Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pauls Oļģerts Jānis Kalniņš

Virsleitnants Pauls Oļģerts Jānis Kalniņš (LKO Nr.3/586)

Virsleitnanta Paula Oļģerta Jāņa Kalniņa (turpmāk Pauls Jānis Kalniņš) dzīve bija tikpat īsa kā daudziem viņa vienaudžiem, kuri palika Pirmā pasaules kara strēlnieku cīņu vietās vai Latvijas Neatkarības kara kaujas laukos.

Pauls Jānis Kalniņš piedzima 1896. gada 9. aprīlī Jelgavas apriņķa, Bērzmuižas pagastā. Beidzis 6 klases Jelgavas ģimnāzijā, izturējis eksāmenu Pēterpils 1. ģimnāzijā, bet sācies karš pārvilka svītru viņa nodomiem turpināt mācīties. 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, decembrī beidzis Kijevas Kara skolu praporščika dienesta pakāpē. Komandēts uz aktīvo dienestu 1916. gada janvārī, ieskaitīts 319. Černojavas pulkā, jūnijā paaugstināts par podporučiku, oktobrī ievainots, par kaujām 1916. gadā apbalvots ar Sv. Annas III un IV šķiras ordeni, Sv. Staņislava ordeņa IV šķiru, Sv. Vladimira ordeņa IV šķiru. 1917. gada janvārī viņš atkal bija aktīvajā dienestā, atkal ievainots un 1917. gadā vairākkārtīgi ārstējies kara hospitāļos Pjatigorskā un Maskavā. Par 1918. gadu nav daudz informācijas viņa dienesta gaitas aprakstā, visticamāk, viņš nav pieņēmis lielinieku veikto apvērsumu un idejas, jo nākamais ieraksts liecina¹, ka 1918. gada augustā Pauls Jānis Kalniņš ir strādājis par durvju sargu kādā no Līvenu dzimtas Krievijas atzara pārstāvja savrupmājā Maskavā. Iespējams, ka septembrī– decembrī darbojies pretlielinieciskās organizācijās Maskavā un Donas apgabalā, bet precīza informācija nav saglabājusies. Interesanti, ka 1919. gada sākumā viņš kaut kādā veidā tomēr bija atgriezies Latvijā un par viņu interesi izrādīja LSPR bruņotie spēki vai, vienkārši, padomju vara, kas, citēju “reģistrēts no lielinieku valdības Valmieras apakšnodaļā, bet no Rīgas galvenās kara komisijas atvaļināts kā dienestam nederīgs 1919. gada martā”² – tā arī netop skaidrs, vai viņam bija lemts uz īsu brīdi un formāli pabūt arī padomju varas sargam Latvijā.

Latvijas armijā Pauls Jānis Kalniņš iestājās 1919. gada 20. jūlijā. Lāčplēša Kara ordeni viņam piešķīra 1921. gadā par  veikto varoņdarbu Bermontiādes laikā 1919. gada 10. novembrī pie Rīgas. Diemžēl arī viņam nebija lemts saņemt Lāčplēša Kara ordeni pašam, jo viņa mūžs aprāvās no ienaidnieka lodes cīņās pie Katriņmuižas (Katrīnmuiža, netālu no Ķekavas) 1919. gada 20. novembrī. Viņa atdusas vieta ir Rīgas Brāļu kapos. Paula Jāņa Kalniņa apbalvošanas ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru pieteikumā 1920. gada 10. oktobrī rakstīts³:

