Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Šturms

Virsleitnants Paulis Šturms (LKO Nr.3/457)

Paulis Šturms (arī Pauls, Pāvils) piedzimis 1897. gada 4.martā Līvbērzes pagastā “Gaigaļos”, mācījies Jelgavas ģimnāzijā, Viļņas karaskolā un viņa dzīves gājums aprāvies kaujā pie Ložmetējkalna 1916. gada 23. decembrī. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Viņš nepieredzēja to Latviju, kas viņu apbalvoja par veikto varoņdarbu ar Lāčplēša Kara ordeni. Kaujā viņš gāja bojā kā 7.Bauskas latviešu strēlnieku pulka poručiks un piešķirot viņam LKO 1920. gadā tika pielīdzināta arī Latvijas armijā izmantotā dienesta pakāpe – virsleitnants. Viņam bija atvēlēti tikai 19 mūža gadi, un tāpat kā simtiem citu latviešu strēlnieku, viņam bija lemts palikt Ziemassvētku kauju ellē uz neatgriešanos.

Janvāra (Ziemassvētku) kaujas bija traģiskākā un vienlaikus varonīgākā lappuse latviešu strēlnieku pulku vēsturē. Pirmā pasaules kara laikā viena no gaidāmā uzbrukuma metodēm bija ilgstoša artilērijas sagatavošanas uguns, ko, savukārt, varēja noteikt lādiņu pietiekošs vai nepietiekošs skaits un artilērijas uguns precīza vadība uz ienaidnieka pozīciju galvenajiem aizsardzības elementiem, kas varētu apturēt gaidāmo kājnieku vai kavalērijas uzbrukumu laikā, kad motorizētās kaujas vienības – bruņuvilcieni, tanki un tanketes Latvijas teritorijā un arī Eiropas kara frontēs tika izmantoti salīdzinoši maz un vairāk apritē tika ieviesti kauju operāciju īstenošanai un darbībai tikai 1. pasaules kara izskaņā (Sommas kauja). Ilgstošā artilērijas uguns vienā no frontes sektoriem ienaidniekam norādīja uz nepārprotamu uzbrukuma vietu, kas ļāva pārdislocēt pēc iespējas savu karaspēku no/uz vietām, kurus artilērijas uguns savas ierobežotā darbības rādiusa dēļ neskāra. Tāpēc, piemēram, 1917. gada 5. janvārī (pēc vecā stila 1916. gada 23. decembrī) uzsāktā Krievijas 12. armijas Jelgavas operācija, kas plašāk pazīstama ar nosaukumu “Ziemassvētku kaujas” bija plānota bez artilērijas sagatavošanas uguns uzbrukumam.
Un jābūt kaut nedaudz godīgiem pret savu militāro vēsturi, lai atzītu, ka ne tikai Krievijas armijas komandējošā sastāva kļūdas noteica neveiksmīgo kauju iznākumu, bet arī latviešu strēlnieku pulku pieļautās kļūdas operācijas plānošanā un dažādu nepārdomātu izmaiņu ieviešana un jau esošo plānu koriģēšana zināmā mērā ietekmēja janvāra kauju bēdīgo rezultātu. Operāciju jau sāka plānot 1916. gada vasaras/rudens periodā 12. armijas komandiera Radko Dmitrijeva vadībā. Kā 1937. gadā rakstīja M. Peniķis¹ “pret vācu 8. armijas 66 kājnieku bataljoniem, 24 kavalērijas eskadroniem, 218 vieglajiem un 350 smagajiem lielgabaliem krievu 12. armija varēja raidīt 184 kājnieku bataljonus, 51 kavalērijas eskadronu, 529 vieglos un 357 smagos lielgabalus”. Tātad krievu armijai bija trīskārtīgs pārsvars – kur meklējami neveiksmju cēloņi? Tie, protams, bija vairāki – vācu armija bija labāk apgādāta, ekipēta un bruņota ar automātiskajiem ieročiem (vieglie un smagie ložmetēji) un kājnieku atbalsta ieročiem ierakuma kara apstākļos (tranšeju lielgabali, mīnmetēji, bumbmetēji), savukārt krievu vienībās 1916. gada izskaņā jau parādījās pirmās militārās disciplīnas sairuma pazīmes – Ziemassvētku kauju sākumā Sibīrijas pulku atsevišķas rotas atteicās pildīt pavēli (vēlāk dumpja vadītāju nošāva), kas tieši ietekmēja arī plānotās militārās operācijas izpildes gaitu. Krievijas armijā trūka arī sakaru – telefonu, vadu, radio ierīces vispār netika izmantotas, karadarbības nodrošināšanai bija jāizmanto ziņneši, kas sen bija novecojis operatīvās karadarbības informācijas nesēja veids modernā kara apstākļos. Tāpat trūka apģērbs un apavi. Laika apstākļi, zemā latviešu virsnieku un instruktoru sagatavotība darīja savu. Krievu armijas tradīcijas ierobežot personīgo iniciatīvu salīdzinot ar vācu armiju, kas pēc valdošajiem stereotipiem varētu būt vēl pedantiskāka armijas virspavēlniecības pavēļu ievērošanā, bet kaujas lauks bija izņēmums! Latviešu strēlnieku pulki Ziemassvētku kaujās zaudēja 5364², visa 12. armija kopā 19147 karavīrus, bet tam sekojošās janvāra/februāra kaujās 1917. gada 23. janvārī – 3. februārī zaudēja vēl 3733 strēlniekus, no tiem 1168 kritušie, 12. armija zaudēja 26555 karavīrus kopā.³ Protams, neiztika arī bez traģikomiskiem notikumiem – viens no Sibīrijas bataljona pulkiem bija ieņēmis vācu pozīcijas pie Mangaļiem (Mangaļu mājas), bet tranšejās pārāk sirsnīgi sasildījās ar vāciešu atstāto konjaku, kas vācu pretuzbrukuma laikā arī pazudināja minēto bataljonu.⁴

