Lielā diena un Lieldienas

Sākušies kā pavasara ekvinokcijas jeb dienas un nakts vienādības zīme, tie ir gājuši līdzi tautas dzīvei un darbiem, augot rituālu un ticējumu krāšņumā zemkopja sētā. Vēlāk, saplūstot ar citu tautu un ticību pienesumu, tie pauduši ne tikai dabas atmodu, bet arī dievišķās augšāmcelšanās vēsti. Mūsdienās mēs katrs, sekojot ģimenes tradīcijām vai paša pārliecībai, svinam Lielo dienu kā pavasara vienādības dienu pēc sentēvu ieražām (20. – 22.martā) vai arī kā kristīgās Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētkus (šogad 1. – 2. aprīlī).

Lai gan šo divu svētku būtība ir atšķirīga, svinēšanas tradīcijas ir caurvijušās, kļuvušas sinkrētiskas, kristīgajām idejām uzslāņojoties pagāniskajām formām. Kaut gan informācijas par to, kā svinēt Lielo dienu vai kādas ir kristīgās Lieldienu tradīcijas, ir gana daudz, tomēr ir daži jautājumi, kas mēdz būt neskaidri.

Lielās dienas datums sakrīt ar pavasara astronomisko ekvinokciju, kad diena un nakts ir vienādā garumā, tas ir arī astronomiskā pavasara sākums. Ja senatnē mūsu senči to noteica speciāli veidotās „zvaigžņu lūkotavās” ar noteiktiem punktiem Saules lēktu un rietu saulgriežu dienās, tad mūsdienās mēs vienkārši skatāmies kalendārā – kurā datumā sākas pavasaris. Un tas parasti ir šajās trīs dienās – 20. – 22. marts.

Arī kristīgās Lieldienas ir atzīmētas kalendārā, taču katru gadu citā datumā. Kā nosaka svētku datumu? Vēsturiski tā noteikšana ir saistīta ar jūdaisma Pesahsvētkiem, kuru priekšvakarā Jēzu sita krustā, bet trešajā dienā viņš augšāmcēlās kā Kristus (Mesija). Pesah svētkus svinēja pēc Mēness kalendāra – gada pirmā mēneša nizan 14. dienā vai precīzāk – vakarā, kad uzlēca pilns mēness. Tā kā pirmie kristieši arī bija jūdi, tad sākotnēji viņi saglabāja šo tradīciju un svinēja Kristus augšāmcelšanos (gan tikai no 2. gadsimta) pēc Pesah svētkiem, kas attiecīgi bija katru gadu citā dienā. Tie kristieši, kas nebija jūdi, uzskatīja, ka Augšāmcelšanās jāsvin tajā nedēļas dienā, kad tas notika – pirmajā nedēļas dienā pēc sabata – tagad tā ir svētdiena. Arī šādi rēķinot, Lieldienas katru gadu iekrita citā datumā. 325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais Nikejā sasauca kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara ekvinokcijas. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pesah svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu.

Mūsdienās vispārpieņemtais Lieldienu datums ir pirmā svētdiena pēc pirmā pilnmēness pēc pavasara ekvinokcijas vai tās laikā. Tādējādi Rietumu kristīgajā baznīcā Lieldienu datums iekrīt starp 22. martu un 25. aprīli. Austrumu pareizticīgajās baznīcās, kuras lieto Jūlija kalendāru, Lieldienu datums ir starp 4. aprīli un 8. maiju pēc Gregora kalendāra.

Šī gada svētku datums attiecīgi ir – jūdu Pesah svētki 30. martā, Rietumu kristiešu Lieldienas – 1. aprīlī, pareizticīgo Lieldienas jeb Pasha – 8. aprīlī.

Viena no senākajām un tomēr vēl dzīvajām Lieldienu tradīcijām ir olu krāsošana, dāvināšana un ēšana. Tā nav tikai latviešu vai baltu tradīcija, bet ir bijusi jau senajās kultūrās un civilizācijās. Indijas mītos dievs Brahma tūkstošus gadu guļ kosmiskajā olā, lai atmodies radītu Visumu. Ēģiptē ola simbolizēja dzīvības sākumu un nemirstību. Grieķiem tas bija dieva Dionīsa atdzimšanas simbols. Ola kā Pasaules un Saules sākotnes simbols, dzīvības, atdzimšanas un auglības zīme, ziedojums dieviem un veiksmes un bagātības novēlējums – tāda ir olas tik vienkāršā un dziļā nozīme. Arī kristietībā ola ir Kristus augšāmcelšanās un cilvēka garīgās atdzimšanas simbols.

