Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlēšanas. No Zemgales vēlēšanu apgabala ievēlētie deputāti

“Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlēšanas. No Zemgales vēlēšanu apgabala ievēlētie deputāti”

Demokrātisko valstu vēsturē un mūsdienās tradicionāli augstākā likumdevēja institūcija bija un ir parlaments. Latvijas pirmā un augstākā pagaidu likumdevēja institūcija bija Latvijas Tautas padome (18.11.1918. – 01.05.1920.), kuras izveidošanas galvenais mērķis bija Latvijas Republikas proklamēšana un Satversmes sapulces vēlēšanu organizēšana. Tautas padome 1919. gada 19. augustā pieņēma likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām, kas noteica tās ievēlēšanu 1920. gada pavasarī vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un proporcionālās vēlēšanās, kurās drīkstēja piedalīties gan sievietes, gan vīrieši –Latvijas pilsoņi, kuri bija sasnieguši 21 gada vecumu.

Pirmo Latvijas Republikā ievēlēto parlamentu – Satversmes sapulci (01.05.1920.-07.11.1922.) ievēlēja 1920. gada 17. un 18. aprīlī (piedalījās 80% no balsstiesīgajiem pilsoņiem), tā savu darbību 150 (kopš 1920. gada novembra 152) deputātu sastāvā sāka 1920. gada 1. maijā. Satversmes sapulce parlamentāro pilnvaru laikā pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – SATVERSMI (stājās spēkā 07.11.1922. plkst.12:00 vienlaikus uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimas deputātiem), kā arī Latvijas valsts simbolus – ģerboni, himnu, valsts karogu, sagatavoja likumisko bāzi Saeimas vēlēšanām, izstrādāja un pieņēma agrārās reformas likumu, izveidoja valsts pārvaldi un finanšu sistēmu, izpildīja arī citus Latvijas valstiskuma veicināšanas un starptautiskās atpazīstamības uzdevumus. Satversmes sapulces priekšsēdētājs bija zemgalietis – Jānis Čakste – un saskaņā ar Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem viņš vienlaikus veica Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka pienākumus.

1. Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī. Vēlēšanu kārtību noteica Satversmes sapulcē 1922. gada 9. jūnijā pieņemtais “Saeimas vēlēšanu likums”. Saskaņā ar likumu Latviju iedalīja 5 vēlēšanu apgabalos – Rīgas, Vidzemes, Latgales, Zemgales un Kurzemes.

1. Saeimas vēlēšanas no Satversmes sapulces vēlēšanām atšķīrās ar diviem jauninājumiem – nebija iepriekš izveidotu vēlētāju sarakstu, vēlēšanu iecirkņos varēja balsot jebkurš Latvijas pilsonis, kurš vēlēšanu tiesības varēja pierādīt ar Latvijas Republikā izsniegtu pasi un bija sasniedzis 18 gadu vecumu, savukārt Saeimā varēja ievēlēt Latvijas Republikas pilsoņus no 21 gada vecuma.

Vēlēšanu telpās katrs vēlētājs dabū no vēlēšanu komisijas pagatavotu un ar apgabala vēlēšanu komisijas zīmogu apzīmētu kuvēru, kurā tam ir jāieliek viens kandidātu saraksts, vai nu negrozīts, vai ari izstrīpotiem nevēlamo kandidātu vārdiem, pie kam var izstrīpoto vietā tukšos nodalījumos ierakstīt citu kandidātu vārdus, kuri atrodas kādā citā tā paša vēlēšanu apgabala kandidātu sarakstā. (“Likums par Saeimas vēlēšanām” 1922; 35.pants).

Grozīto deputātu kandidātu saraksti 1. Saeimas vēlēšanās bija aptuveni 20% no kopējā biļetenu (talonu) skaita.  Diemžēl ne visi vēlētāji bija atsaukušies uz valsts iestāžu aicinājumu saņemt Latvijas Republikas pilsoņa pasi, tā no kopējā iedzīvotāju skaita (1 850 622) uz 1922. gada 1. janvāri vēlētāju tiesības 1. Saeimas vēlēšanās bija 963 257 vēlētājiem (52% no Latvijā reģistrētiem iedzīvotājiem). Satversmes sapulces vēlēšanās balsstiesīgo vēlētāju skaits bija 797 662 (1. Saeimas vēlēšanās potenciālo vēlētāju saraksts bija papildināts ar 165 595 balsstiesīgajiem vēlētājiem).