Bermonta kauju laikā 10. novembrī 1919. g., kad pulks forsēja Daugavu, 10. rotas komandierim virsleitnantam KALNIŅAM bija uzdots pāriet upi pie Zaļās salas. Kad rota nonāca uz salas, ienaidnieks atklāja visintensīvāko uguni, caur ko sajauca viņu rindas un sacēla paniku viņu starpā. Pašaizsardzības instinkta dzīti kareivji nebija piedabūjami tālākai iešanai. Tad virsleitnants KALNIŅŠ, apzinādamies momenta svarīgumu, ar dažiem drošākajiem kareivjiem metās uz priekšu, un pār ledu pārgājuši, atņēma ienaidniekam ložmetēju (droši vien cīņā tas notika, iznīcinot ienaidnieka ložmetēja apkalpi), kurš apšaudīja mūsu ķēdi. Šādas priekšzīmes uzmundrināti arī pārējie kareivji pārgāja uzbrukumā un īsā laikā vācu apcietinātā līnija bija pārrauta un mūsu spēki nostiprinājās upes kreisā krastā, no kurienes vēlāk tika attīstīta tālāka Pārdaugavas iztīrīšana (no Bermonta karaspēka). Mēs ieguvām ložmetēju, 2 gūstekņus, ložmetēju lentas un vairākas šautenes. Pazaudējām 5 kritušos un 9 ievainotos. Lūdzu virsleitnantu KALNIŅU, kurš 20. novembrī (1919) pag. g. kritis varoņa nāvē, par augstāk pievesto nopelnu apbalvot ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru

Vēstures avoti par Paula Jāņa Kalniņa dzīvi tikpat kā nav zināmi, bet viņa atstātais mantojums – Lāčplēša Kara ordenis un tā īpašnieka tuviniekiem pienākošas privilēģijas un jebkurā cilvēku sabiedrībā raksturīgās kaislības par mantojumu gan ir pietiekami labi atspoguļotas. Arī tā ir mūsu vēsture, kad izskan pēdējās kara zalves, varoņi jau ir krituši, bet viņu atstātais vai pēcnāves iegūtais materiālais mantojums kļūst par mantkārīgu kaislību virpuli tuvāko radinieku lokā, aizēnojot tā cilvēka piemiņu, kam tas reiz ir piederējis vai no valsts piešķirts tuviniekiem ar vislabākajiem nodomiem. Dokumenti par viņa dzīvi vairāk ir tapuši pēc viņa nāves, sniedzot kaut nelielu ieskatu viņa bērnības un agrīnās jaunības gados. Skumji, bet peripetijas ar LKO piešķiršanu likumīgajiem mantiniekiem turpinājās līdz pat 1924. gada oktobrim (pēdējais ieraksts lietā).

Sākums jau laikam meklējams Paula Jāņa Kalniņa bērnībā. 1907. gada marta 20 dienā, šī apliecības zīme⁴ izdota zemniekam Kristapam Kalniņam pēc civildienesta tiesāšanas likuma 249. panta⁵ (Krievijas Civillikums) par to, ka viņš uz Bērzmuižas pagasta tiesas nolēmumu no 20. marta 1907. g. par aizbildni apstiprināts par personību un mantību tā nepilngadīgiem nomirušā Jāņa un Annas Kalniņ bērniem: Žano (Žanis) 18 g. Emil (Emīls) 16 g. un Oļģert (Olģerts) Kalniņ 13 g.v kopā līdz ar otru aizbildņiem Kristapu Treimani un Jāni Birznieku, ar kuru viņam pienākas visās aizbildņu lietās rīkoties pēc savstarpējās vienošanās, ievērojot nosacījumus, kas noteikti 246 (.)-264(.) pantos.

