Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Jēgers

Pauļa Jēgera anketa Lāčplēša Kara ordeņa domei

Medicīnas feldšeris Paulis Jēgers (LKO Nr.3/634)

Paulis Jēgers visu darba mūžu bija mediķis – Latvijas Neatkarības karā vecākais medicīnas feldšeris, Latvijas valsts laikā ārsts vairākās daudzprofilu slimnīcās, turpināja kalpot medicīnai un cilvēkiem, ievērojot Hipokrata zvērestā pausto arī okupācijas varas apstākļos, bet Otrā pasaules kara izskaņā emigrēja no Latvijas, lai dotos sākumā uz Vāciju un vēlāk uz ASV. Karš un lodes nešķiro arī mediķus un P. Jēgeram bija jāpieredz daudzu savu kolēģu nāve ne tikai kara laukā, bet arī okupācijas laikā, kad no represijām cieta arī mediķi. Laikam jau līdz 1944. gadam pieredzēts un piedzīvots bija pārāk daudz, lai vēlreiz riskētu un noraudzītos, kā tiek iznīcināts viss, ko reiz bija mācījies, par ko bija cīnījies, kam kalpojis un ko palīdzējis celt.

Viņa dzīves ceļš sākās Jelgavas apriņķa Dobeles pagasta mājās “Ružas” 1898. gada 16. decembrī zemnieku ģimenē. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, iestājies Tērbatas Universitātē, bet kara izraisīto apstākļu dēļ viņš to nevarēja pabeigt. 1919. gada 10. jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, kur dienējis līdz 1920. gada 17. septembrim. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, kā viņš pats raksta 1922. gada 9. oktobrī aizpildītajā LKOD anketā¹ “apbalvots par vispārējiem nopelniem kaujās pret vāciešiem”. Varoņdarba apraksts gan skan mazliet citādi:

“1919. gada oktobra – novembra cīņās Rīgā un tās apkārtnē Paulis Jēgers atradās pirmajās frontes līnijās un, neskatoties uz dzīvības briesmām, sniedza ievainotajiem palīdzību. 1919. gada 3. novembrī pie Priedaines stacijas (mūsdienās stacija “Priedaine”) tika ievainots, vēl neizveseļojies no ievainojuma, atgriezās rotā, lai turpinātu dienestu”.

Karš veicināja ārstu skaita pieaugumu, neviena civilās medicīnas epizode neatsver to pieredzes apjomu, ko varēja gūt kaujas laukā, un medicīnas nozares paradokss bija tāds, ka ilgstošos militāros konfliktos ar lielu ievainoto skaitu “uzplauka” kara ķirurģija, kas, iestājoties mieram, nodrošināja daudz pieredzējušu ārstu un medmāsu, kas nereti arī nosaka slimnīcu un feldšeru punktu pieejamību iedzīvotājiem miera periodā vai plānojot ievainoto aprūpi hipotētiska militārā konflikta gadījumā, kas Latvijā bija vērojama līdz pat 20./21. gs. mijai, līdz tika īstenotas vairāku medicīnas nozaru reformas.

Pēc demobilizācijas no aktīvā dienesta Paula Jēgera dzīves ceļš aizveda uz Latvijas Universitātes 1919. gadā izveidoto Medicīnas fakultāti², kurā viņš iestājās 1920. gadā. Medicīnas fakultāte bija stabils un ilgtspējīgs augstākās medicīniskās izglītības un medicīnas zinātnes centrs Latvijā. Nezināmu iemeslu dēļ viņam 1924. gadā studijas vajadzēja pārtraukt, par ko viņš minēja sarakstē ar Valsts prezidenta sekretariātu 1929. gadā 15. martā³, rakstot, ka “fakultātes nobeigšanai studijas atjaunoju 1928. gada rudenī. No 1924. gada strādāju visu laiku kā asistents Sarkanā Krusta slimnīcā Rīgā”. Latvijas UniversitātesMedicīnas fakultāti viņš pabeidza un ārsta diplomu saņēma 1931. gadā, nav pieejams viņam izsniegtā diploma oriģināls, bet tā teksts varētu skanēt šādi saskaņā ar LU padomē pieņemto diploma tekstu⁴:

Latvijas Universitāte, izsniegdama šo diplomu saskaņā ar Medicīnas fakultātespadomes [gads, diena un mēnesis] lēmumu, apliecina, ka [vārds, uzvārds], dzimis [gads, diena un mēnesis] ļoti sekmīgi [jeb sekmīgi] beidzis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pilnu kursu ar visiem praktiskiem darbiem un pārbaudījumiem, nolicis akadēmisko gala eksāmenu, iesniedzis apmierinošu zinātnisko darbu un ieguvis ārsta grādu.