Jau senajā Ēģiptē olas tika krāsotas un pat apzeltītas, citur senajā pasaulē tās tika darinātas no māla, koka, akmens un marmora, dažādi krāsotas un izgreznotas. Par īpašu tika uzskatīta sarkanā – dzīvības, asins krāsa. Kristietībā ir ticējums, ka Marija Magdalēna devās pie imperatora Tiberija, lai paziņotu priecīgo vēsti par Kristus augšāmcelšanos, un viņai līdzi bijusi ola – kā dzīvības simbols. Tiberijs teicis, ka noticēs Kristus augšāmcelšanās brīnumam, ja ar olu notiks brīnums. Brīnums notika – ola iekrāsojās sarkanā krāsā. Vēl arvien pasaulē tiek darinātas īpašas Lieldienu olas – galvenokārt kā suvenīri, Lieldienu atribūtika vai arī kā mākslas darbi.

Latvijā olu krāsošana gan ir visai jauna parādība – tautasdziesmās ir minētas baltas, sudraba un zelta oliņas, taču tieši krāsošana ir pieminēta tikai dažās 19. gs. dziesmās. Tas gan nav traucējis šai tradīcijai attīstīties un kļūt vai par pašu galveno pasākumu, gatavojoties Lieldienām. Katrā ziņā dabiskie olu krāsošanas paņēmieni tagad ir ne tikai tie, kas no vecmāmiņām noskatīti, bet gluži moderni:

• Visbiežāk lietotā metode — novārīt olas sīpolu mizās. Rezultāts — sarkanbrūnas olas. Ja sīpolu mizu lapiņas pieliksi pie olas un ietīsi drāniņā, iegūsi uz olas raibus rakstus. Izmēģini! Interesantu toni iegūsi, krāsojot olas zilo sīpolu mizās.
• Tumši sarkanu toni var iegūt, olas krāsojot aveņu zaros!
• Zilas olas var iegūt, krāsojot tās sarkanajās bietītēs vai mellenēs (var izmantot gan melleņu ievārījumu vai kompotu, gan saldētas mellenes, taču veikalā pirktais ievārījums diez ko košu rezultātu parasti nesniedz).

• Teju melnas olas iznāk spēcīgā sīpolu mizu un melleņu novārījumā.
• Violetas — aroniju sulā, olai klāt var pietīt veselas aronijas (vasarā ieliec saldētavā aronijas tieši šim nolūkam!). Ja vēlas tumši violetas, novārījumam pievieno sīpolu mizas.
• Zilas, pelēkzilas un lillīgas olas dēj saldētas mellenes vai upenes vai šo ogu ievārījums: ber katlā, pielej ūdeni, liec olas un vāri aptuveni 10 minūtes, tad ļauj, lai ievelkas vēl vismaz 10 minūtes. Gaiši zilas oliņas iznāk no violetas krāsas ziedu, piemēram, lavandas, novārījuma, kam piejaukta 2 tējk. citronu sulas. Par zilumzālēm kalpo arī sarkanais kāposts (pirms tam sakapā, aplej ar 6 ēd. k. etiķa un nakti izturi) un tumšo vīnogu sula.
• Rozā, violetas un lillā olas nokrāso aroniju sula (uzvāri ½ l aroniju sulas, liec tajā tikko vārītas olas un atstāj uz pāris stundām!). Savukārt ½ l sarkano biešu sulas, kas sajaukts un uzvārīts kopā ar 2 ēd. k. etiķa, kalpo par ideālu krāsvielu aveņsarkanām olām – atstāj šajā šķidrumā tās uz pāris stundām! Rozā toni dod dzērvenes, avenes, arī sarkanie sīpoli.
• Dzeltenīgi rudas olas var iegūt, pievienojot ūdenim kariju.
• Dzelteno toni olas iegūst, vārot stiprā kumelīšu novārījumā (zaļgandzeltenā tonalitāte panākama, 8 ēd. k. tējas pārlejot ar 1 l verdoša ūdens, ļaujot pusstundu ievilkties, tad izkāšot un ieliekot tajā tikko vārītas olas un turot 2 stundas; līdzīgu toni dos jauno struteņu lapas), kliņģerīšu, arī ķimeņu vai seleriju sēklas. Izteikti dzeltenas dabūjam, tikko vārītas olas vairākas stundas turot kurkumas novārījumā (3 ēd. k. uz ½ l ūdens un uzvāra).
• Oranžīgu zeltainumu dod asinszāles lakstu uzlējums.
• Ja olas vāra bērzu lapās, pirts slotās vai siena gružos, tad olas top zaļā krāsā. Zaļas, pelēkzaļas un zilizaļas olas jāpeldina spinātu lapu, piparmētru, bērzu lapu, rudzu zelmeņa novārījumā, taču, ja vēlies, lai zaļums būtu košs, katru oliņu ietin rudzu zelmenī, tad ievīsti drēbītē, nosien un vāri.
• Alkšņa pumpuros vārītas olas kļūst brūnas.

Tāpat kā esam pieraduši pie raibām Lieldienu olām, tāpat arī atzīstam Lieldienu zaķi, kas nāk no senģermāņu un anglosakšu tradīcijas. Zaķis bija rītausmas un auglības dievietes Eostras palīgs un gaismiņas nesējs. Par uzticību dieviete to apbalvojusi ar spēju Lieldienas rītā dēt raibas oliņas. Šī leģenda Eiropā tiek dokumentēta jau 16. gadsimtā, bet 17. gadsimtā līdz ar vācu ieceļotājiem tā izplatījās arī Amerikā. Par to, ka zaķis vai trusis savas vairošanās dēļ bija pavasara auglības simbols ne tikai ģermāņiem, liecina arī grieķu mīti, kur zaķis bija Afrodītes – skaistuma un mīlestības, arī auglības dievietes – pavadonis.

Vēl viena sena Eiropas tautu tradīcija Lieldienās ir pēršana ar pūpolvītola zariem vai vismaz mājas izrotāšana ar plaukstošiem vai mūžzaļiem zariem un pavasara ziediem. Kristīgajā tradīcijā šie zari „aizvietoja” palmu zarus, ar kuriem ļaudis apsveica Jēzu, kad viņš ieradās Jeruzalemē – t.i. Pūpolu (Palmu) svētdienā. Taču pēriens ar pūpoliem, novēlot veselību, ir daudz senāka tradīcija par kristietību – un, jā, atkal liecina par dzīvības un auglības piesaukšanu.

Polijā pēršana ar vītola zariem notiek pirmajās Lieldienās, kad to dara puiši meitenēm, bet otrajās Lieldienās meitene, kurai puisis patīk, atbild ar pērienu. Šādi var sev noskatīt arī līgavu. Polijā tam izmanto pūpolu vai avenāja zaru, izrotājot to ar lentēm, ziediem un lapām, ko sauc par verbu un pasvēta baznīcā Pūpolsvētdienā. Ir poļu tautas ticējums, ka tas, kurš apēd pūpolu no priestera svētīta zara, visu gadu būs vesels, bet aiz svētbildes aizlikts svētīts pūpola zariņš visu gadu gādās, lai mājas iedzīvotāji būtu laimīgi.

Lietuviešiem arī pirms Lieldienām baznīcās tiek svētītas verbas, kuras tiek liktas uz svētku galda – no kadiķa vai īves zariņiem, kuriem pielikti izplaucētu lapu koku vai krūmu zari.

Ukraiņiem nav šādu verbu, tomēr viņu kultūrā ir līdzīgs simbols, kas ir kārklu zaru kompozīcijas un to funkcija ir tieši tāda pati kā verbu.

Lieldienās Čehijas neprecētās meitas gaidīt gaida, kad viņas nopērs ar pātadziņu – no vītola zariem savītu, īpaši Lieldienu tradīcijām gatavotu. Puiši per meitas, sitot ar pātadziņu pa meitu kājām, vēlot veselību, laimi un pārticību. Interesanti, ka Latvijā seni ticējumi vēsta, ka, perot Pūpolsvētdienā, nekādā gadījumā nedrīkst sist pa kājām, jo tad kājas kļūšot ļoti apaļas.

Savukārt Skandināvijas valstīs bērni, aptinuši šalli ap galvu, apsmērējuši melnu seju un nodrošinājušies ar vītolu zariem, dodas ielās ubagot saldumus – līdzīgi kā Helovīnā, jo arī Lieldienās apkārt skraida raganas.

Latvijā Pūpolsvētdienas rītā mājinieki ir jānoper ar pūpolu žagariem, sakot: „Slimība ārā, veselība iekšā! Audz apaļš kā pūpols!” Ar šādu novēlējumu iepēra ne tikai mājas ļaudis, bet arī mājlopus un bišu stropus.

Vēl viena svarīga Lieldienu tradīcija – šūpošanās, šķiet, tā ir saglabājusies tikai pie mums Latvijā. Tāpēc jāizšūpojas kārtīgi – lai visu vasaru miegs nenāk un odi nekož, bet pats galvenais – lai Saulītei vieglāk debesu kalnā uzkāpt!

Priecīgas Lieldienas!

Silva Poča, muzeja galvenā speciāliste