Savukārt 1920. gada 22. martā datēta Dobeles apriņķa Bērzmuižas pagasta valdes izsniegta apliecība⁶, ka karā kritušā Oļģerta Kalniņa mantinieks skaitās viņa tēva (pirms tam aizbildnis Kristaps Kalniņš) vēl viens brālis Ludvigs Kalniņš, dzīvojošs Bērzmuižas pagasta “Beltēs”. Minētā apliecība izsniegta, lai saņemtu Oļģerta Kalniņa atstāto mantojumu (par viņa brāļiem ziņu nav, jo tie ir palikuši Krievijā). Neilgi pirms tam 1921. gada 31. janvārī Ludvigs Kalniņš (nezināmu iemeslu dēļ) Rīgā pie notāra apstiprina pilnvaru⁷, kurā pilnvaro savu brāli Kristapu Kalniņu uzņemties “visu man personīgo un īpašuma lietu vešanu, pārvaldīšanu un pārzināšanu un piešķiru Jums tiesības manā vietā un manā vārdā:” – pārvaldīt un pārzināt…..! Tā paša gada decembrī Dobeles pagasta tiesa saņēma citas Paula Jāņa Kalniņa radinieces mātes māsas iesniegumu⁸ – pilnvaroju savu dēlu Kārlis Treimanis, dzīv. Rīgā, Katoļu ielā Nr. 24, dz. 3, saņemt no Lāčplēša Kara ordeņa (pa)domes (LKOD), manam kritušajam audžus dēlam Cēsu kājnieku pulka komandierim virsleitnantam Oļģertam Kalniņam piešķirto Lāčplēša ordeni. Oļģertu Kalniņu, sākot no 7 g. vecu audzinājusi viņa mātes māsa Luīze Treimane (tātad 1901. gads un līdz aizbildņa lietai vēl 6 gadi!?) Dobele, 1921. gada 6. decembris. (Luīze Treimane).

Jau drīz seko citu radinieku reakcija mantojuma jautājumā. 1922. gada 10. janvārī datētajā un LKOD adresētajā vēstulē⁹ O. Kalniņa bijušais aizbildnis Kr. Kalniņš (mantas/ordeņa/priekšrocības?) apšauba Luīzes Treimanes tiesības saņemt Kalniņam piešķirto LKO un lūdz iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu viņas rūpes un gādību kā audžumātei viņas minētajā laikā (kopš 1901. gada).

L. Treimane rakstīja¹⁰ Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētājam prezidentam J. Čakstes kungam: “Dibinoties uz pilnvaru dēļ Lāčplēša Kara ordeņa saņemšanas, piešķirtu virsleitnantam Oļģertam Kalniņam, lūdzu man izdot apliecību par minētā ordeņa piešķiršanu. Svarīgi – divas lietas, tātad L. Treimane bija saņēmusi ordeni, bet ne apliecību! 1922. gada 14. janvārī tapa divas vēstules, kuru juridiskā valoda atšķiras, bet tiek saņemts apstiprinājums, ka L. Treimane ir saņēmusi Paulam Jānim Kalniņam piešķirto ordeni. Mazliet mainīts teksts un formulējums. 1922. gada 14. janvāris LKOD Nr.260¹¹, Kristapam Kalniņam, Rīgā, Marijas ielā Nr. 28, dz. 9: “Uz Jūsu lūgumu kritušā virsleitnanta Oļģerta Kalniņa ordeņa lietā Prezidenta kanceleja pagodinās paziņot Jums Satversmes Sapulces Prezidenta (J. Čakste) rezolūciju: “Paziņot, ka ievērojot to, ka uz Ordeni pieteikušies vairāki pretendenti, tad ordeni varēs saņemt tikai caur pienācīgu tiesu apstiprināti mantinieki vai mantojumu aizgādnis, kurš no tiesas būtu vai tiktu iecelts”. 1922. gada 14. janvāris LKOD Nr. 261, pilsonei Luīzei Treiman, Dobelē, Lielā ielā Nr. 20 “Varoņnāvē kritušā virsleitnanta OĻĢERTA KALNIŅA Ordeņa lietā Prezidenta kanceleja pagodinās paziņot Jums Satversmes Sapulces Prezidenta kunga (J. Čakste) rezolūciju: “Paziņot, ka ievērojot to, ka uz Ordeni pieteikušies vairāki pretendenti, tad ordeni varēs saņemt tikai caur pienācīgu tiesu apstiprināti mantinieki vai mantojumu aizgādnis, kurš no tiesas būtu vai tiktu iecelts”. Ņemot vērā šo Prezidenta kunga rezolūciju, kanceleja lūdz atrodošos pie Jums L.K. Ordeni Nr. 586 atsūtīt (prezidenta) kancelejai uzglabāšanai”. Ordenis tika atdots, bet nav zināms precīzs datums.