Rektors

Medicīnas fakultātes dekāns

Universitātes sekretārs

Piezīme. Pēc ārsta grāda saskaņā ar LU Satversmi otrais zinātniskais grāds Medicīnas fakultātē bija medicīnas doktors (Dr.med.).

LU absolventu īpatsvars starp Latvijas ārstiem no 1924. gada līdz 1946. gadam⁵:

Robežzīme protams ir 1946. gads – Otrais pasaules karš, holokausts, represijas un emigrācija, bet demobilizētie Sarkanās armijas ārsti ar lielu pieredzi militārajā medicīnā aizpildīja arī izveidojušos diplomēto ārstu trūkumu un LU Medicīnas fakultātes absolventi kļuva par mazākumu praktizējošo ārstu vidū.

Latvijas valsts laikā Pauls Jēgers bija Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcas ārsts (1924–1940) un paralēli strādājot – Centrālās kopējās slimo kases ambulances ārsts (1935–1940). Medicīnas darbinieki Latvijas valsts laikā pelnīja labi – mācībspēku un ārsta atalgojums (neiekļaujot izcilāko ārstu atalgojumu privātklīnikās) svārstījās no 400 līdz 1000 latiem mēnesī, salīdzinājumam oficiālā statistika (20. gs. 30. gadu sākums) uzrādīja, ka, piemēram, Saeimas deputāts saņēma ~500ls, skolotājs ~165Ls, dzelzceļnieks ~126Ls, pagaidu strādnieks ~100Ls, mājkalpotājs ~65Ls. Būt ārstam bija ne tikai gods, bet arī iespēja dzīvot pārticīgu ikdienas dzīvi, vai, mūsdienu terminoloģijā, ārsts bija klasisks vidusšķirai piederīgs Latvijas Republikas pilsonis.

Medicīnas zinātne 20. gadsimta sākumā piedzīvoja cilvēces vēsturē vēl nebijušu uzplaukumu un jaunākās ārstniecības metodes tika integrētas arī Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Medicīnai kā jau visām zinātnes nozarēm ir gara priekšvēsture un vēstures avotos fiksētā medicīnas iestāžu un to sniegto pakalpojumu vēsture Latvijas teritorijā sākas ar bīskapu Albertu, kurš 1220. gadā dibina pirmo hospitāli (Svētā Jura vai Svētā Gara hospitālis), 1357. gadā atvērta pirmā aptieka Rīgā, 1360. gadā izveidots pilsētas galvenā ārsta amats.

Līdz pat 19. gadsimta vidum Latvijas teritorijā cilvēku saslimšanas gadījumā bija raksturīga paļaušanās uz maģisko domāšanu un tai raksturīgiem izveseļošanos veicinošiem rituāliem (“zāļu sieva” vai aizlūgums baznīcā un nevar noliegt placebo ietekmi uz atveseļošanos vai arī homeopātijas dziedinošo dabas spēku) un diplomēti ārsti bija retums ne tikai lielākās apdzīvotās vietās, bet arī reģionāla rakstura pilsētās, ko apliecina arī tabula par ārstu skaitu Rīgā. Pirmais zinātniskās medicīnas pārstāvis tagadējā Latvijas teritorijā ieradās vien 16. gadsimta sākumā un tas bija humānists, brīvdomātājs, ceļotājs Jans Kornārijs⁶ (1500–1558), kurš Eiropas medicīnas vēsturē iegājis ar vairākiem seno grieķu mediķu autordarbu tulkojumiem no sengrieķu un latīņu valodas un Hipokrāta zvēresta “atdzīvināšanu” kā ārsta ētiskās būtības un sūtības paudēju.

