universitātē tieslietas.

Arī viņam Lāčplēša Kara ordenis “mazliet kavējās”, kopš apbalvošanas pieteikuma iesniegšanas un dažādu precizējumu un papildinājumu pieprasīšanas pagāja aptuveni 2 gadi līdz ordeņa piešķiršanai. 1922. gadā 3. Jelgavas kājnieku pulka 1. rotas komandieris kapteinis Lasis nosūtīja ziņojumu pulka komandierim par kauju 1919. gada oktobrī (1919. gadā Lasis virsleitnanta pakāpē komandēja 3. rotu (saglabāts autora rakstības stils)²:

“3. oktobrī 1919. g., kad I bataljons bija pārcēlies pāri Daugavai un ar kaujām sasniedzis Līvānu dzelzceļa staciju, 3.rota zem stipras ienaidnieku šauteņu un ložmetēju uguns (bija) pievairzījusies pie dzelzceļa tilta pār Dubnas upi, tad minētās rotas seržants Gudže Nikolajs redzēdams, ka dzelzceļa tilts ir mīnēts, bet, neskatoties uz to un nicinādams nāves briesmas, pirmais no rotas karavīriem pārskrēja pāri tiltam un izveicīgi sabojāja elektriskos vadus (detonācijas mehānisma palaišanai) ar to izjaukdams ienaidniekam plānu uzspridzināt minēto tiltu tam brīdī, kad par to būtu gājušas pāri mūsu daļas un tādejādi dodams mūsu daļām iespēju pāriet pār tiltu neapdraudētām no uzspridzināšanas, cauri ko tam lielā mērā tika sekmēta stacijas Līvāni (un) miesta ieņemšana. Par minēto varoņdarbu lūdzu seržantu Gudži Nikolaju stādīt priekšā apbalvošanai ar Lāčplēša kara ordeni”.

Atbilde no Lāčplēša kara ordeņa domes nav zināma, visticamāk, ka bija papildinājumu pieprasījums, un tikai 1924. gada 6. martā seko virsleitnanta Laša atbilde³ ar paplašinātu kaujas aprakstu.

Pasta adrešu kļūdas dēļ Nikolajam Gudžem vairākkārtīgi bija jāskaidro savas privātās un profesionālās dzīves gaitas Lāčplēša Kara ordeņa domei. Lāčplēša Kara ordeņa domes 1926. gada 28. jūlijā nosūtīja N. Gudžem (Rīga, Tilta iela 28, dz.4), LKOD anketā bija norādīta cita adrese “Nr.20” – tā ir īstā un iespējams, ka citi adresētie sūtījumi viņu vienkārši nesasniedza šīs nenoliedzami cilvēciskās kļūdas dēļ  viņš saņēma “niknu” vēstuli ar tekstu:

“Domes uzdevumā esmu spiests Jums vēlreiz atgādināt viņas lūgumu (LKOD) nekavējoties atsūtīt savu anketu ar biogrāfiskām ziņām ievietošanai blakus Jūsu fotogrāfijai (tā varēja būt labāk uzņēmumā) domes izdodamā grāmatā – albumā”⁴. Vēl vienā pieprasījumā tonis jau ir mainījies, jo nosūtīts uz pareizo dzīves vietas adresi ar vairākiem precizējošiem jautājumiem (05.10.1926.)⁵: “Saņemot nupat Jūsu anketu ar biogrāfiskām ziņām, laipni lūdzu vēl paziņot to papildināšanai 1) kādu kur vidusskolu Jūs nobeidzāt (kuru vidusskolu Jūs absolvējāt), 2)kad ieguvāt skolotāja grādu (kvalifikāciju) un 3) kādā skolā tagad ieņemat skolotāja amatu (strādājat par skolotāju)”.

1926.gada 17.oktobrī sekoja N. Gudžes atbilde⁶: “Pēc atvaļināšanas no militārā dienesta viņš pabeidza 1920. gada 5. jūnijā I Jelgavas Valsts vidusskolas pēdējo klasi. Skolotāja grādu viņš ieguva paātrinātajos skolotāju kuros 1920. gada vasarā (jūnijs–augusts) un kopš 1920. gada 1. septembra viņš strādāja par skolotāju 13. Rīgas pilsētas pamatskolā Ādolfa ielā nr.8”. 

Kā jau visiem LKO kavalieriem, arī Nikolajam Gudžem bija tiesības uz zemes piešķiršanu no valsts un jau savā LKOD anketā viņš bija ierakstījis interesantu frāzi, kas gan varētu būt kāda privāta aizvainojuma radīta: “vēlētos, lai zemi piešķir likumīgā kārtā, kam nākas, bet ne Latvijas grāvējiem⁷”. No agrārās reformas rezultātiem grūti secināt, cik zemes tika piešķirts nelojāliem Latvijas pilsoņiem, bet reformas rezultāti uzskatāmi parāda zemes īpašuma maiņas formu no 1913. gada līdz 1935. gadam.