Lāčplēša Kara ordeņa dome nosūtīja 1924. gada 26. maijā K. Kalniņam adresētu lūgumu Nr. 277 ¹²  atsūtīt P. J. Kalniņa fotogrāfiju, un vēstulē uzdeva arī jautājumu ar lūgumu “Pie šī paša gadījuma lūdzu paziņot vai mantinieku apstiprināšanas lieta jau nebūtu tik tālu nokārtota, ka dome varētu izsniegt piešķirto ordeni, kuru ilgāk nebūtu vēlams turēt domes kancelejā jeb varbūt to saņems ieceltais mantojuma aizgādnis tālākai rīcībai.  K. Kalniņš savā atbildē Valsts Prezidenta Sekretariātam 1924. gada 16. jūnijā norāda ¹³, ka mantojuma lieta vēl aizvien ir aktuāla, jo parādījušās baumas, ka P. J. Kalniņa brālis Žanis Kalniņš Krievijā vēl varētu būt dzīvs.  Arī LKOD pacietībai reiz pienāca gals un 1924. gada 9. oktobrī LKOD Nr.3052 adresē vēstuli¹⁴ Dobeles apriņķa Bērzmuižas pagasta tiesai ar lūgumu risināt (beidzot atrisināt) jautājumu par P. J. Kalniņa likumīgo mantinieku apstiprināšanu, kas traucē veikt nepieciešamās juridiskās darbības ordeņa un ar to saistīto priekšrocību piešķiršanu kādai no personām.

Lāčplēša Kara ordeņa domes anketu 1922. gada 3. septembrī iesniedza formāli likumiskie mantinieki Ludvigs un Kristaps Kalniņi, bet Paula Jāņa Kalniņa mantojuma sāga vēl turpinājās un nav zināms, vai pēc 1924. gada, kad viņa LKOD personāla lietā fiksēts pēdējais ieraksts situācijai un it kā tika rasts atrisinājums.

Bija smagie pēckara gadi, vairums Zemgales saimniecību bija izpostītas aktīvās karadarbības laikā (1915–1919), tāpat trūkumu cieta arī pilsētu iedzīvotāji. Daudzi bija zaudējuši apgādniekus vai jaunajā situācijā saskatīja iespējas kaut nedaudz uzlabot savu materiālo stāvokli, un Lāčplēša Kara ordenis bija viens no tiem valsts sociālā atbalsta instrumentiem, kura dēļ radinieki aizmirsa vai nevēlējās atcerēties savas ģimenes stāsta patiesību un līdzīgi kā karā brālis nostājās pret brāli, ģimenē nostājās viens pret otru. Tikai aizmirsts jau bija vienīgais cilvēks, kas bija nopelnījis Lāčplēša Kara ordeni ar savu varoņdarbu, bet daži no viņa radiniekiem gribēja ar to pelnīt un saņemt kādas materiālas priekšrocības no valsts. Arī tāds mēdz būt Lāčplēša Kara ordeņa stāsts – tāda ir vēsture, ne balta, ne melna, objektīva un patiesa, tikai cilvēks to vienmēr padara subjektīvu.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Atsauces

¹  LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 22lp.
²  LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 22lp.
³  LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 5lp.
⁴  LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l.,10lp.
⁵ Krievijas Baltijas teritorijās – Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē bija spēkā Baltijas guberņu tiesību 3. daļa: privāttiesības jeb Baltijas privāttiesības (“Сводъ гражданскихъ узаконенiй губернiй Остзейскихь, повеленiемь государя императора Александра Николаевича составленный. Часть третiя. Законы гражданскiе” jeb “Provinzialrecht der Ostsee-Gouvernments, Teil 3. Privatrecht”), ko 1864. gadā bija izsludinājis Krievijas imperators Aleksandrs I.
⁶   LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 11lp.
⁷   LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 12lp.
⁸   LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 11lp.
⁹   LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 9lp.
¹⁰ LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 7lp.
¹¹ LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 13lp.
¹² LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 17lp.
¹³ LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 18lp.
¹⁴ LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 661.l., 26lp.