Mākslinieka noslēpumi un atklāsmes

Daļa no šīm vēstulēm ir izmantota grāmatā, bet daudzas vēl jāatšifrē, jāpārtulko (sarakste ar sievu vācieti Hedvigu Vellerti ir tulkota no vācu valodas). Vēstules ir sevišķi nozīmīgas, jo tās atbild uz daudziem jautājumiem gan par glezniecību, gan dzīves uzskatiem, gan attiecībām ar ģimeni, draugiem, sievietēm, nereti palīdz datēt mākslas darbus. Vēstulēs varam izsekot un precizēt laiku, kad mākslinieks atgriezies mājās no Parīzes, kad aizbraucis uz Maskavu, kad saticis kādu dzīvē svarīgu cilvēku. Vēstules sniedz iespēju izprast Ģederta Eliasa rīcību attiecībās ar citiem cilvēkiem, šajās vēstulēs mēs ieraugām noslēgto un noslēpumaino mākslinieku gluži citādu – cilvēku ar ļoti bagātu, pat brāzmainu jūtu dzīvi.

Lai šo materiālu apstrādātu un ievadītu Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā, gana ilgi būs daudz darba vairākiem muzeja speciālistiem. Rezultātā varēs tapt aptverošs pētījums.

Īpašs ir arī stāsts par to, kā šis epistolārais mantojums ir nonācis līdz mūsdienām. 1914. gada Jāņos Ģederts satiek savu māsīcu Elzu Ružģieti (1897–1984), tolaik vēl pavisam jaunu meiteni, un sākas draudzība un mīlestība mūža garumā. No Elzas puses tā ir beznosacījuma mīlestība, kas nav beigusies arī tad, kad Ģederts bija iemīlējies, kad bija precējies ar citām sievietēm. Elza bija cilvēks, kas par mākslinieku zināja visvairāk, viņa vienmēr bija drošā aizmugure, tagad varam sacīt, ka viņas lielas ieguldījums kultūŗas vēsturē ir saglabātās Ģederta vēstules. Elza ļoti augstu vērtēja ne tikai Ģederta mākslas darbus, viņa apzinājās arī šo vēstuļu nozīmi nākotnē. Un pie viņas varbūt bija arī drošāk. Elza prata glabāt noslēpumus. Pie viņas glabājās arī vēstule, kurā Karija (Karolīna Kriņģele (1888–?) – Ģederta pirmā dzīvesbiedre, kura 1923. gada rudenī aizbrauca uz Ameriku) nepārprotami pasaka, ka viņai ir piedzimis dēls, kura tēvs ir Ģederts Eliass, taču līdz tam brīdim, kad šī vēstule 2012. gadā ieraudzīja dienasgaismu, nevienam pat prātā neienāca, ka māksliniekam bijis pēcnācējs.

Man ir bijusi iespēja pāris reizes satikt Elzu Ružģieti un klausīties, ar kādu cieņu un mīlestību viņa atceras mākslinieku, kā vērtē viņa darbus, cik labi zina, kad kāds no tiem gleznots. No viņas strāvoja dziļa pietāte pret Ģederta Eliasa personību un viņa glezniecību.

Dāvinājumā ir arī kāds simbolisks priekšmets – skaista vēstuļu lādīte, kurā savas vēstules droši vien glabāja pati Elza.

Ar šo dāvinājumu muzeja krājumā ir nonākušas divas Ģederta Eliasa brālēna gleznotāja Igora Tereņina (1917–1981) gleznas ( Elzas portrets un “Zīlēnu” mājas). Igors Tereņiņs no 1947. līdz 1951. gadam studēja glezniecību Latvijas PSR Mākslas akadēmijā. Domājams, ka Latvijā neatradīsies daudz viņa darbu, jo mākslinieka mājas bija Maskavā, kaut gan vasaras tika pavadītas Jūrmalā.

Kad Elza Ružģiete 1984. gadā aizgāja viņsaulē, šo mantojumu glabāja mākslas zinātnieka un mākslinieka Jurģa Skulmes ģimene. Un tagad mākslinieka atraitne Astrīda Skulme to visu uzdāvināja mūsu muzejam, lai šī bagātība būtu pieejama visiem pētniekiem, jo vēstulēs rodams patiesi plašs izziņas materiāls.

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs ir ļoti pateicīgs Skulmes kundzei par šādu izvēli, izraugoties muzeju par mantojuma glabātāju un aprūpētāju.

Liela bagātība uzliek arī lielus pienākumus, ar kuriem nu muzejam būs jātiek galā.

Autors,
Marija Kaupere
Direktores vietniece darbā ar sabiedrību.

Attēls: Ģ. Eliass. Elza, 1916.gads. Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājums, JVMM El 3491