Ieskatam tabula par ārstu skaitu Baltijas metropolē Rīgā cauri gadsimtiem.

 Ārstu skaits Rīgā no 1600. līdz 1900. gadam⁷

Akadēmiski izglītoto mediķu skaits palielinājās tikai 19. gadsimta vidū. Tas notika pārsvarā no Rietumeiropas universitāšu absolventiem, kas bija ieguvuši doktora grādu medicīnā. “Vietējo” ārstu skaita palielināšanos sekmēja Tērbatas (Tartu)universitātes absolventi. Ja sākotnēji universitātes izglītību ieguvušie ārsti praktizēja iekšķīgo slimību ārstēšanā, tad ārīgo slimību gadījumā, kur vajadzēja iejaukties ar ķirurģiskām metodēm pārsvarā “strādāja” un “ārstiem” palīdzēja ķirurgu bārddziņu cunftes meistari un zeļļi vai, vienkāršiem vārdiem rakstot, amatnieki. Akadēmisko līdzvērtību gan ķirurģija, gan ārstniecība uz zinātniskiem pamatiem ieguva vien 19. gadsimta otrajā pusē pēc cunfšu privilēģiju⁸ likvidēšanas un pierādījumos, un eksperimentos balstītās zinātniskās medicīnas nostabilizēšanos sabiedrības apziņā kā vienīgo alternatīvu sabiedrības locekļu atveseļošanās priekšnoteikumu saslimšanas gadījumā. Diagnostika, ārstniecība un rehabilitācija kļuva par modernās medicīnas stūrakmeni un slimību diferenciācija kā priekšnoteikums medicīnas zinātnes nozaru attīstībai.

Kalendārā bija 1940. gads un tikai 5 gadu laikā Latvija zaudēja simtiem izcilu ārstu un citu medicīnas darbinieku represiju un kara dzirnās. Visskarbākais stāsts bija par ebreju ārstiem, no kuriem vairāki tikai aizvesti 1914. gada 14. jūnija deportācijā, bet gandrīz visi Latvijā palikušie ebreju ārsti tika nogalināti nacistu okupācijas gados Rumbulā, Biķerniekos un citur, vairāki ebreju ārsti kopā ar ģimenēm vispārējā izmisuma brīdī izdarīja pašnāvību, pirms tam apzinoties likteņa neizbēgamību vācu okupācijas varas īstenotās antisemītisma kampaņas kontekstā. Diemžēl tā nebija pirmā apstākļu spiesta masveida ebreju došanās nāvē, jau Romas impērijā Jūdejas kara laikā (66.–73. g.p.m.ē.) tā izdarīja lielākā daļa Masadas cietokšņa⁹ aizstāvju.

Paulim Jēgeram Baigajā gadā gāja secen daudzu viņa kolēģu liktenis – izsūtījums. Ārsti izsūtījumā kļuva par ieslodzīto un izsūtīto ārstiem un viņiem bija lemts izdzīvot biežāk nekā citu profesiju pārstāvjiem – skolotājiem, inženieriem, tirgotājiem, militārpersonām, vienkārši strādniekiem un zemniekiem. Un kā gan viņi citādi varēja rīkoties, viņi visi bija devuši svinīgo solījumu Latvijas Republikā “Es apņemos un solos pēc savas labākās apziņas un pārliecības veltīt savas zināšanas un prasmi tautas veselības sargāšanas un kopšanas darbam, izlietot visus spēkus un iespējas cilvēka dzīvības un veselības pasargāšanai, kā arī viņa sāpju un ciešanu mazināšanai”. Latvijas izsūtītie ārsti palīdzēja saviem tautiešiem un netieši arī savai valstīji, kurai viņi reiz bija kalpojuši. Viņi ārstēja arī savus uzraugus, būdami naida un nicinājuma apzīmogoti un brīžam varēdami pārvietoties tikai bruņotas sardzes pavadībā – novārguši, izbadējušies,  nomocīti un nodzīti tāpat kā citi ieslodzītie, bet pat “ļaunuma impērijas” sargi nevarēja bez viņiem iztikt – ar “Komunistiskās partijas manifesta” pausto pārliecību varēja cilvēku iznīcināt, bet izārstēt ar to nevarēja pat pārliecinātu komunistu! Ārsta kvalifikācija bija viens no retajiem gadījumiem, kad amats izsūtījumā glāba.

Sākoties un beidzoties karadarbībai Latvijā, 1941. gadā Ventspils neatradās tiešā frontes tuvumā un medicīnas iestādes postījumu nebija, bet smagi bija cietis ārstu korpuss 1939.–1941. gadā – 1939. gadā aizbrauca vācbaltu izcelsmes ārsti, padomju varas nosūtītie ārsti jukās devās prom no Ventspils, bet 1941. gada rudenī nacisti iznīcināja ebreju ārstus. 1941. gadā bijušais Ventspils apriņķa slimnīcas direktors Ērihs Bušs¹⁰ savā vietā par direktoru Ventspils apriņķa slimnīcā (atklāta 1925. g.) iecēla Paulu Jēgeru, kura iepriekšējā darba vieta bija Rīgas Sarkanā Krusta slimnīca¹¹. Kā savulaik atmiņās rakstīja viņa kolēģis Haralds Kuplis – “Pauls Jēgers bija ļoti spējīgs ķirurgs ar plašu pieredzi un labu prasmi. Operācijas (slimnīcā) notika trīsreiz nedēļā, un īpaši daudz bija kuņģa rezekciju čūlas dēļ, kas skaidrojams ar slikto uzturu. (1941) No krievu gūstekņiem Ventspilī un apkārtnē izplatījās izsitumu tīfs, Bija arī daudz vēdertīfa gadījumu, difterijas epidēmija, kuras laikā saslima vecāki cilvēki un pat slimnīcas direktors P. Jēgers”¹². Pauls Jēgers no 1942. gada 1. oktobra bija iecelts par ambulances vadītāju un uzticības ārstu, citiem vārdiem – Ventspils slimnīcas poliklīnikas vadītāju. Ārsti pacientus pieņēma privātpraksē. Jauna vara, jauni rīkojumi.

Ventspils pilsētas slimnīcā bija 150 gultasvietas, strādāja seši ārsti, sešas žēlsirdīgās māsas un 40 medicīnas darbinieku atbalsta personāls. Ventspils slimnīcā vācu okupācijas periodā strādāja 9 ārsti, bet 1945. gadā pēc kapitulācijas bija palikuši vairs tikai 3 ārsti, pārējie bija devušies emigrācijā. Kara beigās bēgļu gaitās Ventspilī ieradās daudz civiliedzīvotāju, par kuru veselības aprūpi vācu vara neizrādīja nekādu interesi, drīzāk civiliedzīvotājus tie izmantoja par bezmaksas darbaspēku aizsardzības būvēs.

1944. gada vasarā fronte atkal tuvojās Latvijai un Paulim Jēgeram jau bija pieredze par to, kā klājās kolēģiem ārstiem 1940.–1941. gada “jaunās varas” iedibinātajā kārtībā, un tāpēc droši vien var pieļaut, ka tika pieņemts lēmums par došanos emigrācijā. Visticamāk, ka ar kuģi no Ventspils viņš 1944. gada 11. oktobrī uz mūžīgiem laikiem devās prom – sākumā uz Dancigu (Gdaņsku), vēlāk Vāciju un tad emigrācijā uz ASV.

No feldšera Latvijas Neatkarības kara kaujas laukos viņš bija izaudzis līdz slimnīcas direktora amatam un atzītam ķirurgam, bet savu profesionālo zināšanu un prasmju plaukumā bija spiests doties prom no dzimtenes un līdz pat mūža galam viņa mājas bija ASV.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā.

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 610.l.,3lp.

2.Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte (1919-1950) → Rīgas Medicīnas institūts līdz 1990.gadam → no 2002.gada Paula Stradiņa universitāte. LU Medicīnas fakultāte darbību atjaunoja 1998. gadā. Laikā no 1920.gada līdz 1950.gadam LU Medicīnas fakultāti absolvēja 2863 diplomēti speciālisti, no tiem 2058 ārsti, 752 zobārsti un stomatologi un 53 farmaceiti.

3. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 610.l.,10lp.

4. Arnis Vīksna. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte 1919 – 1950. LU, 2011. – 48.lpp.

5. Arnis Vīksna. Hercoga kurpes sudraba sprādze. SIA Medicīnas apgāds, 2017. – 144.lpp.

6. Jans Kornārijs, īstajā vārdā Johanness Hāgenbuts, arī Hainpols, Hāgenbots, Hambuts un Hanbuts. Studējis Leipcigas un Vitenbergas universitātēs filozofiju, teoloģiju un medicīnu. Rīgā praktizēja apmēram 5–6 gadus (1519?–1526?) un pēc tam devās uz Angliju, Holandi un Franciju studēt grieķu ārstu darbus oriģinālvalodā. Dzīves izskaņā profesors un Medicīnas fakultātes dekāns Jēnas Universitātē (tagad Frīdriha Šillera Jēnas Universitāte Vācijā).

7. Rīdzinieku veselības aprūpe. 1201. – 2002. Rīga, 2003. – 39. lpp.

8. Krievijas impērijas Baltijas guberņās pēc 1866. gada likuma “Par amatniecības un rūpniecības brīvību” cunftes kļuva par brīvprātīgām organizācijām, kas vairs nevienam nevarēja liegt nodarboties ar amatniecību.

9. Masada – cietoksnis Romas impērijas laikā, netālu no Nāves jūras. Jūdejas kara laikā cietokšņa aizstāvjiem bija divas iespējas — padoties vai cīnīties līdz pēdējam vīram, jo romiešiem bija izdevies sadragāt vienu no aizsardzības mūriem. Taču aplenktajā cietoksnī bija ne tikai karavīri, bet arī sievietes, sirmgalvji un bērni – pavisam ~ 1000 cilvēku. Aplenktie izvēlējās otro iespēju — neviens nevēlējās sagādāt iebrucējiem triumfu par uzvaru, nedz arī kļūt par iekarotāju vergiem, kas bija neizbēgami, ja viņi padotos. Tāpēc grupas vadoņi pieņēma lēmumu mirt. Tā kā pašnāvība ir grēks, tika izlemts, ka 10 vīrieši nogalinās pārējos cietokšņa aizstāvjus, un pēc tam viens no viņiem nodurs pēdējos deviņus. Tādā veidā, tikai viens cilvēks izdarītu grēku – pašnāvību. Latvijas vēsturē fiksēts viens kolektīvās pašnāvības gadījums –1577. gadā Ivana Bargā karaspēka aplenkuma laikā apzināti uzspridzinot Cēsu pils torni laikā, kad tur atradās no Cēsu apkārtnes patvērumu meklējošie ļaudis no Livonijas kara posta.

10. Ērihs Bušs (1903–1973). 1930. gadā beidzis LU, specializējies ķirurģijā, līdz 1940.gadam strādājis Sarkanā Krusta slimnīcā Rīgā. 1940.–1941. gadā Ventspils apriņķa slimnīcas direktors, 1941.–1942.gads – Veselības departamenta direktors (vācu okupācijas laikā Latvijas ģenerālapgabala Iekšlietu direkcijas sastāvā ), 1942.–1944.gadā Rīgas Vēža slimnīcas direktors. Otrā pasaules kara beigās emigrējis uz Vāciju, tālāk uz ASV.

11. Sarkanā Krusta slimnīca atrodas Jāņa Asara ielā 3. Slimnīcas galvenā ēka celta 1909. – 1912. gadā pēc F. Šefela projekta, bet blakus esošie korpusi celti 1933. gadā pēc A. Klinklāva projekta. Slimnīcas ēkas tika uzceltas no Sarkanā Krusta un Krievijas cara valdības piešķirtajiem līdzekļiem. Pacientiem tā tika atklāta 1919. gadā. Slimnīca sākotnēji bija paredzēta ķirurģiskajām operācijām un žēlsirdīgo māsu apmācībai. Sākumā tā darbojās kā Krievijas – Latvijas neatkarības gados jau kā Latvijas Sarkanā Krusta slimnīca, bet padomju gados tā tika pārdēvēta par Rīgas 4. slimnīcu.

12. Ventspils novada medicīnas vēsture. Valters un Rapa, 2011. – 143.–145.lpp.