Zemgales vēlēšanu apgabalā 1. Saeimas vēlēšanās bija iesniegti 15 partijas vai vēlētāju grupu saraksti, savukārt Latvijā uz Saeimas vēlēšanām kopumā bija iesniegts 31 deputātu kandidātu saraksts. 1. Saeimas vēlēšanās Jelgavas pilsētas iecirkņos 1. vietā pēc saņemto balsu skaita ierindojās LSDSP (~29% no kopējā nodoto balsu skaita), 2. vietā “Latvijas Vācu baltiešu partija” (~14%), 3. vietā “Kristīgā nacionālā savienība” (~12%).

1. Saeimas vēlēšanās piedalījās 82% no balsstiesīgajiem pilsoņiem (Satversmes sapulces vēlēšanās 84%), Zemgales vēlēšanu apgabalā ar vismazāko iedzīvotāju skaitu, salīdzinot ar pārējiem vēlēšanu apgabaliem, vēlētāju aktivitāte bija trešā augstākā valstī – 82% no balsstiesīgo skaita apgabalā, salīdzinot ar pārējiem vēlēšanu apgabaliem – Rīgas, Kurzemes, Latgales un Vidzemes. Atšķirībā no Satversmes sapulcē ievēlētajiem 152 deputātiem, no kuriem sešas (6) bija sievietes, visi 1. Saeimas 100 deputāti bija vīrieši – no tiem 84 bija latvieši, 6 vācu, 6 ebreju, 3 krievu un 1 poļu tautības deputāts. 1. Saeimā tika ievēlēti 45 bijušie Tautas padomes locekļi un 59 Satversmes sapulces deputāti. No 100 deputātiem 62 bija augstākā izglītība, savukārt no tiem 22 bija juristi, kas vēsturiski bija nozīmīgi jaunu likumu iniciatīvu izstrādē un pielāgojot likumdošanas bāzi Latvijas valsts sabiedrības interesēm.

Latvijas īsajā parlamentārisma vēsturē 1. Saeimai bija lemts vairākas mūsdienās labi zināmās likumdevēja varas politiskā procesa procedūras un funkcijas veikt pirmo reizi – ievēlēts pirmais Saeimas prezidijs (Fridrihs Vesmanis, Artūrs Alberings, Andrejs Petrevics un Jānis Vesmanis), ievēlēts pirmais 1. Saeimas priekšsēdētājs Fridrihs Vesmanis un pirmais Latvijas valsts prezidents Jānis Čakste (14.11.1922.).

1. Saeimas pilnvaru laikā no 1922. gada 7. novembra līdz 1925. gada 2. novembrim ilgāku vai īsāku laiku strādāja četri Ministru kabineti. Kopumā Latvijas Republikā 1.–4. Saeimas laikā tika apstiprināti 13 Ministru kabineti.

Svarīgākā parlamenta funkcija ir likumdošana un 1. Saeimas laikā tā bija īpaši rosīga, izskatot 343 likumprojektus, no kuriem 288 tika pieņemti un ieguva likuma spēku Latvijas Republikā. 1. Saeima pieņēma arī 3 valsts gada budžetus.

No Zemgales vēlēšanu apgabala 1. Saeimā ievēlētajiem 16 deputātiem, 12 deputātiem jau bija iepriekšējā darba pieredze Tautas padomē vai  Satversmes sapulcē. Savukārt no 1. līdz 4. Saeimas sasaukumu laikā vairāki no viņiem ieņēma augstus vai augstākos amatus valsts pārvaldē –  Gustavs Zemgals (otrais) un Alberts Kviesis (trešais) bija Latvijas valsts prezidenti, Fridrihs Vesmanis – pirmais 1. Saeimas priekšsēdētājs, Pauls Kalniņš četru Latvijas Saeimas sasaukumu priekšsēdētājs (1925–1934), Ringolds Kalnings bija pirmais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs.

Katra ievēlētā Zemgales deputāta darbs Latvijai ir valsts vēsturē paliekošs pienesums jaunās valsts parlamentārisma tradīciju nostiprināšanā.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā