Jelgavas muzejs
Lietuviete ar Latviju sirdī Halinai Kairūkštītei – Jacinienei 130
Halina Kairūkštīte-Jaciniene (Halina Kairiūkštytė-Jacinienė, 1896–1984) bija Lietuvā pazīstama mākslas zinātņu doktore, kad 1932. gadā kopā ar lietuviešu mākslinieku grupu pirmoreiz ieradās Latvijā uz Latvijas Mākslas akadēmijas 10 gadu jubilejas svinībām. Šī Rīgas apmeklējuma laikā viņa iepazinās ar Latvijas Mākslas akadēmijas docentu gleznotāju Ģedertu Eliasu. Abu starpā uzplaukusī mīlestība mainīja Halinas dzīvi 7 gadu garumā, jo pēc laulībām ar mākslinieku viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Var sacīt, ka sarunas par mākslu raisīja šo mīlestību, bet kopīgās intereses to stiprināja.
Viņa gribēja likt lietā savas profesionālās zināšanas un prasmes, tādēļ labprāt piekrita vīra uzaicinājumam strādāt Latviešu konversācijas vārdnīcā. Ģederts Eliass tajā bija Mākslas nodaļas redaktors. Mākslas zinātnieces interešu lokā ietilpa dažādi jautājumi, viņas rakstu diapazons Latviešu konversācijas vārdnīcā ir plašs. Turklāt atzinīgi jāvērtē tas, ka Halina rakstīja labā, bagātā, varētu pat teikt – noslīpētā latviešu valodā.
Halina aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, darbojoties Latviešu un poļu un Latviešu un lietuviešu draudzības biedrībā, kopā ar vīru apmeklējot arī dažādas pieņemšanas, Mākslas akadēmijas rīkotos sarīkojumus u.c.
Ir vēl kas, ko Halina Kairukštīte-Jaciniene atstājusi Latvijas kultūras vēsturē. Proti, līdz ar Ģederta Eliasa mantojumu Jelgavas muzejs saņēma ap 200 viņas zīmējumu. Studējot mākslas vēsturi Minhenē un Cīrihē (20. gs. sākums), Halina daudz zīmēja, īpaši portretus.
Viņa ir labi pazinusi cilvēkus, ir bijusi ļoti vērīga, prasmīga zīmētāja, viņas portreti lieliski atklāj cilvēka raksturu. Īpaši gribētos pievērst uzmanību Halinas pašportretiem, kuriem ir īpaša vieta portretu kolekcijā.
Ģ. Eliasa daiļradē ir daudz sieviešu portretu, bet, šķiet, Halinas portreti ir īpaši. 20. gs. 30. gadi ir ļoti ražīgs periods Ģederta Eliasa daiļradē, kad viņš uzgleznoja vairākus Halinas portretus, kuri ir ieguvuši paliekošu vietu latviešu mākslas vēsturē. Šajos portretos redzam ļoti pievilcīgu, apņēmīgu, enerģisku sievieti, kura izstaro īpašu šarmu un rimtu viedumu. Brīžiem apcerīgs, brīžiem mērķtiecīgs skatiens, kas lielākoties raugās nākotnē, dažos portretos mazliet rezignēts, vienmēr ieinteresēts. Tāda bija mākslinieka Halina, tādu viņš to bija iepazinis.
Halina ir erudīta sieviete, un Ģederts nekad nav slēpis, ka viņam patīk gudras sievietes un viņam grūti iedomāties sev līdzās kādu, ar kuru nav, par ko sarunāties.
Dziļā saikne ar mākslu ir padarījusi viņus par ideāliem pavadoņiem daudzos ceļojumos, sniedzot neaizmirstamu pieredzi, kas paliks atmiņā daudzus gadus. Viņus vienoja arī mīlestība pret franču literatūru, klasisko mūziku, teātri. Tas, ka Halina ātri iemācījās latviešu valodu, ka viņa vēlējās to apgūt, lai pilnībā iekļautos ne vien ģimenē, bet arī latviešu sabiedrībā kopumā, lai darītu to, ko viņa māk vislabāk, proti, rakstīt par mākslu, ļoti satuvināja Halinu ar Ģederta ģimeni un draugiem.
Kā Halina jutās Latvijā? Šeit nebija viņas ģimenes, galvenais, dēla, viņas draugu, viņas valodas un ikdienas. Ļoti lielā mērā Halina šo laiku dzīvoja vīram māksliniekam, bija pacietīga modele, no rītiem pie vaļēja loga lasīja Ģedertam priekšā franču grāmatas, gāja līdzi uz pieņemšanām, tikšanās reizēs ar draugiem žilbināja visus ar savas personības šarmu. Taču viņa prata nepazaudēt sevi, neapmaldīties latviešu kultūras un sadzīves peripetijās, pieņemt latvisko ikdienā, iepazīt un iemīlēt latviešu kultūru, vērtēt to Eiropas kultūras kontekstā. Un palikt lietuviete ar Latviju sirdī arī pēc tam, kad 1940. gadā atgriezās Lietuvā. Tā var secināt no viņas sarakstes ar Ģedertu Eliasu 20. gadsimta 60. gados.
Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs lepojas ar to, ka muzeja krājumā glabājas Halinas Kairūkštītes-Jacinienes zīmējumu kolekcija, tostarp arī viņas agrīnie darbi. Tie un Halinas atstātās pēdas Latvijas kultūrā veido ciešu saikni ar Lietuvu un kaimiņzemes kultūru.