Tikai 1924. gada 7. martā Lāčplēša Kara ordeņa domei izdevās saņemt no P. Šturma brāļa LKOD anketu, līdz tam mēģinājumi atrast piederīgos gandrīz četrus gadu nebija vainagojušies ar panākumiem, meklējot ziņas gan pie iespējamajiem darba devējiem⁵, gan policijā.⁶ Tāds laiks, karš aizveda ģimenes nezināmā virzienā, daudzi mainīja dzīves vietas un iedzīvotāju reģistru datu bāzes vēl nebija tik precīzas, lai valsts un pašvaldības institūcijas varētu nekļūdīgi identificēt valsts iedzīvotāju dzīves vietas vai kādu nozīmīgu personu tuviniekus (bieži jau tika mainīti arī uzvārdi). P. Šturma Lāčplēša Kara ordeņa domes anketā viņa brālis norādīja, ka Paulis pirms armijas ir apmeklējis Jelgavas ģimnāziju, beidzis Viļņas karaskolu, nosūtīts dienestā uz Čeļabinsku, pēc latviešu strēlnieku pulku nodibināšanas pieteicies un dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā, apbalvots ar Sv. Jura ordeņa IV šķiru un kritis kaujā Ložmetējkalnā.

Viņa varoņdarbs bija palicis aculiecinieku atmiņās un acīmredzot viņa izrādītā drosme bija piemēra un apbrīna vērts, jo avīze “Līdums” jau 1917. gada 11. janvārī⁷ rakstīja: Latviešu strēlnieki. Ziemassvētku cīņu upuri (raksta nosaukums). Podporučiks Pauls Sturms (Paulis Šturms) – apakšvirsraksts.

7. Bauskas Latviešu Strēlnieku pulka, 7. rotas komandieris kritis 23. decembrī 1916. g. Viņš dzimis 1897. g. 4. martā (pēc jaunā stila 17. martā) Kurzemē (Zemgalē – Līvbērzes pag.). Pabeidzis Jelgavas ģimnāzijas 6 klases, no skolas sola 23. februārī 1915. g. labprātīgi iestājās kā pirmās šķiras savvaļnieks⁸, artilērijas divizionā un no turienes, 30. aprīlī tajā pat gadā (1915) Viļņas kara skolā, kuru beidz kā praporščiks 1. septembrī 1915. g. 18. aprīlī 1916. g. nonāk Latviešu Rezerves Bataljonā (domāts Latviešu strēlnieku rezerves bataljons), bet pēc tam pārnāk uz fronti un 10. jūlijā 1916. g. tiek iedalīts 7. Bauskas Latviešu strēlnieku pulkā.⁹ 25. jūnijā pagājušajā gadā (1915) tiek paaugstināts par podporučiku un iecelts par 7. rotas komandieri. Apbalvots ar 3. šķiras Staņislava¹⁰ ordeni ar šķēpiem un lentu. 

Pēc varoņa nāves, pulka komandieris pulkvedis K. Goppers¹¹ rūpējās par nelaiķa apbalvošanu ar Jura ordeni un rakstīja savai priekšniecībai (1917): “Kad 7. Bauskas Latviešu pulks naktī uz 23. decembri uzbruka apcietinātām ienaidnieka pozīcijām Kalnciema virzienā, 7. rotai tika dots uzdevums: pēc pirmās ienaidnieka līnijas pārraušanas iet pa kreisi un iztīrīt ierakumus, blindāžas un blokhaužus no ienaidnieka un pavirzīties uz priekšu, kamēr savienojas ar 5. Zemgales pulku, lai tādā kārtā nodrošinātu aizmuguri uz priekšu ejošām karaspēka nodaļām. 7. rotas komandiera virsleitn. Šturms izpildīja savu uzdevumu, atrazdamies zem nemitīgas ložmetēju uguns, kas tika vērsta no blindāžām, kuras atradās priekšā Zemgales pulkam. Izsizdama ienaidnieku no blindāžām, rīkodamās pa lielākai daļai ar rokasgranātām, rota ieguva ienaidnieka ložmetēju un patšauteni. Paiedams uz priekšu tādu gabalu, ka aizejošiem aizmugure bij nodrošināta, virsleitn. Šturms ar rotu nocietinājās, izturēdams veselu rindu ienaidnieka pretuzbrukumu, kurš centās dabūt atpakaļ savus ierakumus. Vienā no šādiem pretuzbrukumiem ienaidnieka lode ķēra virsleitn. Šturmu un viņš beidza dzīvot, apzīmogodams ar savām asinīm savu varoņdarbu.^12″ Tāda ir oficiālā atsauksme, kura dota varonim pēc viņa nāves. Pulks ilgi atcerējās varonīgo un eleganto virsnieku.

Mazliet citu ieskatu sniedz ģenerāļa Kārļa Goppera parakstītais Paula Šturma veiktā varoņdarba apraksts¹³ Lāčplēša Kara ordeņa domei 1920. gada 14. novembrī: “Leitnants Šturms komandējot 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 7. rotu 1916. gada 23. decembrī izlauzās cauri stipri apcietinātu vācu pozīciju starp Ložmetējkalnu un Mangaļu meža muižu. Pēc pirmās līnijas ieņemšanas Šturms dabūja no pulka komandiera uzdevumu virzīties ar savu rotu pa vācu pirmo līniju uz kreiso pusi t.i. uz Mangaļiem, lai paplašinātu caurlaišanas vietu, aizsargātu to no vācu uzbrukumiem un tādā kārtā nodibinātu un nodrošinātu sakarus ar pulku, kurš aizgāja tālāk uzbrukumā uz vācu 2. līniju un rezervēm un štābu, palikušiem vēl mūsu pozīcijās. Izpildot šo uzdevumu virsleitnants Šturms ar savu rotu uzbruka tuvākajam vācu blokhauzam¹⁴, kuru ieņēma un saņēma pie tam divus vācu ložmetējus. Virzoties tālāk viņš iesāka cīņu ar dzelzsbetona blokhauzi, no kurienes šāva vācu ložmetēji. Nāvīgi ķerts no ienaidnieka lodes, viņš še krita, ar savu varonīgo nāvi apliecināja savu uzticību atbildīgi svarīga uzdevuma izpildīšanai. Rota pēc sava komandiera nāves turpināja savu uzdevumu neskatoties uz grūtībām un zaudējumiem, kamēr nākošajā dienā viņus izmainīja 6. Tukuma pulka daļas. 

Paulim Šturmam nebija lemts redzēt neatkarīgu Latviju, nodibināt ģimeni, strādāt un celt savu valsti, viņa sapņi un nodomi kopā ar viņu palika uz mūžīgiem laikiem Ložmetējkalna karavīru asiņu un sviedru piesūcinātajā, kailajā iznīcības laukā, bet viņa varoņdarbs bija viens no tiem neskaitāmajiem un pamanītajiem karavīra soļiem, ko atcerējās un godāja jau Latvijas Republika un tās tauta, iemūžinot viņa piemiņu. Pārāk maz viņam bija atvēlēts dzīvot un pārāk daudz prasīts – ziedot dzīvību ieroču brāļu un nākamības labā.

Jau gandrīz 25 gadus pēc viņa nāves Paula Šturma Lāčplēša Kara ordeņa domes lietā ir kāds interesants ieraksts “skatīts 1941. gada 31. septembrī”– nu mazliet čekistiem bija sajukuši kalendāra datumi, klausoties Vācijas – PSRS kara dunā, no otras puses, pat mirušajiem nebija miera, un viņu lietas tika lielā steigā skatītas, lai veidotu operatīvo kartotēku no “tautas ienaidniekiem” un viņu ģimenes locekļiem – tēlaini rakstot, 1 .pasaules karš patiešām turpinājās arī 2. pasaules karā, un Latvijas Neatkarības karš vēl nebija beidzies pēc pēdējās izšautās zalves, tā varoņiem pat pēc nāves nebija miera no Latvijas okupantu “vēsturiskās intereses”.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

¹   Latviešu strēlnieks. 1937. gads. Nr.15, 1444lpp.
²  История латышских стрелков. Рига,1972.-82с./ Latviešu Strēlnieks 1940. Nr.31, 3096lpp
³   История латышских стрелков. Рига,1972.-91с.
⁴   Latviešu strēlnieks. 1923. gads.Nr.1, 10lpp.
⁵   LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 1490.l., 5lp.
⁶   LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 1490.l., 6lp.
⁷   Līdums. Nr.9 (11.01.1917.)
⁸  Savvaļnieks – zemākā dienesta pakāpe Krievijas armijā. Sarunvalodā nereti lietots arī nosaukums “brīvprātīgais”.  Savvaļniekos ieskaitīja arī izglītību ieguvušos mobilizētos – 1.šķiras savvaļnieks bija beidzis augstskolu, 2.šķiras savvaļnieks vidusskolu. Savvaļnieka pārbaudījumu izturēšana deva tiesības uz atvieglojumiem kara dienestā atšķirībā no obligātā iesaukuma karavīriem.
⁹   Līdz 1916.gada 3.novembrim – 7.Bauskas Latviešu strēlnieku bataljons.
¹⁰ Svētā Staņislava ordenis – Polijas karaļa Staņislava Augusta Poņatovska (1732.-1798.) dibināts ordenis 1765.gadā, kopš 1831. gada viens no Krievijas impērijas apbalvojumiem. Jaunākais un pēc ranga zemākais ordenis Krievijas impērijā. Paredzēts Krievijas pilsoņu apbalvošanai par nopelniem sabiedrības labā. Ordenim bija 3 šķiras, kopš 1855. gada ordenis, kurš tika piešķirts par militāriem nopelniem tika papildināts ar dieviem sakrustotiem zobeniem (šķēpiem).
¹¹ Kārlis Goppers (1876.-1941.) – Latvijas armijas ģenerālis, LKO Nr.3/101, vienīgais Latvijas Skautu Centrālās padomes priekšsēdētājs (1921-1940).
¹² Kaktiņš J. Varoņu sejas: Latviešu strēlnieku dzīves stāsti. VIRSLEITNANTS PAULIS STURMS. Rīga, 1930. – 53lpp.
¹³ LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 1490.l., 2lp.-2.o.p.
¹⁴ Koka guļbūves vai dzelzsbetona nocietinājums.