Zemes īpašnieku kategorijas pirms un pēc agrārās reformas:

Valsts Zemes fonds arī gandrīz visu bijušo muižu zemi (no 48.1% tika piešķirtas 47.8% bijušo muižu zemes) iedalīja jaunsaimniecībām un zemju piegriezumiem pie jau esošajiem īpašumiem.

“Zemes Ierīcības Vēstnesī”⁸ (Nr.365., 04.03.1930.) ir lakonisks ieraksts. Nikolajam Gudžem piešķirta jaunsaimniecība Rīgas apriņķa Tomes pagasta Tomes muižā 1.kategorija 11.15 hektāru zemes. Parasti no zemes piešķiršanas pieprasījuma līdz pašai zemes piešķiršanai pagāja vidēji 6 mēneši – vienmēr bija oficiāla publikācija “Zemes ierīcības vēstnesī”. Jau tā paša gada Zemes Ierīcības Vēstnesī Nr.405 ir  paziņojums, ka N. Gudže jau pārdevis savu īpašumu par 2100Ls. Tā kā viņš strādāja par skolotāju, nebija izveidojis ģimeni un Latvijas Neatkarības kara laikā bija kļuvis par invalīdu, iespējams, tāpēc viņš nevarēja pieņemt valsts dāvanu LKO kavalieriem un rūpēties par zemes īpašuma saimniecisko izmantošanu.

Kopš 1922. gada Nikolajs Gudže pildīja arī kādu sabiedriski svarīgu amatu – viņš ieņēma Latvijas Kara invalīdu savienības centrālas valdes locekļa amatu. 1937. gadā avīzē “Brīvā Zeme” Nr.172 (04.08.1937.) ir Nikolajam Gudžem veltīts raksts “15 gadu darbs karā cietušo labā”. Viņš pats bija kara invalīds un tāpēc lieliski izprata sociālās un medicīniskās rehabilitācijas vajadzības kara invalīdiem, kuriem sociālā nodrošinājuma iespējas no valsts puses atšķīrās, jo invalīdu savienībā bija dažādi karu – Krievijas un Latvijas izcīnīto veterāni un protams, ka lielākais atbalsts pienācās Latvijas Neatkarības kara laikā kļuvušajiem kara invalīdiem. Nikolajam Gudžem arī ik pa brīdim vajadzēja uzlabot savu veselību, par ko liecina arī ieraksti viņa personāla lietā⁹ – Rīgas Kara slimnīcas priekšniekam adresētā LKOD vēstule ar lūgumu sniegt atzinumu un atļauju ārstēties N. Gudžem uz sava rēķina Tērbatā (Tartu, Igaunijas Republika) – ārstu komisijas atzinums, valūta un citu starpvalstu atšķirīgās normatīvās bāzes ārstēšanās izdevumu segšanai.

Laikā no 1934. gada līdz 1940. gadam N. Gudže bija Latvijas Kara invalīdu savienības priekšsēdētājs. N. Gudže kopš 1935. gada 19. februāra strādājis arī Aizsargu aviācijas Kulturālās nodaļas vadītāja amatā. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas pārcēlies uz dzīvi laukos un Rīgā atgriezies jau vācu okupācijas laikā 1941. gada jūlijā, lai atkal uzņemtos padomju laikā likvidētās Kara invalīdu savienības vadīšanu.

1944. gada oktobrī viņš devās prom no dzimtenes trimdā, sākumā uz Vāciju, tad 1945. gada janvārī uz Dāniju, dzīvojis bēgļu nometnē Pelvormas salā un Hūzumā. Progresējot tuberkulozes izraisītajām komplikācijām, ievietots Glikštates slimnīcā Vācijā, kur miris 1946. gada 28. septembrī. Vēl viena latvieša mūžs bija beidzies negribētā svešumā, bet apstākļu izraisītā, ko neviens individuāli ietekmēt nevarēja. Trimda paliek trimda, ja reiz Tu atceries savu dzimteni!

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks darbā ar sabiedrību

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 14lp.

2. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 14lp.

3. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 147.l., 12lp.

4. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 15lp.

5. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 16lp.

6. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 16lp.

7. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 14lp.

8. Zemes Ierīcības Vēstnesis (1920-1937) – Latvijas valsts oficiālā laikraksta “Valdības Vēstnesis” pielikums zemes ierīcības jautājumos (agrārās reformas īstenošanai).

9. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 519.l., 20lp.